Neliels atskats par pirmo copi Peipsi Jarve. - Parcopi.lv raksti - Rakstu katalogs

Cik atceros tad pirmo reizi Peipusu apmeklēju vēl pagājušā gadsimta 83-84g ziemā.
Iesāk ās viss itkā nevainīgi. Piektdienas vakarā atbraucu no profenes uz mājām.Ejot no autobusa pieturas uz māj satiku bijušo klasesbiedru Robčiku, kurš mācēja stāstīt, ka ar veco uc kolchoza darbiniekiem došoties uz Igaunijas lielāko ezeru-Peipusu ASARUS skaldīt. Izrādās, ka kolchoza šefs esot gana labvēlīgs un atļāvis saviem darbiniekiem braukt uz attālo ezeru ar kolchoza autobusu. Tik noruna bij viena-degviela bij pašiem bākā jālej. Neieslīgšu iztirzājumos kā un kas lēja benzīnu bākā, bet skaidrs bij viens-uzpildes stacijās neiegriezāmies nevienā. Jo bija tak 80-t0 vidus.

Uzzinājis kas un kā un par ko, ieskrēju tik mājās, lai noliktu somas un aizcilpoju līdz kaimiņu Kārlim. Jo kā izrādās viņš esot tā brauciena iniciators un organizētājs. Kārlis, kā jau kārtīgs nepilsētnieks bij lāga vecis. Izrādās, ka to braucēju nemaz tik daudz neesot, kādi padsmit tik esot pieteikušies. Kaut autobusā "kubaņ" vietas esot gana. Sarunājām, ka autobuss aties plkst 20:00 no kantora plača. Laiks atlicis nedaudz mazāk kā pāris stundas. Neko darīt. Aizskrēju līdz mājai un paziņoju "prieka vēsti" vecākiem. Tūlīt tika sākts gatavot lidzi ņemamās maizītes un tādam pasākumam tika noziedots lielais ķīniešu termoss karstajai tējai. Kamēr mamma ar māsu jēmās pa virtuvi, tikmēr paspēju pārsiet savas no putoplasta pagatavotās makšķerītes ar kadiķa spicīti un nipeli kā sardziņu. Tika iemestas ziepjutraukā dažas pašgatavotās bļitkiņas un pāris svina murmuļu un ielīdu paurķēties savā "sivēntiņā". Kurā glabāju vasarā nopelnītos rubuļus. Tajā laikā lauku cilvēks un kur nu vēl manos gados par volframniekiem labi,ja bij dzirdējis nostāstus. Nedaudz samelojos-kaimiņu Kārlim tādi jau bij. Bet tos viņš darbnīcās pats bij sameistarojis no volframa drātīm.
Ehh. ar somām esmu jau pagalmā un pārējie ari jau ieņem labākās vietas. Drīz vien ierūcās autiņš, tiek aizvērtas durvis un sākam savu ceļojumu lielo asaru meku Peipsi Jarvi. Pa ceļam, kā jau tādās kompānijās cpienākās, vīri iejēma no cukura un rauga gatavoto šķidrumu. Lieki teikt, ka autobusā gaiss sastāvēja no šī šķidruma un cigarešu smārda. Vīri īsinot laiku gan iemalkoja, gan ari tika plēsti joki un spēlētas kārtis. Neiztika ari bez makšķernieku stāstiem.

Mēs ar robčiku savukārt mēģinājām sarunāt stratēģiju kā un ko darīsim uz lielā ezera. Tā kā es tur vēl nebiju bijis ne reizi, bet Robčiks bij saklausijies no tēva, kurš uz Peipusu brauc ne pirmo reizi, tad 'pārsvarā runātājs bij viņš.
Neatceros cik ilgi braucām, bet uz rīta pusi tomēr bijām jau "jūras" krastā. Tieši tā. Tā man asociējās pirmais iespaids kad ieraudziju Peipusa āres. Un biju ļoti izbrīnīts, kaut ari biju dzirdējis, ka ezera otru krastu nevar saskatīt. Veči bira no autobusa laukā un stiepa vamžus uz saviem nestabilajiem augumiem. Bet mēs ar Robčiku kā jaunākie Fiksi uzrāvām vatenes/pufaikas/vāļinkus/pižikus un slājām pakaļ pieredzējušākajiem copmaņiem Kārlim un Pēterim. Pēteris bij Robčika tēvs. Kad kādu stundiņu bijām pagājuši prom no krasta, Kārlis nolemj urbt pirmos caurumus. A man līdzi tikai, tai laikā ļoti izplatīta finiera kaste pa 6rbļ un verga. Kad sāku kapāt, tad Kārlis līdzjūtīgi pasmaidija un nolika manu vergu malā. Leduis uz pavasara pusi bij makten biezs.

Grūti iedomāties cik man būtu jākapā, lai izsistos cauri biezajam ledum. Abi vecākie kolēģi bija saurbuši dažas lunkas, no kurām pa kādai atvēlēja ari mums ar Robčiku. Izvilku no savas kastes paštaisīto makšķerīti, kurai jau mājās biju piesējis vienu palielu žibulīti ar vienu ielodētu āķi,uz kura bij nedaudz sarkanās dzijas, un laižu šamo iekš to zemledus ahvenu paradīzi. Tā vienā/ otrā/trešā ...... vietā nekā pienācīga nav. Tik pāris asaru, kurus var iebāzt vienā dūrainī. Beidzot biju sasniedzis to kondīciju, kad vecākie copmaņi ļāva man urbt ar saviem urbjiem. Laikam jau pareizāk būtu teikt ,ka mūsu vecākie kolēģi bij nedaudz saguruši.
Tā paklīstot asaru meklējumos pa tuvāko apkārtni ar Robčiku uzdūrāmies uz ļoti smukiem asariem. Ielaižot bļitkiņu āliņģī, kur dziļums apukšā bij ap 4-5m, nedaudz uzraustot sajūti īsu bet spēcīgu uzsitienu. Piecērto saujā iegulst patīkams svars. Izvelkot spuraino uz ledus, tas lāsumo gan zaļganā gan perlamutra zilganos toņos. Tas ir kautkas.

Man dienas beigās bij padsmit asaru, kurus knapi sastūķēju savā 6 rubuļu vērtajā kastītē un līdzi paņemtajā no žilkas ražotajā tīkliņā. Man tai laikā šķita, ka esmu saķēris ļoti smukus asarus. Bet kad pie autobusa citu veču lomos ieraudziju asarus kurus pat divus manā kastītē neiestūķētu pat ar zābaku pieminot, tad tikai apjautu kādi asari mēdz būt.
Nākamais Peipusa apmeklējums bij tikai 88-89g ziemā, tobiš kādu gadu pēc armijas. 90-tajos ziemā mani Peipusā varēja sastapt biežāk kā mājās. Tika ķerti gan lielie asari, gan brekši, kuriem ribas kā ōmītes līkās adāmadatas, gan raudas kā dūraiņi, gan ari vēdzeles, kā ari visur esošie ķīši. Trāpijās ari pa kādai sīgai. Bet ar katru gadu Peipus palika skopāks. Reizēm nedēļu nocopējot lielākus par 500gr asarus saķert neizdevās. Un to pašu bij pamaz.
Par turpmākajiem Peipusa piedzīvojumiem, varbūt citreiz taps ari kāds raksts.

p.s.
Nemāku pat stāstīt kas, bet Peipusam piemīt kautkas tāds kas liek atgriezties. To laikam vārdiem nevar izstāstīt. Tas ir jāredz pašiem un jāizjūt.
Ne asakas jums copes gaitās.Lai tās būtu kur būdamas, tepat LV, Peipsi Jarvē, vai kur citur.