Šajā pavasarī, sēžot pirtī un dzerot alu, uzkodām izmantojot garneles, prātā ienāca doma, ka pie bairīša nebūtu slikts arī mūsu pašu ūdeņu vēzis. Pamazām tā doma man galvā nostiprinājās, līdz pieņēmu liktenīgo lēmumu- jātaisa krītiņi un jāmēģina kādu vēzi izmānīt no ūdeņiem.

            Mūsdienās jau viegli - nospied internetā vajadzīgās pogas un informāciju var pasmelties pietiekami. Nevajag iet ar pusstopu pie kāda zinoša vīra, lai padalās ar pieredzi un knifiem.
Es lielāko daļu informācijas guvu palasot portālā www.parcopi.lv Tur dabūju atbildes kā krītiņus taisīt, par ēsmām, vēžu sugām un to ķeršanu dažādās ūdenstilpnēs.
Gandrīz pieļāvu kļūdu, pirkdams linumu krītiņiem. Domāju pirkt tīklu ar 35 mm tīkla acīm, lai sīkie paši birst laukā. Bet palasot vēžu cienītāju klubiņa forumu, atradu viedokli, ka vajag tomēr smalkāku tīklu. Nopirku tīklu ar 18 mm acīm. Un tas ir pašā laikā, jo vēži ir ļoti žiperīgi un sīkie tā pat pamanās izsprukt arī no šāda izmēra tīkla. Citiem gan ir jāpiepalīdz.

            Mazliet mulsināja doma par odiem, jo tie šovasar ir lielā daudzumā un sevišķi ēdelīgi. Bet apņemšanās ir liela un tās priekšā nestāv nekādi šķeršļi. Saķēru ēsmai brekšus, karūsas.Kopā ar kolēģi un viņa dēlu devāmies uz netālo upi, kur pēc copmaņu nostāstiem mīt signālvēži.
Pašā jūlija sākumā karstums pa dienu bija liels, tāpēc nolēmām sākt pēcpusdienā. Pie upes konstatēju, ka arī uz vakarpusi karstums ir varens. Ik pa brīdim vajadzēja veldzēties upē. Odi, kā par brīnumu, bija samērā nedaudz, bet mušas bija tāds daudzums, ka filmējot ar līdzpaņemto videokameru, nevarēja kadrā neko citu ieraudzīt kā tikai mušas. Situācija mainījās, kad uzkurinājām ugunskuru.

            Sagatavojām 3 metrīgus lazdas kātus krītiņu izcelšanai, sagriezām gabalos līdzpaņemtās zivis ēsmai un ap 18iem likām pirmo krītiņu iekšā. Saliekot visus krītiņus, 15 minūtes pasēdējām un sākām pārbaudīt pirmo. Liels bija mūsu prieks un pārsteigums, ka jau pirmajā bija iekšā trīs lieli un kādi 10 sīkie vēži. Nākošie krītiņi bija vēl ražīgāki. Zināmu laiku aizņēma sīkuļu atlaišana, jo šamie pamanās ar spīlēm ieķerties tīkla linumā un visādi sapinķerējas. No sākuma mazos metu upē, bet pēc tam krasta zālē, lai paiet ilgāks laiks, līdz tie aizrāpos līdz ūdenim. Jo bija doma, ka atlaistie pa taisno atkal lien uz krītiņa baroties, jo kā ceļ ārā krītiņu, tā starp lielajiem ir varen daudz sīko. Vēlāk jau iemanījos- vispirms izlasu lielos, tad apmetu krītiņu otrādi un sīkie izbirst zālē. Ja kāds arī ir ieķēries ar spīlēm linumā, tad karājoties gaisā pats ātri atlaižas un krītiņš ir gatavs lietošanai.

            Praksē arī pierādījās forumā lasītais, ka lielie eksemplāri uzturas labākajās dzīves vietās - dziļumā, atstraumēs, akmeņainas grunts un koku zaru sanesumu tuvumā. Labākajās vietās lielie eksemplāri bija vairāk nekā sīkaļu. Jau pēc pirmās apgaitas secinājām, ka mūsu vēžošanas pirmajā reizē loms būs diezgan iespaidīgs, ja tā turpināsies līdz promiešanai.
Gribēju arī pamēģināt ķert uz spraudeņiem, bet tajā vietā strauji sākas dziļums. Zināmu laiku jau prasa arī krītiņu pārbaude un sīkaļu atbrīvošana, tāpēc spraudeņus pat nemēģinājām lietot. Starplaikos gribējās pie ugunskura pasēdēt un izbaudīt silto vasaras vakaru un nakti. Pēc laiciņa uzliku svaigu ēsmu, jo iepriekšējā bija vai nu gandrīz apēsta, vai bija zudis svaigums. Vēžojām līdz četriem rītā. Vēži uz krītiņiem nāca visu laiku. Bija gan brīži, kad lielie eksemplāri tā kā mazāk palika, bet pēc tam atkal parādījās. Trijatā ar 13 krītiņiem saķērām virs 170 gab. (jo uz beigām sajuka rēķini)
            Biju dzirdējis, ka pagājušo gadu inspektori bij uzlikuši sodu par vēžošanu. Par vēžiem gan nē - jo tie bija signālvēži. Vai vēžus atļāva paturēt, to gan nezinu...Tāpēc pār plecu visu laiku vajag skatīties.
            Nākamo reizi bijām pa dienu aizbraukuši uz to pašu upi. Jau citā vietā. Ēsmai izmantoju cūku aknas. Četrās stundās 34 gab.Sīko tikpat kā nebija. Jāatzīmē gan, ka bija redzamas vismaz trīs vēžotāju kompāniju pēdas, spriežot pēc atstātajiem krītiņu paceļamo koku svaiguma. Jokaini, jo var tak izmantot jau atstātos, lai nebūtu lieki koki jācērt. Vēžošanas beigās pretējā krastā uzradās vēžotāju kompānija uz vakara un nakts copi (ja par vēžiem tā var teikt).Šie ņemšot visus pēc kārtas, jo sīčus laidīšot savā dīķi. Tāpēc laikam man šoreiz sīču nebija, jo kāds pirms manis laikam tā pat ir darījis.
            Varen jau iepatikās tas vēžošanas process, tāpēc ar paziņu kompāniju braucu atkal uz to pašu upi, bet atkal citā vietā. Kur teorētiski nevajadzētu būt kādiem priekšgājējiem. Šoreiz sākam jau no rīta puses- ap desmitiem. Vareni līst lietus, bet samērā silts. Un ja visu laiku gandrīz atrodies kustībā, tad auksti nav. Meitenes gan bija savilkušas lietus plašķus, lai nesamirktu. Kāds tomēr ir bijis, bet pasen - atstāti krītiņu ceļamie koki. Vietas gan man diezko nepatika, jo pastraujš un nav izteiktas bedres ar dziļumiem. Jāpārbauda vai vēži ir arī tādās pašās domās.
Sākums ir diezgan neveiksmīgs -1 lielais un viens sīcis. Ēsmā atkal cūkas akna. Kaut kā neierasti liekas, ka tik vājs loms. Jāpagaida. Trīs reizes pārcilājot krītiņus, rodas pārliecība, ka ir kas jāmaina. Lēnām pārceļu krītiņus pa straumi uz leju, uz citām vietām. Bet atkal diezgan neveiksmīgi. It kā pa kādam labam eksemplāram gadās un tas kavē pārcelšanos uz tālāku vietu, jo vieš cerību, ka būs....Aizeju gabaliņu tālāk izlūkos un atrodu it kā perspektīvu vietu. Paņemu trīs krītiņus vietas izmēģināšanai un rezultāts priecē. Tagad tik jāpārceļ visi atlikušie krītiņi uz jauno vietu. Bet visu laiku mainot vietas, esmu biku saputrojies un divus krītiņus nevaru atrast. Izstāstot kompānijai kas darāms, lai vēžošana turpinātos, pats dodos pazudušos meklēt. Pēc intensīvas krastu apskates tomēr atrodu pazudušos. Jaunajā vietā ir samērā padziļš, gar krastu ir meldri un ir upes iekšējais līkums ar mazu straumi. Pirmās krītiņu pārbaudes ir ļoti cerīgas.Vēžu mērs priecē un sīko ir pamaz. Lietus līst visu laiku, brīžiem pat diezgan stipri. Zem kuplas egles, kur mazāk tiek lietus klāt, uzkurinam ugunskuru, lai omulīgāka pasēdēšana meitenēm būtu. Lomi nav vienmērīgi. Sākums bija ražens. Pēc tam ir reizes, kad nav neviens vēzis kārtējā apgaitā, ir kad pa kādam trāpās. Nolemjam, ka jāmet miers un jābrauc mājās, kur gaida jau iekurināta pirts. Bet pašās beigās sāk atkal parādīties spīļotie. Man jau prāts uz mājām galīgi nenesas, bet lēmums ir pieņemts. Pa ceļam uz auto ieraugam gailenes, kas saaugušas kā plantācijā, kas ar savu dzelteno košumu spilgti izceļas uz zaļās sūnas. Ātri pielasam lielo plastmasas tarbu ar gailenēm un dodamies mājup. Saķerti tika 96 gab. septiņās stundās.
            Pēdējā vēžošanas reizē biju paņēmis arī fotoaparātu, lai garajos ziemas vakaros varētu pakavēties patīkamās atmiņās, bet sakarā ar stipro lietu tas ņēma un izbeidzās....:(
Kāds varētu būt mans-iesācēja rezumē par signālvēžu ķeršanu? Signālvēži dotajā upē ir aktīvi un ir ķerami cauru diennakti. Gan saulainā laikā, gan mākoņainā, gan kad lietus līst.Kaut gan liekas, ka vakarpusē un pa nakti viņi ir nedaudz aktīvāki. Bet tas-kā kuru reizi. Ēsmai der svaigas zivis un cūku aknas. Iespējams, ka uz ko citu arī varētu - neesmu mēģinājis. Radās priekšstats, ka svaiga zivs tomēr viņiem labāk patīk, bet varbūt arī maldos. Zivis ēsmai biju pats sacopējis un uzglabājis saldētavā.  Lielākie eksemplāri vairāk atrodami aizstraumēs, bedrēs un dziļākajos upes iekšējos līkumos, kur straume ir vājāka.
            Krītiņi ir pielaboti un stāv kaujas gatavībā uz nākamo reizi. Jāmēģina tik izbrīvēt laiks, jo process ir baigi foršs!

            Par mūsu pastulbiem likumiem, kas attiecas uz vēžu un signālvēžu ķeršanu, neizteikšos, jo diezgan daudz jau par to forumos ir runāts. Tā lūk!

Parcopi.lv piebilde: