Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [63]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [3]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 18
Viesi: 16
Lietotāji: 2
parcopi, Zivnieks
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Mākslīgo mānekļu dzīvie prototipi. II. Daļa. Viendienītes stāsts


Mākslīgo mānekļu dzīvie prototipi. II. Daļa. Viendienītes stāsts

Sveiki makšķernieki! Sen neesmu neko rakstījis, tāpēc nolēmu atsvaidzināt rakstu sadaļu. Pirms kāda laika iesāku apskatīt tēmu par mākslīgo mānekļu – mormišku dabīgajiem prototipiem, t.i. par ūdens iemītniekiem, kurus attēlo/vajadzētu attēlot mūsu mānekļiem. Tāpat par šo dzīvo radību kā ēsmas izmantošanas iespējām. Pirmajā rakstā apskatīju vienu no manis iemīļotākajām ēsmām - spāres kāpuru.
Pāris vārdos atgādināšu augstāk minētās tematikas būtību, jo pirmais raksts, kā minēju, bija pasen. Sakarā ar to, ka mormišku izmantošanas vēsture nebūt nav tik sena, ir pamats runāt par to, ka daudzi makšķernieki līdz galam neizprot ko īsti attēlo šie mūsu mānekļi.  Mormišku dabīgo prototipu meklēšanas nepieciešamību var pamatot velkot paralēles ar mušiņmakšķerēšanu. Šajā daudz senākajā (pasaules mērogā) makšķerēšanas veidā mānekļi – mušiņas tiek izgatavoti ar apzinātu mērķi imitēt noteiktus kukaiņus, kāpurus. Imitēta tiek ne tikai forma/izskats, bet arī šo zivju barības objektu uzvedība ūdenī. Šī makšķerēšanas veida pieeju varētu un vajadzētu attiecināt arī uz ziemas makšķerēšanu, t.i. mormiškām un tamlīdzīgiem mānekļiem. Redziet, mormiška pilda ne tikai svariņa funkciju, lai nogādātu uz tās uzspraustos motiļus līdz gruntij, tai pašai jāatgādina potenciāls zivs barības objekts. Godīgi sakot, mūsu izmantojamās mormiškas, lielākoties, tikai attālināti atgādina zivju barības objektus, jo zivis vai nu paņem, kad sajūt uz tās āķa uzspraustā kāpura smaržu, vai arī ņem mānekli, kurš tiek atbilstoši iesvārstīts un vadīts . Uz nekustīgu mānekli, ja uz āķa nav uzsprausta ēsma, copju nebūs.
Lielākoties zinam vien to, ka mormiška sākotnēji cēlusies kā sānpeldes imitācija, kurai raksturīgo kustību/pārvietošanās stilu (to pat nosacīti var nosaukt par mormiškas vadīšanas klasisko stilu) lielākoties izmanto ziemas makšķernieki mormiškas izspēlēšanai zem ūdens. Izskata, formas un kustību (spēles) ziņā mormiškām tiešām ir jāattēlo noteikti zivju barības objekti. Nezinu vai kādu pārsteigšu sakot, ka sānpelde ne tuvu nav vienīgais un daudzskaitlīgākais zivju barības objekts mūsu ūdeņos. Tāpēc imitēt ar mūsu izmantojamajiem mānekļiem tikai sānpeldi ir gan muļķīgi, gan aprobežoti, jo ir tik daudz citu ūdens iemītnieku, kas sastāda zivju barības bāzi mūsu ūdeņos. Par šiem zemūdens iemītniekiem arī tiks runāts šajā rakstu sērijā. Šoreiz raksts būs par viendienīšu kāpuriem. Domāju, ka lasot šo rakstu un iepazīstot viendienīšu kāpurus tuvāk jūs katrs priekš sevis atradīsiet kaut ko interesantu un nonāksiet katrs pie saviem secinājumiem. Un tagad pāriesim pie pašiem raksta vaininiekiem – viendienītēm un to kāpuriem.
Pasaules faunā ir sastopamas ap 2500 viendienīšu sugām, Latvijā sastopamas ap 50 viendienīšu sugām. Tie ir nelieli kukaiņi ar trauslu, iegarenu ķermeni (ķermeņa garums sastāda 5 - 30 mm), tieviem un maigiem spārniem un 3, dažreiz 2 pavedienveida cerkām/astes pavedieniem (tādi ir arī kāpuriem). Visbiežāk šos kukaiņus nākas vērot klusos, siltos vakaros, netālu no ūdens, kad tie lidinās pa gaisu, ik pa brīdim uzlidojot, un tad lēni, planējot krītot lejup – viendienītēm raksturīgas kustības, ko var nosaukt par sava veida deju.
Manas pirmās sastapšanās reizes ar viendienītēm bija jau agrā bērnībā, kad palīdzēju vectēvam tās salasīt, to izlidošanas laikā, spraušanai uz āķa. Uz liela āķa tika uzsprausts vismaz 10 šo kukaiņu un pludiņš ar gardo kumosu (atsvaru nelietoja) tika pa augšu pludināts aiz kupla krūma cerībā uz kādu druknu ālantu vai sapalu. Mūsu pusē šos kukaiņus sauc par garastēm.
Pieaugušā veidā viendienītes dzīvo ļoti neilgi, no tā arī cēlies to raksturīgais nosaukums, lai gan bieži vien to dzīves ilgums tomēr pārsniedz vienu diennakti (dzīvo 2-3 dienas). Pieaugušie kukaiņi nav spējīgi uzņemt barību, tāpēc to mutes orgāni ir reducējušies (neattīstīti). No citiem kukaiņiem viendienītes krasi atšķiras ar to, ka tām ir divas spārnotās attīstības stadijas. Kad šī kukaiņa kāpurs ir pilnībā attīstījies, tad tas uzpeld ūdens virspusē un, nomainot ādu, pārvēršas lidotspējīgā, bet nepilnīgi nobriedušā pieaugušā kukainī, kurš vēl nav gatavs pāroties. Atkarībā no sugas, šī stadija var ilgt no dažām minūtēm līdz 48 stundām. Pēc otrreizējās ādas maiņas rodas pilnīgi pieaudzis kukainis, kurš jau ir spējīgs pāroties. Viendienīšu vairošanās process vienmēr ir raisījis lielu novērotāju interesi. Tā kā izšķilšanās process ļoti bieži notiek vairākiem kāpuriem vienlaicīgi (vērojams masveida raksturs), tad uz to ūdenstilpju virsmas, kur kāpuri ir sastopami lielā skaitā, izšķilšanās/pārošanās brīdī ir vērojams lielisks skats - ūdens virsma burtiski vārās no lielā daudzuma viendienīšu kāpuru, kuru mākoņi, līdzīgi sniega pārslām plīvo gaisā. Pēc pārošanās mātītes izdēj oliņas uz ūdens virsmas, kuras nogrimst. Pēc tā kukainis ātri vien iet bojā. No olām izšķiļas kāpuri, kuru attīstība noris ūdenī, vizuāli tie ir līdzīgi pieaugušām viendienītēm, neskaitot to, ka tiem nav spārnu.
Kāpura jeb nimfas stadija viendienītēm ir visilgākā, tās ilgums ir apmēram 2-3 gadi. Kāpuri dzīvo zem akmeņiem, uz ūdensaugiem, uz ūdenstilpnes grunts vai pašā gruntī un pārtiek no detrīta - ēd atmirušās organiskās vielas (augu un dzīvnieku sadalīšanās produktus), kā arī aļģes, sīkus bezmugurkaulniekus un attīstības perioda laikā maina hitīna apvalku līdz 25 reizēm. Viendienīšu kāpuri ir vieni no parastākajiem ūdenstilpju iemītniekiem, un tiem ir liela loma zivju barībā.
Viendienīšu kāpurus var raksturot ar lielu jūtīgumu pret piesārņojumu, tāpēc tie dzīvo tikai tīrā ūdenī, galvenokārt tekošā un ar skābekli bagātā. Viendienīšu kāpuru elpošanu var viegli novērot, apskatot tos ūdenī. Tie elpo ar trahejām un žaunām. Žaunas izskatās kā šauras maigas plāksnītes, kas izvietotas rindās gar abām vēderiņa pusēm. Šīs maigās plāksnītes nepārtraukti kustās, ko ļoti labi var novērot ūdenī sēdošam kāpuram. Visbiežāk šīs kustības ir tādas kā nevienmērīgas, saraustītas: it kā pa plāksnītēm pārskrietu vilnis, kuras tad kādu noteiktu laiku atrodas miera stāvoklī līdz nākamajam „vilnim”. Fizioloģiski ir saprotama šo plāksnīšu kustību būtība – šādā veidā tiek pastiprināta ūdens plūsma, kura apskalo žaunu plāksnītes, līdz ar ko tiek paātrināta gāzu apmaiņa. Kāpuri patērē diezgan daudz skābekļa un ātri vien nobeidzas, ja tos tur traukā ar mazu izšķīdušā skābekļa koncentrāciju.
Pēc ārējā izskata viendienīšu kāpuri ļoti daudzveidīgi. Viendienīšu kāpuru uzbūve un bioloģiskās īpatnības, atkarībā no sugas ir visai dažādi, kas ir tieši saistīts ar to dzīves vidi. Pēc dzīves veida un ar to saistītā bioloģiskā izskatu, kāpurus var iedalīt 4 grupās: rokošie (dzīvo gruntī), tekošo ūdeņu (straujās vietās), peldošie (mierīgos un lēni tekošos ūdeņos starp augiem), rāpojošie (uz dūņainas grunts stāvošos ūdeņos). Tālāk apskatīsim katru grupu atsevišķi.

Rokošā tipa viendienīšu kāpuri.

Rokošā tipa kāpuri ir vislielākie – daži sasniedz pat 3 cm garumu. Visbiežāk šo sugu kāpuri mīt mierīgās līdzenumu upēs un strautos ar mālainiem krastiem, kur tie ierokas ūdenstilpju gruntī vai arī izrok krastos garas ejas/alas, zem ūdens līmeņa. Tos var sastapt arī stāvošā ūdenī ar vāju caurteci – ezeros un dīķos. Visur, kur upes un citas ūdenstilpnes ir savstarpēji savienoti ar strautiem, iespējama šo kāpuru izplatīšanās. To ķermeņa forma atšķiras no citiem kāpuriem, taču tā pilnībā atbilst šādam dzīves veidam un nedaudz atgādina zemesvēža ķermeni: cilindriskas formas ķermenis, spēcīgas rokošās kājiņas, galva ar attīstītiem, palieliem, uz priekšu izvirzītiem žokļiem garu ilkņu izskatā (ar to palīdzību tie izrok sev ceļu, kā arī var uzbrukt sīkiem ūdens dzīvniekiem), ar plānu ķermeņa apvalku u.t.t. Par piemēru var minēt tā saucamo „īsto” viendienīšu (Ephemera) kāpurus, tie rok alas lēni tekošo upju krastos. Pateicoties šādam slepenam dzīves veidam, tos nav tik vienkārši pamanīt vai atrast.


Tekošu ūdeņu tipa viendienīšu kāpuri.

Tekošos ūdeņos sastopami nelieli (garumā līdz 1 cm) viendienīšu kāpuri ar ļoti plakanu un platu ķermeni, tādu pašu galvu un plakanām kājām, kuri ir lieliski pielāgojušies savai dzīves videi. To galva un ķermenis ir tiktāl plakani, ka acis ir nobīdītas uz muguras pusi. Tās ir tā saucamās reofilās formas, kuras dzīvo uz akmeņiem un tām ir augstāk minētie pielāgojumi šim dzīves veidam, lai ūdens plūsma tos nenorautu un neaiznestu prom. Tie āķīgi noturas aiz akmeņu nelīdzenajām vietām un tos nevar nenoskalot pat stipra straume. Kāpuru kājas ir izvietotas ļoti plaši, tāpēc ķermenis pat kāpura pārvietošanās laikā neatraujas no akmens virsmas. Trīs garie astes diegi, ar kuru palīdzību nevar peldēt (uz tiem nav spalvojuma), nepilda spuras funkciju, kā citiem viendienīšu kāpuriem, tie vienkārši kalpo par papildus balstu. Ja kāpuram tomēr nākas peldēt, tas airējas ar kājiņām.
Šo kāpuru ieguvei ir velti izmantot ķeselīti / smeļamo tīkliņu, ir jāvelk no ūdens laukā akmeņus un jāapskata tos no apakšpuses. Uzmanīgi paņemot strautā akmeni, izvelkot to no ūdens un apgriežot otrādi, var pamanīt kā pa tā virsmu uzreiz uz visām pusēm sāks mukt viendienīšu kāpuri, cenšoties noslēpties no saules stariem akmens ēnas pusē, vai arī centīsies rast glābiņu kādā nelielā akmens spraudziņā. Šāda kāpuru neiecietība pret gaismu ir viegli izskaidrojama – nokļūt gaismā nozīmē nokļūt akmens bīstamajā pusē, no kurienes ūdens plūsma jebkurā mirklī var noraut kāpuru un aiznest to tālu no mājvietas. Šī tipa viendienītes ir ļoti atkarīgas no skābekļa satura ūdenī, tāpēc var dzīvot tikai tīros ūdeņos. Šo viendienīšu kāpuri pārsvarā barojas ar straumes atnestajiem ūdensaugiem un detrītu, vai arī ar sīkiem dzīvniekiem.


Rāpojošā tipa viendienīšu kāpuri
.
Šie kāpuri pārsvarā ir sastopami stāvošos ūdeņos, uz gultnes un ūdens augiem, pa kuriem tie nesteidzīgi pārvietojas. To ķermenis bieži ir noklāts ar smiltīm vai dūņām, kas kalpo šī tipa kāpuriem kā ļoti labs maskējums un glābj no dabīgajiem ienaidniekiem. Arī šī tipa kāpuriem kājiņas pielāgotas rāpošanai pa substrātu un astes diegi arī ir bez spalviņām, līdz ar ko var teikt, ka tiem nepiemīt izcila peldēt prasme. Kāpuru gaume attiecībā uz dzīves apstākļiem dažādām sugām ir atšķirīga, dažāds līdz ar to arī ir atšķirīgs šo sugu izskats un pielāgojumi dzīves videi. Piemēram, kāpuriem, kuri rakņājas grunts nogulsnēs, žaunas no virspuses ir piesegtas ar plātnītēm, lai tās nepiesārņotos ar dūņām un detrītu. Starp šī tipa kāpuriem ir arī tādi, kuri dod priekšroku tīram un vēsam caurtekošo ezeru ūdenim. Šīs viendienītes atšķiras ar skaistām dubultām spalvainām žaunām. Tur pat uz akmeņiem vai augiem bieži var sastapt arī  viendienīšu kāpurus, kuriem žaunas ir izklātas uz muguras kā dakstiņi. Šīs formas kāpurus var sastapt visai bieži.


Peldošā tipa viendienīšu kāpuri.

Šiem kāpuriem ir slaids, kustīgs ķermenis, kas aprīkots ar spēcīgām peldēšanas „ierīcēm”. Dažādu šī tipa viendienīšu kāpuri peld līdzīgā stilā. Peldēšana izpaužas vai nu kā visa ķermeņa locīšana, līdzīgi zivju peldēšanas stilam (kuru īsumā var nosaukt par „delfīna stilu”), vai arī ar ļoti attīstīto žaunu plāksnīšu palīdzību.: kāpuriņa vēderiņš kopā ar astes diegiem veic viļņveidīgas svārstības vertikālajā plaknē. Peldošas viendienītes kustības ir ļoti vieglas un graciozas, astītes kustības nesašūpo galvkrūtis, pārvietošanās ātrums un koordinācija ir atstrādāti ideāli. Kukainis burtiski plivinās ūdenī: acumirklīgs starts, daži mirkļi skaista lidojuma vai neliela pauze, kuras laikā tas planē, lēni zaudējot ātrumu, līdz nākamajam rāvienam, vai nu arī nosēšanās uz grunts, obligāti uz visām 6 kājiņām. Peldošās viendienītes nelielus attālumus veic arī rāpojot un dara to tikpat skaisti, mērķtiecīgi un precīzi. Tās arī labprāt sēž uz ūdens augiem, kuros nav tik viegli pamanāmas, pateicoties to gaiši zaļajai krāsai. Lieki teikt, ka šiem kāpuriņiem netrūkst ienaidnieku, kuri cenšas tos nomedīt, tāpēc var teikt, ka to straujā kustēšanās ir šo kāpuru viens no galvenajiem aizsardzības līdzekļiem.
Šie viendienīšu kāpuri pārtiek no mīkstiem ūdensaugiem un trūdošām augu daļām, taču nepalaiž garām iespēju noķert par sevi mazākus ūdens dzīvniekus. To apetīte vienmēr ir nesamērīga un to ķermenis uzkrāj daudz tauku. To var izprast tikai zinot to, ka pieaugušas viendienītes nebarojas vispār. Šis tauku krājums nodrošina viendienītei tauriņa stadijā gan izšķilšanos, gan lidošanu un vairošanos. Šo formu kāpurus ir visvieglāk pamanīt, tāpēc arī tos var biežāk satikt.

   
Kādiem tad būtu jāizskatās mānekļiem, kuri imitē viendienīšu kāpurus? Kā uzzinājāt rakstā, šo kukaiņu sugu daudzveidība ir visai liela, taču, protams, ir iespējams izšķirt kopējas pazīmes, kuras būtu jāataino tās imitējošiem mānekļiem. Mānekļos, kas imitē viendienītes kāpurus (tāpat arī citus kāpurus un ūdensdzīvniekus), galvenie attēlojamie raksturlielumi ir izskats un pārvietošanās (un cita veida uzvedība) ūdenī. Pie izskata raksturlielumiem jāmin izmērs, forma un krāsa. Runājot par formu – kā redzat attēlos, pārsvarā, kāpuri ir iegarenas formas (izņēmums plakanie kāpuri, kas dzīvo straujos ūdeņos). Tiem ir galva, krūtis un astīte ar uz tās izvietotām žaunu plāksnītēm. Astītes lejasgalā 3, reti kad 2 „astes diegi”. Tāpat ir 6 kājiņas. Kā jau kukaiņiem raksturīgi, ķermenis ir posmots (astīte, kājiņas). Runājot par izmēru, reti kurš viendienītes kāpurs ir daudz lielāks par 1 cm (izņemot rokošos viendienīšu kāpurus), tāpēc labāk pieturēties pie mānekļiem, kuru garums ir līdz 15 mm. Kāpuru iespējamo krāsu variācijas arī ir visai daudzveidīgas – zaļgana, dzelten-zaļa, brūngana/ rūsgana, melna, pelēcīga, pelēkzaļa. Kāpura krāsojums var būt gan vienkrāsains, gan vairāku augstāk minēto krāsu salikums. Mānekļos labāk pieturēties pie tumšākiem toņiem. Man ir nesaprotami, kāpēc lielākajai daļai mormišku, kuras nav vienkrāsainas (tumšas) gaiša ir mormiškas augšdaļa, nevis apakšdaļa. Katrs ūdens iemītnieks taču maskējas, lai nekļūtu par laupījumu, tāpēc dabā vienmēr ķermeņa virspuse ir tumšākā tonī, bet uz grunts pusi vērstā daļa salīdzinoši gaiša.
Mušiņmakšķernieku nimfās (mušiņas, kuras attēlo kukaiņu kāpura stadiju) visas augstākminētās pazīmes, attiecībā uz viendienīšu kāpuru izskatu, pa lielam, tiek ievērotas. Mānekļos, ko saucam par mormiškām, arī daudzos var atrast atsevišķas pazīmes, kas imitē viendienītes kāpuru izskatu. Ir jau neliela daļa makšķernieku, kas izdara novērojumus un veic eksperimentus šajā virzienā – pamatā tie ir makšķernieki, kas ķer zivis uz bezēsmas mormiškām. Šo veidu pamatā izmanto upēs. Šī ziemas makšķerēšanas stila būtība ir pievilināt zivi ar mānekļa kustībām, uz āķa neliekot nekādu ēsmu vai arī uzspraužot uz āķiem lodītes, izolācijas gabaliņus u.c. Atceros savu pirmo pieredzi ar bezēsmas mormiškām,  kad mans topošais sievastēvs iedeva man rokās klasisko „čortiku” (melna, mazliet iegarenas formas mormiška ar ielodētu 3-žuburu āķi) vai kā to dažreiz sauc Latvijā, tomes bļitkiņu, un pateica man, ka uz to var noķert zivi pilnīgi neliekot virsū ēsmu, vai labākajā gadījumā uzspraužot uz viena no āķīšiem putuplasta lodīti, es, godīgi sakot, biju šokēts. Mana pieredze līdz tam bija pilnībā balstīta uz ziemas makšķerēšanas iemaņām ezeros, kuros bija makšķerēts pavisam savādāk, tāpēc sākotnēji ķēros klāt ierastajām mormiškām ar ēsmu (motiļiem, mušu kāpuriem). Liels bija mans izbrīns, kad izmēģinot lielu daļu no sava ezeru standarta arsenāla mormiškām, guvu ļoti pieticīgus rezultātus salīdzinot ar „čortikus”, „kaziņas” (skta. 5.att. apakšējo rindu) un cita tipa bezēsmas mormiškas izmantojošajiem makšķerniekiem. Nepareizi būtu teikts, ka upē nevar noķert zivis ar standarta ezeru mormiškām, bet tur ir mazliet jāzina specifika, ko atklāju ne uzreiz. Drīz vien sadūšojos arī pats pamēģināt pamakšķerēt uz tā teikt „pliko” mormišku un nemaz tas tik grūti neizrādījās. Pamocījos mazliet ar spēles piemeklēšanu, bet jau pirmajā dienā šo to noķēru.
  
Tāpēc, pirmkārt, man gribas atzīmēt šīs specifiskās mormiškas ar 3 un 2 āķiem („čortikus” un „kaziņas”) kā mānekļus, kuri, manuprāt, neapšaubāmi imitē viendienīšu kāpurus – ar iegareno formu, 3 ielodētiem āķiem, kas zivīm, iespējams, atgādina kāpuru astes diegus. „Čortikam”, var teikt, spēle nav tā atraktīvākā un skaistākā, tātad lielā mērā zivis pievilina ne tik mānekļa svārstības, bet arī mānekļa izskats. Ieteicams lietot šos mānekļus tumšos toņos, un tiem jābūt pagatavotiem no svina vai volframa (citādi straumē makšķerēt būs pagrūti). Interesanti, ka nolaužot no šī mānekļa trīsžubura vienu āķi zivis vēl ķeras, bet tad kad nolauz otru āķi, tā uz atlikušo vienu āķi copes pazūd gandrīz pilnīgi. Līdzko māneklim paliek tikai viens āķis, tā zivis, iespējams, pārstāj tajā atpazīt savas iekāres objektu. Krievu literatūrā gan par šī mānekļa prototipu tiek uzskatīts vienādspārnu spāres kāpurs (apskatīju iepriekšējā rakstā), taču manā skatījumā šis kāpurs ir pārāk garš un šaurs, salīdzinot ar tiem mānekļiem, ko izmantojam augstāk minētajās bezēsmas mormiškās. Kā vēl viens arguments tam par labu ir tas, ka šo mānekli daudzkārt labāk ņem tekošos ūdeņos (kur viendienīšu kāpuri ir daudz plašāk sastopami), nekā stāvošos ūdeņos (kur atkal biežāk ir sastopami vienādspārnu tipa spāru kāpuri). Tas viss gan nenozīmē to, ka viendienīšu kāpurus nevar imitēt vienkāršas mormiškas ar vienu āķi.
    No mormiškām ar vienu āķi, visvairāk viendienīšu kāpuriem līdzinās nelielas „skudriņas”, „skrotītes”, „kāpuriņi”, „auziņas”, „pilieniņi” (mormišku nosaukumi). No augstāk minētajām mormiškām, daļa atveido iegareno ķermeņa formu, daļa kāpura posmaino ķermeni. Uz mormišku āķa sprauž vai nu ēsmu, vai arī, makšķerējot bez ēsmas, uzstāda lodītes, vadu izolācijas gabaliņus vai vēl kaut ko citu mormiškas spēles un vizuālā izskata pilnveidošanai. Uz āķa uzstādīta lodīte (vai cita kustīga detaļa), mormiškas vadīšanas laikā brīvi pārvietojas un rada vizuālu efektu, kas, iespējams, zivīm atgādina peldoša kāpura astītes kustības. Neiesaku lietot stikla vai līdzīga materiāla lodītes, jo tās spēles laikā, pārvietojoties pa āķi (-iem), rada skaņu, kas pasīvām un piesardzīgām zivīm nepatīk. Labāk izmantot lodītes no plastmasas vai putuplasta. Man ļoti patīk augstāk minēto formu mormiškas, kas ir pagatavotas no svina, pirmkārt, dēļ svara, otrkārt, dēļ krāsas. Šādas mormiškas ir „ejošas” makšķerējot gandrīz jebkuros apstākļos. Vislabāk uz tām ņem, kad tās ir apsūbējušas. Uz svina „čortikiem” (kas vairumā gadījumu ir nokrāsoti melnā krāsā) zivis daudz labāk ņem ja tiem dažviet noskrāpē krāsu, lai redzams svins. Iespējams, šāds nevienkrāsains māneklis daudz labāk imitē viendienīšu kāpuru izskatu.
    Tomēr, kopumā apskatot tradicionālās mormiškas, ir skaidri redzams, ka to izskata papildināšanā līdz īsta kāpura izskatam ir kur tiekties. Mūsdienās attīstība notiek straujiem soļiem, tajā skaitā arī makšķerēšanā, un jau šobrīd sāk parādīties mānekļi, kas sāk daudz reālistiskāk attēlot to dabiskos prototipus. Zemledus makšķerēšanā jo plašāk (par Latviju ziņu man nav) tiek izmantoti mānekļi, kuri izskata ziņā atgādina kaut ko vidēju starp mormiškām un mušiņām (skat. 6. attēlu). Tās tagad daudzi sauc par trešās paaudzes mormiškām.

Kā redzat attēlā, daļa no tām ir līdzīgas klasiskajām mormiškām, tik to forma ir pietuvināta izskata ziņā viendienītes formai + ir piemontētas kājiņas un astes pavedieni. Dažas ir tās pašas klasiskās mormiškas, kurām uz āķa uzsieta muša. Daudzas, manā diletantiskajā skatījumā (mušiņmakšķerēšanas jomā), ne ar ko neatšķiras no klasiskām mušiņmakšķernieku nimfām, nu varbūt atšķiras vienīgi svara ziņā. Tās vienkārši lēnām pāriet uz to izmantošanu ziemas makšķerēšanā. Dažādi literatūras avoti liecina, ka zivis uz šādiem mānekļiem (īpaši upēs) ziemā ķeras pat ļoti neslikti. Vienīgā niance, kas noteikti būs atšķirīga, tā ir šo mānekļu izspēlēšanas maniere, kas noteikti atšķirsies no klasiskās mormiškas spēles. Pēc visa augstāk minētā varu secināt, ka grūti ir paredzēt kādas izskatīsies mūsu izmantojamās mormiškas pēc kāda laika perioda. Tāpat varu secināt, ka makšķerēšanas jomā nekad netrūks vietas eksperimentiem, kas priekš manis ir viena no interesantākajām makšķerēšanas niansēm.
Spēlei, manuprāt, (pašas mormiškas kustībām) tiešām ir liela nozīme. Kaut kā vienu pavasari, uz pēdējā ledus, eksperimentēju Rāznas ezera seklajos līčos ar raudām, ķerot tās” uz aci” (noskatoties makšķerēšanas procesu paplašinātā āliņģī) . Mēģināju dažādus spēles stilus un manipulācijas ar vienu un to pašu mormišku un pēc pāris dienām biju apguvis tās vietas raudu uzvedību tiktāl, ka makšķerējot raudas, jau bez skatīšanās āliņģī, zināju kas un kā jādara, lai no āliņģa izvilktu salīdzinoši lielākās sugas pārstāves – iepriekšējo dienu āliņģos skatīšanās pieredze bija atklājusi līdz tam neapzinātas, it kā sīkas un nebūtiskas, bet nianses. Protams, katrai atsevišķai ūdenstilpnei/makšķerēšanas vietai tādas būs zināmā mērā atšķirīgas, kaut vai ņemot vērā zivju barības objektus un barošanās paradumus konkrētajā vietā, bet tādas var atrast un ir jāmeklē, manipulējot ar izmantojamiem mānekļiem.
Atgriežoties tomēr pie klasiskās formas mormiškām, uz kurām lielākoties makšķerējam, jāsaka, ka ir iespējams pietiekami veiksmīgi noimitēt viendienītes kāpura kustību ūdenī. Imitējot peldošās viendienītes uzvedību, vajag periodiski apstādināt mormišku uz vietas vai pat to nolaist. Peldošam viendienītes kāpuram, ātri un viļņveidīgi kustinošam vēderiņu, vēdera lejasdaļa vizuāli izskatās ievērojami gaišāka. Šķiet, ka kustīgs māneklis ar gaišāku vēdera apakšiņu zivij izskatās reālistiskāks un pievilcīgāks. Viendienītes kāpuram, kas dzīvo straumē, ir plakans ķermenis, spēcīgas, savādāk izvietotas kājiņas, kas atspoguļojas tās kustībās - tas pārvietojas ar vienādu ātrumu uz visām pusēm. Peld ne slikti, bet ar zināmām grūtībām - tā īsais ķermenis, plakanie gurni neļauj peldēt ātri. Vēderiņa viļņveigajām svārstībām ir daudz mazāka  amplitūda, viss ķermenis neveikli šūpojas. Taču kopējā peldēšanas maniere tāda pati: daži mirkļi nesteidzīga lidojuma, planēšana, viegla nosēšanās vai lidojuma turpināšana. Šā tipa kāpura izskatu var labi noimitēt ar mormišku "plakanā skudriņa" (5.att. labajā pusē 3. no augšas). Starp citu, zivis ļoti precīzi atšķir garo un plakano (skudriņu) – ņem tikai uz vienu no tām, pat pie vienādas mormiškas spēles. Makšķerējot upē, tad kad lietoju ēsmu, cenšos izvēlēties tādu mormišku, kuru kombinācijā ar ēsmu var vizuāli dabūt līdzīgu kādam no ūdens iemītniekiem. Parasti izmantoju nelielas, tumšas krāsas pilienveida, iegarenas mormiškas, uz kuru āķa spraužu vienu mušu kāpuru tā, lai tas mormiškas vadīšanas laikā atgādinātu kāpura astīti – vizuāli izskatās ļoti dabiski. Tādu pat pieeju lietoju raudu makšķerēšanai no pavasara ledus ezeros, tikai šinī dagījumā pārsvarā lietoju maziņas sudraba mormiškas, ar rievotu mormiškas augšējo daļu.

Viendienīšu kāpuri kā ēsma, to ieguve un uzglabāšana

Vairums makšķernieku apgalvo, ka zivis uz viendienītes kāpuriem ķeras tikai viendienīšu tauriņu izšķilšanās periodā. Tās ir pilnīgākās muļķības, zivis uz tiem ķeras vienmēr un visur, arī ziemas periodā. Pietam to makšķernieku lomi, kas nepaslinko šos kāpurus salasīt arī ziemā, atšķiras ar vidusmērā rupjākām zivīm, atšķirībā no tiem, kas ķer uz tradicionālajām ēsmām. Atklāto ūdeņu periodā uz šiem kāpuriem var ķert uzreiz pēc pavasara plūdiem un līdz pat tam laikam, kamēr visas pieaugušās viendienītes neizšķiļas. Arī pēc tam ūdenī paliek sīkie, gadu vecie kāpuri, kurus var izmantot makšķerēšanai. Tikai tad ir jālieto tievāki āķīši un jāliek uz tiem ne 2-3 kāpurus, kā tas ir lietojot pieaugušos kāpurus, bet līdz pat 10 kāpuriņiem. Spraužot kāpurus uz mormiškas āķa, tik liels skaits kāpuru parasti nav nepieciešams. Viendienīšu kāpuri aug ļoti ātri un jau septembra beigās tie ir tikpat lieli, kā pavasarī. Makšķerniekiem kā ēsma visvairāk noderīgi ir rokošie kāpuri, tā kā tie ir vislielākie – daži sasniedz pat 3 cm garumu.
Lai kāpurus salasīt, jāzin/jāatrod vieta, kur tie mīt. Aptuveni maija beigās - jūnija sākumā  sākas viendienīšu izlidošana (izšķilšanās no kāpuriem par pieaugušiem kukaiņiem). To gaisa deju nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu no tauriņiem – kukaiņi ātri traucas uz augšu, pēc tam planējoši laižas lejā. Tur kur iespējams vērot šo ainu, noteikti mīt arī šo tauriņu kāpuri. Lai konkrēti varētu uzzināt, kur kāpuri ir un kur to nav, vajag iesmelt piekrastes dūņas un pārlasīt tās. Dažreiz kāpuru esamību var konstatēt arī bez izmeklējumiem – piekrastes zonā, uz mālainas grunts var ieraudzīt daudzus caurumiņus, tās ir kāpuru alas. Kāpuriem nepatīk tādas atstraumes un līcīši, kur nav kaut nelielas ūdens plūsmas. Tādās vietās dūņas ir smirdīgas, tas nepatīk viendienīšu kāpuriem, lai gan ūdensēzelīšiem, spāru kāpuriem, dēlēm u.c. ūdens radībām pret šādām vietām nekas nav pretī. Arī tīrās smiltīs šos kāpurus meklēt ir diezgan veltīgi, ja arī kādu atradīsi, tad ļoti nelielā skaitā. Visvairāk šie kāpuri ir iemīļojuši mālainu gultni. Vietās, kur kāpuru ir daudz, tos uzlasīt pietiekamā daudzumā var diezgan viegli, bez īpašiem palīglīdzekļiem. Pietiek ar vienkāršu dēļa galu, jo šo kāpuru aliņu dziļums nepārsniedz 5-6 cm. Visus „dubļus” vienkārši izvelkam krastā un turpat šķirojam, periodiski noskalojot ar ūdeni un uzmanoties no iespējamiem priekšmetiem ar ko var savainoties, piemēram, stikla lauskām. Kāpuri ir ļoti labi pamanāmi, nokļūstot citā vidē (gaisā), tie aktīvi kustās. Atliek tikai savākt kāpurus un novietot tos kādā plašākā trauciņā.
Visērtāk viendienīšu kāpuru skalošanai izmantot speciālu ķeseli, ko pagatavo no tērauda sieta, ar linuma acu izmēru līdz 5mm. To stiprina pie garas kārts, vai var iztikt arī ar ne tik garu kārti, ja to ļauj upes krasta reljefs un ūdens līmenis upē. Pavasaros, kad ūdens līmenis ir visai augsts, ieteicams lietot spaini, kura lejasdaļa ir aprīkota ar sietu vai vienkārši ar dibenā izsistiem caurumiem, līdzīgu tam, ko lieto trīsuļodu kāpuru skalošanai. Šāds spainis tiek piestiprināts pie izturīgas auklas. To iemet ūdenī un sāk lēnām, nesteidzīgi vilkt uz krasta pusi. Spainis sākotnēji šļūc pa gultni, taču pēc pāris rāvieniem sāk iegrimt dūņās, kuras izdabūt krastā arī ir šīs darbības mērķis, lai meklēt tajās kāpurus. Pēc vilkšanas pretestības aptuveni ir iespējams pateikt, kad spainis ir piepildījies ar dūņām. Tad to var celt laukā. Turpat spainī, neizņemot to no ūdens, tiek izskalots tā saturs un pārpalikumi tiek rūpīgi pārmeklēti, tā kā daudzu sugu viendienīšu kāpurus dēļ to nelielā izmēra un iezaļganās, brūnganās vai pelēcīgās krāsas ir ļoti grūti pamanīt starp tīkliņā sasmeltajām dūņām un ūdensaugiem. Kāpurus ņem tikai ar rokām, lai tos netraumētu – nekādas pincetes lietošana nav pieļaujama. Lielās upēs bez spaiņa, praktiski, neiztikt, jo kāpuri parasti atrodas ne pie paša krasta, bet 1,5 līdz 4 metru dziļumā.
Ja kāpuri pēc copes ir palikuši pāri un ir vēlme tos uzglabāt citai reizei, tad šim nolūkam nepietiek ar parastu trauciņu motiļu glabāšanai – nepieciešams stipri apjomīgāks trauks. Protams, to var darīt ūdens spainī, kas novietots vēsā vietā, taču tad ir nepieciešams bieži mainīt ūdeni, kas patiesībā nav visai ērti.
Par laimi ir arī cits veids, kā uzglabāt kāpurus. Atnesot kāpurus mājās, jāizklājam sausu papīru, piemēram, avīzes un izberam kāpurus tiem virsū. Kāpuri ir visai ņipri uz bēgšanu, tāpēc tie ir jāpieskata. Pietam, apkalstot kāpuri kļūst vēl ņiprāki. Šādu kāpuru ganīšanu jāturpina minūtes 15-20, līdz tie pilnīgi apkalst. Pēc tam kāpurus ieber plašā traukā un novieto vēsā vietā. Galvenais ir lai tie negulētu divos slāņos un visiem pietiktu vietas, kur kustēties. Trauka vāciņā ir jāuztaisa daži caurumiņi gaisa piekļuvei. Nevajag lietot nekādas mitrās lupatiņas, skaidas, sūnas un tamlīdzīgo – traukam vienmēr ir jābūt sausam. Šobrīd tirdzniecībā ir ļoti daudz dažādas plastmasas iepakojuma taras, piemēram, trauciņi, kuros var nopirkt siļķes sālījumā. Jo lielāks uzglabājamo kāpuru daudzums, jo lielāks trauciņš ir nepieciešams. Reizi 2-3 dienās ir jāpārbauda kāpuri, izberot tos laukā. Tos, kuri nekustās (ir nobeigušies) ņem laukā. Tas ir izdarāms ļoti ātri, jo dzīvie kāpuri ātri mūk prom, bet beigtie paliek uz vietas. Trauciņu nosusina no kondensāta un kāpurus no jauna ievieto sausā trauciņā. Pēc pāris nedēļu uzglabāšanas, kāpuri kļūst mazliet tievāki un sīkstāki, kas būtībā nav slikti. Starp citu, šādi var uzglabāt arī spāru kāpurus, maksteņu kāpurus, sānpeldes un citas dzīvās ēsmas. Nedrīkst aizmirst to, ka šo kāpuru uzglabāšanās ilgums ir tieši atkarīgs no veida, kā kāpuri iegūti. Viendienītes kāpuri ir ļoti trausli un viegli var satraumēties, veicot dūņu iesmelšanu un skalošanu. Tāpēc dūņu skalošanu jāveic pēc iespējas akurāti. Visilgāk uzglabājas kāpuri, kuri ir lasīti no dūņām ar rokām.

Raksta noslēgumā gribu pateikties par to, ka veltījāt savu uzmanību un to izlasījāt. Ceru, ka patika un ka atradāt tajā priekš sevis kaut ko jaunu un noderīgu. Arī šo rakstu sērijas turpinājumā vēl ne reizi atgriezīsimies zemūdens pasaulē - uzzināsiet vēl par daudziem citiem ūdens iemītniekiem, pret kuriem zivis nav vienaldzīgas, pret kurām, savukārt, neesam vienaldzīgi mēs  :D

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!


Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: eduks (26.11.2011) | Autors: Edgars
Skatījumu skaits: 3877 | Komentāri: 9 | Birkas: mākslīgo ēsmu prototipiu, dabīgās ēsmas, viendienītes kāpurs | Reitings: 4.9/10 |
Komentāru kopskaits: 9
9 Patrols   (27.12.2011 16:22)
Jāsaka, ļoti izglītojošs raksts, paldies autoram. Vislielākā pieredze man ir copē uz rokošā tipa viendienīšu kāpuriem. Jau daudzu gadu garumā tos izmantoju Ventā, ja vien laika apstākļi tos ļāvuši saskalot. Šīm vajadzībām veči no Bēnes (kā mēs viņus saucam-pensionāri) uzmaistaroja speciāli šam nolūkam skalojamo trauku, kuru gatavo no graudu kombainu sietiem. Ja kabatā pārsimts šādu mošķīšu, cope garantēta. Super ķeras asari, sapali, raudas, ruduļi, nesmādē arī citas zivis. Arī Ventā tos esmu smēlis un skalojis, bet pārsvarā tos lielā skaitā var sasmelt mazās upītēs. Tāpēc, braucot uz copi, cenšos šamējos saskalot, tad sanāk iekabināt tiem, kas copē uz motiļa. Bildēs redzamos esmu skalojis, bet nebija līdz šim nekādu zināšanu par tiem, tāpēc tos neņēmu. Tauta runā, ka viens otrs varot pat kost (: Pateicoties šim rakstam, būs iespēja izzināt ūdens pasauli vairāk, un iekabināt copmaņiem (;

8 kreisais   (08.12.2011 14:24)
Cepuri nost par šo informatīvo rakstu! hello

7 Johnny_Bravo   (03.12.2011 20:27)
Būs jāpamēģina uz šiem! ja

6 Zorro   (02.12.2011 12:24)
ja

5 Alberts   (28.11.2011 13:53)
Mūžu dzīvo, mūžu mācies! ja

4 Zivnovs   (28.11.2011 12:50)
Nebiju pats aizdomajies līdz tadām lietām. Uzskatīju mormiškas par "smagumu", lai nogādātu ēsmu uz grunts. Paldies autoram par šo rakstu! hello

3 J0nis   (28.11.2011 09:29)
Paldies Edgar par rakstu ,interesants !!!

2 Koka_Klucis   (28.11.2011 09:11)
Eduks jau kā zinātnieks raksta :)
Tēma interesanta! ja

1 parcopi   (26.11.2011 22:00)
Baigi labais raksts! ja
Man gan no tiem visiem kāpuriem bail :D Bet vismaz zināšu kam jābūt līdzīgai mormiškai un tās kustībām :) Bet gan jau kādreiz arī kādu kāpuru rokās paņemšu ;)

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.162.181.75
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv