Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [67]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [3]
Vēžošana [18]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [9]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 7
Viesi: 7
Lietotāji: 0
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Mākslīgo mānekļu dzīvie prototipi. I. Daļa. Mana „Superēsma”


Mākslīgo mānekļu dzīvie prototipi.
I. Daļa. Mana „Superēsma”.


Ar šo rakstiņu iesākšu rakstiņu sēriju par, manuprāt, ļoti interesantu tēmu – mūsu ūdeņu dzīvajām radībām (kāpuriem, kukaiņiem,.vēžveidīgajiem u.c.), ko zivis lieto savā uzturā. Tiks dots ieskats gan kustonīšu bioloģijā, dzīves veida īpatnībās, kā arī visas tās informācijas izmantošanas iespējām reālos zivju mānekļos.

Varbūt tas kādam šķitīs paradoksāli, bet par pašiem tuvākajiem austrumu mormiškas rietumu radiniekiem var uzskatīt mušinmakšķeres mānekļus – mušiņas. To līdzība nav virspusēja, bet gan ļoti tuva: abos gadījumos zivs tver cilvēka meistarīgi pagatavoto mānekli – dzīva kukaiņa nedzīvo imitāciju. Mušiņmakšķerei ir daudzu gadsimtu vēsture ar bagātām tradīcijām un izmēģinātām tehnoloģijām mušiņu pagatavošanā. Jebkurā mušošanas instrukcijā ir entomologiskais ieskats – veiksmīgi ķert uz mušu, nezinot detalizētu informāciju par kukaiņiem, nevar. Parasti tiek parādīts kukaiņa ārējais izskats un tā imitācija mušas veidā, un arī rekomendācijas kā uz to jāķer. Mormiška ir reizes 10 jaunāka par mušu, tās tradīcijas, terminoloģija un tehnoloģija vēl ir tikai iedīgļa stadijā. Droši vien, tieši ar to var izskaidrot lielākās daļas makšķernieku attieksmi pret svarīgu jautājumu: kam līdzīgai ir jābūt mormiškai? Rodas dīvaina pretruna – no vienas puses tiek uzskatīts, ka mormiška ar savu formu un kustībām imitē zivju dzīvo barību ( ne ziņkāres pēc taču zivs izšķiras uz „pašnāvīgo” copi) , no otras puses – ne tipisko barības objektu izskats, ne kustību maniere makšķerēšanas literatūrā nekur nav pietiekoši sīki aprakstīti. Krievu ziemas copes speciālisti, izstrādājot koncepciju par ideālu bezēsmas mormišku, konstatēja, ka turpmāk apiet un ignorēt tēmu par mormišku „dzīvajiem prototipiem” dabā vienkārši nav iespējams. Noteikti novērojumi, kas tika veikti ar dažādiem zemūdens pasaules iemītniekiem, ļāvuši pamanīt jau esošās sakritības starp tiem un izplatītiem tipiskas mormišku kolekcijas eksponātiem. Tas ir ļāvis pievērst uzmanību to raksturīgajām kustību īpatnībām  un labāk saprast, kādai jābūt sakritības pakāpei starp šiem mānekļiem un to dabīgajiem prototipiem...

Godīgi jāsaka, ka pamatā mormišku, kuras visplašāk mēs lietojam, prototips ir sānpelde – šī vēzīša kustības mēs visbiežāk izmantojam spēlējot ar mormišku. Taču sānpeldi reti kurā ūdenstilpnē var pieminēt kā vienīgo zivju ēdienkartes sastāvdaļu. Par to arī būs runa daļēji šajā un turpmākajos rakstos.

Šo rakstiņu veltīšu vienai no manām vismīļākajām ēsmām no lielā kāpuru klāsta – spāres kāpuram, kuru lietoju par ēsmu gan vasarā, gan ziemā. Zālainajos un seklajos ezeros uzskatu to par ēsmu numur viens, un domāju, ka man ir pamats tā domāt... Sākšu šo rakstiņu ar īsu ieskatu šo kāpuru bioloģijā, jo tas var palīdzēt daudz ko saprast par tiem.

            Spāres kāpuri ir sastopami gandrīz visur stāvošā un lēni tekošā ūdenī. Visbiežāk tie mīt uz ūdensaugiem vai arī uz grunts, kur nekustīgi sēž, dažreiz lēnītēm pārvietojas rāpojot. Ir sugas, kam kāpuri ierokas dūņās. Bet nu par visu pēc kārtas...

            Visus spāru kāpurus var iedalīt trīs grupās:

            a) Dažādspārnu apakškārtas tipa (Aeschna) spāru kāpuri ar iegarenu ķermeni un plakanu palielu galvu. Pie šī tipa pieder vislielākās sugas, kas ir savā starpā ir visai līdzīgas. Šo kāpuru garums var sasniegt 5-6 cm garumu. Parasti tie uzturas uz ūdensaugiem.

Dažādspārnu apakškārtas tipa (Aeschna) spāru kāpuri:

 (Aeschna grandis), (Aeschna cyanea) un (Aeschna viridls).
           

            b) Parastās (īstās) spāres (Libellula) tipa kāpuri ar daudz īsāku un platāku ķermeni, nekā iepriekšminētajiem spāru kāpuriem. Pārsvarā uzturas uz grunts, bieži ierokas dūņu slānī.

Parastās (īstās) spāres (Libellula) tipa kāpuri:

Epitheca bimaculata un Leucorrhinia caudatisi.

            c) Vienādspārņu apakškārtas (Agrion) tipa spāru kāpuri ir vismazākie. Tiem ir raksturīgs visai garš, šaurs ķermenītis, kurš galā beidzas ar 3 žaunu plāksnītēm. Parasti šie kāpuri uzturas pie ūdensaugiem.

Vienādspārņu apakškārtas (Agrion) tipa spāru kāpuri:

Calopteryx, Agrion, Erythromma.

Spāru kāpuri, atkarībā no to iepriekš minētiem tipiem, pārvietojas vai nu peldot vai rāpojot. Kopumā kāpuri ir ļoti mazkustīgi. Ja kāpuru mazliet patraucēt, tad tas lēnām pārvācas uz citu vietu, neveikli pārvietojot kājiņas. Pēc ļoti uzmācīgas traucēšanas, kāpurs strauji atraujas no vietas un, piespiežot kājiņas ķermenim, peld, izmantojot spēcīgas, grūdienveidīgas (reaktīvas) kustības, kuru rašanos var saprast ne uzreiz.

            Ja kāpuru pavēro tuvāk, tad var redzēt, ka tas ieņem sevī ūdeni caur anālo atveri zarnās, bet pēc tam ar lielu spēku (spiedienu) izmet/izgrūž ūdeni laukā, tādā veidā kāpura ķermenis pārvietojas uz priekšu, līdzīgi raķetei. Šis pārvietošanās veids ir pieminēšanas vērts, jo tas ir reti sastopams dzīvnieku pasaulē.

            Šāds pārvietošanās veids ir raksturīgs pirmo divu tipu (skat. augstāk) spāru kāpuriem. Vienādspārņu apakškārtas (Agrion) tipa spāru kāpuri peld pilnīgi savādāk. Ļoti lielu lomu šo kāpuru pārvietošanās veidā veic paplašinātās žaunu plāksnītes astītes galā, kas kalpo par lielisku astes spuru. Lokot šauro un garo ķermeni, kāpurs sit pa ūdeni ar astīti un strauji kustās (atgrūžas) uz priekšu, peldot līdzīgi mazai zivtiņai.

            Spāru kāpuri pārtikā lieto tikai dzīvnieku izcelsmes barību – ir plēsīgas dabas. Kāpurs vairākas stundas no vietas pacietīgi un nekustīgi gaida savu upuri, sēžot uz ūdensaugiem vai uz grunts. Pamatā to barības pamatbāzi sastāda dafnijas (sīki vienšūņi), kuras kāpuri apēd milzīgos apjomos. Diennakts laikā dažadspārnu tipa spāres kāpurs var apēst dafnijas ar kopējo svaru, kas ir gandrīz 2 reizes lielāks par paša kāpura masu. Parastās spāres kāpurs ir mazāk rijīgs un tikai izņēmuma gadījumos  pa diennakti var apēst aptuveni līdzīgu savam svaram dafniju apjomu.

            Izņemot dafnijas, spāru kāpuri visai labprāt ēd ūdensēzelīšus (sīki vēžveidīgie). Mazāk labprāt tiek ēsti ciklopi, iespējams dēļ to niecīgajiem izmēriem. Tāpat spāru kāpuru ļoti iecienīta barība ir arī viendienīšu un odu kāpuri. Spāru kāpuri ēd arī ūdens vaboļu kāpurus, ja vien spēj tos pieveikt. Taču lielo ūdensvaboļu kāpurus, kuri ir vismaz tikpat plēsīgi un labi apbruņoti, spāru kāpuri liek mierā. Spāru kāpuri nedzenājas pakaļ savam upurim, bet nekustīgi sēž uz ūdensaugiem vai uz grunts un gaida laupījumu. Upura pietuvošanās gadījumā, kāpurs ne kustoties no vietas, zibenīgi izšauj savus ilkņus un sagrābj upuri.

            Vislielākie no spāru kāpuriem barojas pat ar zivju mazuļiem. Šeit kāpuriem ir jālieto pavisam cita medību taktika un jārīkojas aktīvāk. Noķertā zivtiņa parasti aktīvi pretojas, tāpēc

kāpuram ir jāpacenšas lai to novaldītu. Šādā veidā, pārsvarā dažādspārnu apakškārtas tipa (Aeschna) spāru kāpuri (citi kāpuri reti medī zivju mazuļus), var tikt iznīcināti lieli daudzumi zivju mazuļu, un tas arī notiek nekoptos zivsaimniecību dīķos, kad spāru kāpuri var pilnībā iznīcināt jauno karpiņu kāpurus. Tāpēc nedrīkst aizmirst par profilaktiskiem pasākumiem dīķos, kuros tiek audzētas vienvasaras zivis.             

            Spāru kāpuri elpo ar traheju tīkliem caurvītām žaunām. Vienādspārņu apakškārtas tipa spāru kāpuriem žaunu aparāts ir izvietots astes galā triju paplašinātu plāksnīšu izskatā, kuras ir caurvītas ar traheju caurulītēm. Īpaši labi šīs caurulītes saskatāmas ar neapbruņotu aci Erythromma sugai. Pārējo divu tipu spāru kāpuriem ārējo žaunu nav – žaunu izaugumi tiem ir izvietoti ķermeņa iekšpusē, zarnu dobumā. Šādā veidā kāpuri ver elpot gan ūdenī izsķīdušo gan dažreiz arī atmosfēras skābekli.

            Pieminēšanas vērtas ir arī spāru kāpuru aizsardzības/maskēšanās īpašības. Pirmkārt te ir jāpiemin to aizsarg krāsojums, kurš padara šos mazkustīgos medniekus nepamanāmus kā to upuriem tā arī to ienaidniekiem. Tie kāpuri, kuri dzīvo starp zaļiem ūdensaugiem, ir daudz zaļākā krāsā nekā tie, kuri izvēlas daudz tumšāku dzīves vidi. Uz grunts dzīvojošie kāpuri ir tumši pelēkā vai rūsganā krāsā, kas tos ļoti labi nomaskē uz dūņainās grunts. Bieži šie kāpuri pilnīgi ierokas dūņās, kas pilnīgi nomaskē to klātbūtni.

            Ja satver dažādspārnu tipa spāru kāpuru, tas aizstāvas, spēcīgi lokot ar savu astes daļu, uzbrucēju durstot ar cietiem dzelkšņiem, kas tiem atrodas ķermeņa pakaļgalā ap anālo atveri. Šo pašaizsardzības veidu var viegli vērot praksē, ja paņemt kāpuru rokā aiz ķermeņa priekšējās daļas. Šāds eksperiments ir pilnīgi drošs tādā nozīmē, ka cilvēkam nekādu jūtamu sāpi kāpurs izdarīt nav spējīgs. Es arī uzskatu visus spāru kāpurus pilnīgi nekaitīgus cilvēkam, neskatoties uz to (no cilvēku, kas redz pirmo reizi, skatpunkta) nepievilcīgo izskatu. Vienādspārņu tipa spāru kāpuri spēj nomest žaunu plāksnītes gadījumos, ja tos satver aiz astes, tā bieži izglābjot savu dzīvību. Šī iemesla dēļ tik bieži gadās noķert šos kāpurus gan tikai ar divām vai vispār ar vienu žaunu plāksnīti uz astītes. Ja tiek norautas visas plāksnītes, tad elpošana visātrāk notiek caur plāno ādu, kamēr ataug jaunas plāksnītes, tātad šie kāpuri spēj reģenerēties.

Ar to arī pabeigšu ieskatu spāru kāpuru bioloģijā un pievērsīšos šīm radībām no savas praktiskās pieredzes aspekta.

            Pirmo reizi ar šo kāpuru (kā ēsmu) saskāros kādā ūdenskrātuvē, netālu no mana vectēva mājām. Kāpuru kā tādu pazinu jau sen, taču spriežot pēc tā ārējā izskata nekādi nevarēju iedomāties, ka asari un citas lielās zivis pēc tā ir kā trakas. Tajā laikā mūsu ūdenskrātuve bija ļoti bagāta ar lielām zivīm, īpaši jāizceļ lielie asari –  noķerts 500g asaris bija ikdienišķa parādība, taču tāpat kā citos skumjos stāstos, arī manas bērnības ūdenskrātuves zivju bagātību uz vairākiem gadiem pazudināja mazais HES, kas izvietots zem ūdenskrātuves, kura īpašnieki pieņēma lēmumu nolaist ūdenskrātuvi remontdarbu veikšanai, uz ziemu!!! Tādā veidā stāsti par lielajiem asariem aizgāja vēsturē... Bet atgriezīšos laikos pirms skarbajiem notikumiem. Apkaimē makšķernieku aprindās klīda nostāsti par kādu superēsmu, tā saucamo „žuku”, uz kuru krātuvē varot tāaaadas zivis pavilkt....Man sākotnēji nebija ne nojausmas, ka šo kāpuru es jau pazīstu. Kad, beidzot, viens no maniem onkuļiem uzzināja, kas tā par super ēsmu ir, tad „žuks” mūsu makšķerniekiem bagātajā ģimenē kļuva par vislabāko un vienīgo ēsmu, pilnīgi ārpus konkurences. Katra copes reize zālainajā un seklajā ūdenskrātuvē pārvērtās par īstu piedzīvojumu – piecirsta liela zivs pretojās ārkārtīgi spēcīgi, bieži ieskrienot biezajās augu audzēs. Bija gan aprautas pavadiņas, gan salauztas spicītes, gan notrūkušas zivis. Lomos bija lieli asari, plauži, milzu raudas, ruduļi, pliči utt.

            Arī šobrīd manā dzimtajā krātuvē, kā arī citās seklās un zālainās ūdenstilpnēs, uz spāres kāpuru man gadās skaisti asari un citas zivis. Šīs ēsmas galvenais pluss tieši tajā arī sastāv, ka vai nu uz to pieķeras jebkura izmēra asaris vai arī smuka izmēra baltās zivis, ļoti bieži kāpuru ņem arī līdakas. Pie savām šī brīža zināšanām, nekā tāda tajā, ka lielām zivīm tik ļoti tīk spāres kāpurs neredzu, jo pirmkārt, no ūdenī mītošajām radībām tas izceļas ar visai lielu izmēru (labs kumosiņš zivij), otrkārt, pēc dabas ir visai lēnīgs, tātad salīdzinoši viegli noķerams. Zālainos ezeros to

uzskatu pat par labāku ēsmu asariem par mazo zivtiņu – uz kāpuru pat necopes dienās ņem ļoti smuki eksemplāri.

            Ja runā par iespējām šo kāpuru salasīt, tad visvairāk un visātrāk tos var salasīt pavasarī, kad tie vairumā rāpo uz krastu lai izšķilties par spārēm, tad var vienkārši vilkt no ūdens laukā ūdenszāles un visu citādu „drazu” ar grābekli, ķeseli vai kaut vai ar rokām un tikt pie lieliem ēsmas krājumiem dažās minūtēs, rudenī un ziemā arī diezgan veiksmīgi var salasīt šos kāpurus. Vasaras vidū, tas kļūst sarežģītāk un lai tiktu pie šīs ēsmas ir jau jāatrod vietas un veidi kā kāpurus uzlasīt, jo lielākā daļa pieaugušo kāpuru ir izšķīlušies par pieaugušām spārēm, bet nepieaugušie ne vienmēr uzturas pie paša krasta. Tad kāpuru ieguvei izmantoju vai nu ķeseli vai arī uzlasu tos no ūdensaugiem. Ar ķeseli var uzlasīt uz grunts dzīvojošā tipa kāpurus. Ķeselei ir smalks linums. Kāpuru meklējumus veicu dažus metrus no krasta, vislabāk gar ūdensaugu audzes malām (kur no augiem brīvāka grunts). Akurāti iesmeļu ķeselē augšējo dūņu slāni (vai augu atlikumus uz grunts), sanāk visai pilna ķesele ar dūņām. Viss „ smēliens” ir kārtīgi jāizskalo, to dara turpat ūdenī. Tad kad ķeselē lielākā daļa dūņu izskalota, tad var palikušo masu pārlasīt, izberot to krastā vai laivā uz plēves un izlasot kāpurus. Jāskatās visai vērīgi, jo kāpuri  ļoti labi maskējums ar savu krāsu un arī bieži vien guļ nekustīgi, lai tos nepamanītu.

            Dažādspārnu tipa spāru kāpurus uzlasu no ūdensaugiem. Nezinu to nosaukumu, taču visi tos pazīst – ar taisnām, asām lapām, mēs tos saucam par „kaktusiem” aso lapu dēļ. Augu satver no augšas aiz lapām un lēnām ceļ laukā no ūdens. Uzmanīgi jāskatās starp auga lapām, lai labi nomaskējies kāpurs nepaliek nepamanīts vai arī vispār neaizbēg prom. Veiksmīgākajos gadījumos no viena auga var dabūt 2-3 kāpurus, bet parasti, reti kad vairāk par vienu. Pārbaudīto augu noliek atpakaļ ūdenī. Pēc kāda laika tādā vietā atkal var braukt lasīt kāpurus. Šis uzlasīšanas veids ir „tīrāks” par iepriekšējo, taču rokas tiek mazliet sadurstītas, lai gan neviens neliedz lietot cimdus...

            Vienādspārņu tipa spāru kāpurus pārsvarā lasam un izmantojam par ēsmu ziemā, jo tie, pirmkārt, ir vismazākie no visas spāru kāpuru dzimtas. Šeit parādās vēl viena lasīšanas metode – skalošana ar ledus urbjiem. Seklumā, gar niedrēm vai citām augu audzēm, tiek saurbti vairāki āliņģi un tajos, izmantojot tos pašus ledus urbjus, tiek skalots, ar straujiem rāvieniem, no āliņģiem ārā ūdens. Ja žēl nežu, tad var uzlikt uz skalošanas brīdi vecos nažus vai arī vispār tos noņemt. Pēc pāris rāvieniem, tiek apskatīts ledus un tiek nolasīti ar ūdens plūsmu izskalotie kāpuriņi. Šī metode var likties prasta, bet uz šī veida spāru kāpuriem labāku nezinu. Lielos spāru kāpurus ziemā uzlasu, izmantojot kārti ar ragaini galā. Izurbtā āliņģī tiek iebāzta kārts, uz kuras tiek uztītas ūdenszāles un izvilktas laukā uz ledus. Pēc tam izvilktā zāļu masa tiek pārlasīta un no tās tiek uzlasīti spāru kāpuri.

            Pastāstīšu mazliet, kā ir jāmakšķerē uz spāres kāpuru. Visa cope pārsvarā notiek gar zālēm. Lielu dziļumu likt neiesaku, vislabāk ķert pusūdenī, taču ja grunts tīra no ūdensaugiem, tad gan var uzlikt arī lielāku dziļumu. Visbiežāk asara (vai citas zivs) cope notiek kāpura grimšanas brīdī, tāpēc ik pa laikam ir „jāuzspēlē” ar ēsmu, ļaujot tai grimt atkal un atkal. Te visideālākais variants ir slīdošais pludiņš.

            Visu sugu spāru kāpuri var tikt veiksmīgi izmantoti arī ziemas copē. To izmantošana zālainos un seklos ezeros dažviet ir ļoti populāra, tur ziemas vidū asari uz citu ēsmu (motili, mušas kāpuriem u.c.) vienkārši nereaģē. Arī pats esmu ticis pie smukiem asaru lomiem no ledus copējot uz spāres kāpuru pavisam nesen (pagājušoziem). Manā un sievastēva mikromačā starp motili un spāres kāpuru noķerto asaru skaits bija vienāds, taču manējie bija izmērā daudz lielāki (200-300g), kamēr sievastēvam nācās vidusmērā samierināties ar 100-gramniekiem. Pie secinājuma, uz ko jāķer šajā ezerā, biju nonācis iepriekšējā vakarā tīrot lomu. Āķi, ķerot uz spāres kāpuru, jālieto palielu un asu, lai varētu piecirtiena mirklī izcirst cauri kāpura hitīna apvalkam un izcirst cauri asara lūpai. Kāpuru uz āķa spraužu caur aizmuguri, ar vēderu/asti pa priekšu, beigās āķa dzeloni paslēpju kāpura galvā tā, lai āķa asumiņš minimāli būtu laukā no kāpura galvas. Asaris kampj kāpuru ļoti droši, ja neteikt pārdroši. Uz spāres kāpuru ziemā, Rāznas ezerā, esmu vilcis arī milzu raudas un ruduļus.

Pats priekš sevis tik ne pārāk sen atklāju atbildi uz mani mokošo jautājumu, kāpēc seklajās un zālainajās ūdenstilpnēs asari tik bieži vislabprātāk ņem mazākas un lielākas vara bļitkas (nagliņas tipa) , kuras pietam tiek vadītas lielākajai daļai bļitkotāju ierastajam bļitkošanas stilam neraksturīgi - gan ļoti lēni cilājot bļitku uz augšu-leju, līdzīgi mormiškai, gan arī lēcienveidīgi uzmetot/nometot bļitku ik pa 10-15 cm un pieturot uz vietas miera stāvoklī vai viegli tricinot . Varat ar mani strīdēties, bet zivis tā neuzvedas, rodas jautājums, ko tad tajā brīdī atpazīst māneklī badīgais asaris? Arī te pie vainas, visātrāk, ir tas pats spāres kāpurs, kura hitīna apvalka krāsu visai veiksmīgi imitē dzeltenais un sarkanais varš. Lēni vadītu, cilātu lēnām uz augšu-leju bļitku vai vadītu lēcienveidīgi bļitku asari droši ķer, jo tādā gaitā visbiežāk pārvietojas spāres kāpurs. Naivs un nezinošs ir tas bļitkotājs, kurš domā, ka bļitkas (gan vertikālās, gan horizontālās) imitē tikai un vienīgi mazas zivtiņas. Taču bez zivtiņām ir vēl vesels saraksts asara ēdienkartē – spāru kāpuri, ūdensvaboļu kāpuri, ūdens blaktis, dēles un tas vēl nav viss. Tāpēc šajā rakstā apskatāmā diskusija uz bļitkām attiecas ne mazāk kā uz mormiškām. Katra vertikālā vai horizontālā bļitka, kas garumā ir zem 4-5 cm, var attēlot daudzas citas dzīvās radības, izņemot mazas zivtiņas, un jo mazāka ir bļitkiņa, jo plašāks kļūst to kustoņu klāsts, ko bļitkiņa var attēlot.

            Nekad neaizmirsīšu gadījumu no bērnības, kad kādā mazā, zālainā ezeriņā mūsu apkārtnes parasti veiksmīgākie bļitkotāji, kurus bieži vien ar skaudību biju vērojis darbojamies, skraidīja pa ezeru izmisuma pilniem skatieniem, meklēdami asarus, bet nespēja noķert pilnīgi neko, es tajā dienā biju pacēlis kāda no mūsu ģimenes makšķernieku bļitku kārbiņām šauru, kā sākotnēji biju domājis, necilu un apsūbējušu bļitkiņu – šaura vara plāksnīte ar augšdaļā ielodētu cilpiņu un lejas daļā ielodētu vienžuburu āķi, mazliet uzspodrinājis to - visai pavirši ar smilšapapīru un gausi cilāju to augšup lejup, jo īsti vēl bļitkot nepratu. Un tavu brīnumu, ik pa laikam man to skopi pagrāba smuks asaris. Asari to grāba uz jebkādu spēli, kādu vien mazais amatieris tiem piedāvāja, taču visbiežāk tieši uz lēnu cilāšanu augšup lejup un mazu uzraustīšanu ik pēc 10 cm. Manis iepriekš minētie bļitkotāji vienkārši neticēja savām acīm, ieraudzījuši manu lomu – pusotra desmita asaru un 2 līdakas. Viņu lepnums neizturēja un uzreiz pēc tā visi viņi asti nolaiduši devās mājup. Grūti pat aprakstīt to, cik pacilājoša bija sajūta mazam puikam apzināties, ka esi apmakšķerējis ļoti pieredzējušus un prasmīgus vīrus, pietam apmakšķerējis tos sausā, ar ko ne tikai aizskarot viņu patmīlību, bet arī sākotnējā nievājuma vietā izpelnoties beidzot atzinību...

            Protams, ka daudziem makšķerniekiem ir pazīstams spāres kāpurs un tiek izmantoti makšķerēšanā gan paši kāpuri gan to imitācijas. Arī veikalos tiek piedāvātas bļitkas, nimfas, mušas un citi mānekļi, kas imitē spāres kāpuru. Dažas imitācijas izskatās visai cerīgi, taču dažas, manuprāt, pilnīgi nekur neder. Attēlā mēģināšu parādīt dažādas spāru kāpura imitācijas.

Spāres kāpuru imitācijas dažāda tipa mānekļos


Par to, cik efektīvas vai neefektīvas attēlā parādītās imitācijas nekomentēšu, taču vien tas fakts, ka tās mēģina atveidot liecina par to, ka spāres kāpurs ir zivju ļoti iecienīta barība. Attēlā redzams, ka spāres kāpurs atveidots gan tvisteros, gan vertikālās bļitkās, mušās, nimfās, vobleros, taču trūkst imitācijas mēģinājumu horizontālajās bļitkās (šķērsenēs), un, manuprāt, velti. Spāres kāpurs, kā arī citi kāpuri, veic ļoti daudz kustību horizontālā plaknē, ko pie pareizas formas un spēles tehnikas var attēlot arī ar mikrobalansieriem. Tieši pie šī virziena plānoju piestrādāt šoziem, jo zinu vairākus ezerus, kur asariem ziemā garšo pārsvarā tikai spāres kāpuri. Neskaitot spāres kāpurus, ir arī daudz citu kāpuru, kukaiņu un vēžveidīgo, ko var imitēt ar mānekļiem, taču par to nākamajā rakstā. Tālāk būs vēl interesantāk :)...


Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ Tur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, ja esat iesācējs makšķerēšanas jautājumos, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar makšķerēšanu, vai vēžošanu!





Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: eduks (17.10.2009) | Autors: Edgars
Skatījumu skaits: 3626 | Komentāri: 5 | Birkas: Spāres kāpurs, Cope, ēsma | Reitings: 4.9/12 |
Komentāru kopskaits: 5
5 Patrols   (28.12.2011 13:11)
Nu, man jau tika paskaidrots personīgā sarakstē, paldies, varēšu savus čomus pa prieks mācīt(:

4 Patrols   (27.12.2011 16:34)
Man tieši tāds pats jautājums, vai tas nesmukais vabulis nevar iekost, parasti skalojot savējos mošķus, šitās vaboles nejemu, bail(:

3 parcopi   (22.10.2009 15:54)
A man vēl jautājums - tos spāres kāpurus nevar sajaukt ar kādu ūdens iemītnieku, kurš varētu sāpīgi iekost, ja es mēģināti to ņemt rokās? biggrin

2 Zivinens   (18.10.2009 17:36)
Forš raksts Eduk smile

1 parcopi   (17.10.2009 23:33)
Super! wink Paldies Tev par šo rakstu. Ar nepacietību gaidīšu nākamos rakstus par šo tēmu un ne tikai... smile

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.166.245.10
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv