Jauka piektdienas vakara – sestdienas rīta cope maija otrā pusē kādā Latvijas ezerā.
Fizisko noslodzi airējot izjutu pa pilnu programmu. Sportiskā cope ar
pludiņu notika uz nebēdu. Viens līnis manā kontā, viena līdaka manā
kontā un prāvu ruduļu bariņš arīdzan. Ir pienācis maijs – makšķernieku aktīvākais mēnesis. Tā man līdz šim likās. Patiesība ir jau pāri maija vidum, un manā iemīļotajā makšķerēšanas vietā bija jābūt vasarīgais situācijai: ūdens līmenis vasaras robežās, jaunie meldri jau parādījušies virs ūdens, lēpju lapu lauki ir izveidojuši zaļu ūdens segu, kur mazajām zivtiņām spēlēt paslēpes un līdakām atrast aizsegu uzbrukuma sākumam. Laiks ir ideāls – silts un saulains. Pēc prognozēm sagaidāmas nelielas vēja brīzes. Nu kas var būt labāks par šo. Copei viss sagatavots jau nedēļas laikā, tagad tikai rāpjos mašīnā un uz priekšu! Te gan iesākās nelieli pārsteigumi – iecienītajā laivu bāzē nav pieejamu laivu. Ko darīt? Zvanu uz nākamo, tā bija senāka, bet kaut kā mazliet piemirsta. Nākamā vilšanās – šī bāze šogad nestrādā. Atceros, ka bija vēl divas bāzes. Skatos netā – viena vairs neeksistē. Otra gan vēl rādās aktīva. Ir gan pati tālākā, bet uz copi gribās tā, ka vai acīs griež. Zvans un veiksme – pēdējā laiva, bet ir. Esmu pie ezera un saprotu, ka mani sagaida vēl neviens vien izaicinājums. Pēc nesenajām lietus gāzēm ezerā ūdens līmenis ir ~20 cm virs vasarās ierastā. Izdīgušie meldru gali ir atkal zem ūdens. Lēpju lapas ir atvērušās, bet atrodas zem ūdens. Laika prognozēs solītās nelielās brīzes ir pārvērtušās pamatīgā vējā no ezera vidus. Pirmā doma ir doties pāri visam ezeram (apmēram 2-3 km), kur vajadzētu būt aizvējam. Jā, aizmirsu pastāstīt, ka copes mērķa zivis bija šī mēneša konkursa vaininieces: līņi un līdakas. Vispirms bija plānots atrast līņu vietu un to iestrādāt, tad līdz saulrietam pamedīt līdakas un tad atgriezties pie līņiem. Pa ceļam pērnajā zālē sastopos ar izcilu zalkša eksemplāru. Vizuāli šķiet tuvs 1,5 m garumam. Respektējam viens otru un dodamies katrs savos ceļos.
Iebraucu ezerā un sapratu – tādā pretvējā līdz pretējam krastam tikšu tikai pēc saulrieta. Viļņi vieglo plastmasas Samiņu mētāja kā skaidiņu. Mani 100kg arī nebija nekāds atbalsta faktors. Nu ko, sāku meklēt aizvēju un līcīšus netālu no bāzes. Tuvumā nav nekā daudzsološa, tomēr vienu potenciālu vietiņu atradu. Niedrāju ielokā līcīša ūdens virsma kā spogulis, tā kā varēs redzēt pat mazākās copītes. Noklāju galdu līņukiem un joka pēc iemetu makšķeri „pamērcēties”. Gandrīz momentā cope un pirmais plaukstas lieluma rudulēns ir laivā. Kāda te vēl līdaku medīšana, ir jāvelk ruduļi. Cope ir pa posmiem: te ņem no vietas, te galīgs miers. Radās aizdomas, ka tuvumā siro zaļsvārce līdaka. Uzstellēju vienu kātu uz dzīvo un laidu abos virzienos. Doma apstiprinājās. Pāris minūtes pēc rudulēnu copes pārtrūkšanas, dzīvās ēsmas pludiņš burtiski aizlidoja. Knapi paspēju piecirst. Pacīnījos minūtes 3-4, kamēr caur zālēm izvadīju mednieci līdz laivai. Pēc pirmā novērtējuma šīs līdakas cena bija skaidri redzama – 100 LVL inspektoram. Palaidu vainīgo atpakaļ, lai aug un vairojās.
Tuvojās saulriets un aizvien vairāk gaidīju līņu iznācienu. Izvilkto un atlaisto ruduļu skaits jau droši bija mērojams vairākos desmitos, bet lielāka par plaukstu neviena. Te cope kļuva savādāka. Tāda pavisam piesardzīga. Vai sagaidīju savu glumeklīti-sūkātāju? Un tad jau viņš sevi nodeva – palaida mazos burbulīšus. Nu tikai atlika vienoties, ka manis piedāvātā ēsma ir šim līnim pati piemērotākā. Nebija ilgi jāmeditē – piesardzīgs gājiens uz vienu sānu, tad uz otru sānu, vēlreiz atpakaļ un …. lielais stiepiens uz tuvākajām zālēm. Te nu sekoja piecirtiens un rokas pašas atcerējās šo izaicinošo spiedienu, kas zivij nozīmēja cīņu uz dzīvību un nāvi. Pacīnījāmies kādu brīdi, līdz iemānīju savu glumekli uztveramajā tīkliņa un iecēlu laivā. Izcili skaista un slaida līņu meitene ap 43 cm augumā. Svars nav lielākais, kā nekā meitene. Tad jau vējš norima, sāka strauji krēslot un odu mātītes masveidā steidza apmierināt savu kāri pēc manām asinīm. Izvilku vēl dažus ruduļu pārstāvjus un devos nosnausties, lai īsi pirms saullēkta atgrieztos uz līņu copi. Esmu atkal atpakaļ ezerā. Pa nakti ir bijis pilnīgs bezvējš un arī tagad vēja brāzmas nav pamanāmas.
Saudzīgi pieiros pie vakarā uzklātā galda. Diemžēl nav ne jausmas no burbuļošanas un visas pazīmes liecina, ka tā nav notikusi arī pa nakti. Ūdens tīrs un virsma kā spogulis. Vai patiešām vakara līnis būs vienīgais ievērojamais guvums? Tomēr nē. Pēc brīža saudzīgs copes sākums un straujš rāviens. Seko piecirtiens. Pretestība ir patīkama, tomēr līnis tas nav. Virs ūdens parādās ruduļa sāns. Šis jau ir riktīgs eksemplārs. Vizuāli uz 350 gramiem. Sekoja vēl daži līdzīgi, un viens pamatīgs ap 500g. Intensīva un interesanta ir ruduļu cope, tomēr gribējās līni. Ruduļu nu ir gana, laiks doties līdakās. Atkal ir pacēlies vējš un parādās vakardienas problēma – pret vēju airēties ir ļoti grūti. Piemeklēju vietiņu, kurā uz enkuriem stāvot varētu izstrādāt pēc iespējas lielāku potenciālu apgabalu. Pirmais metiens, atrodu vajadzīgo spēles ritmu. Kas tas bija pie zālēm? Meldra kāts vai līdakas uzsitiens? Metu vēlreiz. Šoreiz jau skaidri jūtu – tā bija viņa, tikai īsti nepaņēma. Apskatīju savu gumijas mānekli – svaigajā astē ir iecirsti zobi. Tas ir labi. Gribās viņām šorīt ēst. Tajā pašā vietā vēl daži iemetieni un atkal mazi uzsitieni. Pārstigāju visu lauku, bet vairs nekā. Uz atvadām no šīs vietiņas iemetu vēlreiz pirmajā vietā un sekoja cope. Zaļsvārce cīnījās godam, tikai nebija gana paaugusies. Tādi paši stāsti gandrīz katrā izvēlētajā vietā – vispirms astes gramstīšana, tad uzreiz pēc iemetiena cope un mazgadīga dodas atpakaļ dzelmē. Līdz kāda meldru pudura malā seko riktīgs uzcirtiens. Pa ceļam līdz laivai sekoja vēl trīs uzbrukumi ēsmai, bet bez rezultāta. Otrais iemetiens pa tukšo, bet trešajā uzcirtiens un … pēc sīvas cīņas, ap 60-65 cm līdaciņa ir manā laivā. Ar to tad arī pieliku punktu maija otrās puses copei tradicionālajā vietā netradicionālajos apstākļos. Fizisko noslodzi airējot izjutu pa pilnu programmu. Sportiskā cope ar pludiņu notika uz nebēdu. Viens līnis manā kontā, viena līdaka manā kontā un prāvu ruduļu bariņš arīdzan. Riktīgs Lī&Lī&Ru pasākums! Līdaka un līnis tika gardi pagatavoti pašu majās, bet ruduļu cepiens nobrieda pa ceļam, iegriežoties pie drauga ģimenes. Gardi gan! Kurš teica, ka rudulim nav kulināriskās vērtības? Kaut, katram sava gaume.
Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
