Ledus sezonu iesākot!

Tas ir noticis. Sezona copei no ledus ir iesākta! Pati ziema iesākās ļoti dīvaini un vēl pirms Ziemassvētkiem termometra stabiņš rādīja +8grādi. Nevarēja saprast, kad īsti sāksies ziema, bet uzreiz pēc Ziemassvētkiem tā arī sākās. Sākās ar diezgan ņipriem mīnusiem un bez sniega. Tas palīdzēja diezgan ātri izveidoties ledum uz ūdenstilpnēm. Ap gadu miju daudzviet jau bija izveidojusies diezgan stabila ledus kārta un informācija par sezonas atklājējiem parādījās arvien vairāk. Pats pirmo reizi gāju ledu lūkoties 2.janvārī uz pie mājām esošo Ķīšezeru. Par cik Rīgas pašvaldības teritorijā uz to brīdī bija noteikts ledus bīstamības periods, tad copes rīkus nemaz līdz neņēmu. Apskatē konstatēju, ka ezera piekrastē un ezera līčos ledus jau bija pietiekami drošs. Bija arī cilvēki uz ledus, gan makšķernieki, gan arī jaunieši, kas tur slidoja. Tā bija laba zīme. Mājās uzreiz tika pārcilāti visi ziemas rīki un viss sagatavots ledus copes sezonas iesākšanai. Starts bija paredzēts 4.janvārī, bet to nācās pārcelt. Apstākļi sakrita tā, ka vēl dažas dienas bija jāpaciešās.....

8.janvāra rīts. Ārā apmēram -20grādi, diena saulaina. Piecēlos ap 8:00 no rīta, noskaņojums pacilājošs - beidzot ir tā diena, kad tiks atklāta copes sezona no ledus! Bet es nesteidzu uzreiz ātrāk uzkāpt uz ledus, bet bišku nogaidīju, lai saulīte pakāpjas kaut nedaudz un tad jau....

Nedaudz pirms desmitiem es biju gatavs startētājs. Sāku ģērbties un paskatījos ārā pa logu. Ieraudzīju, ka kaimiņam tehniskas problēmas ar mašīnu dēļ aukstumiem. Vajadzēja palīdzēt mašīnu iestumt atpakaļ ceļa malā un pie viena arī uzreiz sarunājām, ka brauksim uz copi divatā.
Uzreiz pēc desmitiem mēs jau sēdējām mašīna un ceļš pretī aizsalušajam ezeram varēja sākties. Plāns bija ļoti vienkāršs, sākumā braucam uz Dzirnezeru, ja tur necopēs, tad pārceļamies uz Dūņezeru. Kādas 20-25minūtes un mēs esam jau pie Dzirnezera.

Kaimiņš Jānis uzreiz nepacietībā aizcilpo urbt pirmos āliņģus, bet man nedaudz aizķeršanās ar kombinezona un zābaku uzvilkšanu. Uzreiz tos nevilku, jo ļoti apgrūtina pedāļu spaidīšanu mašīnā. Esmu beidzot savācies un dodos pie ezera. Spīd saule, plaušās jūtās svaigais un dzestrais ziemas gaiss, bet aukstumu nejūt, jo nav vēja. Laika apstākļi ideāli. Skaistums visapkārt! Pirmie soļi uz ledus tādi nedrošāki, bet jau pēc dažiem izurbtiem āliņģiem sapratu, ka īsti raustīties nav no kā. Ledus drošs! Sākumā gan Jānis, gan es urbjamies pa ezera daļu, ko sauc par Mazo Dzirnezeru.

Zivju nav. Jānis pirmais aiziet uz ezera lielo daļu. Es vēl spītīgi mēģinu ko noķert Mazajā Dzirnezerā, bet tad piezvana Jānis un saka, ka esot atradis asarus, lai nākot tik šurp. Pierunāt mani nevajadzēja, jo man vēl nebija bijusi pat copīte. Aizeju līdz Jānim un ieraugu, ka viņam jau kādi 5 asari noķerti.

Nav lieli, bet tomēr ir. Sāku netālu no Jāņa mēģināt arī es. Sāk parādīties copītes. Pirmo zivi virs ledus izdodas izdabūt ar mormiškas palīdzību un tas ir neliels asarītis.

Tā abi tur meklējam, mēģinām vairāk uz dziļuma pusi, tad tieši otrādi tuvāk niedrēm un šur tur asarus atrodam, bet tie nav lieli. Toties ķērās gan uz mormišku, gan bļitkiņu.

Daudzu asaru izmērs gan ir tāds, ka tie uzreiz tiek mesti atpakaļ āliņģī, bet toties pats process notiek un par to ļoti liels prieks. Šis brīdis jau bija gaidīts no decembra sākuma.  Jānim tuvāk dziļumam uz mormišku patrāpās neliels zandartiņš.

Sajūtas velkot ar smalkajiem ziemas rīkiem tāpat patīkamas. Jānis vispār rezultāta ziņā visu laiku turas diezgan priekšā man.

Ap dienas vidu izdomājām, ka lielos asarus nemākam atrast, tāpēc pieņēmām lēmumu pārcelties uz Dūņezeru. Domāts - darīts!

Pēc kādām 15-20minūtēm tiek sperti pirmie soļi uz Dūņezera ledus. Laiciņš joprojām ekselents. Vēja nav, saule spīd un skaistums ir pasakains. Riktīgi skaista ziemas diena! Ar asaru atrašanu sākumā galīgi nesokas. Pēc ilgākiem, vai mazākiem pūliņiem tomēr tiekam pie pirmajiem asariem katrs. Tie ir bišku lielāki, nekā Dzirnezerā, bet arī nekādi lielie. Turpinām meklēt. Ar lielu meklēšanu kaut ko var atrast, bet nekāda aktīvā cope tā nebija gan.

Diena jau vairāk iet uz vakara pusi, debesis iekrāso sarkanā krāsā rietošā saule. Skatos un priecājos par skaistajiem ziemas skatiem. Bet laiks nepielūdzami iet uz priekšu un vajadzētu domāt par copes noslēgumu. Iekšā tāda sajūta, ka vēl bišku jāpamēģina pacopēt tur, kur uzkāpām uz ledus un kāpsim nost. Sajūta nepievīla. Vēl pirms nokāpšanas no ledus, noķēru trīs pēc kārtas asarus uz bļitkiņu. Uz šīs pozitīvās nots arī pirmā cope tiek noslēgta. Loms nav nekāds dižais, bet pozitīvo emociju daudz. Ko vairāk var vēlēties?

10.janvāra rīts. Ap 9:00 pie manis ierodas Anatolijs. Gatavojamies doties uz copi. Nevaram izdomāt uz Ķīšezeru, vai Vecdaugavu, jo ledus bīstamības periods jau daļēji ir noņemts un abās šajās ūdenstilpnēs ir posmi, kuros atļauts atrasties uz ledus. Kamēr domājam un dzeram rīta kafiju man zvana Jānis. Vecdaugavā visi velkot, iet "razdača" un viņam pašam arī jau padsmit smuki asari esot. Nu tad ko, nekāds Ķīšezers, braucam uz Vecdaugavu! Domāts - darīts! Pēc kādas pusstundas pēc sarunas ar Jāni, es un Anatolijs esam jau pie Vecdaugavas.

Makšķenieku pilns, pārsvarā visis sēž apmēram pa vidu.

Vecdaugava tajā posmā nav dziļa arī vidū. Ejam ar Anatoliju bariņā vien iekšā, bet bik nostāk, jo nepatīk atrasties pašā bara vidū. Daudziem copmaņiem pie kājām tiešām redzami labi asaru lomi. Atrodam Jāni. Jānim kastē ir kādi 20asari no 100-300gr!

Tas vieš optimismu.

Bet tas bija velti! Šitādu necopi Vecdaugavā vēl nebijām uztrāpījuši. Nourbāmies līki, gan piekrastes zonā, gan pa vidu, gan tuvāk Audupes galam. Vienkārši necopēja un viss. Galvenais, ka neķērās vairs īsti nevienam. "Žors", bija beidzies un asariem mutes bija ciet. Pa četrām stundām man izdevās atrast divus asarīšus, bet Anatolijs izmānīja piecus un vēl divus kazaragus. Varena cope!

Kā jau ierasts varu pateikt, ka laiks bija labs un ledus stāvoklis apmierinošs. Redz kā copes situācija var pamainīties vienā momentā. Tikko velk visi un jau nākamajā mirklī asari izliekas pārēdušies.

Tā man ir sanācis iesākt copes sezonu no ledus. Pirmajās reizēs pie labiem lomiem tikt neizdevās, vien pie labām emocijām, bet priecē tas, ka vēl jau sezona tikai sākusies. Gan jau vēl būs iespēja baudīt copi no ledus un tikt arī pie lomiem. Par saviem plāniem uz šo sezonu ziemas periodā es nerakstīšu, jo iepriekšējos gadus esmu rakstījis un tie arī nav izdevušies. Šoreiz par plāniem paklusēšu, bet tādi ir!

Ne asakas visiem šajā sezonā un ne tikai!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!