Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [62]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [2]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 4
Viesi: 3
Lietotāji: 1
parcopi
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Ledus gaidās 3


Ledus gaidās 3


Turpinot divus gadus atpakaļ iesākto tradīciju, arī šogad vairāki portāla lietotāji vienotā rakstā izteiksies par  to, kā tiek gaidīta ziema.
Aptaujājot vairākus foruma dalībniekus par to, kurš būtu ar mieru pielikt savu artavu šī raksta tapšanai un izrādījās, ka atsaucība ir vēl zemāka kā iepriekšējos gados. Bet raksts tomēr tapa un pirmais izteikšos es :)

Tuvojās Ziemassvētki, tāpēc diezgan loģiski, ka prasās ziemu. Neesmu liels ziemas fans, tomēr ziema ir vajadzīga. Arī man. Paskatoties šobrīd ārā aiz loga, redzu tur vēlu rudeni, bet no ziemas nav ne miņas. Dīķi gan arī pie mums ir aizsaluši un pirmos zemledus makšķerniekus policisti jau palūdza nokāpt no Gaiļezera ledus, tomēr tā vēl nav ziema. Gribās sajust vēso un svaigo ziemas gaisu, sadzirdēt sniega čerkstoņu zem kājām un droši spert pirmos soļus uz ledus vāka virs kādas ūdenstilpnes.
Šī ziema būs mana ceturtā pilnā zemledus makšķerēšanas sezona, ja vien laika apstākļi tam ļaus notikt. Pirmajās trīs ir iegūtas jau šādas tādas iemaņas un sāk arī jau veidoties atziņas, ko un kā var darīt un kur zivi meklēt, tāpēc domāju, ka šī sezona būs laba. Katrā gadījumā tā būs interesanta, savādāka tā nemaz nevar būt!
Šajā ziemā noteikti esmu nobriedis, beidzot virs ledus dabūt kādu līdaku. Tas ir kā mērķis Nr.1 šajā sezonā, kas noteikti tiks realizēts! Aptuvenais plāns ziemas copei ir ļoti līdzīgs pagājušā gada plānam. Nezinu vēl kur atklāšu sezonu, bet visticamāk, ka tā būs asaru cope.
Kādu reizīti gan jau pamēģināšu piemānīt arī kādu rotanu. Ja aizsals līcis, tad noteikti vienu, vai divas reizes aizbraukšu paķert lucīšus. Atrodoties uz jūras ledus un, ķerot šīs lunkanās zivis, sajūtas tomēr vienreizējas. Vienīgi vairāk par pāris reizēm pa sezonu, šāda cope neprasās. Gribētos arī beidzot uztrāpīt uz stintēm un uz pavasara pusi tikt pie skaista brekšu loma. Iespējams, ka ar kolēģi pamēģināšu mērķtiecīgi tikt pie kāda zandarta uz bļitku, viņam tas padodas un es tiku aicināts jau pagājušo gadu līdz, bet nesanāca. Kādu reizīti gan jau pasēdēšu uz ledus arī pa tumsu un mēģināšu izmānīt no tumšajiem ūdeņiem kādu vēdzeli. Nu un visbeidzot - es taču joprojām neesmu bijis Peipusā! Varbūt beidzot tas sanāks šosezon? Kā viss notiks un vai plānotais izdosies, to rādīs laiks!
Pašlaik es domāju par jaunu ziemas zābaku iegādi, jo esošie ir cietuši un arī tā "zeķe", kas liekas zābakā iekšā jau ir diezgan nonēsāta un vairs tik labi nesilda, tāpēc jauni zābaki noteikti ir vajadzīgi. Tāpat tūlīt tiks iegādātas svaigas ziemas auklas visām ziemas makšķerītēm. Jāiegādājās arī daži jauni murmuļi un bļitkiņas. Turpināšu apgūt bļitkošanas tehnikas un iespējamās spēles, kā arī testēt Spulgita ražojumus. Man bieži vien ar bļitku patīk vairāk darboties, kā ar murmuļiem, un arī šajā sezonā pārsvars būs uz bļitkošanu.
Runājot par bļitkošanu - nevar nepieminēt Parcopi.lv bļitkošanas kausu. Šoziem tiks sarīkotas jau trešās bļitkošanas sacensības, kurās dalībnieki varēs sacensties par ceļojošo Parcopi.lv bļitkošanas kausu. Laiks un vieta vēl nav zināmi, bet domāju, ka tas būs feins pasākums, tāpat kā iepriekšējie divi!
Es, gaidot ledu un ziemu, esmu uzbūris sev jau šādu ainiņu........
..........apkārt viss ir balts, termometra stabiņš rāda -12grādi, vēja praktiski nav, un es ar bori pār plecu dodos uz copi. Sniegs zem kājās kraukšķ, sniegs vizuļo, garastāvoklis par visiem 100%, plaušās tiek ievilkts atspirdzinošais ziemas gaiss, un drīz vien es jau esmu pie ūdens. Ūdens virsu klāj skaists ledus vāks, es sākumā nedroši uz tā uzkāpju, paeju pa to vairākus metrus no krasta un tad izborēju caurumu ledus vākā, lai paskatītos, cik īsti ledus ir biezs. Tad jau drošāk eju pa ledu uz sev zināmu vietu, tomēr pēc kāda laika atkal pārbaudu ledus biezumu - tas mani apmierina, tāpēc dodos jau drošu soli uz iecerēto vietu. Tur izurbju kādus piecus āliņģus, tos nedaudz iebaroju un sāku pamazām apstrādāt.....
Pagaidām gan tā ir tikai uzburta ainiņa manās fantāzijās, bet ļoti ceru, ka drīz tā būs realitāte.
Ne asakas visiem! ;)
Aigars




Sen senos laikos

Sen senos laikos dzīvoju Brīvības (toreiz vadoņa Ļeņina) un Biķernieku ielu stūrī. Tā melnā māja stāv joprojām.  Parasti viņa izcēlās ar bērnu grupējumu (neatkarīgi no tautības) un to , ka visi vecāki strādāja iekš VEF. Nu Bumsis token tādu iestādi atcerās.  Vēl atmiņas saistās ar avārijām, kuras notika mazās Biķernieku un Ļeņina ielas stūrī. Atceros kastaņu iegūšanu tuvējās siltumnīcas rajonā – vai cik stiklu netika sasists, kastaņus no kokiem dauzot. Un vēl mums bija lielos ruļļos alumīnija stieple, no kuras varēja cemmītes taisīt. Ar kaķeni no apaļās gumijas labi vilka pa stilbiem no 30-40 metriem. Bet ne par šo šis stāsts. Tēvam bija koka laiviņa ar 2zs motoru, Rīga saucās (motors), bet nāca labāki laiki un tika iegādāts Progress-2 ar 20 zirgu Vihrj motorīti. Un arī ne par to šis stāsts. Stāsts par to, kā es pirmo reizi mēģināju zivi no ledus izvilkt. Ziema klāt un es beidzot sasniedzu vecumu, kad tēvs mani pirmoreiz paņems uz copi ziemā. Tikai sagaidīts atkusnis, nu vismaz -5, lai sīkais nenosaltu, un tad abi kāpām rīta tramvajā un devāmies Juglas virzienā. Nu no 6 tramvaja galapunkta 5-10 minūšu gājiens. Toreiz vēl tur atradās koka tilts, kurš vēlāk tika likvidēts, saurteka aizbērta un izveidota slūžu sistēma (tā tagad arī ir likvidēta). Bija laiki, kad asaris tur migrēja un varēja labus lomus saķert. Nu tad tā – tēvs mani apmāca, kas un kā – iedod koka taras kasti, kur dupsi piešaut, iedod kātiņu ar 0.15 auklu, galā murmulis, liels un skaists, izurbj man pāris caurumus un dodas metrus 20-30 tālāk. Veču diezgan daudz, bet izkaisīti, neviens virsū nelien. Nedaudz problēmas jau sagādāja pirmo motiļu uzspraušana, bet kaut kā virsū dabūju. Pat sataustīju kanāla dibuā, bet tad pēkšņi kāds rauj to pikšķeri atpakaļ. Es vēl nebiju apguvis izvilkšanas mākslu. Velku, roka jau pāri galvai, tad vēl pakāpjos uz kastes..... un bladāc, kaste salūza, es gar zemi, tēvs nāk palīgā un tomēr asarīti ar 200gr izvilkām. Nu tieku apskaidrots, kas un kā. Ziniet tomēr piešāvos, kaut gan aukla tika putrota un bija vēlēšanās meklēt seklāku vietu. Bet tā slimība pielipa.  Cik atceros, toreiz saķēru zupai pietiekoši, tēvam bija daži ap 300gr, tā kā pārtikas programma tika izpildīta. Uz Peipi, gan mani paņēma līdz tik pēc gadiem 4-5. Tur tomēr cita štelle. Jākāto bija 4-5km. Un jāiztur līdz beigām, kaut vai -20 un vējš. :D Bet tad jau prakse bij rokā un problēmu nebija. :D
Boroda



Galvenais, lai kājas siltumā!

Sakarā ar zemledus makšķerēšanu, man ir viens notikums ar vēstures smaržu, ar kuru varu padalīties. Neesmu nekāds dižais rakstnieks, tomēr īsumā aprakstīšu. Tas bija 90-to gadu vidus un es kādā lielā Rīgās rūpnīcā iekārtojos praksē. Rūpnīca saucās RVR :) Tātad sāku tur iet praksē, un pamazām sapazinos ar daudziem meistariem ne tikai cehā, bet arī copē. Pats tajā laikā ar ziemas copi neaizrāvos, bet rudenī dažas reizes ar ceha meistariem biju copēt.
Te pienāca ziema. Veči kā traki par to vien runāja, ka jālien uz pirmā ledus un būšot baigais "kļovs", kā arī, paši taisīja visādas bļitkiņas darbā. Vienvārdu sakot, mani arī uzaicināja līdz uz pirmo ledu un piesolīja to pašu "kļovu". Satikāmies sestdienas rītā Zemitānu stacijā un ar pirmo vilcienu braucām uz Lilasti. Vilciens bija pilns ar makšķerniekiem. Sajūta tāda, ka visi to vien gaidījuši un svētki ir klāt. Man bija līdz viena ziemas makšķerīte un kuras bija aukla ap 0,2mm, dažas mormiškas, nedaudz motilis un pāris bļitkiņas. Saģērbies biju silti, bet kājās gan man nebija ko vilkt un es aizbraucu tikai kurpītēs. Lilastes tacijā copmaņi paklīda kur kurais, bet mūsu vagonščiku kompānija devās uz Lilastes ezeru. Neatceros, cik auksti ārā bija, bet vaigos sals knieba un deguns ar mazliet lipa ciet, ievelkot gaisu. Drīz jau bijām uz ezera un cope varēja sākties.
Man sākumā galīgi nevedās un es nevarēju atrast nevienu zivi. Atceroties auklas resnumu un to, kā es toreiz mēģināju kaut ko piemānīt, mani tas neizbrīna. Manējie pa to laiku diezgan brangi ķēra asarus un arī iegrauza cepumus. Es cepumus negribēju, tāpēc man pēc kāda laika sāka salt, pie tam es biju noķēris tikai vienu asarīti. Ceha priekšņieks par mani apžēlojās un iedeva man kādu no savām makšķerītēm, kurai galā bija kāda paštaisīta bļitkiņa. Parādīja apmēram, kā tā jārausta un atstāja mani pie maniem āļiņģiem. Un notika brīnums - man tiešām sāka ķerties! Pie kam diezgan raiti un smuka izmēra asari. Maniem priekiem nebija robežu. Aiz sajūsmas es iekritu tādā azartā, ka aizmirsu par visu uz pasaules. Realitātē mani atgrieza ceha Petjka, kas pienāca un teica, ka visi jau taisās prom. Ok, es ātri savācu izsvaidītos pa ledu asarus, to tiešām nebija maz, un devos pie večiem. Ejot pa ledu, jutu, ka nejūtu ne kājas pirkstus, ne pēdas, bet nepievērsu tam uzmanību. Tikai iekāpjot vilcienā un sajūtot baigo surstoņu, sapratu, ka kaut kas nav lāgā. Bet to nelāgumu ieraudzīju tikai  mājās. Es biju krietni apsaldējis kājas. Tās bija sārtas, kā apdegušas un sūrstēja. Pēc tam uzmetās arī dažas čulgas. Pirku aptiekā kaut kādu smēri un smērēju kājas. Kādas 3dienas bija smagi, pēc tam pārgāja. Bet no tā laika esmu guvis labu mācību un apstirprinājumu vecajam, labajam teicienam - galvenais, lai kājas siltumā!
Ne asakas visiem!

Kreisais


Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: parcopi (21.12.2013) | Autors: Mārcis, Armands, Aigars
Skatījumu skaits: 1439 | Komentāri: 3 | Birkas: zemledus makšķerēšanas, bļitkošana, parcopi.lv | Reitings: 5.0/3 |
Komentāru kopskaits: 3
3 kreisais   (22.12.2013 13:51)
Novēlu Tev to līdaku noķert un ne vienu vien! ja

2 vienkāršais   (21.12.2013 21:06)
Ziema atnāks negaidot, un kā vienmēr, pārsteigs nesgatavotus.
Es jau mēnesi atpakaļ nopirku jaunos "norfin" (klondaik) ziemas zābakus. Baigi labie, -5 grādos ar vienu plāno zeķīti kājām gandrīz par karstu. Bet viņi jau priekš -5 nav domāti, jāpagaida brangāks sals. Žēl tikai ka zābaku aprakstā solītās pēdiņas nenāk līdz. Starp citu, CL decembra žurnālā arī ir šo zābaku reklāma, arī sola pēdiņas, kā bonusu komplektācijā. Es paliku bešā?

1 Koka_Klucis   (21.12.2013 20:03)
A es ziemu negaidu! :p

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:107.22.30.57
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv