Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [63]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [3]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 12
Viesi: 10
Lietotāji: 2
parcopi, Zivnieks
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Ledus gaidās 2

Ledus gaidās 2

Turpinot pagājušajā gadā iesākto tradīciju, arī šogad vairāki portāla lietotāji vienotā rakstā izteiksies par  to, kā tiek gaidīta ziema. Sākšu šo autoru kolektīva rakstu ar savām pārdomām.
Šogad atkal, gaidot ziemu, ar Eduku nolēmām, ka vajadzētu atkal vairāku autoru rakstu par to kā tiek gaidīta ziema. Sāku ar to, ka apjtaujāju daudzus foruma dalībniekus par to, kurš būtu ar mieru pielikt savu artavu šī raksta tapšanai un jāsaka, ka atsaucība bija ļoti zema, bet tas netraucēja šādam rakstam tomēr tapt.
Līdz vakardienai man šķita, ka es ziemu negaidu un, jo ilgāk būs atvērti ūdeņi, jo man labāk, bet vakar man domas mainījās. Vakar ar kolēģiem bijām vēdzelēs un krasti jau ir apledojuši, apkārt sniegs un dzestrais ziemas gaiss man lika atcerēties burvīgās ziemas īsās dienas, kas ir pavadītas uz ledus. Šodien jau pat speciāli braucu skatīties kā veidojās ledus Daugavā un Vecdaugavā. Jā, es tiešām gaidu ledu un ziemu. Varu droši to atzīt. Jau pamazām sāku pārcilāt ziemas rīkus un skatīties kas jāpiepērk klāt, kas jānomaina, kas jāpielabo. Tomēr ir feini skaistā ziemas dienā aiziet līdz ezeram, ieelpot pilnu krūti ziemas gaisu un pa ledus virsmu, kraukšķot sniegam doties ezerā zivs meklējumos......
No šīs ledus sezonas vēlos sagaidīt pirmām kārtām savu pirmo līdaku no ledus. Jau divas ziemas lieku karodziņu, bet pagaidām esmu noķēris tikai vienu 300gr asari ar tā palīdzību. Uz bļitkām ir pāris līdaku copes bijušas, bet uzreiz ar letālu iznākumu - es palieku bez bļitkas!
Vēl vēlos atrast tomēr zivis arī savā iecienītjā Ķīšezerā. Pagaidām ziemā man tur ar zivju atrašanu galīgi nevedās. Ļoti reti un tikai pa kādam trāpās kāds smuks kuprainis.
Vēlos turpināt eksperimentus ar bļitkām, man tomēr ir dikti iepaticies ar mazajām bļitkiņām darboties. Protams, ka gribētos arī beidzot aizbraukt uz Peipusu. kaut kā tas ieplānotais brauciens jau pajūk vairākus gadus no vietas. Cerams, ka šajā sezonā beidzot tas notiks. Gribu vismaz reizi pasēdēt uz vēdzelēm no ledus, vismaz reizi aizbraukt rotanos un pavasarī pavilkt skaisti zeltainus ruduļus no ledus un brekšus, kas pavasarī alkatīgi salien zināmās vietās. Vēl vajadzētu noķert arī kādu stinti un, ja līcis aizsals, tad vismaz reizi aizbraukt lucīšos. Kas no tā visa izdosies un kā sanāks, to nu es nezinu, bet ledu es gaidu un man ir skaidri plāni uz šīs sezonas ledus laiku. Bet nu vārdu došu citam copes biedram.

Aigars
Mļin...lūk, ar šo vārdu iesākšu savu penterējumu. Kā es gaidu ziemu?...Jau kuro dienu viss ir velnišķīgi nomācies, no gaisa krīt kaut kas slapjš, ko sinoptiķi (vislamātākā, bet vispopulārākā profesija, ne?) mīlīgi dēvē par „vietām lietus”. Nez par kurām vietām šie domā, jo tur,kur esmu es, tur ir tā vieta. Un tā vieta sākas no brīža, kad izeju no mājas un beidzas tikai
atgriežoties un tad arī ne līdz galam, jo skārda palodzes riebīgi turpina savu sinoptisko melodiju. Pak..pak..pakperepak.... Aizbraucu butēs uz Latvijas otru galu. Kamēr mašīnā, tikmēr „vietām lietus” ir citur, tikko izkāpju, tad „vietām lietus” ir vietā, kur esmu es. Un, neskatoties uz tiešām apmierinošo lomu, tā vieta nemaina savas koordinātes. Kā es gaidu ziemu? Novembris vispār man ir depresīvais mēnesis. Eju uz darbu, kamēr tramvajā, viss
labi. Vietām lietus ir kaut kur paslēpies, nobraucot pāris pieturas, šamais ir klāt. Un ne jau viens. Nu jau kopā ar olimpiskā baseina cienīgām peļķēm, kurām jātiek cauri, garām, apkārt, pāri... Un tikko it kā esi atradis drošāko šķērsošanas risinājumu, tad nez no kurienes uzrodas kāds, kuram vietām lietus ir tikai izlasīta laika progoze. Un šis kāds ar kaut kādu četrriteņu izstrādājumu mani nošļāc pilnīgi. Nu vietām lietus ir klāt arī tajā vietā, kur sinoptiķi pat
neiedomājās prognozēt. Kad devos pusdienās uz kafejnīcu „ Zem spārna”, tad vismaz sildīja
doma, ka ēšanas brīdī spārns būs virs manis un varēšu skaisti, siltumā, garšīgi paēst....mļin,
aplējos ar soļanku, kura tiek pasniegta ne visai lielā traukā, bet pielieta 5mm virs augšējās malas. Atpakaļceļā atkal lietus sinoptiķu neprognozētā vietā. Kā es gaidu ziemu??? TO ziemu, kad ārā ir vismaz pieci grādi mīnusā, sāls vēl nav paspējusi sajāt visu skaisto, balto brīnumu...
Tad kādu brīdi pat Rīga ir skaista. Un tie rīti, kad sarma kokos un tiek garantēta pilnīga bezcope. Tas ir skaisti, štrunts, ka neķerās, bet pasēdēt uz kāda neliela ezeriņa sarmas un saules pielietu koku puduru ieskautā lokā...
Kā es gaidu ziemu? Nu tā arī gaidu. Stulbs skats visdažādākajās laika ziņās, vakarā karsts
kokteilītis.... un jau kuro vakaru metu skatu uz jauno, vēl neiesvētīto ziemas makšķerēšanas
piederumu pārvietošanas, uzglabāšanas un savas pēcpuses atspiešanas izstrādājumu. Nu tā
pati ziemas kaste vien ir, bet no kāda meistara!!!...

Boroda



Šī rīta brāzmas sejā man sita netīkamus lietus graudus. Rudenīgā gaisa temperatūra jau apnikusi.
Lai ziema nāk! Un tā arī nāk. Ne velti pēdējās copes reizēs spininga mānekli vairs neiekāroja ne zobainā, ne stiklacis... Zivis padevušās siltākas ūdens masas meklēt līdz ūdeņiem tiks uzlikts sala vāks.Tāpēc šī gada spiningošanas sezonu esmu beidzis. Līdz pirmajiem zemledus asariem vairs nav tālu. Tik tagad iestājusies pauze, kuru lai aizpildītu, nekas cits neatliek, kā doties jūras virzienā plekstes kaitināt, vai glumās plakanastu pumpaines vilināt no rudenīgi pārplūdušo upju atstraumēm.
Zemledus copes vilinājums ir neaprakstāms, citam šķiet - kāds gan var būt prieks par nieka asaku miesu, kuru vasarā metam atpakaļ ūdenī. Bet tā nieka miesa mums dāvā to adrenalīna devu sakustinot makšķeres sardziņu... Vai vēl vairāk, kad, kaut pārsimtgramīgs asarēns negausīgi grābj spīdīgo žibuli... Seko instinktīva strauja delnas kustība uz augšu... Un tur viņš jau spriego smalko ziemas makšķerītes aukliņu.. tā ir tik plāna, ka dzied! Ir laiks nesteidzoties izvadīt zivtiņu ļaujot tai izskrieties kā sunītim pavadā. Tik sargies asa rāviena, jo rīki ir tik smalki, ka viens divi pušu būs...
Nu kuram gan lasot šo nepārņem vilinājums agrā rīta stundā izurbt pāris āliņģus, lai vilinātu kādu strīpaiņu bariņu pulcēties ap žilbinošo mānekli.
Sals ir klāt! Un es jau sāku pārcilāt auziņu turzu, kā arī nopulēt apsūbējušos krāsaino lējumu žibuļus.
Tiekamies uz ledus!

Dadziic

Diezgan ilgi pretojos Aigaram, lai nerakstītu. Taču kaut kā viņš pamazām, pamazām tomēr mani pielauza. Pretojos, jo neliekas, ka esmu īpašs ziemas makšķernieks. Vēl jo vairāk nejūtos tāds spečuks, ka varētu mācīt citus. Pašam vēl ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Neesmu arī nekāds pirmā un pēdējā ledus ekstrēmists. Man patīk uz ledus justies droši.
Zemledus makšķerēšanas sakarā man viss sākās apmēram 12 gadu vecumā ar iešanu līdzi mammas brālim uz Sasmakas ezeru Valdemārpilī. Vēlāk ar kaimiņu braucām uz Mordangas ezeriem. Bija uz mums abiem viens padomju savienībā ražots urbis, nekādas kastes, tikai bļitku kāti. Vēlāk apgreidojos ar saliekamu mazu tūristu beņķīti, kurš uz ledus slīdēja un gāzās apkārt. Pēc vairākiem gadiem dzimšanas dienā kasti man uzdāvināja tas pats bērnības draugs ar kuru iesākām braukt bļitkot asarus. Kaste ir viņa roku darbs. Taču liktens ironija bija tāda, ka tiklīdz man bija sava bļitkas kaste, tā ziemas vairs nebija vairākus gadus no vietas. Ziemas bija, ledus nebija. Un sanāca ziemas copi iepauzēt apmēram desmit gadus. Jāatzīst, ka lielākoties šai pauzei iemesls nebija ledus trūkums, bet gan nārsta laiks privātajā dzīvē. Nesen pārvācos uz dzīvi pie Ķīšezera Jaunciemā un nolēmu, ka tādu stāvokli nevar neizmantot, jo ezers nieka pāris simtu metru attālumā. Iegādājos kārtīgu rapalas 135mm urbi, jo cik atminos urbšanu ar čoma senča krievu ražojuma urbi, tad tās bija vienas vienīgas mokas. Lai izurbtu jaunu caurumu bija krietni jāsaņemas. Kur nu vēl izurbt uzreiz 3 caurumus. Ar urbja iegādi esmu apmierināts, prieks urbt. Tā nu sāku piestaigāt uz Ķīšezeru, taču jāsaka, ka nekāda leiputrija tur neizrādījās. Uz normālu razdaču esmu trāpijis tikai vienu reizi un arī tad tā bija 2km no mājām - pie golfa kluba dziļuma sēkļa. Jaunciema tuvumā nav veicies. Ķīši - o jā, to te netrūkst. Sevišķi pie ostas kants. Savukārt mazos asarīšus var sameklēt Langas līcī

Ja gribas izbaudīt kas ir leiputrija, tad iesaku Sasmakas ezeru Valdemārpilī. Tur nav tāda jēdziena "necope” un grūti arī atrast vietu kur nebūtu copju. Met un velc. Izmērs neliels, taču DAUDZ
Copes ir visu laiku, spēj tik īstajā brīdī iedot pa zobiem. Raudas, ruduļi, vīķes, asarīši, pliči un viss biezā slānī. Kādreiz, kad dzīvoju Stendē, tad braukājām uz Mordangas mežu ezeriņiem. Tur uz bļitku smuki asarus varēja saskaldīt. Ne īpaši smukus, bet smuki.
Nākamā lieta pēc kastes un urbja bija zābaki. Gribējās tā lai nav smagi, neberzē un nesalst. Iepriekš man bija tādi brūni salmo ziemas zābaki. Nekāda vaina nebija, taču viņiem gumija salūza locījumu vietās un sāka nākt iekšā sniegs, tātad mitrums un aukstums. Kādu laiku izlīdzējos ar pāris izmērus lielākiem kirzveidīgiem armijas šņorzābakiem, kuros iekšā ielikta filca zeķe. Taču uzvelkot tos pāris reizes gadā un pastaigājot lielākus gabalus pa ledu nācās saskarties ar tulznām. Visādi citādi viņi bija silti, tikai nevarēja brist pa ūdeni. Pirms pusotra gada Albakorā pavasarī uz atlaidēm iegādājos kaut kādus vieglā materiāla zābakus ar silto iekšu. Ļoti viegli, ērti un silti.
Ja jāsaka kas man vairāk patīk - murmuļi vai bļitka, tad viennozīmīgi labāk patiktu raustīt bļitku. Bet visdrīzākais tas tamdēļ, ka riebjas tos sarkanos smalkos maisiņus uz āķīša bakstīt nosalušiem pirkstiem. Ja būtu, kas atjauno ēsmu uz āķa, tad patiktu arī murmulēt. Mīļākie murmuļi man ir klasika: diskobumbas, ķirša pile un koši dzeltenzaļš banāns. Tad vēl man ir viens tāds paša uzkompilēts no super maza izmēra volframa bumbiņas, kur no abām pusēm sarkanas pērlītes



Tas ir reāls killers nelielos dziļumos pat pie sliktas apetītes. Zivij tik jāpaosta un āķis jau ir kuņģī. No bļatkām tieši tā pat - klasika: salmo bļitkas. Nekādas vainas viņās neredzu. Strādā ļoti labi. Un ja godīgi, tad vēl neesmu atklājis, ka kādas krāsas bļitka vai murmulis pēkšņi strādātu labāk kā cits. Ja lejā ir zivs un viņa grib ēst, tad viņai ir pie vienas vietas kādā krāsā tas svars. Pieļauju, ka pat spēle ir svarīgāka par krāsu. Bet ja nav cops, tad tirini ko un kā gribi.
Uztaisīju arī ūdu no vecas inercenes. Esmu viņu arī licis, taču tā arī neko neesmu dabūjis. Laikam būs jāieliek kādreiz kaut kur citur nevis Ķīšezerā.
Protams, ka patīkami ir copēt skaistā laikā, kad spīd saulīte un nav vēja. Taču esmu ievērojis, ka tas ne vienmēr ir pa prātam zivju apetītei. Ekselenta cope man bijusi tieši reizēs, kad uz ledus noliktajiem cimdiem jājož pakaļ. Vējš tāds, ka slapjos pirkstus aprauj ledus kārta, liec motili un jau vairs neko nejūti, bet adrenalīns tāds, ka viss po. Forša ir tā sajūtiņa, kad zini, ka tiklīdz nolaidīsi līdz gruntij tā būs cope un zini to, ka tas bars lejā ilgi negaidīs, ir jāpaspēj saraut cik vien ātri var. Kur nu vēl sajūtu, kad jāpiedomā par piecirtienu, jo āķis var aizķerties arī pie kā smagāka. Forša ir arī, ja piebrauc pie kāda maza meža ezeriņa, kura ledu sedz sniegs un uz tā nav nevienas pēdas. Tā teikt "pirmās nakts tiesības”.

























Kastē man parasti ir pieci kāti. Četri atvilknītē un viens sānā, jo tas nelien atvilknē. Četri balalaikas kātiņi ir ar uzsietiem murmuļiem. Viena zelta disko bumba, viena sudraba, viena ķirša krāsas pile un viens pašdarināts mikro murmulis uz super tieva mata. Garais kāts ir paredzēts bļitkām, jo ir ar karabīnīti un 0,17 salmo sarkano ice auklu. Kāts darināts pēc iedvesmas no copes raidījuma, kurā uzstājās eduks un demonstrēja savus kaujas ieročus. Viņš gan atzinās, ka bija to nošpikojis vēl kaut kur citur. Lai nu kā, bet tā sistēma ir baigi labā. Var filigrāni izraustīt un ļoti labi sajust copi. Īsāk sakot - kaifs strādāt.
Vēl man ir divi kāti, kas uztaisīti priekš stintēm. Pagājušajā sezonas noslēgumā ar zivnieku aizdevāmies uz Lielupi. Katrs pa vienai noķērām. Nebija rezultatīvi, bet man iepatikās. Gribas vēl, bet vēlams izvēlēties rezultatīvāku vietu un laiku. Tad vēl padomā man ir doties līdzi vienam čomam no Talsiem uz Ventu netālu no Ventspils. Tur uz murmuļa bedrēs varot smukus kumpainos pavilkt. Vēl esot forši engurē ašukus no metra dziļuma pakacināt, jeb ielīst puduros uz rudajiem. Un vēl gribētos lucīšus pie saulkrastiem pavilkt. Un, protams, arī uz Peipusu aizbraukt. Peipuss man tā arī ir gājis secen un radies tāds iespaids, ka Peipuss ir tik pat kā zaudēt nevainību jeb iniciēties par īstu zemledus copmani. Gribas jau daudz ko, taču ne vienmēr viss izdodas. Lai mums visiem izdodas un ne asakas! Chpoksh!

Marti

Ne asakas visiem šajā ledus sezonā! ;)


Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: marti (05.12.2012) | Autors: Martins, Aigars, Armands, Didzis
Skatījumu skaits: 2116 | Komentāri: 6 | Birkas: zemledus makšķerēšana, Ledus, Cope, bļitkošana | Reitings: 5.0/5 |
Komentāru kopskaits: 6
6 dadziic   (06.12.2012 23:31)
Man jāatzīst, ka mans gara darbs tāds paīss sanācis, bet gana kvalitatīvs. Ko lai dara, ka brīvais laiks ir tik cik ir un bija iedvesma ko uzcept vilcienā pa ceļam uz darbu. Strādātu kaut kur tālāk, teiksim ap Tukumu, būtu par pāris rindkopām vairāk. :D

5 J0nis   (06.12.2012 10:04)
Nu skaisti !!! Paldies visiem. Es arī gaidu ziemu :)Bet visvairāk laikam stintes. Jā Boroda, smuka kaste :D

4 parcopi   (06.12.2012 07:46)
Zivniek - gribējās citus cilvēkus piesaistīt un pierunāt uz rakstīšanu. Katru gadu lai kāds cits izsakās. Pagājušajā gadā biji Tu, Zivinens, Eduks, bet šogad Boroda, Dadziic un Marti :)

3 Zivnieks   (06.12.2012 01:37)
khem...khem...khem... a manas pārdomas man neviens nejautāja... :D

2 Cukurs75   (05.12.2012 22:08)
Ziema ir super! prieks

1 kreisais   (05.12.2012 19:29)
Oo, super! ja
Baigi forši palasīt citu domas, par gaidāmo ledus sezonu. Es pats arī jau dikti gaidu ledu :)

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.162.181.75
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv