Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [62]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [2]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Ledus gaidās


Ledus gaidās

Jau dienas četras, kā naktīs pieturās saliņš, stabili ap -10 grādiem. Arī dienā termometra stabiņš vairs nepaceļas virs -5 o. Mežus un pļavas klāj skaista sniega kārta, kurš, liekot uz tā soļus, zem kājām patīkami krakšķ. Kārtējā nedēļa ir pagājusi un pienākušas lolotās brīvdienas. Uz skolu nav jāiet, bet tā kā tēvs aizbraucis uz laukiem, nāksies vien no rīta puses palīdzēt mammai ar mājas darbiem un pēc tam, iespējams (ļoti cerams), aizlaist noinspicēt vienu nelielu ezeriņu. Darbi ievelkas mazliet ilgāk kā biju gaidījis, taču ap 10.30 jau esmu gatavs pārģērbties un doties ašukus lūkoties, kad pēkšņi mamma konstatē, ka mājās nav maizes, tāpat arī citus produktus būtu jānopērk. Veikals tolaik atradās kilometru pusotru no ciemata, kurā dzīvoju. Par šo faktu esmu visai pikts un dusmīgs, taču ko lai dara – purpēdams un ātru soli dodos uz veikalu. Atnākot pie veikala redzu, ka attaisnojušās manas bažas par to, ka būs kādu laiciņu arī jāpastāv rindā, līdz varēšu visu sapirkt un paklupdams doties mājup. Ne tik ātri, bet pienāk mana rinda... Iziedams no veikala konstatēju, ka pulkstenis jau rāda teju 12 dienā. Ko vien kājas nes, slapju muguru, dodos mājup. Atdodu mammai produktus un, pat nenoklausoties vai vēl ko vajag palīdzēt, eju ietērpties copes drānās. Saģērbies ieskrienu pagrabā, paņemu vergu, kritisku aci pārskrienu pāri kastes saturam un, beidzot, startēju no mājām. Saprotu, ka laika ir pazaudēts daudz, tā kā ziemas sākuma dienas ir ļoti īsas. Taču ir cerība arī tajā pašā pusotrā stundā noķert ašukus kādai pannai. Pēkšņi attopos, kad savā prātā filozofējot par dzīvi un, protams, copi, jau esmu nonācis pie ezeriņa. Kāpju uz ledus – jā labs, pat nemaz nekrakšķ! Arī kontrolcirtieni ar vergu apliecina, ka ledus ir gana labs. Soļoju uz nelielu ezera līcīti, kur citus gadus trāpījušies smuki asari. Laiks ir skaists, saulains. Vējš ir pilnīgi norimis, saliņš arī jau sāk kniebt niknāk, kas liecina par to, ka atlikušo pusotru stundu varēs forši pabaudīt ziemas copes priekus. Ātri izcērtu dažus āliņģus un ceļu laukā no kastītes ziemas makšķerīti ar nelielu, bet zivīgu žibulīti. Omulīgi apsēžos uz kastes, labsajūtā izstiepju kājas un bļitkiņa pazūd melnajā āliņģa tumsā. Jūtu, ka būs! Izdaru pirmos rāvienus. Atkal, beidzot sajūtu rokā kā žibulītis nospēlē pēc rāviena. Pēkšņi pāri koku galotnēm dzirdu skaļu mammas balsi: „Eeeedgaaaaaar ceeelies!”. Ezera vīzija pēkšņi sāk kust acu priekšā, kaste no zem manis pazūd... Rokā, kurā turēju makšķerīti, nekā nav ;)))... Attopos guļot gultā un neticu, ka tas bija sapnis. Tā ir, kad ļoti stipri kaut ko gaidi, šāds, tik ļoti reālistisks sapnis, man bija rādījies vienu gadu bērnībā, vēl PSRS laikos...
Arī šogad daba mūs nav lutinājusi ar agru pirmo ledu. Skriešana ik vakaru un rītu pie termometra, kā arī sērfošana pa visu iespējamo meteodienestu mājas lapām neko nemaina – ziema ar salu, sniegu un, galvenais, ledu kaut kur ir apmaldījusies. Tāpat skaidrs, ka ja nav agrā pirmā ledus (novembrī), tad nebūs vairs ļoti negausīga asaru „žora”, jo spurainie palaidņi laiku velti nav tērējuši un noteikti negavē un negaida, kad nu makšķernieki nāks šos ķert, tāpēc būs labi paēduši un to pierunāšanā ķerties uz makšķeri būs jāpiestrādā.
Pēdējos gadus atkal esmu aizrāvies ar asaru ķeršanu uz bļitkām, mormiškas lietoju arī, taču vienīgi ziemas otrajā pusē. Pat ja ledus Vidzemes un Latgales mazajos ezeriņos uzsals vēl šogad – līdz jaunajam gadam, asaru ķeršana uz bļitkām dažos no šiem ezeriņiem vairs var nebūt tik rezultatīva un šo mānekli asari kamps, iespējams, vien dažas dienas, pēc kurām vēl būs pierunājami uz mormišku ar motili vai citu dzīvo ēsmu. Vēl pēc nedēļas var nestrādāt arī otrs variants – ezeriņi var aizmigt. Ezeriņos ar tīrāku ūdeni, avotiņiem vai caurteci šo to vēl varēs nobļitkot arī Janvāra pirmajā pusē, pēc kā, visticamāk, aizmigs arī šie.
Lieki teikt, ka ziemas makšķerītes jau ir pārbaudītas, auklas nomainītas. Mormišku kastīte vienkārši pārbaudīta, bet bļitkiņu kastīte arī ar šo to papildināta. Tomēr ceru, ka no pirmā ledus asari vēl ciešami ņems šos, pēdējos gados manu mīlestību atguvušos, mānekļus. No veikalu piedāvātā klāsta kastītes saturs ir papildinājies ar par klasiku saucamajiem Salmo-1 un Salmo-2 žibuļiem, lielu daļu no kuriem man pagājušoziem noēda līdacēni. Tāpat ir tapuši arī daži paštaisīti žibulīši, kuri gaida testēšanu kaujas apstākļos. Pēdējos gados pārsvarā biju lietojis žibuļus ar kustīgiem āķiem, taču šogad manā arsenālā atkal ir atgriezušās paštaisītās bļitkiņas ar nekustīgu vienžuburu āķi. Tā kā paredzu salīdzinoši kūtru asaru aktivitāti, uztaisīju sēriju ar mazajiem modeļiem, gan ar kustīgo, gan nekustīgo āķi. Vienu no manis iecienītākajiem bļitkiņu modeļiem (vai ļoti līdzīgu tam), ko lietoju agrākā jaunībā , pirms Salmo žibuļu ērā, var aplūkot attēlā, bet kurš tas īsti ir, pagaidām neteikšu.

Šādu (nu vai arī ļoti līdzīgu) reiz atradu mana onkuļa krājumos. Šis žibulītis sākotnēji ilgi mētājās manā kastītē un izvirtušajai makšķernieka acij izskatījās ļoti nepievilcīgs (jo pērkam pirmkārt jau to kas liekas smuks pašiem, un jau otrkārt domājam, vai tas izskatīsies smuks arī asariem). Taču vienreiz, pie pilnīgas necopes, kad visi mūsu ciema „pro” „sūkāja ledu”, šis no kastītes izvilktais žibulītis, nerūpīgi nodrāzts gar sāniem ar smilšpapīru un ieguvis matētu spīdumu, ielaists āliņģī, rādīja brīnumus un mani bez loma allažiņ neatstāja. Taču, reiz, liktens sliktens bija lēmis, ka bļitkiņas āķītim jālūst :) ... Lieki teikt, biju šokēts. Zivīgo žibulīti glabāju (bez āķa) vēl ilgu laiku, taču tad šis kautkur pazuda, es pakēpeniski pārgāju uz biežāku copi uz mormišku... Gadus 5 atpakaļ atsāku bļitkošanu atkal tā pa īstam un uztrāpīju bļitku paaudzei ar kustīgajiem 3-žuburiem, taču zivīgā bļitkiņa visus šos gadus bija glabājusies manā atmiņā, līdz šogad, beidzot, pēc atmiņas, pagatavoju kaut ko līdzīgu. Cik labi tā būs padevusies manā izpildījumā, rādīs pirmais ledus un asari. Jebkurā gadījumā, arī šoziem gribu iespējami paildzināt makšķerēšanas uz bļitkiņu sezonu, ir arī dažas idejas kā to mēģināt izdarīt un tad jau redzēs, vai šīs idejas izdosies piepildīt dzīvē. Starp citu, pieminēšu arī to, ka esmu ticis pie jauna konbinezona un EVA zābakiem, ko vilkt šoziem. No manis čau, dodu vārdu Aigaram :) !

Aigars:

Tuvojās Ziemassvētki, bet sniega un ledus joprojām nav. Gribās izbaudīt tuvojošos svētku sajūtu. Redzēt aiz loga baltu ziemu un ūdeņus klātus ar ledus vāku. Gribās uzkāpt uz ledus, sadzirdēt ledus urbšanas skaņu un noķert pirmo zivi no ledus. Tad pa kraukšķošu sniegu sārtiem vaigiem iet mājās. Mājās ieslēgt attiecīgu svētku noskaņas mūziku, varbūt ieliet kādu karstvīna glāzi un klāt piekost kādu smaržīgu piparkūku, vai apēst kādu mandarīnu. Tie visi ir sīkumi, bet patīkami sīkumi, kas veido kopējo svētku noskaņu. Sniega un ledus parādīšanās jau vien daudziem uzlabotu omu.
Ceru, ka ledus tomēr šogad būs un varēs no tā arī makšķerēt. Atšķirībā no Edgara es vēl savus ziemas rīkus neesmu sagatavojis copei. Auklas vēl nav nomainītas, makšķerītes nav pārbaudītas un ekipējums nav atjaunots. Tas tāpēc, ka uz paša pirmā ledus es tāpat nekāpšu un man būs laiks visu sagatavot, kad tikko parādīsies kaut kas līdzīgs ledum. Daudz jau man arī nav ko gatavot, par cik ar zemledus makšķerēšanu nodarbojos salīdzinoši nesen. Man ir četras makšķerītes:
-    Balalaikas tipa makšķerīte ar 0,11-0,12mm auklu priekš darbošanās ar mormiškām. To gan pēdējā ziemā izmantoju diezgan reti, jo vairāk ir iepaticies darboties ar mazām bļitkiņām. Auklas diametru biju mēģinājis arī mazāku, bet es ar tādu matiņu nevaru pastrādāt. Tievākas auklas, lai paliek sportistiem :)

-    Makšķerīte, kuru var atstutēt uz kājiņām pie āliņģa ar 0,12mm auklu. Šo makšķerīti izmantoju gadījumos, kad paredzēta pasīva cope, vai kā otro makšķerīti, kas ielikta netālu no vietas, kur darbojos aktīvi. Šī makšķerīte noder stinšu copē un lucīšu makšķerēšanā piekrastē.

-    Lielāka makšķerīte ar pagarinātu kājiņu un 0,14-0,16mm auklu. Šī ir mana mīļākā makšķerīte. Parasti aukla man uz tās ir 0,14mm un ķeru ar mazajām bļitkiņām. Visrezultatīvākās man personīgi ir nelielas bļitkiņas ar diviem nekustīgiem āķiem. Protams, ka izmantoju arī savādākas. Lielākas un ar kustīgiem āķiem, bet sāku parasti ar pirmajām.

-    Lielākā no ziemas makšķerītēm, bet vismazāk izmantotā, ar auklas diametru 0,16mm. Tā ir visgarākā un ar spoli. Ar to var darboties arī stāvus. Ar šo reizēm mēģinu ar vislielākajām bļitkām un šķērsbļitkām. Pagaidām gan esmu dabūjis tikai dažus asarus.

-    Un vēl man ir karodziņš. Uz to gan pagājušā ziemā esmu noķēris tikai vienu asari. Līdakas mani ignorēja. Domāju, ka šoziem, ja būs ledus, ir jātrāpās pirmajai līdakai uz šo copes rīku. Esmu tam nobriedis.
Tāda tipa bļitkas man dikti patīk! :)

Pagājušajā ziemā iepatikās ziemas vobleru spēle, šoziem esmu nolēmis ar voblerīšiem pastrādā nopietnāk. Šāda voblera uzvedība ūdenī man dikti patīkās.

Šogad ir pirmais gads, kad es tiešām gaidu ledu. Vispār jau man zemledus makšķerēšana galīgi nav tik tuva kā Edgaram un man vairāk patīk atklāti ūdeņi, bet nu savs smeķis zemledus makšķerēšanai ir noteikti. Pagājušā ziema gan priekš manis bija stipri par garu.
Šoziem noteikti gribu aizbraukt uz Peipusu. Neesmu tur vēl bijis. Vēl gribu noķert savu pirmo ziemas līdaku un izbaudīt aktīvu asaru copi. Tas laikam arī šoreiz no manis viss, tālāk došu vārdu Mārim(Zivinenam), bet rakstu par ledus gaidīšanu noslēgs Arvis(Zivnieks). No savas puses novēlu visiem noķert svētku noskaņu un pavadīt Ziemassvētkus ar sev tuviem cilvēkiem.
Dodu vārdu Mārim.

Māris:

Jau pienācis 18 decembris, bet ziemas kā nav tā nav. Neko nedod ielūrēšana termometra stabiņā un regulāra laika prognožu izpēte. Bija solīts pirms Ziemassvētkiem, ka pamazām sāksies ziema, bet jau tagad skaidrs, ka pa svētkiem uz ledus netikt. Visi rīki jau sariktēti kaujas gatavībā, bet nav kur iemēģināt. Izskatās, ka šogad var sanākt rets gads, kad uz Peipusa ezera var netikt copēt. Tajā ezerā pēc copes vienmēr esmu apmierināts, arī tad, ja nav diezko ķēries, tas ir ezers kas iesūc kā narkotika, vienreiz paprovē un un esi atkarīgs uz mūžu,patīk tie lielie plašumi.

Kādu laiku man topā bij Pērnavas līcis, kurā esmu pabijis neskaitāmas reizes. Lomos tika dažādas zivis-asari, vimbas, raudas, brekši, salakas, luči, kāda karūsa, zandarts un bute, kā arī mega lieli ķīši. Vienreiz arī sanāca ar lasi pacīnīties, tad nu smalkāk par vienu copes atgadījumu, kurš bija gadus 10-11 atpakaļ. Jau iepriekšējā vakarā bij skaidrs, ka būs nikns pūtiens, bet tas jau neaptur nepārvaramo vēlmi copēt. No rīta pa krēslu piebraucot pie jūras mums bija skaidrs, ka pūtiens tāds, ka izpūtīs līdz kaulam, vēja stiprums ap 30 metri sekundē un ir rietumu ziemeļ rietuma virziena, temperatūra daži grādi plusā. Ātri paķeram paunas un čāpojam iekšā līcī, plastmasas ragavas ar ekipējumu draud pacelties gaisā, aizčāpojām līdz vietai, kur iepriekšējā reizē bijām tikuši pie laba loma, apmēram 2 km no krasta. Pamazām sāk tauta sarasties, tad ar sāk parādīties pirmās trofejas copes inventāra paskatā, kādam aizpūš ragaviņas, kādam telti, vienam arī finkas aizpūta, pašam ar negāja labāk jo pēc āliņģa izurbšanas urbi uzliku uz pannas lai tā nelido pa gaisu. Vējš gribēja parādīt savu spēku un ragavas ar bori sāk pūst prom, man paveicās, jo uz nelīdzenuma ragavas apgāzās un ragavu šņore aizķērās aiz urbja, tad nu pēc 50 metru sprinta lecot līdaciņā inventāru izdevās atgūt :) Atgriezos pie āliņģa un sāku copēt ar saucamo Pērnavas makšķeri, pie mums dēvē arī par peršingu un kombainu, jo janvāra mēnesi ar mormišku līcī gaužām švaka cope. Pa kādam ašukam ķerās un garlaicīgi nav, tautas jau saradies daudz, apmēram virs 200, bet tie sēž vairāk uz pilsētas pusi un varam netraucēti copēt. Pēc pāris stundām pienāk viena tautiešu kompānija un viens no viņiem izsaka prognozi, ka drīz ledu lauzīs, paveroties uz ledu redzams, ka palicis tāds draudīgi tumšs. Ledus ar nekāds ļoti biezais nebija-25 cm. apmēram. Tautietim izrādijās taisnība, jau pēc pusstundas jūtu, ka sāk mainīties dziļums, tātad skaidrs sākam braukt ar ledu. Pieeju pie čoma un sākam spriest ko darīt, bet redzams, ka ik pa gabalam, ledu dzen kopā, tas ir veidojas sanesumi. Panikai gan nav nekāda pamata, jo ledu dzen ieslīpi gar krastu un malā tiksim bez problēmām.Tauta ar sāk doties uz krastu un to pašu daram arī mēs ik pa gabalam forsējot kādu ledus sanesumu. Pieejot tuvāk krastam vienā vietā bariņš tautas sapulcējies, veči apspriež ko darīt, jo tuvāk krastam ledu nelauž, noparkojamies mēs ar bet no copes ne vēsts. Liekas, ka vējš nedaudz pierimst un kopā kādi 20 dulli cilvji dodamies atpakaļ. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka ledus lūšana tālāk no krasta notiek. Atsākot copēt asari ķeras, bet vējš atkal pieņēmies spēkā un auro tā ka pat nedzird ka man 2 metri aiz muguras veidojas ledus sanesums, neko darīt paeju tālāk un urbju atkal, ašuki ķeras un ledus braukšanu var paciest. Tuvojas vakarpuse un sākas liels putenis, redzamības nekādas un beidzam copēt. Divatā ejam malā,bet 2 mūsējie vēl paliek. Pieejot pie krasta saprotam, ka nav ne jausmas pa kuru niedru šķirbu mums jāiet uz mašīnu jo redzamība nekāda, bet uz dullo paejot tālāk pa laimi īsto vietu izdodas atrast, tik viena neraža līcī ir pacēlies stipri līmenis un malā ir jābrien. Neko darīt ģērbjamies nost, piebrauc 2 igauņi ar finkām un prasa plavatj nada? :) Šie ar visiem kombinezoniem lec iekšā, ūdens virs nabas,mēs jau ģērbjoties nosaluši trakajā vējā un putenī, pa to laiku atnākuši pārējie no manas kompānijas, bet šie nolemj vilkt nost tik bikses. Lecam ūdenī, bet tas trakoti auksts, jau brienot malā redzam caur puteni, ka pļavā kur stāv mūsu autiņš arī ir ūdens, igauņu un mūsu auto līdz pusratiem ūdeni un tik daži centimetri šķir no ieplūšanas pa durvīm !!!   Tāda cope paliek atmiņā uz mūžu, tagad es diez vai būtu gājis atpakaļ pa lūztošo ledu ašukus ķert, pārāk ekstrēmi tas bija :) Neatkārtojiet tādus gājienus,ne asakas!

Arvis:

Makšķernieks visā visumā ir diezgan dīvains radījums, gan tādēļ, ka tā domā lielākā daļa cilvēku, kam šis priekpilnais hobijs ir svešs un viņiem liekas, ka sēdēt aukstumā uz ledus var tikai kontuzētie, bet arī tādēļ, ka īstenībā tā sāku domāt arī es :D Brīžiem nākas aizdomāties, ka gaidu copes sezonas sākumu, un īstenībā vienalga ziemas, vai vasaras, bet es to gaidu :) ja ziema ilgi nenāk – slikti, ja ziema ir ieilgusi, kā tas bija iepriekšējās pāris ziemas – arī slikti...ko tad mēs gribam? Mēs taču gribam vienkārši makšķerēt, un par laimi mūsu hobijs, ir hobijs kam varam atdoties praktiski visa gada garumā bez pārtraukumiem. Ārī cienītā vien gardi nosmejas, par vārdiem no manas mutes, kad pasaku, ka dodos noslēgt sezonu...tā it kā nākošajās brīvdienās atkal nedotos uz copi :D It kā jau liekas, ka starp sezonām nevaram tikt pie kādas zivtiņas, kas atkal un atkal liks aizmirsties adrenalīna pulsācijās, bet mums taču ir vēdzeles, butes, vimbas un vēl visādas ūdens radības, kas tīri labi barojas arī tad, kad vēl, vai vairs, nevaram sēdēt laivā vai uz ledus. Bet jebkurā gadījumā dzinulis pēc jaunas sezonas atklājuma iekšā sēž un dīdās, kamēr vien šamam būs iespēja izspraukties ārā un izbļaut vārdus, ka jā....sezona beidzot ir klāt!!! Arī šis gads, ar šīs ziemas sezonas sākumu nav izņēmums. Ziemassvētki tik pat kā ar roku aizsniedzami, bet vēl pat nav bijusi iespēja tikt pie pilnām kurpēm sniega, brienot pa aizputinātu taciņu ikdienas gaitās...žēl...nav pat bijusi iespēja no rīta ar pukstošu sirdi ieraudzīt termometra stabiņā to, kas norādītu, ka jaunā sezonu te pat aiz loga ir piezagusies un atliek vien paciesties pāris dienas, lai tvertu pēc vergas...žēl...bet atkal tai pat laikā ir dota iespēja baudīt copes priekus sēžot laivā, cerībā tikt pie savas lāsumainās trofejas....ko arī iespēju robežās, domāju, cenšas izmantot jebkurš, kas saslimis ar šo slimību. Iepriekšējās brīvdienas tverstīju mailes ar ziemas makšķerīti un motilīti uz āķa no laivas...asarīši ķērās, pie kam tādi, ko normālā ziemas copē ar prieku liktu iekšā kastē un mājās sataisītu kraukšķīgas filejas tomātu mērcē.....bet tīri psiholoģiski laivā ņemt tādus asarus liekas nepiedienīgi, tamdēļ labākajā gadījumā asaris nokļūst līdakai par ēsmu, sliktākajā  - atpakaļ savā stihijā, bet pārtikas domas paskatoties uz viļņojošo ūdeni un to ašuku prātā nenāk. Un lai arī, man personīgi, iespēja tikt pie skaista izmēra loma no laivas ir lielākas iespēja, es ļoti labprāt, šo iespēju nomainītu, pret urbja ieurbšanu ledus plašumā, kas klusībā noslēdzis ezera valstību. Praktiski visas līdzšinējās ledus sezonas esmu atklājis savā, mīļākajā ezerā – Ķīšezerā, lai arī tas parasti aizsalst mazliet vēlāk, nekā pārējie pierīgas ezeri, bet tas man ir tuvs un sezonas atklāšanai tur ir īpašs smeķis :) Lai arī cik dīvaini neliktos, tur bļitkiņas nestrādā, vismaz man, un vietās kurās es to provēju, rezultāti ir gauži bēdīgi, un ne tikai man....arī pieredzējuši vīri, bļitkiņu un balansieru raustītāji, dodoties uz Ķīsi, tās atstāj mājā un nododas murmuļu pavalstībai....arī man mormiškas ķīsī ir pirmais kam ķeros klāt. Bet kā jau copē tas pierasts, arī ziemā katrs ūdens ir ar savu specifiku, ar savu mānekļu un lomu daudzveidību, bet sīkāk savos lomos un ķeršanas metodēs padalīšos, tad, kad būs reāla iespēja, tikt līdz ūdenim, bet ar urbja palīdzību :) Rakstot, šo te, palēnām esmu ieslīdzis pamatīgā nostaļģijā pēc tā visa – agrs rīts, ar gaismiņu sper pirmos soļus, vien sev zināmā virzienā, nocel no pleca urbi, un raugoties ledus skaidu sprakšķēšanā, tiec līdz ūdens dzestrumam...ehhh....tas taču ir skaisti :) tāpēc veči, gaidīsim aukstumu, gaidīsim ledu, lai būtu iespēja dāvāt sev to prieku – izdzīvot savu pirmo ledus copi arī šajā sezonā, lai atkal varētu gaidīt nākamo.


Piebilde:

Šis ir eksperimentāls rakstiņš, kad par vienu tēmu īsi uzraksta vairāki autori. Šīs idejas autors ir Eduks, kurš šo rakstiņu arī iesāka. Lūdzu ņemiet par labu kā sanāca, jo ko tādu darām pirmo reizi un ne jau uz pasūtījumu var noķert iedvesmu rakstīšanai, pie tam formāts nepieļauj izplūst garās rindās. Piedevām grūta tēma, jo ledus pašlaik vēl nav :)
Piedodiet arī gramatiskās un citas kļūdas, raksti nav rediģēti, lai saglabātu katra autora individuālo izteiksmes veidu!

Novēlam visiem parcopi.lv biedriem, kā arī citiem zemledus makšķerēšanas entuziastiem, pēc iespējas īsāku un nesāpīgāku pirmā ledus gaidīšanu, kā arī bagātīgus lomus šajā ledus sezonā. Tāpat atgādinām, ka uz pirmā ledus jābūt maksimāli uzmanīgiem un piesardzīgiem. Cerams, ka salavecis mums visiem uz svētkiem dāvās stipru un zivīgu pirmo ledu! Vai var būt vēl labāka dāvana!?


Parcopi.lv administrācija.


Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: parcopi (20.12.2011) | Autors: Aigars, Arvis, Edgars, Māris
Skatījumu skaits: 3185 | Komentāri: 12 | Birkas: ziemas cope, zemledus makšķerēšana | Reitings: 5.0/6 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
12 marti   (04.01.2012 22:23)
beidzot saņēmos izlasīt. baigi labi!
varu piekrist zivniekam par bļitkiņām ķīšezerā. vienriez man uz plikas bļitkas paņēma tiešām liela un resna rauda, bet tā bija tikai lamīga sagadīšanās. vislabāk jau smalki aukli ar smalkiem murmuļiem+sarkanais zelts.

11 Johnny_Bravo   (27.12.2011 18:16)
Feins rakstiņš! ja
Tikai ledus kā nav, tā nav :(

10 Zivinens   (25.12.2011 19:46)
Es jau sen pie traumām pieradis Aigar :D Pašlaik ledus ir 1 cm. bet vajag 2,5 tad ar slēpēm var maukt pa virsu brīvi :)

9 parcopi   (25.12.2011 16:12)
Ir, ir Māris ekstrēmists, visu laiku tak sevi lauž un mežģī

8 kreisais   (25.12.2011 15:57)
Malači! hello
Es arī gaidu ledu, nevaru sagaidīt :D
Zivinens tiešām ir kamikadze :D
Es pa svētkiem mēģināšu pabeigt solīto rakstiņu :)

7 Zivinens   (22.12.2011 11:42)
Ir jau bijuši arī citi ekstrēmi piedzīvojumi Zorro,gan kādreiz uzrakstīšu :)

6 Briedis   (21.12.2011 21:29)
Noskaņa ja
Bet man ziemas cope tāpat nepatīk :D

5 Zorro   (21.12.2011 21:16)
Foršs rakstiņš! Ceru, ka eksperimenti šādā formātā būs arī turpmāk :)
Man arī ir bijuši reizēm tik reāli sapņi, ka pamostoties nevar saprast kas un kā :)
Parcopi, novēlu noķert pirmo līdaku no ledus! ;)
Zivinens, tu esi kamikadze :D
Zivnieka pārdomas labs nobeigums šāda veida rakstam! Malači! ja hello

4 Anatolijs   (21.12.2011 14:56)
Ehh, pat man sagribējās uz ledus uzkāpt!

3 Koka_Klucis   (21.12.2011 09:41)
Patīk, ka izsakās vairāki lietotāji! ja

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.198.68.152
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv