Kas paliek ūdenī un krastā pēc makšķerniekiem?

Nesen, ķerot ar fīderi, kolēģim notrūka ūdenī barotava un tieši tas bija tas moments, kad ienāca prātā doma par to, kas paliek zem ūdens no makšķerniekiem, cik ilgi tas tur atrodas un kā ietekmē vidi? Šis raksts nav zinātniskais pētījums un nepretendē un neapstrīdamu patiesību, kā arī, konkrētus skaitļus neminēšu. Piebildīšu vien to, ka vairākas dienas internetā informācija tika meklēta, bet raksts būs maksimāli īss un kodolīgs. Raksta mērķis ir likt aizdomāties makšķerniekus un pēc iespējas samazināt savu atkritumu un makšķerēšanas piederumu atstāšanu ūdenī, pie ūdeņiem un uz ledus. Viss ir cilvēku galvās, bet varbūt kādam raksts būs kā katalizators, kas liks aizdomāties.

Makšķernieki(arī tūristi, laivotāji, nejauši garāmgājēji) iedalās divās kategorijās:
- Tie, kuri apzināti atstāj atkritumus pie ūdeņiem un ūdenī
- Tie, kuri atkritumus atstāj neapzināti

   Sāksim ar apzinātajiem atkritumu atstājējiem. Tādu ir ļoti daudz. Viņi pie ūdeņiem un ūdenī atstāj gandrīz visu, ko var iedomāties. Pudeles, ēdienu iepakojumus, tārpu kastītes, papīrus, dzelžus....visu, ko vien ir iespējams atpakaļ nenest, viss paliek pie ūdens un ūdenī! Šajā ziņā diezgan stipri grēko daudzi laivotāji. Viņu atpūtas vietās pie upes - vienmēr ir daudz atkritumu. Vai tiešām ir tā, ka spēks atnest to visu pie ūdeņiem pietiek, bet aiznest vairs nepietiek spēka? Labi laivotāji, bet mūsu pašu kolēģi makšķernieki ļoti grēko šajā sakarā. Kādas izskatās populāras publiskās copes vietas Rīgā, Pierīgā un citur Latvijā? Vietām ir neiedomājama miskaste. Un pats interesantākais, ka vieni un tie paši cilvēki regulāri tās vietas apmeklē un miskaste turpina palikt arvien lielāka. Vai tiešām nav nepatīkami pašiem tāda vidē atrasties?

   Tagad par neapzinātajiem atkritumu atstājējiem. Šī makšķernieku kategorija pārsvarā miskasti atstāj ūdenī. Un šī miskaste ir makšķernieku piederumi. Katram taču gadās noraut pie "zacepa" kādu vizuli, barotavu, pavadiņu, sviniņu..... un tagad iedomājamies cik mēs esam? Daudz, ļoti daudz! Un katrs, kaut nejauši, bet atstāj ūdenī kādu piemiņu no sevis. Un šī piemiņa ūdenī stāvēs gadiem, iespējams pat gadsimtiem un ietekmēs apkārtējo vidi. Un šo piemiņu paliks arvien vairāk. Ja piekrasti var satīrīt, kaut vai Lielajā talkā, tad ar atkritumiem ūdenī jau ir diezgan sarežģīti.

   Meklējot internetā informāciju par to, cik ilgi sadalās atkritumi zem ūdens, es sastapos ar grūtībām. Pārsvarā visi skaitļi ir minēti par atkritumu sadalīšanos sauszemē un grūti sameklēt specifiskas lietas, ko atstāj tieši makšķernieki. Vēl tāda lieta, ka katrs ūdens ir nedaudz savādāks, līdz ar to mainās atkritumu sadalīšanās ilgums. Pie tam katrā interneta resursā šie skaitļi nedaudz atšķiras.

Nu tad aptuvenie skaitļi cik ilgi sadalās atkritumi.
Paši briesmīgākie sanāk stikla atkritumi. Tie sadaloties līdz miljonam gadu.
Ļoti briesmīgs atkritums ir monofīlā makšķeraukla. Pēc dažādām tabulām tā sadaloties pat līdz 600gadiem ilgi. Kā to aprēķināja nav zināms, jo tik ilgi šādas auklas nemaz vēl nepastāv.

Plastmasas atkritumi sadalās līdz 450gadiem

Alumīnija atkritumi sadalās līdz 400gadiem ilgā laika posmā.
Skārda bundžas  sadalās līdz 50gadiem.
Cigaretes izsmēķis - līdz pat pieciem gadiem!

   Ja kādu interesē sīkāk, tad internetā var atrast daudz un dažādas tabulas ar daudzām lietām, kas kādā laikā sadalās. Šī raksta mērķis ir tikai vērst uzmanību uz šo problēmu.
Biežākais, ko makšķernieks atstāj netīšām  ūdenī ir svins, dzelzis, silikons, plastmasa, monofīlā aukla, pītā aukla, dažāda materiāla pavadas. Tātad visas šīs lietas stāv zem ūdens gadiem, pat gadsimtiem un turpina krāties un ietekmē apkārtējo vidi. Dzelzis laikam salīdzinoši visātrāk sadalīsies no makšķernieku miskastes ūdenī.

   No lietām,ko makšķernieki ūdenī un krastā atstāj speciāli - tur var būt visādas iedomājamas un neiedomājamas lietas. Te vēl gribu vērst uzmanību uz to, ka daudzi makšķernieku atkritumi ir bīstami. Teiksim ar stikla lauskām var sagriezties cits cilvēks, vai dzīvnieks. Auklā var iepīties dzīvnieks, zivs, putns....nemaz nerunājot par to, ka pamestā maluzvejnieku tīklā var iepīties daudzas dzīvas radības. Ar dažādiem neliela izmēra atkritumiem dzīvnieki, putni un zivis, sev var aizdambēt māgu.

   Ko var darīt lietas labā? Pirmkārt jau katrs pats var izbeigt apzināto mēslošanu. Nav grūti paņemt līdz uz copi vienu lieku maisiņu un visus atkritumus mest tajā. Vēlāk, braucot mājās, šos atkritumus izmest urnā. Vajag par šīm lietām runāt ar citiem makšķerniekiem un saprāta robežās var nedaudz piekopt arī cita piemēslotās vietas.
Ar neapzināto mēslošanu ir daudz grūtāk un arī satīrīt to ir grūtāk, bet samazināt neapzinātās mēslošanas daudzumu var. To var darīt lietojot attiecīgu inventāru, kas netrūkt nost pie pirmās aizķeršanās. Vietās, kur daudz zemūdens šķēršļu, lietot pretzāļu vizuļus, vai džiga vietā izvēlēties dropšota tehniku ar stienīti svina vietā. Tādā veidā varēs pasargāt gan vidi, gan savas kastes krājumus.

   Tas arī viss, ko šoreiz gribēju uzrakstīt. Cerams, ka sanāca pievērst uzmanību un, lai katrs par šo lietu nedaudz aizdomājās un piedomā. Pats esmu grēkojis mēslošanas ziņā, tāpēc vēl jo vairāk uzsveru, ka viss sākas katra galvā individuāli.

Paldies par uzmanību, ne asakas!