Kaimiņu būšana - Stāsti - Rakstu katalogs

Vasara pagāja vēja spārniem un rudens ir klāt. Visos copes žurnālos un raidījumos tiek sludināts, ka tagad zivis veic uzkrājumus ziemai, kas nozīmē, ka tās aktīvi barojas. Nolēmu pārbaudīt stāstīto un lasīto teoriju ar kādu praktisku piemēru.
Sestdienas rītā savācu savas copes lietiņas un devos uz jau iepriekš noskatītu vietiņu Daugavā pie Rīgas. Laiks nebija pats jaukākais, bet ko tad var vēlēties rudenī. Gaisa temperatūra ap +12, brāzmains vējš un ik pa laikam lietus dara savu. Atsaucoties uz francūžu teicienu, ka nav sliktu laika apstākļu, bet ir tikai nepiemērots apģērbs, esmu saģērbies atbilstoši laika apstākļiem.

Ierados izvēlētajā vietā. Viss kā jau paredzēts, tikai ūdens līmenis Daugavā stipri pacēlies. Sakārtoju savu līdera kātu, pielieku 60g olīvi un ieslēdzu visus savus maņas orgānus, lai pēc iespējas precīzāk nokopētu upes gultni un noteiktu iemetiena punktu. Vairākas reizes lēnām slidinot svina olīvi pa upes grunti, iezīmējas tās reljefs. Ne pārāk tālu no krasta ir divas kantes. Tālākā ir strauja un tai seko dziļums, tuvākā ir lēzenāka, un dziļuma kritums ir neliels. Izvēlos vieglāko variantu – makšķerēšu uzreiz aiz tuvākās kantes.
Iebarojamais maisījums jau ir pagatavots pirms mērīšanas un tagad, tas ir piebriedis un gatavs lietošanai. Atšķirībā no vasaras copes, barībai piejaucu krietnu devu zemes no piemājas kurmja rakumiem. Uzsienu izvēlēto fīdera sistēmu, gluži kā starptaustisko sacensību nolikumā teikts, pirms pavadiņas piesienot 10cm „Feedergum”. Copes guru jau stāsta, ka šādi ir lielāka iespēja panākt labu rezultātu. Elastīgais posms gan amortizē straujus piecirtienus, gan ļauj zivij pašai piecirsties.
Nu tikai copēt. Pirmos 7 metienus izdaru vienkārši, lai uzklātu galdu manai izvēlētajai zivij – breksim. Tālāk seko iemetieni ik pa 5 minūtēm. Nav ilgi jāgaida, drīz makšķeres spicīte nodevīgi ietrīcas vienu reizi, otru reizi un piecirtiens. Jūtu, ka uz āķa kas ir, bet izmērs nav liels. Karstā tiek izvilkts neliels plicēns, kura tālākais liktenis tiek nodots nez no kurienes uzradušamies raibajam tīģeru kārtās pārstāvim. Nākamais iemetiens un nākamais plicēns – jau lielāks, trešais, ceturtais un tad pauze. Aktīvā cope pārtrūka un iestājās brīdis miera. Tad jau atkal makšķeres spicīte signalizē par zivju interesi. Manā zivju kulē ieslīd trīs prāvas raudas un vēl pāris pliču.
Tā ar nelieliem pārtraukumiem velku skaita ziņā pieklājīgu lomu, tomēr pietrūkst to lielāko zivju. Nevar jau sūdzēties, jo gan raudiņas, gan pliči ir pietiekami lieli, lai tos uzceptu un ģimenei viena ēdienreize ir nodrošināta. Tomēr makšķerniekam vienmēr vajag arī to lielo zivi.
Iebarojamā barība iet uz beigām un ūdens līmenis Daugavā arī krietni nokrities. Cope pārtrūka un vairs neatjaunojās. Vēl ir azarts un vēlme noķert savu lielo rudens breksi, tāpēc nolemju mēģināt aiz lielākās kantes. Pirmie iemetieni veiksmīgi. Parādās arī viena otra copīte, bet tās realizēt neizdodas. Ūdens līmenis nokrities vēl vairāk un ir parādījusies ievērojama straume. Iepriekš lietotā 45g barotava ir nomainīta uz 60g un tāpat tiek nesta pa straumi uz leju. Konstatēju, ka atļaujot barotavai mazliet noslīdēt pa straumi, tā atduras kantē un tur ik pa laikam seko cope. Daži plicēni tādā veidā nonāk manā zivju kulē.
Un tad pēc pāris piesardzīgiem uzsitieniem seko spēcīga cope, piecirtiens! Jūtu, ka galā spirinās kas liels un ... ieduras kantē, jo makšķeraukla nav pavelkama ne pa kam. Mazliet atlaižu auklu brīvāk un strauji pavelku – šoreiz paveicās. Auklas galā vēl joprojām jūtams smagums, kas ievērojami pretojas. Tāda pati iesprūšana notiek aiz tuvāk krastam esošās mazākās kantes. Arī tur izdodas tikt pāri. Tagad tikai loms jāpievelk pie krasta, un tad ar uztveramo tīkliņu to sagūstīšu. Jā, bet kur ir man uztveramais tīkliņš? To vēl neesmu pat salicis un šodien vispār lietojis.
Ar vienu roku stīvējos ar lomu, ar otru mēģinu salikt uztveramo tīkliņu. Tas nu darīts un pēc auklas spriežot, tūdaļ virs ūdens būtu jāparādās manam lomam. Esmu sasprindzis gaidās – kas tad būs un cik liels? Bet lielam tam ir jābūt. Lomu neredzu, kaut jūtu, ka barotava jau tūdaļ būs krastā.
„Atdod manu barotavu!” - noskan no krūma otras puses. Parādās smaidīgs kaimiņš un kopīgi atbrīvojam saķērušās barotavas. Abi divi līdz pēdējam brīdim esam cerējuši uz lielo lomu, bet nu bija iespēja ieskatīties kaimiņos makšķerējoša vīra sejā. Arī viņam lomā tikai pliči un raudiņas.
Laiks doties mājup. Vakariņās gardu muti notiesājam ceptās zivtiņas, piedzerot pa aliņam. Te atcerējos, ka neesmu pat lomu nofotografējis. Steidzu labot situāciju. Te nu ir tas, kas palika pāri pēc ģimenes vakariņām un pirmās mana kaķa ēdienreizes. Cik bija kopā – varat spriest paši.

Tomēr ir patīkama cope arī tik nemīlīgos laika apstākļos, kā lomu iegūstot tikai Daugavas „standarta” zivis.