Par copi. Iz vēstures. - Iesūtītie raksti - Rakstu katalogs

Ragi ūdenī iepriekšējā numurā publicējām Gundara Bērziņa rakstu Pret dabu nedrīkst iet par Babītes ezera nedienām. Solījām turpmāk censties noskaidrot gan to, kas un kā vārdā šo posta darbu paveica, gan to, kas būtu darāms, lai vismaz savu iespēju robežās varētu glābt vēl glābjamo.
Šo misiju mīļuprāt uzņēmās žurnālists un enerģisks ilggadējs makškernieks PAULS POOKS.

Vēl 60. gadu sākumā uz Babītes ezera laivu bāzēm veda gaužām smilšains ceļš, pa kuru ar automašīnu izbraukt bija grūti. Arī autobuss no Jūrmalas nenāca. Tad nu makšķerniekiem un pīļu medniekiem vajadzēja pie Valteriem sēsties pārcēlāja laivā, lai tiktu pāri Lielupei. Tālāk cauri mežam - kājiņām. Toties kur tas prieks - ezerā spiningo pie sūkņu stacijas, kur tās prāvās līdakas, vai iepretī 2. bāzei, kur toties līdaku vairāk. Plašums, svaigs gaiss, putnu simfonija meldru mežos.
Lai dabūtu atļauju, bija zināmas stundas bāzē jāņostrādā. Uz sezonas atklāšanu jūlija sākumā — izloze. Reiz es mazliet sasirgu un izlozi nokavēju. Par kortelīti savu laivu todien aizdeva tilta sargs. Otrā rītā, izgulējies savā kuģītī, ņēmu atkal rokā spiningu, bet te - caps! Mani pašu noķēra... inspektori.
-    Brakoņjer, atdod lomu!
Loma bija žēl (četras līdakas). Tad inspektors mani pažēloja un - atņēma... spiningu.
Viens vīrs tajos gados klusi slīdēja ar smailīti pa ezeru. Viņa sieva krastā gaidīja un kad soma pilna - laida prom uz Rīgas tirgiem. Tad jau varēja noķert desmitiem līdaku pat ar spiningu.
Septiņdesmitajos un īpaši astoņdesmitajos gados kārtība kļuva stingrāka. Vīrus atklāšanas dienā nostādīja rindā un stingri piekodināja, ka ne vairāk par 5 kg lai nebūtu somā, bet šņabi dzert ezerā nedrīkst. Tad atskanēja signālraķetes sprādziens, un visi skriešus metās uz laivām. Skaisti!
Vēlāk dabūt atļauju jau bija īsta sodība. Sākušies bija žiguļu un volgu uzplūdi, līdz ar to spiningotāju bija tik daudz, ka jau pirmdienas rītā pulksten 5 vai 6 vajadzēja pie biedrības nama ārdurvīm pierakstīties sarakstā, lai tad deviņos būtu rindā pie Rīgas nodaļas durvīm, aiz kurām izrakstīja atļaujas. Bet pie šīm durvīm bez rindas knosījās privileģētie kara veterāni. Un bieži gadījās, ka stunda rindā nostāvēta velti!
Reiz pats 3. laivu bāzē pieredzēju traģēdiju. Kādam vīram inspektori somā atrada 5 kg smagu līdaku, turklāt šie vīri bija pamanījuši, ka pirms bāzes makšķernieks kaut ko noslēpis krūmos. Gāja skatīties un atrada otru lielu līdaku - arī kādus 5 kg smagu. Ak tu trakums! Akts u.t.t. Bet daži citi spiningotāji, kam todien nebija ķēries, savu vienīgo līdaciņu iebāza zābaka stulmā, jo... tā bija par vienu centimetru īsāka, nekā noteikumos atļauts.
Bija jau dienas, kad galīgi neķērās, sevišķi tad, kad ezers smirdēja un beigtas līdakas gulēja virspusē. Ezerā katru vasaru pie zināma vēja caur Spuņņupi no Lielupes ieplūda gan no Slokas kombināta, gan no citurienes nākusi notekūdeņu draņķība.
Bet vislielākais pārsteigums makšķerniekiem bija, kad pie bāzes ieraudzīja motorlaivu ar tīklu kaudzi un automašīnā krāva kastes ar milzīgām līdakām. Saki nu vēl, ka ezerā to nav!
Un tad sākās apvedceļa un kanāla epopeja, kurai, kā zināms, beigu vēl joprojām nav.
Vai pret dabu?
Vai daba ir kaut kas konsekvents un nemainīgs, turklāt saprātīgs? Ar šo jautājumu sākās saruna ar institūta Melior- projekts direktoru Juri Kalniņu un projekta galveno inženieri Jāni Purinu. Viņu rīcībā ir ne tikai plaši pētījumu un projektēšanas materiāli, bet arī Broces zīmējumi par Spuņņupes izveidošanos, Lielupes shēma pēc 1634.gada kartes. Jūrmalas pilsētas shēma pirms 1700. gada, vecas grāmatas. Un, lūk, izrādās, ka pirms vairākiem simtiem gadu Lielupe plūdusi caur Babītes ezeru un Hapaka grāvi uz Daugavu. Tad caur Buļļupi uz Daugavu, tikai vēlāk tieši uz jūras līci. Spuņņupes kā dabiskas upes nemaz nav bijis. Grāvi no ezera uz Lielupi izrakuši tikai 1815. gadā, straume pakāpeniski to paplašinājusi. Tātad Spuņņupes aizbēršaņa būtībā ir atgriešanās pie dabas risinājuma?
-    Ne jau Babītes ezera dēļ vien piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā mūsu institūtam uzdeva atrast risinājumu vairākām problēmām,
-    stāstīja Kalniņa kungs. - Vajadzēja izstrādāt Lielupes ūdeņu apsaimniekošanas komplekso shēmu, lai novērstu Jelgavas un vairāku citu upes piekrastes teritoriju applūšanu,kā arī krastu izskalošanu. Šos upes dabiskos nedarbus jau nu nevarēja uzskatīt par saprātīgiem, pret kuriem nedrīkstētu uzstāties. Savukārt zivju dzīvi Babītē nepavisam neveicināja tas, ka ezera dibenā daba sakrājusi 2 līdz 10 m biezu sapropeļa slāni. Bioloģiskie produkti patērē daudz skābekļa, kura trūkst zivīm. Seklais ūdens vasarā tika vēl piesārņots. Udens līmeņa svārstības ezerā nav labvēlīgas ūdensputnu ligzdošanai.
Daudzie dambji, sūkņu stacijas un poideri nevērsiuši applūšanu. Lai apturētu arī upes krastu izskalošanu, it īpaši cilpā pie Dubultiem, jau agrāk pāri cilpai bija izrakts Baņķa grāvis, cerībā, ka arī šo grāvi Lielupe pati paplašinās un šajā rajonā plūdīs pajaunu gultni.
Upe grāvi ignorēja. Tad nu speciālisti nolēma būtībā daļēji atjaunot dabas veco risinājumu
-    vienu trešo daļu (730 kubikmetru sekundē) Lielupes ūdeņu novirzīt caur Gāti un Babītes ezeru uz Lielupi aiz cilpas, šajā nolūkā izrokot Varkaļu kanālu no ezera austrumu gala uz upi. Tas mazliet atslogo krastus jūrmalā, straumes pavasarī nedaudz attīrīs arī ezeru. Gar abiem ezera krastiem paredzēja izrakt 4 m dziļu un 20 m platus kanālus, pāri ezeram vairākus šķērskanālus, kur zivīm ziemā patverties, lai seklajā ezerā nenoslāptu un neiesaltu ledū. Bet pīlēm paredzēja izveidot mākslīgās saliņas, kuras neapplūstu, jo ezera līmeni no maija līdz oktobra beigām ar regulatoriem (aizvariem) Gātes un Varkaļu kanālā uzturētu praktiski nemainīgu. Tas tātad prasīja arī Spuņņupes aizbēršanu, jo citādi jau ezera līmeni regulēt nevarētu. Jā, šosejas dambis aizšķērsoja zivīm ceļu no Lielupes uz ezeru (tās gan nārstot dodas pret straumi, tātad no jūras puses), taču vienlaikus Slokas kombināta kaitīgajiem notekūdeņiem nosprostojamo ceļu uz ezeru.
Šos risinājumus pētīja gan Latvijas valsts Universitātes biologi, gan Lauksaimniecības akadēmijas ķīmiķi. Vēl vairāk
-    speciālisti veica hidroloģisko un matemātisko modelēšanu. Diezin vai kāds cits projekts Latvijā ir tik plaši iepriekš zinātniski izpētīts un apdomāts, kā šis.

Runas ir garas, darbs - īss, bet...
-    Ja varas virsotnes nebūtu toreiz bijušas personīgi ieinteresētas, diezin vai atrastos līdzekļi Varkaļu kanāla un apvedceļa būvniecībai, - piezīmēja projekta galvenais inženieris Purina kungs.
- Ezera 1. bāze taču kalpoja tikai to laiku kungiem, citiem ezera austrumu gals (ap 350 ha) bija ornitologiskais liegums.
Lūk, šo ezera galu tad toreizējās Autotransporta un šoseju ministrijas uzņēmuma vīri no 1980. līdz 1986. gadam savienoja ar upi, izrokot Varkaļu kanālu. Uzbūvēja tiltu, samontēja celtni aizvaru darbināšanai hidromezglā, samontēja un izmēģināja aizvarus. Kungu galā (tikai!) gar krastiem izraka arī projektētos kanālus, ko savienoja ar Varkaļu kanālu, pat mākslīgās saliņas pīlēm uzskaloja (tiesa, ne tik daudz, cik vajadzēja, toties lielākas). Citus kanālus neuzbūvēja ezerā, Gātes hidromezglu arī neradīja.
Sīki izstrādāja Varkaļu hidromezglā darbības režīmu, ekspluatācijas noteikumus. Mezgla regulējošās funkcijas būtu bijušas atkarīgas no laika biroja un Rīgas Grīvas stacijas informācijas par ūdens līmeni Lielupē un tuvojošās vētras uzplūdiem. Mezglā paredzēti un izveidoti divi aizvari - viens ar atzīmi +0,20 m, otrs +2,10 metru virs jūras līmeņa, lai sāļo jūras ūdeni vētras laikā neielaistu ezerā. Bijusi doma pat par tālvadību vai automātisko regulēšanu, kas mūsdienās nav nekāds brīnums. Elektrostacijas un apakšstacijas jau sen tā vada.
Kaut arī paveikts nav viss projektā paredzētais, tomēr izdarīts galvenais. Vajadzēja vēl vienīgi samērā nelielu līdzekļu Varkaļu hidromezglā ekspluatācijai, proti, kāda mašīnista un sargu algošanai. Tik vien.
Suns pārkāpts, aste ne.
Neticams paradokss - visu hidromezglā uzbūvēja, bet neatrada, kā pārziņā to nodot! Ieinteresētās ministrijas likvidēja, bet Mednieku un makšķernieku biedrībai neuzticēja, ka to tagad paskaidro šīs biedrības viceprezidents Ints Puteklis. Toreiz neuzticēja, tagad biedrība to vairs nespēj. Arī Salas pagasts nespēj.
Un kas mūsu laikos visvienkāršākais? Pamest, atstāt bez saimnieka. Lai izlaupa, kas grib. Tas tad arī ir sekmīgi izdarīts.
Neviens atbildīgais vadītājs, protams, vairs nav atbildīgs par to, ka izvazātas lielas vērtības! Ne tikai pārvilkta svītra lielajam darbam kanāla izbūvēšanā, bet labais darbs kļuvis par savu pretmetu - tas pasliktinājis stāvokli. Kāpēc? Tāpēc, ka ūdens līmenis Lielupē pie Varkaļu kanāla ieejas attiecīga vēja laikā ir ievērojami augstāks nekā tālāk pie Spuņņupes. Tas nozīmē: aizvaru nenodarbināšanas dēļ vēja laikā ezerā ieplūst daudz vairāk ūdens nekā caur Spuņņupi agrāk.
Taisnība profesoram Jānim Vīksnem, kad viņš rakstīja, ka ezera austrumu galā ūdens cēlies par 60 cm un apslīcinājis pīļu ligzdas. Še tev ornitoloģiskais liegums! Unikāls gadījums - projekts, kurš bija domāts arī ezera bioloģisko resursu normālai attīstībai un kura realizēšanai izdots milzums līdzekļu, kalpo gluži pretēji - šo resursu iznīcināšanai...
Katrs kuļas, kā māk.
Daba nemīl tukšumu. Juceklis valsts pārvaldē arī nepaliek neizmantots. Ezers it kā uz pusēm pieder Salas pagastam un Babītes pagastam. Kā stāstīja Putekļa kungs, biedrība ir vienojusies ar pagastiem. Biedrība neņem no makšķerniekiem maksu ne par ezera izmantošanu, ne par zivīm, bet tikai par pakalpojumiem - laivām un naktsmītnēm divās labi ierīkotajās laivu bāzēs. Bet parasti paši, kā stāstīja Salas pagasta valdes izpilddirektors Gunārs Persis, pārdod atļaujas ne tikai makšķerēšanai, bet sava pagasta ļaudīm atvēl ari ievietot ezerā tīklus un murdus. Nodokļu jautājumi esot kārtībā. Bet tie, kuru tīklus ar plintēm apsargā zemessargi, rēķinās paši. Pīļu medības regulē likums, un par licencēm ieņemtos līdzekļus vajadzētu sadalīt
-    30 procentu pašvaldībām, 70
-    valstij.
Arī izpilddirektoru māc bažas par ezera nākotni. Zemes īpašniekiem trūkst naudas, lai pietiekami nopietni rūpētos par savu saimniecību, kurā nozīmīgu vietu tagad ieņem dambji, citādi polderi nav iedomājami. Labi, ka gadus desmit Latvijā nav bijis bargu ziemu un lielu plūdu pavasarī. Bet ja būs? Kas notiks ar Babīti? Vai dambji izturēs, ja tie netiek nostiprināti un uzlaboti? Ne labot dambjus, ne ekspluatēt hidromezglu pagasts nespēj. Turklāt, nav taču otra hidromezglā. Viss pusratā. Un Babītes (ari Lubānas ezera) stāvoklis rāda, ka valstī nav vispār vairs ūdens saimniecības vadības. Nozare bez vadības! Vai tas jau nav modelis tam, kas notiek valstī? Valdība taču deklarējusi, ka tā nevada saimniecību, ka katram pašam jāgādā par sevi. Tā, lūk!
Maskavas apkaimē gandrīz vai 100 kilometru rādiusā makšķernieks labi ja varot kaķim kaut ko noķert. Kur vēl ir galvaspilsēta, kuras tiešā tuvumā ir tāds brīnišķīgs dabas brīnums kā Babītes ezers, kā Jūrmalas kūrorti, Lielupes laivu bāzes un jahtklubs?
Latviešiem ir pazīstama paruna: viens pie arkla balsta, septiņi ar karoti smalsta. Smalstītāju mūsu valstī netrūkst, tikai ar to vienu, pie arkla balsta - gan tā trūcīgāk.

Foto: Imants Kalums

Pie spiningiem

Apskatījis mūsdienu veikalā spožo zvejas inventāru, viens otrs varbūt nopūšas - diezgan skaistas cenas. Īstenībā tik traki nemaz nav, jo labs inventārs kalpo gadu desmitiem. Dārgākos rīkus var mierīgi atstāt bagātākiem vīriem, jo nav teikts, ka viņiem tāpēc būs tie lielākie lomi. Kad man jau bija labs vācu spinings, iznāca Vilgales ezerā no vienas laivas zvejot ar pieredzējušu Kuldīgas vīru, kuram bija parasta inerces spole un... kadiķa kāts! Mans smīns ātri apdzisa, kad viņš vilka pie laivas skaistākas līdakas nekā es.
Man ir loti laba zviedru bezinerces spole ar automātiku un elastīgs zviedru kāts, tomēr pērn nopirku parastu lētu kātu un lietuviešu bezinerces spoli. Otru spiningu iegādājos tādēļ, lai uz ezera ātrāk noskaidrotu, kuru vizuli līdakas labāk ķer tajā dienā. Drīz vien lētā lietuviešu spole sāka aizķerties - nebija labs zobrats. Liels bija mans pārsteigums, kad liela līdaka Babītes ezerā pieķērās tieši šim «slimajam» spiningam. Uztraucos, jo nokausēt krietnu līdaku ar spoli, kurai nav automātikas un kurai ķeras zobrats, kad auklas diametrs ir tikai 0,3 mm, ir liels risks. Kad izdevās gafii iecirst līdakai sānos, biju laimīgs.
Ari vēlāk lielākās līdakas ķērās tieši uz šā spininga, kaut ari mainīju vizuļus. Tad es atcerējos: spoli nevajag vienmērīgi tīt, lai vizulis nepaceltos ūdens virsējos slāņos, kur lielo līdaku parasti nav. Tālu jau tās vizuli neredz. Kroplīgums vizuļa kustībās, ko radīja brāķa spoles ķeršanās, tieši pievilināja līdakas.
Bet pieredze tomēr noder. Vispirms jau spiningotājam jānoskaidro, kādos ūdeņos mīt līdakas, zandarti vai asari. Bet varbūt sami? Ja ezerā ir daudz sīko barības zivtiņu, tad līdakas un asari mākslīgos mānekļus ignorē, lai cik dārgi tie būtu. Ne visos gadalaikos un ne visos laika apstākļos zivis dzīvo vienās un
tajās pašās vietās. Plēsoņas seko barības zivju bariem. Pavasarī un vasarā līdakas sastopamas arī seklākās vietās, bet rudenī vairāk dziļajās vietās. Lielākās līdakas vispār mēdz uzturēties dziļākās un zāļainākās vietās, no kurām uzglūn garām peldošajām zivtiņām. Pašas aktīvās medībās dodas rītos agri vai pievakarēs, kā ari mākoņainās un vējainās dienās, kad tās iznāk klajumos, kur ir ar spiningu vieglāk noķeramas.
Reizēm gadās, ka rīta agrumā ir mierīgs, skaists laiks. Ezers, liekas, ir izmiris. Ja ir laba vieta, to nevajag atstāt. Kad ap desmitiem vai vienpadsmitiem uzpūš vējš, aina tūlīt mainās: līdakas ķer vizuli.
Cilvēku un līdaku gaume laika apstākļu un vietas novērtēšanā nesakrīt. Plēsoņas taču slēpjas, tāpēc tās bieži vien ir ļoti neērtās vietās, aiz niedru puduriem, starp zālēm.
Spiningotājam ieteicams novērot ūdens virsmu. Ja no ūdens izlec sīkās zivtiņas, tad apakšā, iespējams, ir kāda līdaka vai asaris. Ja tālāk no ūdens izlec pati līdaka, tad šai vietai vajag klusu tuvoties. Kaut ari līdakas nav tipiskas baru zivis, mazākās un vidējās parasti nav pa vienai. Pat lielākās līdakas, kā daudzi apgalvo, medī divatā, tāpēc pie vienas izcelšanas nereti turpat izdodas noķert otru.
Lielās līdakas mēdz uzturēties noteiktā vietā. Ja šo vietu uzmin, to nevajag aizmirst. 1968. gada 19. augustā pulksten 20:30 Maltas upē pie paša krasta manas neuzmanības dēļ atrāvās prāva līdaka. Pie šī dziļā upes līkuma iespraudu zaru. Tur ierados pēc nedēļas. Nostājos tajā pašā vietā un pusdeviņos piesēju to pašu vizuli. Jau uz otru metienu skaistā līdaka bija galā. Tiesa, nevar pierādīt, ka tā bija tieši tā pati, bet, spriežot pēc lieluma, - jā.
Raudu vai vīķu nārsta vietā tieši šajā laikā līdakas nevar noķert: Tad viņas lieliski atšķir vizuli no dzīvas zivs. Bet nedaudz tālāk no nārsta vietas līdakas vizuli ķer.
Vispār vizulis jāizvēlas, zinot, kādā krāsā ir ezera vai upes dibens, kādas ir barības zivis. Tomēr māneklim nav obligāti jāatgādina zivs. Galvenais, lai tas ar savām kustībām izraisa plēsoņas interesi. Līdaka ir ziņkārīga un savu ziņkāri pārbauda ar zobiem. Nav taču nekādas līdzības ar zivtiņu melnam porainam gumijas «puļķim», bet Babītes ezerā līdakas to ķer pat saulainā laikā. Arī rotējošie vizuļi nelīdzinās zivtiņai, bet tos labprāt ķer kā līdakas, tā asari un pat sapali.
Dziļākās vietās parasti izmanto smagākus vizuļus, duļķainos ūdeņos un mākoņainā laikā savukārt spožākos. Pēdējos gados ļoti populāri kļuvuši ārzemju vobleri - ar tiem patiešām var iegūt labus līdaku lomus. Bet ne jau visos apstākļos. Vajag meklēt un eksperimentēt - tas ir interesanti. Labi dažkārt izrādās devoni. Gaujā un Ventā, kur ir
dzidrs ūdens, dažas reizes novēroju, ka līdaka seko vizulim līdz pat laivai, bet nesaķer. Atmaskotam spiningotājam tā ir vilšanās.
Lielākas līdakas vajag piecirst, lai āķis īsti ieķertos. Var sagaidīt, ka zivs izlēks no ūdens un purinās galvu, cerot no āķa atbrīvoties. Tad stingri pievilkt auklu nevajag. Lielu līdaku ar izceļamo tīkliņu grūti izcelt, jo no tīkla zivs izvairās. Toties gafu līdaka ūdenī nepamana vai nenovērtē, tāpēc prom neraujas. Gadās tomēr, ka līdaka pie pašas laivas vai pie krasta atraujas. Līdakai ari mēdz būt apmulsuma vai šoka bridis - to vajag ātri izmantot - līdaku var arī saķert ar roku un iemest laivā.
Vēl būtu jāatgādina, cik labi ir izstaigāties ar spiningu, cik jauki airēt ezerā, izkustināt muskuļus, reizēm ari sauļojoties. Cik labi tādās reizēs garšo sviestmaizītes un kafija! Vilšanās par lomu nekad nebūs, ja atcerēsimies, ka spiningošana ir sports. Sports!

Foto: Imants Kalums

Vislabākais vizulis

Interesantu vizuli man parādīja pieredzējušais makšķernieks Voldemārs Kuldīgas rajonā. Tas bija parastas formas misiņa vizulis, kura virsmu klāja mazi balti punktiņi. Vizulis bija caururbts, un urbumos ieliktas baltas kniedītes. Rūpīgs roku darbs. Viņam uz šo vizuli labi ķērās līdakas.
Daudzi makšķernieki mani pārliecinājuši, ka vislabākie ir rotējošie vizuļi. Ne tie viengabala, kuri arī rotē, bet tie ar rotējošām lapiņām. Tiesa, ar tiem var noķert ne tikai līdakas, bet arī asarus, sapalus, meža vimbas un foreles. Lapiņu formu izvēle nav tik liela kā krāsu un firmu izvēle. Cik tumši un cik spoži, cik raibi un cik skaisti ir firmu uzraksti! Žēl, ka līdakas un asari neprot ne angļu, ne vācu valodu, citādi ar vizuļiem vien mielotos.
Nesen kāds rīdzinieks mani pārliecināja, ka vislabākie ir modē nākušie ārzemju vobleri. Viņš tos esot pārbaudījis peldbaseinā, kur ir dzidrs ūdens. Tagad viņš zinot, kā šis māneklis uzvedas ūdenī, cik ātri jāvelk. Šīs zināšanas viņam dodot labus lomus. Nešaubos.
Gandrīz trīsdesmit gadus tiku spiningojis gan Vidzemes, gan Kurzemes, gan Latgales un Zemgales ūdeņos, tomēr nevaru pateikt, kāds ir vislabākais vizulis. Man liekas, ka vislabākā vispār nav.
Kā tad tā? Vai plēsoņām vienalga, kāds ir vizulis? Jā un nē. Principā jau zivij vienalga, kā to piemāna. Ja tikai tas notiek prasmīgi. Avīzē reiz izlasīju, ka Volgas krastā kāds zēns noķēris lielu zivi ar spīdīgu konfekšu papīrīti, kurā bijis noslēpts āķis. Tas, protams, gadījums. Kurš dzejnieks jums labāk patīk - Aspazija, Rainis vai Imants Ziedonis? Varbūt Ārija Elksne? Jūs teiksit - kā kuro reizi, atkarībā no noskaņojuma.
Sāksim ar vissliktākajiem. Par tādiem daudzus gadus uzskatīju palielos, pasmagos un spožos metāla vizuļus, kurus nekad nepirku. Un reiz par to tiku smagi sodīts. Mēs ar Gunāru aizbraucām ķert līdakas uz Lubānu. Piebraucām pie neliela ezeriņa lielā ezera malā. Pie Ziemeļu dambja.
Vietējie vīri tur ar makšķerēm vilka ārā lielas karpas. Uz vārītu kartupeli. Mēs ar gumijas piepūšamo laivu laidāmies iekšā ezeriņā. Tā kā diviem spiningot no laivas nebija ērti, Gunārs izkāpa otrā krastā, stāvēja ūdenī un mētāja vizuli. Drīz vien viņam jau bija trīs līdakas. Es ar laivu manevrēju, mainīju vietas, bet man trāpījās tikai viena. Paskatījos, kādu vizuli tad Gunārs izmanto. Parastu. Lielu, smagu, dzelteni spožu. Man tāda, protams, nebija. Bija gan sudraba vizulis, kuru es izgatavoju no pieclatnieka. Piesēju to pie auklas un strādāju.
Pievakarē rezultāts bija šāds: Gunāram bija desmit līdakas, bet man tikai trīs! Kāpēc tā? Tas bija karjerā radies ezers, no kura izņemta grunts, lai uzbūvētu Ziemeļu dambi. Dziļš un samērā neskaidrs, pat duļķains ūdens, jo bija vējains laiks.
Skaidrs, ka šādos apstākļos bija nepieciešams smags un spožs vizulis.
Pēc šīs mācībstundas es Viļņā nopirku spožus dzeltenos lietuviešu vizuļus. Viens no tiem patiešām bija lielisks. Kad 1985. gadā Babītē atklāja sezonu, bija nejauks, lietains un vējains laiks. Toreiz es ar šo vizuli dabūju tādu lomu, ka baidījos, vai tikai mani krasta bāzē negaida inspektori. Viena līdaka, kā mājās atklājās, svēra pat 4,8 kg.
1968. gada 5. jūlijā kādā vietā Babītes ezerā burtiski vārījās. Kaut kas neredzēts - līdakas lēca un kampa ar lielu troksni. Pieairējies tuvāk, noskaidroju, ka nārsto vīķes. Metu gaišu vizuli mutulī iekšā, cerot, ka kāda līdaka sakamps. Nekā! Lēca un tāpat ķēra vīķus, bet ne reizi nepārskatījās.
Pabraucu mazliet tālāk no šī trakā katla. Jutu, ka tam tuvojas līdakas, jo laiku pa laikam uzsita, uzlēca. Sāku spiningot. Un tur, kur šo nārstojošo vīķu vēl nebija, to pašu balto vizuli mednieces rija. Viņas juta, ka notiek nārsts, viņas bija sakairinātas un tāpēc kampa vizuli. Tā bija interesanta, jauka diena.
Peldošo koka vai cita materiāla vizuli labāk vilkt ar pārtraukumiem, imitējot slimu zivtiņu. Tas iekairina līdaku. Seklos ūdeņos lieto ari mākslīgo peli. To izgatavo no putuplasta, kurā ir nedaudz svina un kas aplīmēts ar kažociņu, piemēram, pelēko karakula ādiņu.
No filca arī var izgatavot vizuli, turklāt tas nav ne jākrāso, ne jāliek tajā kāds smagums. Ūdenī filcs samirkst un peld zināmā dziļumā.

Foto: Juris Kuprijanovs

Ar spiningu ir labi

Nav jau sākumā jāpērk visdārgākie spiningi un vizuļi - zivis tāpat nezinās, kādas markas inventārs ir makšķernieka rokās. Galvenais, lai tie būtu ērti un labi rīki.
Iesākums varbūt ir smieklīgs. Ja lieto inerces spoli, kura jābremzē ar pirkstu, tad var gadīties bārdas. Lai šo auklas mudžekli atšķetinātu, vajag daudz laika. Es ātri sapratu, ka izdevīgāk ir iegādāties un ņemt līdzi otru spoli, lai var turpināt spiningošanu. Daždien ir tikai pāris stundu no rīta un dažas pievakarē, kad labi ķeras. Pārējā laikā - klusums. līdakas taču ir plēsoņas, tāpēc ļoti piesardzīgas. Savu īsto dabu tās parāda tikai vājākā gaismā, kad viņu gaitas slēpj mākoņi, ūdens viļņošanās vai sīks lietutiņš.
Būdams bez pieredzes, es pirmo reizi nopirku pasmagu kātu. Pirms trīsdesmit gadiem veikalos vēl nebija tādas izvēles. Tagad jau lielākā daļa makšķernieku lieto bezinerces spoles, kaut arī tās ir padārgas. Man sākumā bija inerces spole.
Grūti aprakstīt, ko jūti, kad auklas galā ir līdaka. Gadās jau, ka noraujas, ja ir lielāka un nav laikus piecirsta. Otro līdaku savā mūžā jau izvilku pareizi.
Pāris nedēļu vēlāk Jānis mani veda uz Babīti. Tur tik es redzēšot brīnumus.
Bija sezonas atklāšana. Tik daudz laivu, tik daudz vīru, tāds ūdeņu plašums! Un kādas līdakas vilka ārā, cēla laivā!
Bet man šie brīnumi tik tikko neizmaksāja pārāk dārgi. Strādāju tik sparīgi, ka reiz mans smagais darbarīks izrāvās no rokas. Nobijos, bet viss beidzās labi - spinings bija iekritis meldru cerā. Pirmā mācība. Drīz dabūju otro, kas atkal gandrīz beidzās traģiski. Āķis ezerā kaut kur aizķērās. Rāvu un rāvu auklu, līdz tā pēkšņi spruka vaļā, un tajā pašā brīdī saņēmu sitienu pa deguna kaulu pie pieres. Ārprāts! Trisžuburu āķa asumi taču varēja ievainot aci. Labi, ka atsitās tikai vizulis.
Nekad vairs neraustīju auklu uz savu pusi. Un kādēļ gan vispār raustīt, ja sēdi laivā un vari mierīgi pieairēties un vizuli atbrīvot. Ari stāvot upes krastā, jāprot vizuli atbrīvot.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Reiz spiningoju Lielupē pie Buļļupes. Tuvojās kuģis, tāpēc noliku spiningu uz savas laivas gala un atsēdos. Vēroju balto kuģi, tur spēlēja mūzika, ļaudis priecājās. Kuģis sacēla pamatīgus viļņus, un... vienā mirklī mans spinings - spurkš - pāri laivas malai ievēlās upē. Ko nu? Ātri izmetu enkuru, noģērbos un ar kājām mēģināju sasniegt upes dibenu. Tas izdevās. Tā bija laime. Ar kājām sāku pārmeklēt upes dibenu, tas bija smilšains. Drīz vien savu riku sataustīju. Ar kājām ari pacēlu to un izvilku no ūdens. Tas vairs nebija sākotnējais smagais rīks, bet gan labs vācu spinings. Nekad vairs savus rīkus neliku uz laivas malas.
Veikalos bija saliekamie tīkli zivju izcelšanai no ūdens. It kā jau ērti un labi, daudz vietas mugursomā neaizņem. Ari es nopirku. Jāsaka, ka sev par nelaimi: vairākas lielas līdakas norāvās tikai tāpēc, ka viņas tīkliņu labi redzēja ūdenī un no tā izvairījās, turklāt tik mazā tīkliņā jau krietnu līdaku nevar dabūt iekšā. 1970. gada 29. jūlija vakarā Babītē vēlreiz pieķērās lielā. Tad nu sapratu, ka ar savu ķeseli atkal būšu tintē, tāpēc lūkoju pēc palīga. Viens tuvumā darbojās. Jautāju, vai viņam ir gafs. «Tūlīt būšu klāt,» vīrs atbildēja un sparīgi metās airos. Mana zaļsvārce negaidīja un paskrēja zem laivas. Nelaime!
Palīgs pieairēja un diezgan mierīgi ar gafu līdaku izcēla. Kā vēlāk mājās izrādījās, bija gandrīz pieci kilogrami.
Tā ari bija mācība. Tūlīt meklēju veikalos gafu. Beidzot to ari dabūju. Kopš tā laika lielākas līdakas gandrīz nekad nav norāvušās.
Nē, tomēr. 1975. gada 26. septembra rīts ar mani izspēlēja nelabu joku. Babītē bija tik jauks un mierīgs laiks, ka laivas stāvēja uz vietas, viļņu nebija un iepretī 3. laivu bāzei līdakas neķērās nemaz. Es ari daudz necerēju tādā laikā, tāpēc nebiju izņēmis no mugursomas savu gafu, nebiju to salicis. Tīkliņš gan bija kārtībā. Gausi laiku pa laikam iemetu ezerā vienu vizuli, tad izmēģināju citu. Velti. Tikai ap vienpadsmitiem sāka celties vējiņš, parādījās viļņi. Pēkšņi sajutu spēcīgu sitienu. Skaidrs, tā ir liela. Kārumniece gluži kā zemūdene peldēja prom. Turēju to auklas galā, palaidu, lai pastaigā, un iedomājos savu gafu. Sasodītais, tas atradās mugursomā laivas galā. Abas rokas bija aizņemtas pie kāta un spoles. Atcerējos agrāko piedzīvojumu un paskatījos apkārt.
Jā, netālu viens vīrs spiningoja. Prasīju, vai viņam ir gafs, lai brauc palīgā. Vīrs neatbildēja, stāvēja laivā un skatījās uz mani, vēroja, kas notiks. Līdaka nogura un gribot, negribot bija jāpievelk pie laivas. Liela - varbūt septiņi vai astoņi kilogrami. Neatlika nekas cits, kā ņemt ar vienu roku tīkliņa kātu un ar otru roku mēģināt to iemānīt iekšā. Protams, tas nebija iespējams: līdaka tīkliņu redzēja un rāvās prom. Tomēr pabāzu, bet tā bija par lielu. Tiklīdz tīkliņš tai pieskārās, šī apmetās un... prom bija. Mierīgi aizpeldēja.
Tas vīrs joprojām stāvēja un brīnījās. Man likās, ka viņam ļoti gāja pie sirds mana nelaime. Drīz nomierinājos. Ja jau sāk ķerties, tad ari ķeras. Es noķēru četras normālas līdakas un vienu smuku asari. Un tad sevi pārliecināju: labi vien, ka tā vecā govs aizgāja, kur es būtu licis tādu. Noteikumi nemaz neatļāva daudz noķert.
Makšķernieki arī ir dažādi cilvēki. Parasti jau palīdz otram, bet ir ari izņēmumi. Daži slēpj no otra savus vizuļus, jo galvenokārt jau tie nodrošina panākumus. Dažādos laika apstākļos jāprot izvēlēties piemērots māneklis. Un tad nu vīrs pārtrauc spiningošanu, kad tuvojas otra laiva. Lai neredz!
Reiz man gadījās ar kādu draugu spiningot no vienas laivas. Vienā tās galā bija speciāla kaste ar ūdeni zivīm. Kad draugs noķēra līdaku, viņi domīgi skatījās uz laivas galu. Tur jau priekšā bija mana līdaka. Un viņš izdomāja, ielauza savai līdakai astes spuru. Lai noteikti zinātu savējo...-
Reiz uz sezonas atklāšanu Babītē paņēmu līdzi kaimiņu, jo redzēju, ka viņš arī nopircis spiningu. Pirmo reizi viņš spiningoja kārtīgā ezerā no laivas. Centos nesmieties, atceroties savu jaunību. Noķerto līdaku viņš pacēla gaisā un tā turēja, kamēr es saucu: «Liec taču to laivā!» Vīrs darbojās tik nervozi, bet... rezultāts izrādījās pārsteidzošs. Mēs katrs noķērām kādas astoņas līdakas, bet viņam bija lielākas! Biju pārliecināts, ka turpmāk viņam vairs nebūs jābrauc uz Babīti. Notika brīnums - viņš vairs ne reizes nebrauca man līdzi. Nepajautāju, kāpēc. Varbūt sieva neļāva? Varbūt viņai nepatika zivis tīrīt? Bet daudzi makšķernieki pat nelaiž sievu pie šī darbiņa.
Gadās, ka gudrs makšķernieks pats sevi nejauki izjoko. Tā tas notika Daugavas krastā netālu no Ķeguma. Bija vajadzīga īpaša atļauja, lai tur makšķerētu vimbas. Sevišķi labi todien ķērās tiem vīriem, kuri bija ieņēmuši vietas uz betona bluķiem ūdenī. Viņi no tiem nenokāpa, lai nepazaudētu vietu, uz kuru cerēja citi.
Apsēdos krastā, lai apēstu sviestmaizi. Pēkšņi ievēroju, ka pie paša krasta seklā ūdenī peld vimbas. Tavu brīnumu! Saucu makšķerniekiem, ka malā peld vimbas. Katrs sāka apskatīt savu tīkliņu. Viens vīrs uz betona bluķa pacēla savu garo tīkliņu, kas karājās kaklā. No viņa tīkliņa izkrita pēdējās zivis. Kā viņš satraucās! Bet bija jau par vēlu. Viņa tīkliņš, kūļājoties ūdenī uz betona bluķa, bija pārdilis. Tagad beidzot viņš nokāpa no bluķa un saķēra galvu.

Foto: Juris Kuprijanovs

...Bet man bija tā

BRĪNUMS UZ ŪDENS

Rakstnieks Jānis Anerauds arī bijis kaislīgs makšķernieks. Savā grāmatiņā Cilvēki, gadi un ūdeņi viņš aprakstījis gadījumu Slocenes ezerā.
Kādā svētdienā, ejot uz ezeru un spiningojot, es ieraudzīju pie krasta niedrēm vējā piedzītu nelielu dēļu plostiņu. Vējš bija mainījis virzienu, un plostiņš atradās aizvēja krastā. Izmēģinājis, ka tas gan iegrima centimetrus desmit, piecpadsmit zem ūdens, tomēr manu svaru turēja, es ar koku atstūmos no krasta un, ļaudams, lai vējš mani lēnām dzen pāri ezeram, spiningoju. Jau ap ezera vidu ieraudzīju, ka krastā pie laivu stāvvietas sapulcējušies cilvēki un, kā man šķita, jūsmoja par ezera skaistumu. Ceļš no pilsētiņas cauri mežam uz Slocenes ezeru bija iecienīts Ķemeru sanatorijas iemītnieku pastaigas maršruts. Tādēļ sevišķu vērību krastā stāvētājiem nepievērsu, vairāk domādams, kā uz nestabilā transporta līdzekļa bez izpeldēšanās pārkļūt pāri ezeram, jo, tiklīdz vajadzēja noņemt no spininga un ielikt mugursomā zivi, tas prasīja maksimālu uzmanību. Kad nokļuvu piekrastes sēklī un, nokāpis no plostiņa, kas tūlīt uzpeldēja virs ūdens, sāku brist malā, krastā stāvošajā pūlītī, kurš pa mana ceļojuma laiku bija krietni pieaudzis, atskanēja vilšanās saucieni. Tikai tad es aptvēru, ka mana stāvēšana uz ūdens bija radījusi viņiem ilūziju par brīnumu. Brīnumi reti notiek tad, kad tos gaida garlaicības mākti cilvēki.

DĀRGUMS

No vairāku pieredzējušu spiningistu mutes biju dzirdējis, ka līdakas un asari labi ķeroties uz sudraba vizuli. Hmm, kur to dabūt? Nolēmu atmest sentimentu un atvadīties no sava vienīgā pieclatnieka. Staigāju pa Rīgu, lai sameklētu kādu darbnīcu, kur šo dārgumu saplacināt. Marijas ielā kāds pulksteņmeistars apņēmās to tūlīt izdarīt. Viņš izlaida monētu pāris reizes caur valci un - brīnums! - iznāca tieši vizuļa formā. Atlika vienīgi vēl mazliet piestrādāt.
Pēc dažiem gadiem es konstatēju, ka šī skaistā lietiņa nemaz nav tik ražīga - citi ne tik dižciltīgi vizuļi bija man ienesuši daudz vairāk. Pastāstīju par to draugam.
-    Nevar būt! - viņš šaubījās. - Bet vai tu gandrīz vienmēr lietoji tikai šo vizuli?
-    O, nē, negribu taču, lai tik dārgu mantu dzelmē norauj kāda sieksta vai diezin kas vēl, kā daudzus citus, kas jau pazaudēti. Tikai reižu reizēm izmantoju.
-    Hā, un tad vēl ar to gribi dabūt! Mugursomā turēts, taču vizulis nestrādā, kaut tas būtu vai no paša zelta.

DOMĀDAMS NEIZDOMĀSI

1965. gada Jāņos nolēmu kaut kur tālāk aizbraukt - Jūrmalā nīkt nebija jēgas, jo līgot toreiz nedrīkstēja, ugunskurus izspārdīja miliči. Tikai pēc kartes zināju, kur ir Ļaudona, bet Rīgas nomalē droši balsoju un devos ceļā. Ciemats bija it kā izmiris - vairākām mājām durvis bija ciet. Beidzot satiku kādu večuku, kas iedeva savas laivas atslēgu. Tolaik svešniekam vēl uzticējās.
Iemetu Aiviekstē vairākas gruntsmakšķeres un tad pievakarē sāku no laivas spiningot. Noķēru četras mērenas līdakas. Ar makšķerēm dabūju vairākus skaistus asarus. Pēc vakariņām palīdu zem polietilēna plēves, lai odi nekož, un izgulējos.
Ciematā, neviens nelīgoja.
Rītā izrādījās, ka pie makšķerēm bija ne tikai asari, bet arī neliels samiņš, tāpat neliels zutis. Atkal ar laivu devos upē, bet lāgā neķērās - tikai divas līdaciņas. Rīts bija ļoti skaists, bet ar pārsteigumiem - ciematā sāka spēlēt pūtēju orķestris. Sērīgu gabalu. Vai tiešām tik agri jau kādu izvada? Drīz vien sāka skanēt maršs. Sapratu, ka tas ir orķestra mēģinājums.
Upes krastā ieradās liels ganāmpulks, kuru uzraudzīja pusaugu meitene. Neķērās, tāpēc gāju pie savām mantām. Un tad - brīnums: mugursoma bija, bet polietilēna maisiņi ar zivīm - pazuduši?
Devos pie meitenes.
-    Es nezinu, - skuķēns raustīja plecus. - Jā, govis gan bija pie jūsu mantām, ostīja, šņāca, bet...
Sāku pārmeklēt pļavu. Un atradu savas līdakas. Izmētātas. Citu zivju turpretī nebija, pat maisiņa ne. Tad sapratu: es taču zivīm maisiņos uzbēru sāli! Nebija šaubu, ka govis apēdušas.
Pie Aiviekstes man nepaveicās arī kādu citu reizi. Tas bija rudens pusē. Uzcēlu telti pakalnā netālu no bijušās hidroelektrostacijas aizsprosta. Aizmugurē mežiņš, aiz tā mājas, priekšā otrpus upei arī mājas. Šajā rajonā reizēm bija izdevies noķert vairākas līdakas. Tovakar tomēr zaļsvārces vizuli ignorēja - tikai pie Vesetas ietekas upē noķēru gluži normālu līdaku.
Uz nakti iemetu Aiviekstē dažas gruntsmakšķeres ar treknām sliekām. Apēdis sviestmaizi, gribēju jau līst teltī. Bet kur likt līdaku? Teltī nebūtu gluži labi. Arā atstāt - var paņemt kāds garāmgājējs. Ietinu zivi avīzē un no ārpuses pabāzu zem telts malas.
Rītā vispirms pārbaudīju gruntsmakšķeres. Bija klāt daži asari un - ļoti jauki! - smuks ūsains sams.
Gribēju paņemt paslēpto līdaku, bet... tās tur vairs nebija! Meklēju. Pārbaudīju tuvējos krūmus, bet no zivs ne vēsts.
Kas to būtu paņēmis? Cilvēks nevarēja zināt, kur noslēpta zivs. Hā! Nu skaidrs, ka to pagrābis vienīgi kaķis. Jā, iepriekšējā dienā taču krūmos redzēju milzīgu runci. Viņš tad nu arī šo zvejnieku iemīļoto vietu acīmredzot uzraudzīja un pie izdevības pārlūkoja lomus.

ADMIRĀĻA UZNEMŠANA

Tomēr nozīmīgāks notikums bija 1976. gada maijā netālu no Kuldīgas. Vilgales padomju saimniecības direktors neiebilda, ka es reizēm pēc komandējuma darbiem Kuldīgas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā paspiningoju mazajā sovhoza ezeriņā. Bet 21. maija vakarā nemaz neķērās, jo brāzmoja vējš un duļķojās ūdens.
Pieairējām ar laivu pie ciemata. Bijām abi ar šoferīti pārsteigti: krastā strādāja jūrnieku vienība. Vairāki vīri hidrokostīmos raka kanālu uz ezeru no īpaši izbūvēta dīka. Citi taisīja galdu un solus, kā arī savdabīgu galeriju vai tiltu. Un visi skaidrā krievu valodā bieži piesauca māti, varbūt jau bija iedzēruši.
Jūrnieki neteica, kāpēc tādi darbi. Kad vēlāk atkal biju Kuldīgā, uzzināju brīnumlietas. Rūpnīcas direktors Voldemārs Vaivads stāstīja:
-    Bija atbraucis Gorškovs. Viņš Vilgalē makšķerēja.
Gorškovs - Vilgalē?! Vai tad viņš ir atvaļināts? Vai viņam vairs nav jāizseko amerikāņu zemūdenes?
-    Nav. Viņš ir arī mūsu puses deputāts.
Lūk, kas rakstīts enciklopēdijā: Gorškovs Sergejs (dz. 1910.g.), PSRS flotes admirālis, Padomju Savienības Varonis (1965). Beidzis M. Frunzes Jūras karaskolu (1931). Kopš 1956. g. PSRS Jūras kara flotes virspavēlnieks, PSRS aizsardzības ministra vietnieks. PSKP CK loceklis, PSRS AP deputāts.
Tad uzzināju par notikušo. Noskaidrojuši, ka vietējais sakaru mezgls nespēj uzturēt admirālim sakarus ar visām armādām okeānos un jūrās, tāpēc te nu pacelts gaisā speciāls balons un uzstādīta varena aparatūra.
Šefpavārs savukārt noskaidrojis, ka latviešu nacionālais ēdiens ir pelēkie zirni ar speķi, ko savulaik ēduši ar koka karotēm. Tāpēc vienu jūrnieku komandējuši uz Rīgu, lai nopirktu karotes. Veikalos bijušas tikai krievu skaisti lakotās karotes, jūrnieks tās tad arī nopircis. Un nu dabūjis pa ādu.
No Liepājas atvesta speciāla laiva. Kad admirālis atbraucis, kara jūrnieki visi noslēpti krūmos. Augstais viesis Vilgales ezeriņā noķēris vienu apmēram kilogramu smagu līdaku un bijis priecīgs.
Ezerā bijusi vēl viena laiva. Admirālim paskaidrojuši, ka tur zvejo laikam kāds zemnieks. Protams, admirālis gribējis redzēt, kā veicies zemniekam. Tas varējis parādīt tikai divas mazas līdaciņas. Admirālis lepni rādījis savējo: skat’, prāvāka gan!
Kas tad bijis šis zemnieks? Hā, pārģērbts rūpnīcas direktors, rajona makšķernieku šefs Voldemārs Vaivads. Iepriekšējā vakarā noķēris šīs līdaciņas un pa nakti glabājis ledusskapī. No rīta tad ari devies savā svarīgajā misijā, kā jau tas augsta viesa uzņemšanas scenārijā paredzēts.
Lūk, ko. visu vajadzēja būvēt, braukt, vest un organizēt, lai biedrs admirālis noķertu... vienu līdaku.