Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [62]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [2]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 2
Viesi: 2
Lietotāji: 0
Sakums » Raksti » Iesūtītie raksti

Par copi. Iz vēstures.


Par copi. Iz vēstures.


Priekšvārds.

Pateicoties mūsu foruma lietotājam Tukliitim, visiem pārējiem tagad ir iespēja izlasīt ļoti interesantus rakstiņus par copi iz nesenas vēstures, kurus rakstījis savā laikā Pauls Pooks. Es personīgi izlasīju tiešām ar lielu, jo lielu interesi un arī uzzināju šos to jaunu. Vēsturiski Spuņņupe, kā tāda, nemaz nav bijusi, kā izraka Varkaļu kanālu u.t.t. Bet par visu šo, interesantām atziņām(kas neko daudz neatšķiras no mūsdienu copmaņa atziņām) un vēl daudz ko citu, lasiet paši un baudiet šos rakstiņus! Jauku lasīšanu!

Aigars

Ar karoti

Ragi ūdenī iepriekšējā numurā publicējām Gundara Bērziņa rakstu Pret dabu nedrīkst iet par Babītes ezera nedienām. Solījām turpmāk censties noskaidrot gan to, kas un kā vārdā šo posta darbu paveica, gan to, kas būtu darāms, lai vismaz savu iespēju robežās varētu glābt vēl glābjamo.
Šo misiju mīļuprāt uzņēmās žurnālists un enerģisks ilggadējs makškernieks PAULS POOKS.

Vēl 60. gadu sākumā uz Ba­bītes ezera laivu bāzēm veda gaužām smilšains ceļš, pa kuru ar automašīnu izbraukt bija grūti. Arī autobuss no Jūrmalas nenāca. Tad nu makšķernie­kiem un pīļu medniekiem vaja­dzēja pie Valteriem sēsties pār­cēlāja laivā, lai tiktu pāri Liel­upei. Tālāk cauri mežam - kāji­ņām. Toties kur tas prieks - ezerā spiningo pie sūkņu sta­cijas, kur tās prāvās līdakas, vai iepretī 2. bāzei, kur toties līdaku vairāk. Plašums, svaigs gaiss, putnu simfonija meldru mežos.
Lai dabūtu atļauju, bija zi­nāmas stundas bāzē jāņostrādā. Uz sezonas atklāšanu jūlija sākumā — izloze. Reiz es maz­liet sasirgu un izlozi nokavēju. Par kortelīti savu laivu todien aizdeva tilta sargs. Otrā rītā, izgulējies savā kuģītī, ņēmu at­kal rokā spiningu, bet te - caps! Mani pašu noķēra... inspektori.
-    Brakoņjer, atdod lomu!
Loma bija žēl (četras līda­kas). Tad inspektors mani pažē­loja un - atņēma... spiningu.
Viens vīrs tajos gados klusi slīdēja ar smailīti pa ezeru. Vi­ņa sieva krastā gaidīja un kad soma pilna - laida prom uz Rīgas tirgiem. Tad jau varē­ja noķert desmitiem līdaku pat ar spiningu.
Septiņdesmitajos un īpaši astoņdesmitajos gados kārtība kļuva stingrāka. Vīrus atklāša­nas dienā nostādīja rindā un stingri piekodināja, ka ne vai­rāk par 5 kg lai nebūtu somā, bet šņabi dzert ezerā nedrīkst. Tad atskanēja signālraķetes sprādziens, un visi skriešus me­tās uz laivām. Skaisti!
Vēlāk dabūt atļauju jau bija īsta sodība. Sākušies bija žiguļu un volgu uzplūdi, līdz ar to spi­ningotāju bija tik daudz, ka jau pirmdienas rītā pulksten 5 vai 6 vajadzēja pie biedrības nama ārdurvīm pierakstīties sarak­stā, lai tad deviņos būtu rindā pie Rīgas nodaļas durvīm, aiz kurām izrakstīja atļaujas. Bet pie šīm durvīm bez rindas kno­sījās privileģētie kara veterāni. Un bieži gadījās, ka stunda rin­dā nostāvēta velti!
Reiz pats 3. laivu bāzē pie­redzēju traģēdiju. Kādam vī­ram inspektori somā atrada 5 kg smagu līdaku, turklāt šie vīri bija pamanījuši, ka pirms bāzes makšķernieks kaut ko noslēpis krūmos. Gāja skatīties un atrada otru lielu līdaku - arī kādus 5 kg smagu. Ak tu trakums! Akts u.t.t. Bet daži citi spiningotāji, kam to­dien nebija ķēries, savu vienīgo līdaciņu iebāza zābaka stulmā, jo... tā bija par vienu centimet­ru īsāka, nekā noteikumos at­ļauts.
Bija jau dienas, kad galīgi neķērās, sevišķi tad, kad ezers smirdēja un beigtas līdakas gu­lēja virspusē. Ezerā katru va­saru pie zināma vēja caur Spuņņupi no Lielupes ieplūda gan no Slokas kombināta, gan no citurienes nākusi notekūde­ņu draņķība.
Bet vislielākais pārstei­gums makšķerniekiem bija, kad pie bāzes ieraudzīja motor­laivu ar tīklu kaudzi un auto­mašīnā krāva kastes ar milzī­gām līdakām. Saki nu vēl, ka ezerā to nav!
Un tad sākās apvedceļa un kanāla epopeja, kurai, kā zi­nāms, beigu vēl joprojām nav.
Vai pret dabu?
Vai daba ir kaut kas kon­sekvents un nemainīgs, turklāt saprātīgs? Ar šo jautājumu sākās saruna ar institūta Melior- projekts direktoru Juri Kalniņu un projekta galveno inženieri Jāni Purinu. Viņu rīcībā ir ne tikai plaši pētījumu un projek­tēšanas materiāli, bet arī Broces zīmējumi par Spuņņupes izveidošanos, Lielupes shēma pēc 1634.gada kartes. Jūrmalas pilsētas shēma pirms 1700. ga­da, vecas grāmatas. Un, lūk, izrādās, ka pirms vairākiem simtiem gadu Lielupe plūdusi caur Babītes ezeru un Hapaka grāvi uz Daugavu. Tad caur Buļļupi uz Daugavu, tikai vēlāk tieši uz jūras līci. Spuņņupes kā dabiskas upes nemaz nav bijis. Grāvi no ezera uz Lielupi izrakuši tikai 1815. gadā, straume pakāpeniski to papla­šinājusi. Tātad Spuņņupes aizbēršaņa būtībā ir atgriešanās pie dabas risinājuma?
-    Ne jau Babītes ezera dēļ vien piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā mūsu institūtam uzdeva atrast risi­nājumu vairākām problēmām,
-    stāstīja Kalniņa kungs. - Va­jadzēja izstrādāt Lielupes ūdeņu apsaimniekošanas kom­plekso shēmu, lai novērstu Jel­gavas un vairāku citu upes pie­krastes teritoriju applūšanu,kā arī krastu izskalošanu. Šos upes dabiskos nedarbus jau nu nevarēja uzskatīt par saprātī­giem, pret kuriem nedrīkstētu uzstāties. Savukārt zivju dzīvi Babītē nepavisam neveicināja tas, ka ezera dibenā daba sa­krājusi 2 līdz 10 m biezu sapropeļa slāni. Bioloģiskie produkti patērē daudz skābekļa, kura trūkst zivīm. Seklais ūdens vasarā tika vēl piesārņots. Udens līmeņa svārstības ezerā nav labvēlīgas ūdensputnu ligzdošanai.
Daudzie dambji, sūkņu stacijas un poideri nevērsiuši applūšanu. Lai apturētu arī upes krastu izskalošanu, it īpaši cil­pā pie Dubultiem, jau agrāk pā­ri cilpai bija izrakts Baņķa grā­vis, cerībā, ka arī šo grāvi Liel­upe pati paplašinās un šajā rajonā plūdīs pajaunu gultni.
Upe grāvi ignorēja. Tad nu speciālisti nolēma būtībā daļēji atjaunot dabas veco risinājumu
-    vienu trešo daļu (730 kubik­metru sekundē) Lielupes ūdeņu novirzīt caur Gāti un Babītes ezeru uz Lielupi aiz cilpas, šajā nolūkā izrokot Varkaļu kanālu no ezera austrumu gala uz upi. Tas mazliet atslogo krastus jūr­malā, straumes pavasarī ne­daudz attīrīs arī ezeru. Gar abiem ezera krastiem paredzē­ja izrakt 4 m dziļu un 20 m platus kanālus, pāri ezeram vairākus šķērskanālus, kur zi­vīm ziemā patverties, lai sek­lajā ezerā nenoslāptu un neie­saltu ledū. Bet pīlēm paredzēja izveidot mākslīgās saliņas, ku­ras neapplūstu, jo ezera līmeni no maija līdz oktobra beigām ar regulatoriem (aizvariem) Gātes un Varkaļu kanālā uzturētu praktiski nemainīgu. Tas tātad prasīja arī Spuņņupes aizbēršanu, jo citādi jau ezera līmeni regulēt nevarētu. Jā, šosejas dambis aizšķērsoja zivīm ceļu no Lielupes uz ezeru (tās gan nārstot dodas pret straumi, tā­tad no jūras puses), taču vien­laikus Slokas kombināta kaitī­gajiem notekūdeņiem nospros­tojamo ceļu uz ezeru.
Šos risinājumus pētīja gan Latvijas valsts Universitātes biologi, gan Lauksaimniecības akadēmijas ķīmiķi. Vēl vairāk
-    speciālisti veica hidroloģisko un matemātisko modelēšanu. Diezin vai kāds cits projekts Latvijā ir tik plaši iepriekš zi­nātniski izpētīts un apdomāts, kā šis.

Runas ir garas, darbs - īss, bet...
-    Ja varas virsotnes nebūtu toreiz bijušas personīgi ieinte­resētas, diezin vai atrastos lī­dzekļi Varkaļu kanāla un ap­vedceļa būvniecībai, - piezī­mēja projekta galvenais inže­nieris Purina kungs.
- Ezera 1. bāze taču kalpoja tikai to laiku kungiem, citiem ezera austrumu gals (ap 350 ha) bija ornitologiskais liegums.
Lūk, šo ezera galu tad torei­zējās Autotransporta un šoseju ministrijas uzņēmuma vīri no 1980. līdz 1986. gadam savie­noja ar upi, izrokot Varkaļu kanālu. Uzbūvēja tiltu, samon­tēja celtni aizvaru darbināšanai hidromezglā, samontēja un izmēģināja aizvarus. Kungu galā (tikai!) gar krastiem izraka arī projektētos kanālus, ko savienoja ar Varkaļu kanā­lu, pat mākslīgās saliņas pīlēm uzskaloja (tiesa, ne tik daudz, cik vajadzēja, toties lielākas). Citus kanālus neuzbūvēja ezerā, Gātes hidromezglu arī neradīja.
Sīki izstrādāja Varkaļu hidromezglā darbības režīmu, ekspluatācijas noteikumus. Mezgla regulējošās funkcijas būtu bijušas atkarīgas no laika biroja un Rīgas Grīvas stacijas informācijas par ūdens līmeni Lielupē un tuvojošās vētras uz­plūdiem. Mezglā paredzēti un izveidoti divi aizvari - viens ar atzīmi +0,20 m, otrs +2,10 met­ru virs jūras līmeņa, lai sāļo jūras ūdeni vētras laikā neie­laistu ezerā. Bijusi doma pat par tālvadību vai automātisko regulēšanu, kas mūsdienās nav nekāds brīnums. Elektrostaci­jas un apakšstacijas jau sen tā vada.
Kaut arī paveikts nav viss projektā paredzētais, tomēr izdarīts galvenais. Vajadzēja vēl vienīgi samērā nelielu lī­dzekļu Varkaļu hidromezglā ekspluatācijai, proti, kāda ma­šīnista un sargu algošanai. Tik vien.
Suns pārkāpts, aste ne.
Neticams paradokss - visu hidromezglā uzbūvēja, bet neatrada, kā pārziņā to nodot! Ieinteresētās ministrijas likvi­dēja, bet Mednieku un mak­šķernieku biedrībai neuzticēja, ka to tagad paskaidro šīs bied­rības viceprezidents Ints Pu­teklis. Toreiz neuzticēja, tagad biedrība to vairs nespēj. Arī Salas pagasts nespēj.
Un kas mūsu laikos visvien­kāršākais? Pamest, atstāt bez saimnieka. Lai izlaupa, kas grib. Tas tad arī ir sekmīgi izdarīts.
Neviens atbildīgais vadī­tājs, protams, vairs nav atbil­dīgs par to, ka izvazātas lielas vērtības! Ne tikai pārvilkta svītra lielajam darbam kanāla izbūvēšanā, bet labais darbs kļuvis par savu pretmetu - tas pasliktinājis stāvokli. Kāpēc? Tāpēc, ka ūdens līmenis Liel­upē pie Varkaļu kanāla ieejas attiecīga vēja laikā ir ievēro­jami augstāks nekā tālāk pie Spuņņupes. Tas nozīmē: aizva­ru nenodarbināšanas dēļ vēja laikā ezerā ieplūst daudz vai­rāk ūdens nekā caur Spuņņupi agrāk.
Taisnība profesoram Jānim Vīksnem, kad viņš rakstīja, ka ezera austrumu galā ūdens cēlies par 60 cm un apslīcinājis pīļu ligzdas. Še tev ornitoloģiskais liegums! Unikāls gadījums - projekts, kurš bija domāts arī ezera bio­loģisko resursu normālai attīstībai un kura reali­zēšanai izdots milzums lī­dzekļu, kalpo gluži pretēji - šo resursu iznīcināšanai...
Katrs kuļas, kā māk.

Daba nemīl tukšumu. Ju­ceklis valsts pārvaldē arī nepa­liek neizmantots. Ezers it kā uz pusēm pieder Salas pagas­tam un Babītes pagastam. Kā stāstīja Putekļa kungs, bied­rība ir vienojusies ar pagas­tiem. Biedrība neņem no mak­šķerniekiem maksu ne par eze­ra izmantošanu, ne par zivīm, bet tikai par pakalpojumiem - laivām un naktsmītnēm divās labi ierīkotajās laivu bāzēs. Bet parasti paši, kā stāstīja Salas pagasta valdes izpilddirektors Gunārs Persis, pārdod atļaujas ne tikai makšķerēšanai, bet sa­va pagasta ļaudīm atvēl ari ie­vietot ezerā tīklus un murdus. Nodokļu jautājumi esot kārtī­bā. Bet tie, kuru tīklus ar plin­tēm apsargā zemessargi, rēķi­nās paši. Pīļu medības regulē likums, un par licencēm ieņem­tos līdzekļus vajadzētu sadalīt
-    30 procentu pašvaldībām, 70
-    valstij.
Arī izpilddirektoru māc bažas par ezera nākotni. Zemes īpašniekiem trūkst naudas, lai pietiekami nopietni rūpētos par savu saimniecību, kurā nozī­mīgu vietu tagad ieņem dambji, citādi polderi nav iedomājami. Labi, ka gadus desmit Latvijā nav bijis bargu ziemu un lielu plūdu pavasarī. Bet ja būs? Kas notiks ar Babīti? Vai dambji izturēs, ja tie netiek nostipri­nāti un uzlaboti? Ne labot dam­bjus, ne ekspluatēt hidromezglu pagasts nespēj. Turklāt, nav taču otra hidromezglā. Viss pusratā. Un Babītes (ari Lubā­nas ezera) stāvoklis rāda, ka valstī nav vispār vairs ūdens saimniecības vadības. Nozare bez vadības! Vai tas jau nav modelis tam, kas notiek valstī? Valdība taču deklarējusi, ka tā nevada saimniecību, ka kat­ram pašam jāgādā par sevi. Tā, lūk!
Maskavas apkaimē gandrīz vai 100 kilometru rādiusā mak­šķernieks labi ja varot kaķim kaut ko noķert. Kur vēl ir gal­vaspilsēta, kuras tiešā tuvumā ir tāds brīnišķīgs dabas brī­nums kā Babītes ezers, kā Jūr­malas kūrorti, Lielupes laivu bāzes un jahtklubs?
Latviešiem ir pazīstama pa­runa: viens pie arkla balsta, septiņi ar karoti smalsta. Smalstītāju mūsu valstī ne­trūkst, tikai ar to vienu, pie arkla balsta -  gan tā trūcīgāk.




Foto: Imants Kalums
Pie spiningiem

Apskatījis mūsdienu veikalā spožo zvejas inventāru, viens otrs varbūt nopūšas - diezgan skaistas cenas. Īstenībā tik traki nemaz nav, jo labs inventārs kal­po gadu desmitiem. Dārgākos rī­kus var mierīgi atstāt bagātā­kiem vīriem, jo nav teikts, ka viņiem tāpēc būs tie lielākie lo­mi. Kad man jau bija labs vācu spinings, iznāca Vilgales ezerā no vienas laivas zvejot ar piere­dzējušu Kuldīgas vīru, kuram bi­ja parasta inerces spole un... ka­diķa kāts! Mans smīns ātri apdzisa, kad viņš vilka pie laivas skaistākas līdakas nekā es.
Man ir loti laba zviedru bezinerces spole ar automātiku un elastīgs zviedru kāts, tomēr pērn nopirku parastu lētu kātu un lietuviešu bezinerces spoli. Otru spiningu iegādājos tādēļ, lai uz ezera ātrāk noskaidrotu, kuru vizuli līdakas labāk ķer ta­jā dienā. Drīz vien lētā lietuvie­šu spole sāka aizķerties - nebija labs zobrats. Liels bija mans pār­steigums, kad liela līdaka Babī­tes ezerā pieķērās tieši šim «sli­majam» spiningam. Uztraucos, jo nokausēt krietnu līdaku ar spoli, kurai nav automātikas un kurai ķeras zobrats, kad auklas diametrs ir tikai 0,3 mm, ir liels risks. Kad izdevās gafii iecirst lī­dakai sānos, biju laimīgs.
Ari vēlāk lielākās līdakas ķē­rās tieši uz šā spininga, kaut ari mainīju vizuļus. Tad es atcerē­jos: spoli nevajag vienmērīgi tīt, lai vizulis nepaceltos ūdens vir­sējos slāņos, kur lielo līdaku pa­rasti nav. Tālu jau tās vizuli ne­redz. Kroplīgums vizuļa kustībās, ko radīja brāķa spoles ķeršanās, tieši pievilināja līdakas.
Bet pieredze tomēr noder. Vispirms jau spiningotājam jā­noskaidro, kādos ūdeņos mīt lī­dakas, zandarti vai asari. Bet var­būt sami? Ja ezerā ir daudz sīko barības zivtiņu, tad līdakas un asari mākslīgos mānekļus igno­rē, lai cik dārgi tie būtu. Ne vi­sos gadalaikos un ne visos laika apstākļos zivis dzīvo vienās un
tajās pašās vietās. Plēsoņas seko barības zivju bariem. Pavasarī un vasarā līdakas sastopamas arī seklākās vietās, bet rudenī vai­rāk dziļajās vietās. Lielākās līda­kas vispār mēdz uzturēties dzi­ļākās un zāļainākās vietās, no kurām uzglūn garām peldoša­jām zivtiņām. Pašas aktīvās me­dībās dodas rītos agri vai pieva­karēs, kā ari mākoņainās un vē­jainās dienās, kad tās iznāk kla­jumos, kur  ir ar spiningu vieg­lāk noķeramas.
Reizēm gadās, ka rīta agru­mā ir mierīgs, skaists laiks. Ezers, liekas, ir izmiris. Ja ir laba vieta, to nevajag atstāt. Kad ap desmi­tiem vai vienpadsmitiem uzpūš vējš, aina tūlīt mainās: līdakas ķer vizuli.
Cilvēku un līdaku gaume lai­ka apstākļu un vietas novērtēša­nā nesakrīt. Plēsoņas taču slēp­jas, tāpēc tās bieži vien ir ļoti neērtās vietās, aiz niedru puduriem, starp zālēm.
Spiningotājam ieteicams novērot ūdens virsmu. Ja no ūdens izlec sīkās zivtiņas, tad apakšā, iespējams, ir kāda līda­ka vai asaris. Ja tālāk no ūdens izlec pati līdaka, tad šai vietai vajag klusu tuvoties. Kaut ari līdakas nav tipiskas baru zivis, mazākās un vidējās parasti nav pa vienai. Pat lielākās līdakas, kā daudzi apgalvo, medī diva­tā, tāpēc pie vienas izcelšanas nereti turpat izdodas noķert ot­ru.
Lielās līdakas mēdz uzturēties noteiktā vietā. Ja šo vietu uz­min, to nevajag aizmirst. 1968. gada 19. augustā pulksten 20:30 Maltas upē pie paša krasta ma­nas neuzmanības dēļ atrāvās prāva līdaka. Pie šī dziļā upes līkuma iespraudu zaru. Tur ie­rados pēc nedēļas. Nostājos tajā pašā vietā un pusdeviņos piesē­ju to pašu vizuli. Jau uz otru metienu skaistā līdaka bija galā. Tiesa, nevar pierādīt, ka tā bija tieši tā pati, bet, spriežot pēc lie­luma, - jā.
Raudu vai vīķu nārsta vietā tieši šajā laikā līdakas nevar no­ķert: Tad viņas lieliski atšķir vi­zuli no dzīvas zivs. Bet nedaudz tālāk no nārsta vietas līdakas vi­zuli ķer.
Vispār vizulis jāizvēlas, zinot, kādā krāsā ir ezera vai upes di­bens, kādas ir barības zivis. To­mēr māneklim nav obligāti jā­atgādina zivs. Galvenais, lai tas ar savām kustībām izraisa plē­soņas interesi. Līdaka ir ziņkārī­ga un savu ziņkāri pārbauda ar zobiem. Nav taču nekādas līdzī­bas ar zivtiņu melnam porai­nam gumijas «puļķim», bet Ba­bītes ezerā līdakas to ķer pat saulainā laikā. Arī rotējošie vi­zuļi nelīdzinās zivtiņai, bet tos labprāt ķer kā līdakas, tā asari un pat sapali.
Dziļākās vietās parasti izman­to smagākus vizuļus, duļķainos ūdeņos un mākoņainā laikā sa­vukārt spožākos. Pēdējos gados ļoti populāri kļuvuši ārzemju vobleri - ar tiem patiešām var iegūt labus līdaku lomus. Bet ne jau visos apstākļos. Vajag  mek­lēt un eksperimentēt - tas ir in­teresanti. Labi dažkārt izrādās devoni. Gaujā un Ventā, kur ir
dzidrs ūdens, dažas reizes novē­roju, ka līdaka seko vizulim līdz pat laivai, bet nesaķer. Atmas­kotam spiningotājam tā ir vil­šanās.
Lielākas līdakas vajag piecirst, lai āķis īsti ieķertos. Var sagai­dīt, ka zivs izlēks no ūdens un purinās galvu, cerot no āķa at­brīvoties. Tad stingri pievilkt auklu nevajag. Lielu līdaku ar izceļamo tīkliņu grūti izcelt, jo no tīkla zivs izvairās. Toties ga­fu līdaka ūdenī nepamana vai nenovērtē, tāpēc prom neraujas. Gadās tomēr, ka līdaka pie pa­šas laivas vai pie krasta atraujas. Līdakai ari mēdz būt apmulsu­ma vai šoka bridis - to vajag ātri izmantot - līdaku var arī sa­ķert ar roku un iemest laivā.
Vēl būtu jāatgādina, cik labi ir izstaigāties ar spiningu, cik jau­ki airēt ezerā, izkustināt musku­ļus, reizēm ari sauļojoties. Cik la­bi tādās reizēs garšo sviestmaizī­tes un kafija! Vilšanās par lomu nekad nebūs, ja atcerēsimies, ka spiningošana ir sports. Sports!



Foto: Imants Kalums
Vislabākais vizulis

Interesantu vizuli man parādīja pieredzējušais makšķernieks Voldemārs Kuldīgas rajonā. Tas bija parastas formas misiņa vizulis, kura virsmu klāja mazi balti punktiņi. Vizulis bija caururbts, un urbumos ieliktas baltas kniedītes. Rūpīgs roku darbs. Viņam uz šo vizuli labi ķērās līdakas.
Daudzi makšķernieki mani pārliecinājuši, ka vislabākie ir rotējošie vizuļi. Ne tie viengabala, kuri arī rotē, bet tie ar rotējošām lapiņām. Tiesa, ar tiem var noķert ne tikai līdakas, bet arī asarus, sapalus, meža vimbas un foreles. Lapiņu formu izvēle nav tik liela kā krāsu un firmu izvēle. Cik tumši un cik spoži, cik raibi un cik skaisti ir firmu uzraksti! Žēl, ka līdakas un asari neprot ne angļu, ne vācu valodu, citādi ar vizuļiem vien mielotos.
Nesen kāds rīdzinieks mani pārliecināja, ka vislabākie ir modē nākušie ārzemju vobleri. Viņš tos esot pārbaudījis peldbaseinā, kur ir dzidrs ūdens. Tagad viņš zinot, kā šis māneklis uzvedas ūdenī, cik ātri jāvelk. Šīs zināšanas viņam dodot labus lomus. Nešaubos.
Gandrīz trīsdesmit gadus tiku spiningojis gan Vidzemes, gan Kurzemes, gan Latgales un Zemgales ūdeņos, tomēr nevaru pateikt, kāds ir vislabākais vizulis. Man liekas, ka vislabākā vispār nav.
Kā tad tā? Vai plēsoņām vienalga, kāds ir vizulis? Jā un nē. Principā jau zivij vienalga, kā to piemāna. Ja tikai tas notiek prasmīgi. Avīzē reiz izlasīju, ka Volgas krastā kāds zēns noķēris lielu zivi ar spīdīgu konfekšu papīrīti, kurā bijis noslēpts āķis. Tas, protams, gadījums. Kurš dzejnieks jums labāk patīk - Aspazija, Rainis vai Imants Ziedonis? Varbūt Ārija Elksne? Jūs teiksit - kā kuro reizi, atkarībā no noskaņojuma.
Sāksim ar vissliktākajiem. Par tādiem daudzus gadus uzskatīju palielos, pasmagos un spožos metāla vizuļus, kurus nekad nepirku. Un reiz par to tiku smagi sodīts. Mēs ar Gunāru aizbraucām ķert līdakas uz Lubānu. Piebraucām pie neliela ezeriņa lielā ezera malā. Pie Ziemeļu dambja.
Vietējie vīri tur ar makšķerēm vilka ārā lielas karpas. Uz vārītu kartupeli. Mēs ar gumijas piepūšamo laivu laidāmies iekšā ezeriņā. Tā kā diviem spiningot no laivas nebija ērti, Gunārs izkāpa otrā krastā, stāvēja ūdenī un mētāja vizuli. Drīz vien viņam jau bija trīs līdakas. Es ar laivu manevrēju, mainīju vietas, bet man trāpījās tikai viena. Paskatījos, kādu vizuli tad Gunārs izmanto. Parastu. Lielu, smagu, dzelteni spožu. Man tāda, protams, nebija. Bija gan sudraba vizulis, kuru es izgatavoju no pieclatnieka. Piesēju to pie auklas un strādāju.
Pievakarē rezultāts bija šāds: Gunāram bija desmit līdakas, bet man tikai trīs! Kāpēc tā? Tas bija karjerā radies ezers, no kura izņemta grunts, lai uzbūvētu Ziemeļu dambi. Dziļš un samērā neskaidrs, pat duļķains ūdens, jo bija vējains laiks.
Skaidrs, ka šādos apstākļos bija nepieciešams smags un spožs vizulis.
Pēc šīs mācībstundas es Viļņā nopirku spožus dzeltenos lietuviešu vizuļus. Viens no tiem patiešām bija lielisks. Kad 1985. gadā Babītē atklāja sezonu, bija nejauks, lietains un vējains laiks. Toreiz es ar šo vizuli dabūju tādu lomu, ka baidījos, vai tikai mani krasta bāzē negaida inspektori. Viena līdaka, kā mājās atklājās, svēra pat 4,8 kg.
1968. gada 5. jūlijā kādā vietā Babītes ezerā burtiski vārījās. Kaut kas neredzēts - līdakas lēca un kampa ar lielu troksni. Pieairējies tuvāk, noskaidroju, ka nārsto vīķes. Metu gaišu vizuli mutulī iekšā, cerot, ka kāda līdaka sakamps. Nekā! Lēca un tāpat ķēra vīķus, bet ne reizi nepārskatījās.
Pabraucu mazliet tālāk no šī trakā katla. Jutu, ka tam tuvojas līdakas, jo laiku pa laikam uzsita, uzlēca. Sāku spiningot. Un tur, kur šo nārstojošo vīķu vēl nebija, to pašu balto vizuli mednieces rija. Viņas juta, ka notiek nārsts, viņas bija sakairinātas un tāpēc kampa vizuli. Tā bija interesanta, jauka diena.
Peldošo koka vai cita materiāla vizuli labāk vilkt ar pārtraukumiem, imitējot slimu zivtiņu. Tas iekairina līdaku. Seklos ūdeņos lieto ari mākslīgo peli. To izgatavo no putuplasta, kurā ir nedaudz svina un kas aplīmēts ar kažociņu, piemēram, pelēko karakula ādiņu.
No filca arī var izgatavot vizuli, turklāt tas nav ne jākrāso, ne jāliek tajā kāds smagums. Ūdenī filcs samirkst un peld zināmā dziļumā.




                        Foto: Juris Kuprijanovs
Ar spiningu ir labi

Nav jau sākumā jāpērk visdārgākie spiningi un vizuļi - zivis tā­pat nezinās, kādas markas in­ventārs ir makšķernieka rokās. Galvenais, lai tie būtu ērti un labi rīki.
Iesākums varbūt ir smieklīgs. Ja lieto inerces spo­li, kura jābremzē ar pirkstu, tad var gadīties bār­das. Lai šo auklas mudžekli atšķetinātu, va­jag daudz laika. Es ātri sapratu, ka izdevī­gāk ir iegādāties un ņemt līdzi otru spoli, lai var turpināt spiningošanu. Daždien ir ti­kai pāris stundu no rīta un dažas pievakarē, kad labi ķeras. Pārējā laikā - klusums. līda­kas taču ir plēsoņas, tāpēc ļoti piesardzīgas. Savu īsto dabu tās parāda tikai vājākā gais­mā, kad viņu gaitas slēpj mākoņi, ūdens viļ­ņošanās vai sīks lietutiņš.
Būdams bez pieredzes, es pirmo reizi nopirku pa­smagu kātu. Pirms trīsdesmit gadiem veikalos vēl nebija tādas izvēles. Tagad jau lielākā daļa makšķer­nieku lieto bezinerces spoles, kaut arī tās ir padār­gas. Man sākumā bija inerces spole.
Grūti aprakstīt, ko jūti, kad auklas galā ir līdaka. Gadās jau, ka noraujas, ja ir lielāka un nav laikus piecirsta. Otro līdaku savā mūžā jau izvilku pareizi.
Pāris nedēļu vēlāk Jānis mani veda uz Babīti. Tur tik es redzēšot brīnumus.
Bija sezonas atklāšana. Tik daudz laivu, tik daudz vīru, tāds ūdeņu plašums! Un kādas līdakas vilka ārā, cēla laivā!
Bet man šie brīnumi tik tikko neizmaksāja pārāk dārgi. Strādāju tik sparīgi, ka reiz mans smagais dar­barīks izrāvās no rokas. Nobijos, bet viss beidzās la­bi - spinings bija iekritis meldru cerā. Pirmā mācība. Drīz dabūju otro, kas atkal gandrīz beidzās traģiski. Āķis ezerā kaut kur aizķērās. Rāvu un rāvu auklu, līdz tā pēkšņi spruka vaļā, un tajā pašā brīdī saņēmu sitienu pa deguna kaulu pie pieres. Ārprāts! Trisžuburu āķa asumi taču varēja ievainot aci. Labi, ka atsitās tikai vizulis.
Nekad vairs neraustīju auklu uz savu pusi. Un kādēļ gan vispār raustīt, ja sēdi laivā un vari mierīgi pieairēties un vizuli atbrīvot. Ari stāvot upes krastā, jāprot vizuli atbrīvot.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Reiz spiningoju Lielu­pē pie Buļļupes. Tuvojās kuģis, tāpēc noliku spiningu uz savas laivas gala un atsēdos. Vēroju balto kuģi, tur spēlēja mūzika, ļaudis priecājās. Kuģis sacēla pamatī­gus viļņus, un... vienā mirklī mans spinings - spurkš - pāri laivas malai ievēlās upē. Ko nu? Ātri izmetu enkuru, noģērbos un ar kājām mēģināju sa­sniegt upes dibenu. Tas izdevās. Tā bija laime. Ar kājām sāku pārmeklēt upes dibenu, tas bija smilšains. Drīz vien savu riku sataustīju. Ar kājām ari pacēlu to un izvilku no ūdens. Tas vairs nebija sākotnējais sma­gais rīks, bet gan labs vācu spinings. Nekad vairs sa­vus rīkus neliku uz laivas malas.
Veikalos bija saliekamie tīkli zivju izcelšanai no ūdens. It kā jau ērti un labi, daudz vietas mugurso­mā neaizņem. Ari es nopirku. Jāsaka, ka sev par nelaimi: vairākas lielas līdakas norāvās tikai tāpēc, ka viņas tīkliņu labi redzēja ūdenī un no tā izvairī­jās, turklāt tik mazā tīkliņā jau krietnu līdaku nevar dabūt iekšā. 1970. gada 29. jūlija vakarā Babītē vēl­reiz pieķērās lielā. Tad nu sapratu, ka ar savu ķeseli atkal būšu tintē, tāpēc lūkoju pēc palīga. Viens tu­vumā darbojās. Jautāju, vai viņam ir gafs. «Tūlīt bū­šu klāt,» vīrs atbildēja un sparīgi metās airos. Mana zaļsvārce negaidīja un paskrēja zem laivas. Nelaime!
Palīgs pieairēja un diezgan mierīgi ar gafu līdaku izcēla. Kā vēlāk mājās izrādījās, bija gandrīz pieci kilogrami.
Tā ari bija mācība. Tūlīt meklēju veikalos gafu. Beidzot to ari dabūju. Kopš tā laika lielākas līdakas gandrīz nekad nav norāvušās.
Nē, tomēr. 1975. gada 26. septembra rīts ar mani izspēlēja nelabu joku. Babītē bija tik jauks un mie­rīgs laiks, ka laivas stāvēja uz vietas, viļņu nebija un iepretī 3. laivu bāzei līdakas neķērās nemaz. Es ari daudz necerēju tādā laikā, tāpēc nebiju izņēmis no mugursomas savu gafu, nebiju to salicis. Tīkliņš gan bija kārtībā. Gausi laiku pa laikam iemetu ezerā vie­nu vizuli, tad izmēģināju citu. Velti. Tikai ap vien­padsmitiem sāka celties vējiņš, parādījās viļņi. Pēk­šņi sajutu spēcīgu sitienu. Skaidrs, tā ir liela. Kārumniece gluži kā zemūdene peldēja prom. Turēju to auklas galā, palaidu, lai pastaigā, un iedomājos savu gafu. Sasodītais, tas atradās mugursomā laivas galā. Abas rokas bija aizņemtas pie kāta un spoles. Atcerē­jos agrāko piedzīvojumu un paskatījos apkārt.
Jā, netālu viens vīrs spiningoja. Prasīju, vai viņam ir gafs, lai brauc palīgā. Vīrs neatbildēja, stāvēja laivā un skatījās uz mani, vēroja, kas notiks. Līdaka nogura un gribot, negribot bija jāpievelk pie laivas. Liela - varbūt septiņi vai astoņi kilogrami. Neatlika nekas cits, kā ņemt ar vienu roku tīkliņa kātu un ar otru roku mēģināt to iemānīt iekšā. Protams, tas nebija iespējams: līdaka tīkliņu redzēja un rāvās prom. Tomēr pabāzu, bet tā bija par lielu. Tiklīdz tīkliņš tai pieskārās, šī apmetās un... prom bija. Mie­rīgi aizpeldēja.
Tas vīrs joprojām stāvēja un brīnījās. Man likās, ka viņam ļoti gāja pie sirds mana nelaime. Drīz no­mierinājos. Ja jau sāk ķerties, tad ari ķeras. Es noķē­ru četras normālas līdakas un vienu smuku asari. Un tad sevi pārliecināju: labi vien, ka tā vecā govs aizgā­ja, kur es būtu licis tādu. Noteikumi nemaz neatļāva daudz noķert.
Makšķernieki arī ir dažādi cilvēki. Parasti jau pa­līdz otram, bet ir ari izņēmumi. Daži slēpj no otra savus vizuļus, jo galvenokārt jau tie nodrošina pa­nākumus. Dažādos laika apstākļos jāprot izvēlēties piemērots māneklis. Un tad nu vīrs pārtrauc spinin­gošanu, kad tuvojas otra laiva. Lai neredz!
Reiz man gadījās ar kādu draugu spiningot no vienas laivas. Vienā tās galā bija speciāla kaste ar ūdeni zivīm. Kad draugs noķēra līdaku, viņi domīgi skatījās uz laivas galu. Tur jau priekšā bija mana līdaka. Un viņš izdomāja, ielauza savai līdakai astes spuru. Lai noteikti zinātu savējo...-
Reiz uz sezonas atklāšanu Babītē paņēmu līdzi kaimiņu, jo redzēju, ka viņš arī nopircis spiningu. Pirmo reizi viņš spiningoja kārtīgā ezerā no laivas. Centos nesmieties, atceroties savu jaunību. Noķerto līdaku viņš pacēla gaisā un tā turēja, kamēr es sau­cu: «Liec taču to laivā!» Vīrs darbojās tik nervozi, bet... rezultāts izrādījās pārsteidzošs. Mēs katrs noķē­rām kādas astoņas līdakas, bet viņam bija lielākas! Biju pārliecināts, ka turpmāk viņam vairs nebūs jā­brauc uz Babīti. Notika brīnums - viņš vairs ne rei­zes nebrauca man līdzi. Nepajautāju, kāpēc. Varbūt sieva neļāva? Varbūt viņai nepatika zivis tīrīt? Bet daudzi makšķernieki pat nelaiž sievu pie šī darbiņa.
Gadās, ka gudrs makšķernieks pats sevi nejauki izjoko. Tā tas notika Daugavas krastā netālu no Ķeguma. Bija vajadzīga īpaša atļauja, lai tur makšķerētu vimbas. Sevišķi labi todien ķērās tiem vīriem, kuri bija ieņēmuši vietas uz betona bluķiem ūdenī. Viņi no tiem nenokāpa, lai nepazaudētu vietu, uz kuru cerēja citi.
Apsēdos krastā, lai apēstu sviestmaizi. Pēkšņi ie­vēroju, ka pie paša krasta seklā ūdenī peld vimbas. Tavu brīnumu! Saucu makšķerniekiem, ka malā peld vimbas. Katrs sāka apskatīt savu tīkliņu. Viens vīrs uz betona bluķa pacēla savu garo tīkliņu, kas karājās kaklā. No viņa tīkliņa izkrita pēdējās zivis. Kā viņš satraucās! Bet bija jau par vēlu. Viņa tīkliņš, kūļājoties ūdenī uz betona bluķa, bija pārdilis. Tagad bei­dzot viņš nokāpa no bluķa un saķēra galvu.



                        Foto: Juris Kuprijanovs
...Bet man bija tā

BRĪNUMS UZ ŪDENS


Rakstnieks Jānis Anerauds arī bijis kaislīgs makšķernieks. Savā grāmatiņā Cilvēki, gadi un ūdeņi viņš aprakstījis gadī­jumu Slocenes ezerā.
Kādā svētdienā, ejot uz ezeru un spiningojot, es ieraudzīju pie krasta niedrēm vējā piedzī­tu nelielu dēļu plostiņu. Vējš bija mainījis virzienu, un plostiņš atradās aizvēja krastā. Iz­mēģinājis, ka tas gan iegrima centimetrus desmit, piecpa­dsmit zem ūdens, tomēr manu svaru turēja, es ar koku atstū­mos no krasta un, ļaudams, lai vējš mani lēnām dzen pāri eze­ram, spiningoju. Jau ap ezera vidu ieraudzīju, ka krastā pie laivu stāvvietas sapulcējušies cilvēki un, kā man šķita, jūs­moja par ezera skaistumu. Ceļš no pilsētiņas cauri mežam uz Slocenes ezeru bija iecienīts Ķemeru sanatorijas iemītnieku pastaigas maršruts. Tādēļ se­višķu vērību krastā stāvētājiem nepievērsu, vairāk domādams, kā uz nestabilā transporta lī­dzekļa bez izpeldēšanās pārkļūt pāri ezeram, jo, tiklīdz va­jadzēja noņemt no spininga un ielikt mugursomā zivi, tas pra­sīja maksimālu uzmanību. Kad nokļuvu piekrastes sēklī un, no­kāpis no plostiņa, kas tūlīt uz­peldēja virs ūdens, sāku brist malā, krastā stāvošajā pūlītī, kurš pa mana ceļojuma laiku bija krietni pieaudzis, atskanē­ja vilšanās saucieni. Tikai tad es aptvēru, ka mana stāvēšana uz ūdens bija radījusi viņiem ilūziju par brīnumu. Brīnumi reti notiek tad, kad tos gaida garlaicības mākti cilvēki.

DĀRGUMS

No vairāku pieredzējušu spiningistu mutes biju dzirdē­jis, ka līdakas un asari labi ķe­roties uz sudraba vizuli. Hmm, kur to dabūt? Nolēmu atmest sentimentu un atvadīties no sa­va vienīgā pieclatnieka. Stai­gāju pa Rīgu, lai sameklētu kādu darbnīcu, kur šo dārgu­mu saplacināt. Marijas ielā kāds pulksteņmeistars apņē­mās to tūlīt izdarīt. Viņš izlaida monētu pāris reizes caur valci un - brīnums! - iznāca tieši vizuļa formā. Atlika vienīgi vēl mazliet piestrādāt.
Pēc dažiem gadiem es kon­statēju, ka šī skaistā lietiņa ne­maz nav tik ražīga - citi ne tik dižciltīgi vizuļi bija man ienesuši daudz vairāk. Pastāstīju par to draugam.
-    Nevar būt! - viņš šaubī­jās. - Bet vai tu gandrīz vien­mēr lietoji tikai šo vizuli?
-    O, nē, negribu taču, lai tik dārgu mantu dzelmē norauj kāda sieksta vai diezin kas vēl, kā daudzus citus, kas jau pa­zaudēti. Tikai reižu reizēm iz­mantoju.
-    Hā, un tad vēl ar to gribi dabūt! Mugursomā turēts, taču vizulis nestrādā, kaut tas būtu vai no paša zelta.
  
DOMĀDAMS NEIZDOMĀSI

1965. gada Jāņos nolēmu kaut kur tālāk aizbraukt - Jūr­malā nīkt nebija jēgas, jo līgot toreiz nedrīkstēja, ugunskurus izspārdīja miliči. Tikai pēc kar­tes zināju, kur ir Ļaudona, bet Rīgas nomalē droši balsoju un devos ceļā. Ciemats bija it kā izmiris - vairākām mājām dur­vis bija ciet. Beidzot satiku kā­du večuku, kas iedeva savas laivas atslēgu. Tolaik svešniekam vēl uzticējās.
Iemetu Aiviekstē vairākas gruntsmakšķeres un tad pie­vakarē sāku no laivas spinin­got. Noķēru četras mērenas lī­dakas. Ar makšķerēm dabūju vairākus skaistus asarus. Pēc vakariņām palīdu zem polieti­lēna plēves, lai odi nekož, un izgulējos.
Ciematā, neviens nelīgoja.
Rītā izrādījās, ka pie mak­šķerēm bija ne tikai asari, bet arī neliels samiņš, tāpat neliels zutis. Atkal ar laivu devos upē, bet lāgā neķērās - tikai divas līdaciņas. Rīts bija ļoti skaists, bet ar pārsteigumiem - ciema­tā sāka spēlēt pūtēju orķestris. Sērīgu gabalu. Vai tiešām tik agri jau kādu izvada? Drīz vien sāka skanēt maršs. Sapratu, ka tas ir orķestra mēģinājums.
Upes krastā ieradās liels ganāmpulks, kuru uzraudzīja pusaugu meitene. Neķērās, tā­pēc gāju pie savām mantām. Un tad - brīnums: mugursoma bija, bet polietilēna maisiņi ar zivīm - pazuduši?
Devos pie meitenes.
-    Es nezinu, - skuķēns raustīja plecus. - Jā, govis gan bija pie jūsu mantām, ostīja, šņāca, bet...
Sāku pārmeklēt pļavu. Un atradu savas līdakas. Izmētā­tas. Citu zivju turpretī nebija, pat maisiņa ne. Tad sapratu: es taču zivīm maisiņos uzbēru sāli! Nebija šaubu, ka govis ap­ēdušas­.
Pie Aiviekstes man nepa­veicās arī kādu citu reizi. Tas bija rudens pusē. Uzcēlu telti pakalnā netālu no bijušās hid­roelektrostacijas aizsprosta. Aizmugurē mežiņš, aiz tā mā­jas, priekšā otrpus upei arī mā­jas. Šajā rajonā reizēm bija iz­devies noķert vairākas līdakas. Tovakar tomēr zaļsvārces vizuli ignorēja - tikai pie Vesetas ie­tekas upē noķēru gluži normālu līdaku.
Uz nakti iemetu Aiviekstē dažas gruntsmakšķeres ar trek­nām sliekām. Apēdis sviestmai­zi, gribēju jau līst teltī. Bet kur likt līdaku? Teltī nebūtu gluži labi. Arā atstāt - var paņemt kāds garāmgājējs. Ietinu zivi avīzē un no ārpuses pabāzu zem telts malas.
Rītā vispirms pārbaudīju gruntsmakšķeres. Bija klāt da­ži asari un - ļoti jauki! - smuks ūsains sams.
Gribēju paņemt paslēpto lī­daku, bet... tās tur vairs nebija! Meklēju. Pārbaudīju tuvējos krūmus, bet no zivs ne vēsts.
Kas to būtu paņēmis? Cil­vēks nevarēja zināt, kur noslēp­ta zivs. Hā! Nu skaidrs, ka to pagrābis vienīgi kaķis. Jā, ie­priekšējā dienā taču krūmos re­dzēju milzīgu runci. Viņš tad nu arī šo zvejnieku iemīļoto vie­tu acīmredzot uzraudzīja un pie izdevības pārlūkoja lomus.

ADMIRĀĻA UZNEMŠANA


Tomēr nozīmīgāks noti­kums bija 1976. gada maijā ne­tālu no Kuldīgas. Vilgales pa­domju saimniecības direktors neiebilda, ka es reizēm pēc ko­mandējuma darbiem Kuldīgas dzelzsbetona konstrukciju rūp­nīcā paspiningoju mazajā sov­hoza ezeriņā. Bet 21. maija va­karā nemaz neķērās, jo brāzmoja vējš un duļķojās ūdens.
Pieairējām ar laivu pie cie­mata. Bijām abi ar šoferīti pār­steigti: krastā strādāja jūrnieku vienība. Vairāki vīri hidrokostīmos raka kanālu uz ezeru no īpaši izbūvēta dīka. Citi taisīja galdu un solus, kā arī savda­bīgu galeriju vai tiltu. Un visi skaidrā krievu valodā bieži pie­sauca māti, varbūt jau bija ie­dzēruši.
Jūrnieki neteica, kāpēc tādi darbi. Kad vēlāk atkal biju Kul­dīgā, uzzināju brīnumlietas. Rūpnīcas direktors Voldemārs Vaivads stāstīja:
-    Bija atbraucis Gorškovs. Viņš Vilgalē makšķerēja.
Gorškovs - Vilgalē?! Vai tad viņš ir atvaļināts? Vai viņam vairs nav jāizseko ameri­kāņu zemūdenes?
-    Nav. Viņš ir arī mūsu pu­ses deputāts.
Lūk, kas rakstīts enciklopē­dijā: Gorškovs Sergejs (dz. 1910.g.), PSRS flotes admirālis, Padomju Savienības Varonis (1965). Beidzis M. Frunzes Jū­ras karaskolu (1931). Kopš 1956. g. PSRS Jūras kara flotes virspavēlnieks, PSRS aizsar­dzības ministra vietnieks. PSKP CK loceklis, PSRS AP deputāts.
Tad uzzināju par notikušo. Noskaidrojuši, ka vietējais sa­karu mezgls nespēj uzturēt ad­mirālim sakarus ar visām armādām okeānos un jūrās, tāpēc te nu pacelts gaisā speciāls ba­lons un uzstādīta varena apa­ratūra.
Šefpavārs savukārt no­skaidrojis, ka latviešu nacionā­lais ēdiens ir pelēkie zirni ar speķi, ko savulaik ēduši ar koka karotēm. Tāpēc vienu jūrnieku komandējuši uz Rīgu, lai no­pirktu karotes. Veikalos bijušas tikai krievu skaisti lakotās karotes, jūrnieks tās tad arī no­pircis. Un nu dabūjis pa ādu.
No Liepājas atvesta speciā­la laiva. Kad admirālis atbrau­cis, kara jūrnieki visi noslēpti krūmos. Augstais viesis Vilga­les ezeriņā noķēris vienu ap­mēram kilogramu smagu līda­ku un bijis priecīgs.
Ezerā bijusi vēl viena laiva. Admirālim paskaidrojuši, ka tur zvejo laikam kāds zem­nieks. Protams, admirālis gri­bējis redzēt, kā veicies zemnie­kam. Tas varējis parādīt tikai divas mazas līdaciņas. Admi­rālis lepni rādījis savējo: skat’, prāvāka gan!
Kas tad bijis šis zemnieks? Hā, pārģērbts rūpnīcas direk­tors, rajona makšķernieku šefs Voldemārs Vaivads. Iepriekšējā vakarā noķēris šīs līdaciņas un pa nakti glabājis ledusskapī. No rīta tad ari devies savā sva­rīgajā misijā, kā jau tas augsta viesa uzņemšanas scenārijā pa­redzēts.
Lūk, ko. visu vajadzēja bū­vēt, braukt, vest un organizēt, lai biedrs admirālis noķertu... vienu līdaku.



Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Iesūtītie raksti | Pievienoja: Tukliitis (17.10.2013) | Autors: Arvo
Skatījumu skaits: 2616 | Komentāri: 5 | Birkas: Lielupe, Babīte, Līdakas, parcopi.lv, vēsture, vizuļi | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 5
5 Koka_Klucis   (22.10.2013 11:13)
Forši! ja

4 Anatolijs   (17.10.2013 17:05)
Stundu lasīju chukle
Bet izlasīju. Interesanti! ja

3 kreisais   (17.10.2013 16:55)
Super! Tiešām super! ja
Aizraujoši stāsti hello
Es tik domāju, ko agrāk spiningotāji izmantoja kā pavadu, vai pavadiņas vispār nelietoja? Nevar būt taču, ka atļāva līdakām nokost savus paštaisītos, vai grūti nopērkamos vizuļus? doma

2 Tukliitis   (17.10.2013 15:13)
Šos rakstus rakstījis mans vecais tēvs, pieļauju, ka no viņa man gēnos ir patika pret copi!

Viņš ir redzams pašā apakšējā bildē-saprotams, ka ar lielāko līdaku no visām bildēm :)

1 parcopi   (17.10.2013 15:12)
Baigi labie! Paldies Tukliitim! hello
Par to admirāli vispār cirks :D

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.145.92.172
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv