Foreles un mazās upītes
Mīti, patiesība, personīgā pieredze.

Ievads
Katrs copmanis, kuram patīk staigāt gar mazajām upītēm, kaut kā līdz tam ir nonācis. Katram tas ceļš ir savādāks, bet katrs, kaut ko priekš sevis, šādā copē, ir atradis. Kaut ko īpašu, kaut ko sev ļoti tuvu un svarīgu, kas mudinās doties pie mazajām upītēm vēl un vēl. Katram tās emocijas un sajūtas ir nedaudz savādākas, bet atpakaļ ceļa nav. Vienu paķer stiprāk, citu mazāk, bet ja tas klikšķis notiek - tad cilvēks būs arvien biežāks mazo upīšu apmeklētājs. Ir copmaņi, kurus paķer tik spēcīgi, ka cita veida cope tiek pamesta novārtā, vai pat aizmirsta pavisam. Mani personīgi arī paķēra spēcīgi jau ar pirmo reizi, bet par cik esmu pārliecināts "multimakšķernieks", tad pārējie copes veidi vienkārši sabīdījās un starp tiem tika iespiesti arī mazo upīšu apmeklējumi. Man patīk vairāki copes veidi un par cik mans mērķis nav sasniegt kaut kādas virsotnes un perfektumu kādā no tiem, tad varu atļauties izbaudīt tos visus un būt "multimakšķernieks". Tomēr tieši mazo upīšu apmeklējumi man ir vieni no gaidītākajiem copes izbraucieniem un vieni no sirdij vistuvākajiem...

Sākums
Kāds laiciņš jau ir pagājis, kopš pirmo reizi spēru savu kāju pie nelielas upītes, lai atklātu priekš sevis jaunu copes veidu un iepazītos ar ļoti skaisto strauta foreli! Katra šāda cope ir kā jauns piedzīvojums, bet tieši pirmo reizi laikam atcerēšos ilgi. Tas bija 2012.gada maija sākums. Pirmos soļus pie foreļupes spēru pieredzējuša biedra pavadībā. Man par skolotāju un gidu bija mūsu foruma dalībnieks Kapracis, un tas bija ļoti labi, jo sākumā nesapratu vispār ko un kāpēc es daru. Man nebija ne mazākās nojausmas kādās vietās forele mēdz uzturēties, kā vietai pareizāk pieiet un es pat nezināju kāpēc ar spiningu ir labāk iet pret straumi.

Es nekad agrāk nebiju lietojis svārsta metienu, tāpēc pirmajā reizē man māneklis biežāk lidoja koka zaros un krūmos, nekā vietā, kur es to mēģināju iemest. Paldies Kapracim par pacietību to visu man parādīt un izskaidrot. Iespējams, ka viņš sākumā pat sāka nožēlot, ka ir paņēmis mani līdz copi un manis apmācīšana bija traucēklis paša copei, bet kad viņš ieraudzīja manu sajūsmu par pirmo redzēto forelēnu, kas skrēja līdz manis vilktajam rotiņam, tad domāju, ka vairs nekādas nožēlas nebija.  Man tās bija ļoti patiesas emocijas! Domāju, ka tajā brīdī viņš jau nojauta, ka ir dzimis jauns copmanis, kuram šāda veida cope iekritusi sirdī un tieši pateicoties viņam. Tieši pirmajā reizē sanāca ieraudzīt un apjaust cik dažādas mēdz būt mazās upītes. Toreiz bijām divās upēs un trīs dažādos posmos. Katrs posms bija pilnīgi savādāks.

Pirmais posms bija visai plats un krasti ērti staigājami. Otrais jau bija šaurāks un krasti grūtāk staigājami, bet trešais jau bija ar ļoti grūti staigājamiem krastiem un vēl šaurāks. Pati upe arī bija pilna ar kokiem un tieši pirmajā reizē es arī izplēsu pirmo caurumiņu zābakbiksēs. Kas attiecas uz zivīm, tad pirmā reize man joprojām ir visveiksmīgākā. Pirmajā reizē es noķēru savu lielāko foreli. Toreiz nebija ar ko nomērīt garumu, bet forele bija kādu puskilogramu smaga. Bilde ar diemžēl saglabājusies tikai neliela izmēra un ar zemu izšķirtspēju. Fotoaparāts bija toreiz nosēdies un telefoniem kameras vēl nebija tik labas, kā tagad.

/pagaidām lielākā forele/

Pie kam saglabājusies ir tikai bilde no interneta, oriģināls sen zudis nebūtībā. Bet tas nekas. Pirmajā reizē tiku arī vēl pie mēra līdakas un vēl vienas foreles, plus bija vēl copes. Plus bija iespēja apskatīties kā darbojās pieredzējis copmanis. Āķis lupā bija viennozīmīgi! Bija skaidrs, ka pie upītēm es noteikti atgriezīšos.

Turpinājums
Tālākie mazo upīšu apmeklējumi mani saveda kopā ar bērnības dienu draugu Kasparu, ar kuru ilgus gadus kontakti vairs nebija uzturēti. Sanāca tā, ka viņš internetā izlasīja par manu pirmo pieredzi foreļupēs un uzrunāja mani. Protams, uzreiz arī sarunājām kopīgu izbraucienu. Jau ar pirmo kopīgo izbraucienu uzreiz atradām kopīgu valodu un nemaz nešķita, ka daudzus gadus neesam kotaktējušies. Tā redz, tieši cope un mums abiem sirdij tuvās mazupītes, atjaunoja bērnības un pusaudžu dienu draudzību.

Kaspars tajā laikā bija nesen sācis copes gaitas, viņam ļoti patika upītes un viņš tajā laikā arī bija apguvis mušiņmakšķerēšanu un pat piedalījies Latvijas čempionātā šajā disciplīnā. Tomēr kopīgajos izbraucienos abi darbojāmies ar spiningiem. Tieši ar Kasparu esam apēduši lielāko pudu sāls pie mazajām upītēm. Esam ļoti daudzas reizes smagi aplauzušies. Esam apbraukājuši diezgan daudz potenciālās foreļupes un daudzas no tām tādas nav izrādījušās.

Šur tur esam trāpījuši nepareizos upes posmos, šur tur neīstajā brīdī, bet šo to esam arī atraduši. Esam atraduši skaistas upes un to posmus, esam arī noķēruši zivis, esam atraduši upīti, kurā ir diezgan daudz skaitu alatu, bet pats galvenais - esam piedzīvojuši un izbaudījuši daudz dažādu un ļoti aizraujošu piedzīvojumu! Kas tik nav noticis kopīgajās copes reizēs. Ir bijušas ierautas plaķenes mašīnas riepā, braucot uz copi, ir iekrists ūdenī ar tādu blīkšķi, ka tuvākajā apkaimē visas zivis točna pamūk prom, ir zviegts pie upes tā, ka pat putni bēg prom, ir trāpīts zem lielas krusas. Īsāk sakot, ir raibi gājis, bet tieši tāpēc katru šādu izbraucienu uztveru kā piedzīvojumu un izbaudu to.

Savos meklējumos esam vadījušies arī no Broņislava Liepnieka grāmatām par forelēšanas piedzīvojumiem, Jāņa Jaunsudrabiņa rakstiem un grāmatas par Jāni Jaunsudrabiņu, kā arī, no citas literatūras. Ar upītēm, kurās dzīvo skaistā zivs forele, parasti neviens nedalās, tāpēc informāciju ir jāmeklē savādākos veidos. Pieminētajos literatūras avotos var atrast daudz norādes un pat precīzu vietu nosaukumus un posmus, bet tur ir viens bet.....
Tie visi notikumi ir risinājušies sen, bet daba mainās. Arī upītes mainās. Dažas upes ir palikušas par grāvjiem, ar ļoti zemu ūdens līmeni, dažas ir sačakarētas cilvēku darbības rezultātā, dažās vienkārši vairs nedzīvo foreles, tāpēc citiem makšķerniekiem, kas vēlās iet līdzīgu ceļu foreļupju meklēšanā, iesaku pārāk neuzticēties šādai novecojušai informācijai. Protams, ka joprojām ir daudz kas noderīgs no šādiem informācijas avotiem, tomēr paļauties tikai uz tiem - nevajag. Visvērtīgākā ir paša pieredze. Viens mazs atgadījums. Aizbraucām ar Kasparu uz vienu šādu Broņislava aprakstītu upīti. Brienam pa brikšņiem upes virzienā, bet upes nav! Vienkārši nav. Visi GPS un kartes rāda, ka esam pie upes, bet viņas tur nav. Ir tikai kaut kāds melns pārpurvojies ūdens, kas galīgi neizskatās pēc upes.

/pārpurvojusies, kādreizējā upe/

Toties atpakaļ ejot ieraudzījām, ka grāvis, kurš tek gar Latvijas Valsts Mežu uzbūvēto ceļu ir ļoti straujš. Sanāk, ka upe kaut kādā brīdī ir izlauzusi sev ceļu uz šo grāvi un tagad tek taisni pa to, bet iepriekšējie smukie līkumi, kas ir bijuši, tagad ir vienkārši pārpurvojušies.

/upe tek pa grāvi/

Tas ir tikai viens no piemēriem kā uzticoties šādai novecojušai informācijai, var iebrist purvā.

Kā man notiek jaunu upīšu meklēšana
Šis process ir nepārtraukts un meklēšanas režīmā atrodos visu laiku. Kaut kur braucot, manu uzmanību vienmēr piesaista visas mazās upītes, kurās trāpās pa ceļam. Braucot pāri kādai upītei, es vienmēr samazinu ātrumu, vai pat apstājos un upīti aplūkoju. Ja upe šķiet perspektīva, tad to lieku aiz auss un iespējams nākamais izbrauciens būs uz kādu no šādi atrastajām upītēm.

Laižoties ar laivu pa kādu lielāku upi, arī vienmēr pievēršu uzmanību visām mazajām upītēm, kas tajā ietiek. Ja šķiet perspektīva, tad droši var doties iepazīties ar šādi atrastu upīti. Par perspektīvām es uzskatu upītes ar gana strauju tecējumu, forši ja ir akmeņi un krācītes, līkumi un bedrītes. Ja tecējums ir lēns un gar malām aug lēpenes, tad tāda upe, vai konkrētais posms mani neuzrunā.

Man patīk skaistas upītes un ideālajā variantā man patīk, ja pa tām var brist. Jo pa upi iet ir vieglāk, nekā pa aizaugušajiem krastiem.  Esmu atradis upītes, kurās esmu noķēris foreles, bet kuras mani vizuāli neuzrunā un līdz ar to negūstu baudījumu no copes tik, cik varētu. Un ir otrādi, kad upe ir pasakaini smuka, bet foreļu, vai vispār zivju - nav. Bet brienot pa šādu upīti, sirds tāpat gavilē. Jo tieši tas dabas skaistums pat ir svarīgāks par to foreli. Dažas perspektīvas upītes esmu pamanījis draugu, kuri nav makšķernieki, publicētajās bildēs un šādos gadījumos nekautrējos pajautāt kur tāda vieta ir. Vērā ņemu informāciju no dažādām publikācijām un literatūras.

/foreles nav, ir ālants un sapals/

Piemēram tūristiem domātās publikācijās var atrast interesantu informāciju, vai laivotājiem domātā literatūrā. Labu un ticamu informāciju var iegūt no vietējiem iedzīvotājiem, bieži vien tie ļoti labprāt aprunājās un izstāsta visu kā ir. Tā, ka tas informācijas filtrēšanas process ir nepārtraukts un lielākā daļa upīšu arī caur šādu informācijas filtrāciju ir atrasta. Ir gan arī vesels saraksts ar upītēm, kur nevajadzētu atgriezties! Bet atkal ir spēkā tas, ka daba mainās. Kur šogad zivju nav, iespējams pēc pāris gadiem viss būs labi un otrādi.

Jāņem vērā arī apdzīvotu vietu tuvums un makšķernieku spiediens uz konkrēto upīti. Pie dažām ir konkrētas takas izbradātas.

Nekārtības mazajās upītēs
Tieši apdzīvotu vietu tuvumā pārsvarā arī sanāk sastapties ar lielākajām nekārtībām. Bieži vien tādās vietās ir samestas "zakiduškas" ar tārpu uz āķa un māju tuvumā nereti ūdenī atrodas murdi. Tādās vietās arī ir vairāk cilvēku atstāto atkritumu. Vai tiešām grūti aiz sevis savākt to, kas atnests līdz tai upei? Bet vēl lielāku postu manuprāt taisa bebri. Tie ir savairojušies krietni par daudz.

Ar saviem dambjiem viņi bieži vien nodara lielu kaitējumu. Applūst apkārtējās terotorijas, ūdens paliek stāvošs un grunts sāk palikt dubļaina tādās vietās. Lai arī zivis pie bebra dambja uzturās un arī uzplūdinājumā tās var noķert, tomēr ļaunumu tāds dambis nodara krietni lielāku. Upei pazūd tecējums un bebra aizdambētie posmi pārpurvojās.

Kas dīda doties pie mazajām upītēm
Šis laikam ir katram ļoti individuāli. Tā noteikti nav forele. Zivs, protams, ir pasakaini smuka un ķert to ir bauda, bet kā jau minēju, ja upe nav skaista, tad tāda cope līdz galam gandarījumu nesniedz. Pie kam tik pat lielu prieku sagādā arī alatas, ālanta, vai sapala noķeršana. Arī līdakas, lai gan to klātbūtne baigo sajūsmu neizraisa. Toties ar vieglo spiningu un upē, gandrīz jebkura zivs sagādā baudu, to izvadot.

Lai gan nenoliedzami forelei piemīt kaut kas pat nedaudz maģisks un šī skaistā zivs vilina. Pie mazajām upītēm dīda doties piedzīvojumu garša, jo katrs šāds brauciens ir kā ekskursija. Šādā veidā ir redzētas daudzas vietas Latvijā, kuras es visticamāk nebūtu redzējis. Tā ir iespēja pabūt pie salīdzinoši neskartas dabas, apskatīt dažādas skaistas klintis un citus dabas skatus, bieži vien satikt kādu meža zvēru, tā sanāk ļoti laba pastaiga un šādi izbraucieni sniedz gan fizisku, gan morālu gandarījumu.

/skaista klints nekurienē/

Bieži vien vieta ir tik smuka, ka aizmirstās par copi, var vienkārši piesēst uz akmens un pavērot apkārtni.

Uz ko ķeru
Godīgi atzīšos, ka 90% gadījumos ķeru uz labiem un nelieliem rotiņiem. Mepss, Abu Garcia, Leons u.t.t. Ķeru arī uz voblerīšiem un reizēm uz kādu šūpiņu.

Šogad nedaudz paeksperimentēju ar mākslīgajiem kāpuriem, bet šādā veidā vēl neviena zivs nav manā kontā. Laikam jāiegūst lielāka ticība šādai ēsmai un jāpiešauj roka. Te pie viena varētu gan apstiprināt, gan apgāzt mītu par to, ka forele ir tramīga zivs. Viss atkarīgs no situācijas.

Citreiz grābj pie pašām kājām un agresīvi un no vienas vietas to var izmānīt vairākkārt, ja ar pirmo reizi neuzsēžās, bet citreiz tiešām uzvedas ļoti tramīgi un mazākā neuzmanība vai kļūda, var maksāt copes esamību. Viss laikam atkarīgs no zivs apetītes tajā laikā posmā, ūdens redzamības un no forelei vien pašai zināmiem apstākļiem.

Nobeigums
Nobeigumā vēlos pateikt, ka esmu ļoti priecīgs, ka dzīve ir iegriezusies tā, esmu iepazinies ar šo mazo upīšu vilinājumu. Tās tiešām ir spēcīgas emocijas, pabrienot pa kādu upīti un izbaudot visu, kas ar šādu brišanu ir saistīts.

Agrāk vairījos tādos izbraucienos doties viens, kaut vai tīri no drošības viedokļa, bet nu jau vairākas sezonas šādos braucienos dodos arī viens un pavisām mazās upītēs, tā pat ir priekšrocība. Tagad šādu piedzīvojumu varu izbaudīt gan viens, gan kopā ar kādu. Vēl joprojām konsultējos un prasu padomus Kapracim, jo viņš mani uz šīs taciņas uzveda un uzskatu viņu par sava veida skolotāju. Paldies viņam par to. Vēlos arī pateikt paldies Kasparam, ar kuru visvairāk ir sanācis pabraukāt pa šādām copītēm un, ka viņam ir pieticis arī pacietības pēc tukšajām reizēm eksperimentus turpināt. Domāju, ka mūs gaida vēl ne viens vien piedzīvojums. Katrā gadījumā sezonas laikā es noteikti vairākas copes veltīšu tieši mazajām upītēm. Tagad jau gan sācies liegums paturēt foreles un tas ilgs līdz 30.novembrim, toties sezonu var uzsākt krietni agrāk, nekā cita veida copi. Ezeri vēl ir aizsaluši, kad jau var doties kādā izbraucienā uz upīti. Lomi tādā agrā pavasarī pārsvarā izpaliek, toties var sajust pirmās pavasara vēsmas un pārējos šādas copes labumus.

Nobeigumā piebildīšu - esiet saudzīgi pret dabu! Neesiet negausīgi un daba jums to atmaksās un pasakainām emocijām! Ne asakas visiem!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!