Interesanti. Es gan tik smalki nezinu. Man vienkārši dikti patīk šis hobijs un tas ir arī viss. Varbūt neesmu tik emocionāls

Man radās pēkšņa vēlme papildināt Aigara rakstā aizsākto tematiku. Daudz kam no tur teiktā piekrītu, bet daudz kur, tomēr, mūsu domas nedaudz dalās. Ne velti katrs cilvēks ir individualitāte. Mana dzīves filozofija, attiecībā konkrēti uz vīriešiem, skan aptuveni šādi: vīrietis pēc dabas ir mednieks! Ja kurai dāmai vīrs nav vai nu mednieks vai makšķernieks (vai abi), tad nesapriecājieties par agru – iespējams, viņš ir brunču mednieks... Jā, šis senais instinkts ir neatņemama sastāvdaļa no makšķerēšanas procesa tieši priekš manis un daudziem citiem makšķerniekiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tas ir kaut kas neharmonējošs ar dabu, apkārtējo vidi. Tieši otrādi! Reizēs, kad esmu pie ūdeņiem, es it kā atslēdzos no visas pasaules, no ikdienišķajām problēmām, stresa. Te un tagad ir vieta citām kaislībām! Šajās laimes stundās priekš manis eksistē tikai tieši tik daudz kā vien ūdenstilpe, es un milzīgs azarts . Var teikt, ka tā ir kā sava veida meditācija. Ja šo harmoniju bojā kaut kādas blakus izpausmes, piemēram, bieži telefona zvani, tad man tas manāmi bojā noskaņojumu.
Tā nu ir sanācis, ka nāku no makšķernieku/zvejnieku dzimtas un jau no pašas mazotnes ir nācies vērot citus mūsu dzimtas vīriešus. To, kā vēl pirms gaismas vectēva mājās bija dzirdama enerģiska, satraukuma un vienlaicīgi miera pilna rosīšanās pa virtuvi. Kā viņi atgriezās no rīta vai vakara copes. Acīs nepārprotami bija lasāmas emocijas – kā prieks par lieliskiem lomiem, tā neliela vilšanās par neizdevušos izgājienu uz ūdeņiem. Sētas vidū, netālu no saimniecības ēkām, stāvēja paliels koka galds, uz kura tika liktas, mērītas, svērtas, kā arī tīrītas vīru trofejas un ne tik izcilas zivis  . Parasti loma autors neuzticēja nevienam citam tīrīšanu – pārējie varēja vien stāvēt maliņā un vērot, priecāties, nedaudz apskaust (utt.) lomu. Tā mūsu ģimenē tiešām vienmēr ir bijis, par to, lai uzticētu loma apstrādi sievām vai citiem nevarēja būt ne runas. Tā ir kā sava veida rituāla, ceļa iziešana – no brīža kad dodies makšķerēt līdz loma pārnešanai mājās un tā sagatavošanai tālākai lietošanai. Pat gatavošanu ne vienmēr uzticēja sievām...
Un kā Jūs domājat, kas varēja sanākt no manis to visu vērojot!?

Man ir ļoti līdzīgas sajūtas, bet ir arī tā, ka tas loms tomēr ir svarīgs. Ja vairākas reizes pēc kārtas ir tukšās, tad kaut kā tas prieks noplok
Bet vispār pareizi esi visu uzsvēris, vienīgais ko vēl varu piebilst, ka cope ir narkotikas. Bez copes nevar. ja ilgāku laiku nav būts uz copi, tad gandrīz reālas lomkas sākās

Ļoti precīzi aprakstīji