Sen lolots copes izbrauciens. Atgriešanās pie bērnības ūdeņiem

    Kaut kā šogad copes reizes atklātos ūdeņos man nesanāk tik bieži, kā gribētos. Ūdeņi apmeklēti līdz šim tikai 2 reizes – reizi uz līdakām laivošanas sezonas atklāšanā, otru uz brekšiem. Abas reizes loms bija tīri labs, attiecīgi 5 līdakas un 5 plauži. Abas reizes biju savos laukos, ūdenskrātuvītē uz Rēzeknes upes, vietā, kur agrā bērnībā uzsāktas makšķernieka gaitas.
    Daudzi laikam domā, ka esmu tikai un vienīgi profesionāls vēžotājs, bet tā īsti nav  - esmu makšķernieks ar stipru noslieci uz vēžošanu. Tā kā šobrīd vēži maina čaulu un mājinieki jau ieminās, ka sen nav zivtiņa ēsta, nolemju pa nedēļu izbrīvēt kādu pēcpusdienu izbraucienam pēc zivīm. Protams, ka atkal tēmēju uz savu mīļo lauku krātuvīti, kur, zivis ir, lai arī paviltīgas, taču gadu gaitā ir apgūts, kā pie šīm tur tikt, otrkārt, krātuve, lai gan daļēji aizaugusi, taču caurtekoša ar visai tīru ūdeni, līdz ar ko ļoti garšīgām dažādu sugu zivīm. Ar brāli izlemjam laicīgi, ka X reizei jābūt līdz sestdienai, kad mainās mēness fāze un krātuves kaprīzās zivis, kas ļoti personīgi uztver pat mazākas laika izmaiņas, pilnīgi noteikti ignorēs jebkuras ēsmas vai ņems ļoti slikti. Pie vainas ļoti labā barības bāze, jo krātuvē ļoti daudz zālainu un seklu līcīšu, kur uzlasīt barību gan miermīlīgajām, gan plēsīgajām zivīm, tāpēc jebkura novirze no normas un komforta izjūtas ir garantēta neķeršanās.
    Ir piektdienas pusdienlaiks un es jau esmu ceļā uz vecvecāku māju pusi. Līdzi paņemta gan makšķere, gan ultravieglais spinings. Mans pamatmērķis, protams, ir asari, bet neskādēs arī kāda līdaciņa, tāpēc spiningošana notiks pārsvarā uz rotiņiem, bet tiks lietota tieva un īsa, bet pavadiņa, jo „dūcēnu”, kuri var nokost rotiņus, krātuvē netrūkst. Salasām ar brāli ātri ekipējumu un nevilcinoties dodamies uz 3 kilometrus attālo krātuvi. Saule cepina vēl ne pa jokam, taču ir jābūt uz vietas laicīgi lai veiktu makšķerēšanas apstākļu izlūkošanu, savāktu kādu garšīgu ēsmu asariem un tamlīdzīgi.
    Drīz vien esam upes/krātuves krastā, laivas piestātnītē. Vecā labā koka laiva ar ne mazāk veciem koka airiem, vēl tīri labā stāvoklī jau mūs lepni sagaida, netieši vilinot ātrāk samest tajā visas copes mantas un doties ūdeņos, taču to darīt nesteidzamies, ļoti apdomāti un nesteidzīgi savācam visu līdzi ņemšanai, lai nekas netiktu aizmirsts krastā un netiktu piesaukta neveiksme copē. Tā ir viena no retajām copes māņticībām, kas man piepildās apskaužami regulāri, lai gan negadījums numur viens, kas nesola lomu, ir pa ceļam uz copi satikts zaķis – tā ir māņticība/pazīme vēl no vecvectēvu laikiem, kas arī man vienmēr beidzas bez loma. Agrāk, ja pakliegt Rāznas zvejniekiem ”zaķis!”, vada vilkšanas laikā, tad labāk ir, ja tu māki ļoti ātri skriet!
    Beidzot viss ir sakārtots copei, koka laiviņa atstāj piestātni un ātri vien attālinās no krasta, graciozi šķeļot viļņus un viegli slīdot uz priekšu. Lūk, atkal paveras aina, kas mīļa jau no bērnības. Redzu gan līcīti, kur esmu pirmo reizi makšķerīti turējis un noķēris pirmo vīķi, gan salu, uz kuras vectēvs jaunajam makšķerniekam mazgāja dupsi un pieķēzītās zeķubikses un uz kuras pēcāk, studentu gados, taisīti studentu vakari. Katrs līcītis, katra upes gultnes kantīte ir pazīstami un kādreiz krustām šķērsām izbraukāti un izstaigāti (ziemā) ar dažādiem copes rīkiem. Tā ir krātuves pati augšdaļa, kur ietek Rēzeknes upe. Kaut cik dziļš ir tikai upes gultnē, kuru var labi atšķirt pēc ap to izteikti saaugušām zālēm, vai ap to uzpeldējušām zāļu saliņām, kas radušās sapūstot augu saknēm un uzpeldot velēnām augšup. Neticami, bet te kādreiz ir bijušas pļavas, bet uz manas mīļās salas vēl ir saglabājušies ierakumi no kara laikiem. Viennozīmīgi, tā ir viena no manām mīļākajām vietām pasaulē, mans mazais paradīzes stūrītis, jo tik daudz šeit ir piedzīvots.
    Līmenis krātuvē ir visai augsts, taču laiks ir pārāk skaidrs, lai šādā seklumā patreiz kaut ko noķertu. Izlemjam seklumus atstāt vakaram, kad saule noslēpsies aiz koku galotnēm un pierims vējš un doties uz leju pa upi/krātuvi, pa ceļam izlūkojot situāciju ar zivīm un paspiningojot, bet pirms tam iebraucam zālēs sagatavot ēsmu vakara copei ar makšķerēm. Viennozīmīgi, meklējam tikai un vienīgi spāru kāpurus – garantēta smuko asaru ēsma + smukas citu sugu zivis. Nākamā dilēma ir starp kāpuru ieguves veida izvēli – vai nu jālasa no ūdensaugiem ar asām, durstīgām lapām iegarenās formas kāpuri, vai ar ķeseli jāskalo no dūņām ieapaļie. Uz abiem kāpuru veidiem ņem vienlīdz labi, tāpēc nevēlēdamies nosmērēties ar dūņām, izvēlamies pirmo alternatīvu un braucam pie durstīgajiem augiem (skat.foto). Kāpuru nav visai daudz, lielākā daļa pieaugušo kāpuru jau ir izšķīlušies, taču to šo salasīt var, parasti šo patēriņš copē nav pārāk liels, jo ņem visai lielas zivis, neskaitot asarus, kuru mazie īpatņi spēj pieveikt arī salīdzinoši lielus kāpurus.

1.attēls. Šādās zālēs tiek lasīti spāru kāpuri. Atsevišķu zāli uzmanīgi paceļ aiz vairākām lapām vienlaicīgi un no augšas skatās starp lapām vai nav kāpuru, ja kāds ir, tad viņu ātri jāsatver, kamēr nav aizbēdzis. To procesu var apgūt tikai izmēģinot pašam.

2. attēls. Lūk, arī paši kāpuri!

Kad kāpuri, beidzot, ir uzlasīti pietiekamā daudzumā kādai vakara copes stundai ar makšķerēm, dodamies pa krātuvi uz leju mētājot spiningu. Pirmā cope diezgan ātra un man jau laivā spārdās asaris, kurš pagrābj 3 numura rotiņu, pēc minūtēm 15 pievienojas vēl viens ašuks. Liekas, ka tā lieta aizies, taču nekā nebija, uz spiningu tie tā arī paliks vienīgie asari šovakar. Sākas nemitīgs ķer un laid - pāris stundu garumā tiek izvilktas un atlaistas uz mums abiem vismaz ducis zemmēra līdaciņu, kas šajā saulē neizbrīna. Brālim pa starpai uz 4 numura rotiņu, priekš manis ļoti negaidīti, izdodas noķert ne to lielāko ruduli, tas ir mūsu abu rekords, uz 1 vai 2 numura rotiņiem ruduļu ir noķerts gana daudz, bet lai uz Nr.4! Secinājums rodas tikai viens, jo tālāk uz leju un dziļumu, jo zivju mazāk un mazākas. Krātuves augšdaļā līmenis ir gana liels, lai zivis varētu nebēdnīgi dzīvoties pa seklajiem līcīšiem. Tuvojas vakars, paliek vēsāks un mērķtiecīgi ņemam kursu atpakaļ, uz krātuves augšgalu. Atbraucot gandrīz uz iepriekš noteikto makšķerēšanas vietu, vēl nolemjam biku paspiningot, kas visai īsā laika sprīdī mums dod 3 ne pārāk lielas, bet mēra līdaciņas. Kad pēdējie līdaku aktivitātes viļņi ir cauri, beidzot piestājam uz vienas upes gultnes kantītes, kas arī pazīstama jau no bērnības. Tinam laukā makšķeres, uzstellējam palielu dziļumu, uzspraužam uz āķiem dienā uzlasītos spāru kāpurus un lēnītēm sākam pludināt gar pašu grunti. Pirmā cope pirmajā laidienā un plaukstinieks plicis jau spārdās pa laivu. Tad 15 minūšu pauzi pārtrauc 4 smuku asaru (viens no kuriem, grami 400), 2 ne mazāku ruduļu un vienas smukas raudas pieķeršanās. Nemanot laiks paskrējis, vēl varētu sēdēt, jo vakars gaišs, taču jāmēro ceļš mājup un cienīgi jāapstrādā paturētais zivju loms, kas kopā jau ir gana labs pāris paēšanas reizītēm. Satinam makšķeres un dodamies prom, lai gan zivju lielā aktivitāte vēl tikai sākas. Karstā saule ir prom un plaunkšķi dzirdami pa visu krātuvi, zivis beidzot atstāj savas slēptuves un dodas seklajās vietās barības meklējumos, tās te allaž ir aktīvas līdz pat pašai tumsai.

4. attēls. Brāļa noķertais rudulis uz Nr.4 rotiņu un pats rotiņš. Viennozīmīgi, šis bija šīs dienas pārsteidzošākais loms.

5. attēls. Redz kur arī viens kārtīgs asaris, viens no tiem, ko noķēru šajā copes reizē tikai un vienīgi uz spāres kāpuru, manu superēsmu.