Vēža vieta dabā un vēžotāja ētikas principi

Pēc zināmas pauzes, tagad, vēžu ķeršanas sezonas sākuma laikā, piedāvāju jūsu uzmanībai rakstiņu par vēžu funkcijām dabā un par to, kā mums, vēžotājiem un citiem dabas draugiem, vajadzētu izturēties pret šo mūsu dabas resursu. Rakstam ir nedaudz filozofiska pieskaņa, tāpēc lūgšu pārāk bargi to nevērtēt.

            Tāpat kā citi dzīvie organismi, arī vēzis ieņem noteiktu nišu ekosistēmā. Tas piedalās ūdenstilpes, kura pati par sevi ir kā dzīvs organisms, dzīvības procesos ne mazāk par citiem organismiem. Pietiekošs vēžu daudzums sekmē ekoloģisku līdzsvaru ūdenstilpnē. Tā dzīvības procesu realizēšanas rezultāti ir tīrāks no piesārņojumiem un ūdensaugiem ūdens, kas ļauj apturēt tik ūdeņus degradējošus procesus, kā, piemēram, eitrofikācija – ūdenstilpju aizaugšana, paseklināšanās, ūdens kvalitātes krasa pazemināšanās un (nedod Dievs) pārpurvošanās. Kā jau daudzreiz esmu minējis iepriekšējos rakstos, vēzis pārtikā lieto pārsvarā augu valsts izcelsmes barību – ūdensaugi, mazāk zoobentosu – kāpuri, gliemji un vēl mazāk zivis un abinieki (vardes) – tikai slimos vai kritušos īpatņus. Vēzis nesastāda būtisku konkurenci zivīm attiecībā uz barību. Apēdot augus, vēzis līdz ar to veicina skābekļa ekonomiju, kas tiktu patērēts ziemā augu atlikumu sapūšanai. Tas pats arī attiecībā uz kritušajiem dzīvajiem organismiem.

            Tāpat kā dabā kopumā, tā arī atsevišķā ekosistēmā, mūsu gadījumā, ūdenskrātuvē, var runāt par kopējās masas un enerģijas nezūdamību, protams, ne uz 100%, bet lielā mērā tāpat. Vēžu neapēsti augi sapūstot piesārņo ūdeni ar dūņām un atņem ūdenim skābekli. Ūdens kļūst piesārņotāks ar dūņām, kas lielā mērā ir atkritumi, un tas atkal veicina vēl labvēlīgākus apstākļus tālākai un plašākai ūdenstilpes aizaugšanai. Šinī gadījumā masa uzkrājas augos un atlikumos, ko augi pilnībā neizmanto – dūņās, atņemot dzīves telpu un ūdens, līdz ar to arī dzīves, kvalitāti dzīvajiem organismiem (zivīm, piemēram). Gadījumā, kad augu masas lielu daļu patērē uzturā vēži, no tā iegūst ūdens kvalitāte – bagātība ar skābekli un tīrība, vēži savukārt daļēji papildina ar sevi daudzu zivju sugu barības bāzi un arī mazina zivju slimību iespējas, apēdot slimās un beigtās zivis un citus atmirušos dzīvnieku valsts organismus. Tādā gadījumā ūdenstilpē notiek pastāvīga masas aprite, neļaujot veidoties grūti izmantojamiem atlikumiem – iepriekš minētajam sapropelim (dūņām). Vēži tāpēc pelnīti tiek saukti par ūdeņu sanitāriem, sētniekiem, atkritumu savācējiem :).

            Taču viss ir labs, kas ir ar mēru. Nevar teikt, ka jo vairāk vēžu, jo ir labāk. Pārliekas kopējās ūdenstilpes organiskās masas svārstības tajā vai citā virzienā izjauc līdzsvaru... Pārlieka vēžu savairošanās ūdenstilpnē var arī nest negatīvas sekas. Ja tiks apēsti visi augi, tad nebūs, kas ražo skābekli, nebūs barības mikroorganismiem un kukaiņu kāpuriem, kas savukārt ir zivju un zivju mazuļu barība. Lielākajā daļā gadījumu var neuztraukties, ja cilvēka iejaukšanās ūdenstilpnes dzīves procesā nav pārāk liela, ūdenstilpne pati brīnumainā kārtā spēj tikt galā ar gandrīz jebkuru tajā radušos situāciju, itkā tā būtu dzīvs organisms un spētu domāt un pati pieņemt loģiskus, pēc dabas likumiem (ne vienmēr izprotamiem cilvēkam), lēmumus. Tāpēc, ja jāizšķiras globāli par vai pret vēžiem ūdenstilpnē, tad tas ir viennozīmīgs „Par”!...

            Intensīvā un daudzviet nevīžīgā lauksaimniecība PSRS laikos ir radījusi īsā laika periodā tik būtisku ūdenstilpju aizaugšanu, ka vēži varētu būt lielisks dzīvības procesu pašregulēšanās mehānisms tajās, tur kur tas vēl nav par vēlu... Mūsu vietējie (platspīļu) vēži ir visai prasīgi pret ūdens kvalitātes rādītājiem, tāpēc ļoti lielā daļā Latvijas ūdenstilpju nevarētu būt pielietojami šai misijai, līdz ar to aktuāls paliek jautājums vai šim nolūkam nevarētu izmantot svešās vēžu sugas (šaurspīļu vēzis, dzeloņvaigu vēzis u.c.), kuras ir mazāk prasīgas pret dzīves apstākļiem, pietam, viegli adaptējas un visai ātri savairojas, galu galā izpildot savu tiešo funkciju.

            Lūk, šeit mēs arī nonākam pie iespējamas problēmas – vēžu pārliekas savairošanās, kas gan ne vienmēr ir problēma, jo ja ir daudz vēžu, tad tos mēs, cilvēki varam daudz ķert un lietot pārtikā un citām vajadzībām. Tieši tā arī notiek daudzās pasaules valstīs, tur izmanto šo dabas resursu, un mums par nožēlu jāsaka, ka ļoti veiksmīgi. Kāpēc ir vairumā jālieto importētās no citām valstīm garneles, ja ar mūsu lielo ūdeņu daudzumu mēs paši varētu saražot vismaz tikpat vērtīgu pārtikas produktu. Labāk pilni ezeri ar vēžiem, nekā tie paši ezeri pilni ar zālēm un sapropeli, kuru mēs ne tuvu vēl neesam iemācījušies izmantot. Pietam, kā jau minēju, tad daudzos gadījumos, vēžu pārliekas savairošanās gadījumā, daba pati spētu ieviest līdzsvaru, dažādā veidā sekmējot uz kādu laika periodu vēžu skaitu, piemēram, ar vēžu slimībām.

            Šobrīd , kad mūsu ūdeņi lēnā garā (daudzviet visai strauji) ir atkopušies no kādreizējā piesārņojuma un ļoti daudz kur vēži ir savairojušies ļoti daudz, arī paliek aktuāls šis jautājums. Jautājums ir par stingrajiem vēžu ieguves ierobežojumiem mūsu Valsts ūdenstilpnēs. Ļoti daudzās ūdenstilpnēs speciālistu novērtējuma rezultāti viennozīmīgi izceļ vēžu pārliekas savairošanās problēmu, kas aiz sevis slēpj tādas problēmas, kā vēžu vidējā izmēra krasa samazināšanās, vēžu slimības u.c. negācijas. Var neuztraukties, daba lielumā gadījumu tiks galā un vēži pazudīs, bet jautājums ir tāds, kas ir labāk vai ļaut vēžiem izsprāgt, uz kādu laiku pazūdot no ūdenstilpnes, vai arī ļaut cilvēkiem šos vēžus iegūt un gūt no tiem reālu labumu, kā no vietējā dabas resursa. Neapšaubāmi, ir ūdenstilpnes, kur vēži būtu saudzējami, piemēram, tās, kurās tie nesen ielaisti, bet tas neattaisno vispārēju aizliegumu to ieguvei... Par esošo licencēto vēžošanas kārtību mūsu Valstī, kurai ir vairāk negatīvu nekā pozitīvu aspektu, es šeit neizplūdīšu, savu viedokli vairākkārt esmu paudis mūsu lapas forumā un pie tā arī pieturos...

            Nākamais jautājums, pie kā gribu apstāties šajā rakstā ir vēžotāja ētika. Runa ir par mūsu izturēšanos pret dabu vēžojot. Ja jau nākam pie ūdeņiem veikt šīs aizraujošās un interesantās vēžu medības, tad tāpat, kā baudot citus dabas labumus, arī šajā brīdī piedomājam par to, kas paliks pēc mūsu viesošanās reizes. Paši vien esam savas laimes kalēji , tā teikt ja dārzu kopt, tad tas nesīs augļus, ja kopt un saudzēt upi/ezeru, tad vēži vienmēr būs pietiekoši. Par piemēru var minēt kaut vai to pašu upes gultnes reljefa minimālu pārveidošanu (akmeņu pēc vēžu meklēšanas atlikšana vietā, alu neizjaukšana) – ja vēžiem būs pietiekami daudz mājvietu attiecīgā upes posmā, tad tie tur arī centīsies uzturēties un vēžotājam būs ko ķert. Pat upes posmu ar taisnu gultni var piemērot vairāk vai mazāk vēžiem. Var savelt upē akmeņus, var arī pašam pagatavot vēžu slēptuves. Manā skatījumā veiksmīgākā no vienkāršajām konstrukcijām (esmu redzējis ļoti maz :( ) ir no dēļiem sasists un uz upes gultnes novietots liels koka paliknis. Un ticiet man, kas tur apakšā var satilpt vēžu!... Vēl citā vietā upes līkumā palu laikā ūdenī nošļukusi žagaru kaudze ir kļuvusi par vēl iespaidīgāku vēžu daudzdzīvokļu mītni...

            Runājot par to, cik daudz, cik lielus, kā, kur un kad vēžus ņemt, mūsu (vēžotāju) loma arī ir ļoti svarīga. Katra īsta vēžotāja tabu ir jābūt pirmām kārtām neņemt mātītes ar redzamiem ikriem un mazajiem vēzēniem zem astes. Es arī par neētisku uzskatu ņemt vēzi, kurš ir vēl mīksts (nometis čaulu un nepaspējis atjaunot). Nebūtu ieteicams ņemt pārāk mazus vēzīšus, lai gan varu saprast cilvēka, piemēram, bērna, kurš pirmo reizi ķer vēžus, vēlmi paturēt kādu lieko aizraujošo medību „trofeju”, tas jebkurā gadījumā ir daudz ētiskāk kā pirkt no ārpus likuma esošiem cilvēkiem upēs un ezeros ķertos mazos vēzīšus, paaudzēt tos un pārdot restorāniem kā paša audzētus platspīļniekus... Pāris vietās ārzemju interneta resursos esmu saskāries ar apbrīnas pilniem stāstiem (ārzemju aculiecinieku stāstījumiem) par Latvijas vēžu audzētājiem, kuri sasnieguši pasakaini augstus rezultātus platspīļu vēžu audzēšanā, lai gan visiem (kas saprot) ir labi zināms, ka pat vēžu audzētāji ar vairāku desmitu gadu pieredzi platspīļu vēžu audzēšanā nevar sasniegt ne tuvu rentablus rādītājus šāda veida ražošanā...

            Vēl vēžotājam arī būtu mazliet jāpārzin vēža bioloģija, uzvedība. Pareizi vēžojot mēs spējam vienlaicīgi ne tikai ņemt no dabas (vēžu loma veidā), bet vienlaicīgi arī dot pretī. Pareizi vēžojot mēs varam veicināt vēžu daudzuma palielināšanos tur, kur to nav tik daudz. Svētīga lieta ir lielo dominanto vēžu tēviņu izķeršana, kuri ieņem labākās dzīves un barošanās vietas un atgaiņā pārējos vēžus un padara to dzīvi par nožēlojamu eksistenci, tajā pašā laikā pašiem lēni augot. Vēžiem darbojas strikta hierarhija, tāpēc vēžu „bosus” arī vēlams pēc iespējas novākt, lai pārējie vēži var brīvāk justies savos ūdeņos. Lielie vēžu tēviņi nedaudz vēlāk uzsāk čaulas maiņu un man ir tikai viena versija kāpēc, un es domāju, ka tā ir pareiza :) – viņi meklē iespējas saplosīt un apēst savus mazākos sugas brāļus un māsas, tad kad tie ir nometuši čaulu un ir pilnīgi bezpalīdzīgi, lai uzbarotu savu, jau tā ar taukiem pārsātināto, miesu, gluži kā mūsu politikā :)... Veiksmīgai vēžu atražošanai nav nepieciešams vienāds vēžu tēviņu un mātīšu skaits, tēviņu pietiek vismaz 3 reizes mazāk, tāpēc, godātais vēžotāj, labāk iespēju robežās palaid atpakaļ vēža mātīti, bet papuku droši met katlā... Saudzēsim un cienīsim dabu, tad tā mūs arī bagātīgi par to atalgos...

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un vēžošanu!