Vēžošana Vaidavas ezerā, jeb kā es kļuvu par vēžu cienītāju

Par vēžotāju kļuvu apmēram 6-7 gadu vecumā, tā bija pirmā reize, kad pats aktīvi
piedalījos. Sāpīgais vēža kniebiens nespēja atturēt no patikas viņus ķert. Kad biju
mazs mani vecāki un vecvecāki regulāri brauca vēžot un man reizēm ar izdevās izdīkt, lai mani paņem līdz, bieži vien arī nepaņēma. :) Ļoti patika braukt arī uz Krieviju vēžot, jo platspīļu vēžu tur bija daudz un lieli(vietējie reti kurš vēžoja) un bija priecīgi vietējie, kad mēs viņus ķērām. Viņi lika tīklus un vēži pinās iekšā, tādējādi traucēja viņiem zveju. Pie viena arī labi tur uzlaboju krievu valodas zināšanas gan labā, gan ne tik labā nozīmē. :) Liels man bija pārsteigums, kad krievu puiši cienāja ar nātrēs vārītiem vēžiem, kuriem garša bez dillēm tomēr nav tik laba. Mācīja viņi arī apcept vardi, pirms likšanas uz krītiņa, lai aromāts būtu labāks. Tomēr necepta bija produktīvāka, cepto vēži ļoti ātri noēda. Veikalos tur tajos laikos bija liela nabadzība, galīgi tukši plaukti, tā kā pārtikām no līdz paņemtā un vārītiem vēžiem. Šaurspīļu vēžus tuvāk iepazinu Vaidavas ezerā, kur viņu bija daudz, vai pareizāk pārāk daudz, jo ar laiku platspīļu vēžu palika mazāk, jo šaurspīļu tomēr ir diezgan agresīvi un daudz vēži tika noķerti vispār bez spīlēm un droši būtu gājuši bojā nespējot sev sagādāt ēdamo. Atšķirībā no platspīļu vēža šaurspīļu varēja ļoti rezultatīvi ķert pa dienu un bieži pa dienu bija lielāki nekā pa nakti. Esmu izmēģinājis visādas ēsmas ko lietot - vistas kaklus un spārnus, aknas, nieres, cūkgaļu, garneles, vardes, visādu sugu zivis gan ezera gan jūras.Vislabākās ēsmas man bija varde un reņģe, par cik ar vardēm švaki pēdējā laikā un nekad man nav viņas paticis sist un pēc tam vēl vilkt ādu pār acīm, tad ļoti labs aizvietotājs sanāca reņģe kuras iesien smalkā linumā, lai mīksto gaļu tik ātri vēzis nevarētu notiesāt. Lielākais vēžu daudzums kas ir bijis uz krītiņa man ir bijis 28 !!! No tiem gan vairāk bija mazi nekā lieli, bet vienalga skaits milzīgs un ceļot ārā jau jūti kad būs daudz.Uz ezeru centos nebraukt brīvdienās, jo
pēdējos 2 gados licenenzēto ķērāju bija ļoti daudz, no kuriem liela daļa bija lielā
šmigā un pa tumsu izlasija vēžus no citu krītiņiem un murdiem, vai arī, pievāca
pavisam. Man pašam ar kādas reizes nozaga. Ja sanāca tikt pa dienu darba dienā, tad bija kluss un mierīgs un 40gab normu uz cilvēku ar vēžiem varēja saķert jau līdz vakaram un doties mājās. Bija jau arī reizes, kad vēži nebija aktīvi un nācās bieži mainīt krītiņu vietas lai ko saķertu, nepatika viņiem negaiss un pilnmēnes. Pilnmēnesī, pa nakti, varēja tik ēnainos līčos ko saķert, mēness apspīdētās vietās vēži tika tik pa kādam. Paejot kādam mākonim priekšā mēnesim aktivitāte vēžiem strauji pieauga. Patika arī pa starplaikiem ar rokām ķert uz sēres pirms tam tur iespraužot žāklīti ar ēsmu, varēja arī novērot, kad ēsma viņus neinteresē un neēd, bet kustība viņiem notiek, tātad gāja viņi ko no augu bāzes uzkost. Vislabākie lomi bija augusta mēnesī, kad čaulas bija nomainījuši gandrīz visi vēži. Jūlija vidū vēl daudziem bija vecie kažoki. Tagad par vēžošanu Vaidavas ezerā uz kādu laiku var aizmirst, jo vēžu pārapdzīvotības sekas – mēris, savu darbu tur ir paveicis diemžēl. Vectēvs mācija upē vēžojot neņemt vēžu mammas, nelauzt viņu alas un vienmēr atvelt vietā akmeni, pareizi vārdi pēc manām domām.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un vēžošanu!