Ciemos pie platspīļu upes vēža.

            Šajā rakstā veikšu nelielu teorētisku ieskatu mūsu pašu platspīļu vēža (Astacus astacus) dzīvības procesu norisēs. Turpmāk tekstā platspīļu vēzis tiks minēts vienkārši kā „vēzis”.

            Vēži ir daudz prasīgāki pret apkārtējās vides kvalitāti nekā daudzi domā. Ūdenim, kurā tie dzīvo, ir ieteicams būt saldūdenim, iesāļūdeņos un jūras ūdenī vēži nevar vairoties. Skābekļa saturam ūdenī ir jābūt tādam pašam kā tas nepieciešams lašveidīgajām zivīm. Vēžu normālai eksistencei gada siltajā laikā ūdenī skābekļa koncentrācijai ir jābūt virs 5 mg/l. Vēži var dzīvot gan dzidrā, gan duļķainā ūdenī, lai tik ūdens nebūtu pārāk skābs. Ideālai pH vērtībai vēžu eksistencei ir jābūt lielākai par pH 6,5. Vēžu augšanas ātrums krātuvēs, kur ūdens satur maz kaļķu, manāmi palēninās. Vēži ir ļoti jūtīgi pret ūdens piesārņojumu. Ja vēžu dzīves apstākļi ir labvēlīgi, tad tie var dzīvot dažādos saldūdeņos – ezeros, upēs, vecupēs un strautos. Tomēr rodas iespaids, ka, tomēr, vēžu mīļākā dzīves vide ir upes...

            Vēžu dzīvošanas vietās ūdenstilpes gruntij ir jābūt cietai un bez dūņām. Uz dūņainas gultnes, kā arī klinšainos un tīri smilšainos krastos, kā arī seklumā ar līdzenu un tīru gultni, vēži dzīvo ne labprāt, tāpēc, ka tie nevar atrast tur sev slēptuvi vai paši to izrakt. Vēžiem patīk akmeņaina gultne, kur tiem ir viegli atrast slēptuvi vai arī gultne, kura der alu rakšanai – mālsmilts vai smilšmāls . Vēžu alas var atrast piekrastes bedrēs vai krastu slīpumos. Visbiežāk tās ir izvietotas uz robežas starp cieto un mīksto gultnes pāreju. Izeja no alas ir kā koridors, kurš var būt garumā līdz pat vienam metram, tā parasti ir noslēpta zem kāda kritušā koka stumbra, koku saknēm vai zem akmens. Vēža ala ir visai šaura, kas ir izrakta tieši pēc tās apdzīvotāja izmēriem, kas vēžiem atvieglo aizsardzību no lielāko sugas brāļu puses. Vēzi nav viegli izvilkt no alas, viņš visai stipri turas ar kājām aiz alas sieniņām. To, ka ala ir apdzīvota norāda svaiga grunts pie alas ieejas/izejas. Vēzis parasti dzīvo dziļumā no 0.5 – 3.0 metriem, taču ir sastopams arī dziļāk. Vislabākās un stratēģiski izdevīgākās dzīves vietas ieņem vislielākie tēviņi, sliktākās vietas paliek vājākajiem tēviņiem un mātītēm. Jaunie vēzīši uzturas seklumā gar pašu krasta līniju, zem akmeņiem, lapām un zariem.

            Vēzis pēc sava dzīves veida ir vientuļnieks. Katram vēzim ir kaut kāds sava slēptuve, kura to pasargā no sugas brāļiem, zivīm un plēsējiem. Dienas gaišajā pusē vēzis atrodas savā slēptuvē, aizklājot ieeju tajā ar spīlēm. Sajūtot briesmas, tas sāk atkāpties dziļāk alā. Ēdiena meklējumos vēzis dodas iestājoties krēslai, bet mākoņainā laikā jau pēcpusdienā. Parasti naktī tas pārvietojas izstiepjot spīles uz priekšu un turot taisni asti, taču ja to nobaida, tad tas ātri peld atpakaļ izdarot spēcīgas astes kustības. Parasti tiek uzskatīts, ka vēži uzturas vienā noteiktā apvidū, lai gan iezīmētie vēži, veicot ar tiem eksperimentus, trāpās lamatās simtiem metru no vietām, kur tos bija noķēruši iepriekš un iezīmējuši.

            Vēžu augšanas ātrums vispirms ir atkarīgs no ūdens temperatūras un sastāva, barības esamības un vēžu biezības dotajā ūdenstilpē. Dažādās ūdenstilpēs vēžu augšanas ātrums var būt ļoti atšķirīgs. Bet pat vienā un tajā pašā ūdenskrātuvē katrs gads var būt atšķirīgs attiecībā uz vēžu augšanas ātrumu. Daudz kas ir atkarīgs no ūdens temperatūras, tas ir svarīgākais faktors vēžu augšanai. Pirmajās divās dzīves vasarās augšanas ātrums tēviņiem un mātītēm ir vienāds, taču trešās vasaras vai otrā dzīves gada beigās tēviņi vidusmērā jau ir mazliet lielāki par mātītēm. Pirmās dzīves vasaras beigās vēži sasniedz aptuveni 1,4 – 2,2 cm garumu, otrās dzīves vasaras beigās 2,5 – 4,0 cm un trešās vasaras beigās 4,5 – 6,0 cm. Minimālo atļauto izmēru (10 cm) tēviņi sasniedz 5-6 gadu vecumā, mātītes ap 6-7 dzīves gadu. Bet kā jau iepriekš minēju, vēžu augšana ir atkarīga no daudziem faktoriem un var būt atšķirīga dažādās ūdenstilpēs. ūdeņos, kur ir ļoti daudz barības un pie citiem labvēlīgiem apstākļiem vēži var sasniegt to atļauto ķeršanas izmēru par kādiem diviem gadiem ātrāk kā minēts iepriekš, bet pie nelabvēlīgiem apstākļiem pāris gadus vēlāk.

            Bieži tiek jautāts, līdz kādiem izmēriem vēži var izaugt. Vidusmērā pieaugušo upes vēžu izmērs ir 12,5 – 13 cm, taču šad tad (ļoti reti) ir sastopami 15 – 17 cm vēži (garums dzelkšņa galvas galā līdz astes galam, neskaitot spīļu garumu).

            Otrs jautājums ir par vēžu dzīves ilgumu. Pagaidām nav pietiekoši precīzas vēžu vecuma noteikšanas metodes, līdzīgi tam, kā nosaka zivju vecumu. Tāpēc vēžu dzīves ilgumu ir spiesti noteikt salīdzinot savā starpā vēžu vecuma grupas vai vienāda izmēra (garuma) vēžu grupas. Tāpēc nav iespējams precīzi noteikt atsevišķu liela izmēra eksemplāru vecumu. Literatūrā sastopamas ziņas par vēžiem, kas sasnieguši ap 20 gadu vecumu.

            Vēžu augšana notiek lēcienveidīgi – čaulas maiņas laikā. Čaulas maiņa ir svarīgs periods vēžu dzīvē, šajā laikā notiek būtiskas to orgānu izmaiņas. Bez hitīna apvalka mainās arī augšējais acs tīklenes slānis un žaunu daļa, kā arī augšējais mutes slānis un daļa gremošanas orgānu. Pirms čaulas (hitīna apvalka) maiņas, vēzis uz vairākām dienām slēpjas alā. Taču paša čaulas maiņa notiek atklātā ūdenī – ārpus alas. Čaulas nomešana aizņem tik aptuveni 5 – 10 minūtes. Pēc tam bezpalīdzīgais vēzis ielien alā uz pāris 1 līdz 2 nedēļām, līdz laikam, kad viņa jaunās bruņas atkal kļūs cietas. Šajā laikā vēzis nebarojas, nekustās un, dabiski, ka netiek vēžu ķeršanas rīkos.

            Kalcija sāļi no asinīm nokļūst jaunajā čaulā un piesātina to. Pirms čaulas maiņas tie uzkrājas divos ovālveidīgos veidojumos, kas atrodas vēža kuņģī. Dažreiz, ēdot vēzi, šos veidojumus var pamanīt. Čaulas maiņa notiek tikai gada siltajā pusē. Pirmajā dzīves vasarā vēzis maina čaulu, atkarībā no augšanas apstākļiem, 4-7 reizes, otrajā dzīves vasarā  3-5 reizes, trešajā vasarā 3 reizes un ceturtajā 2 reizes. Pieaugušie tēviņi sezonas laikā bruņu maina 1-2 reizes, bet mātītes, kuras sasniedz dzimumgatavību, vienu reizi. Tuvāk vēžu izplatības areāla ziemeļu daļai, daļa mātīšu maina bruņu katru otro gadu.

            Tēviņi un mātītes, kurām nav zem astes ikru, čaulu maina jūnijā, bet mātītes, kuras nēsā zem astes ikrus – tik tad, kad no ikriem izšķiļas kāpuriņi un atdalās no mātes. Šīs mātītes, parasti, čaulas maiņu uzsāk ap vasaras vidu. Vēžu čaulas maiņa, tāpat kā citi vēžu svarīgākie dzīves procesi ir pirmām kārtām atkarīga no ūdens temperatūras.

            Vēžu tēviņi dzimumgatavību sasniedz 6-7 cm garumā (3-4 gadu vecumā), mātītes 8 centimetru garumā (4-6 gadu vecumā). Šad tad trāpās 7 cm garas mātītes, kuras jau nēsā zem astes ikrus. Vēžu pārošanās notiek rudenī, septembrī – oktobrī. Vēži, atšķirībā no zivīm, nepulcējas kaut kādās noteiktās nārsta vietās, to apaugļošanās notiek parastajās to dzīves vietās. Dažas dienas pēc pārošanās, mātīte izdēj ikrus. Vidusmērā viena mātīte izdēj 50 – 150 ikrus, bet dažreiz līdz pat 400 ikriem. Ikri paliek mātītei zem astes, kur attīstās līdz nākamajai vasarai. Ziemas laikā ikru skaits būtiski samazinās, daļa izkrīt laukā tīri mehāniski, daļa iet bojā no sēnīšu infekcijas. Vasaras sākumā, atkarībā no ūdens temperatūras, izšķiļas kāpuriņi. Kāpuriņi jau iznākot ikriem ir 9-11 mm garumā un ir ļoti līdzīgi maziem vēzīšiem. Kāpuriņi zem mātes astes pavada aptuveni 10 dienas, pēc kā tie atdalās no mātes un sāk patstāvīgu dzīvi.

            Vēzis ir visēdājs. Tas ēd augus, grunts organismus, ēd pat sugas brāļus, īpaši tos, kuri maina bruņu vai tikko to izdarījuši un tāpēc ir bezpalīdzīgi uzbrucēju priekšā. Taču pamat barība, tomēr, ir augi, pareizāk sakot, pirmajos dzīves gados vēzis vairāk ēd uz grunts mītošos organismus (kāpurus, gliemjus) un pakāpeniski pāriet uz augu valsts barību. Pirmgadnieki ļoti labprāt ēd planktonu, ūdens blaktis u.t.t. Vēzis savu upuri nedz nogalina, nedz arī paralizē, bet turot to ar spīlēm, grauž to, atkožot ar mutes aso daļu gabalu pēc gabaliņa. Jaunais vēzis var ēst oda kāpuru kādas divas minūtes. Ļoti izplatīts ir viedoklis, ka vēži ēd arī zivju ikrus un līdz ar to rada zaudējumus zivju populācijai. Taču šis viedoklis ir vairāk bāzēts uz minējumiem kā uz reāliem faktiem. Vēl iepriekšējās simtgades sākumā tika konstatēts, ka ūdenskrātuvēs, kur tika ielaisti vēži, zivju daudzums nesamazinājās, bet tur, kur vēži izmira no vēžu mēra, zivju daudzums nepieauga. Kāda eksperimenta ietvaros tika noķerti 1300 vēži no divām upēm un pārbaudīts, ko tie ēduši un nevienam kuņģī netika konstatētas zivis. Lieta tāda, ka vēzis teorētiski var noķert zivi, tas ir spējīgs zibenīgi un precīzi ieķerties upurī ar spīlēm. Ļoti neliela daļa zivju vēžu ēdienkartē tiek skaidrota ar to, ka zivis vienkārši nepeld to vietu tuvumā, kur dzīvo vēži. Mazkustīgas, slimas vai ievainotas zivis, protams, vēži spējīgi ēst lielā daudzumā un tāpēc efektīvi attīra ūdenstilpes grunti no beigtām zivīm. Lielā mērā vēžus nevar uzskatīt par zivju ienaidniekiem, taču kaut kādā mērā vēži ir zivju konkurenti attiecībā uz barību – grunts organismiem. Taču atkārtoti jāatzīmē tas, ka lielāko daļu vēža barības sastāda ūdensaugi, kas zivīm nav pamatbarība. Vēžu audzēšana ļoti lielā mērā ir saistīta ar ūdens augu utilizāciju – attīrīšanu no augu valsts atliekām. Piemēram, Zviedrijā, jau sen ir pamanījuši, ka liela daudzuma vēžu esamība būtiski palēnina ezeru, līču un dīķu aizaugšanu.

            Vēzim ir daudz ienaidnieku zivju, putnu un zīdītāju vidū, lai gan tas ir ļoti labi aizsargāts ar bruņu. Zuši, vēdzeles, asari un līdakas ļoti labprāt ēd vēžus, īpaši čaulas maiņas laikā. Zuši, kuri spēj viegli iekļūt vēžu alās, ir vieni no lielākajiem vēžu ienaidniekiem. Piekrastē dzīvojošajiem jaunajiem vēzīšiem pats bīstamākais plēsējs ir asaris. Vēžu kāpurus un ļoti mazus vēzīšus tāpat lieto barībā raudas, plauži un citas zivis, kas barojas pie grunts. Zīdītāju vidū lielākie vēžu ienaidnieki ir ūdensžurka, ūdrs un ūdele. Šo zvēriņu barošanās vietās, ūdenstilpju krastos, var atrast diezgan daudz vēžu atliekas – čaulas. Putnu vidū vēžus ēd zivju gārņi, stārķi, pīles un citi putni. Tomēr, lielāko daļu vēžu nogalina nevis zivis un zīdītāji, bet gan vēžu mēris.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un vēžošanu!