Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [63]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [3]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Sakums » Raksti » Vēžošana

Vēžu ķeršanas rīki, metodes un citas ar vēžošanu saistītas aktualitātes


Vēžu ķeršanas rīki, metodes un citas ar vēžošanu saistītas aktualitātes

Šajā rakstā apskatīšu populārākās vēžu ķeršanas metodes. Raksts būs visai virspusējs un vairāk var kalpot par informatīva rakstura materiālu vēžošanas iesācējiem. Plašākas diskusijas un informācijas apmaiņu par vēžošanas metodēm, ar detalizētākiem aprakstiem, veikšu un piedāvāju arī jums veikt šīs mājas lapas vēžošanas forumā.
            Lai gan tautā jau kopš seniem laikiem par vēžu ķeršanas mēnešiem tiek uzskatīti mēneši, kuru nosaukumā nav „r” burta – maijs, jūnijs, jūlijs un augusts, Latvijā vēžu ķeršanas sezona sākas jūlija sākumā un teorētiski var ilgt līdz pat oktobrim. Sākot ar septembra otro pusi, lomi strauji sarūk. Vēlu rudenī vēža gaļa mazliet zaudē savas garšas vērtību, bet to čaula kļūst cietāka. Sezonas sākumā vēžu lomi galvenokārt visvairāk ir atkarīgi no ūdens temperatūras. Ja maijs un jūnijs ir silti un ūdens temperatūra turas visai augsta, tad gan tēviņiem, gan mātītēm čaulas maiņa pilnībā beidzas vēl līdz to ķeršanas sezonas sākumam. Tādā gadījumā lomi var būt labi jau no paša sezonas sākuma. Aukstā vasarā čaulas maiņa var ieilgt un vēži var sākt intensīvi kustēties tik ap jūlija vidu.

            Vēžu tīkotāji laika gaitā ir izdomājuši vairākas metodes to ķeršanai. Sakarā ar to, ka pēdējā laikā paplašinās vēžu ķeršana ar vēžu murdiņiem, citi vēžu ķeršanas veidi paliek otrajā plānā vai pavisam tiek aizmirsti. Un tomēr vēžus var ķert ar dažādām metodēm, kuras nav tik vieglas un vienkāršas, taču aizraujošas un interesantas vēžu ķeršanas cienītājiem.

            Vēžu ķeršana ar rokām ir pats primitīvākais un šķiet, ka senākais to ieguves veids. Vēžu ķērējs uzmanīgi pārvietojas pa ūdeni un ielūkojas zem akmeņiem, koku stumbriem un koku zariem, zem kuriem vēži var slēpties dienas laikā. Pamanot vēzi, tūlīt ātri tver vēzi, kamēr tas nav paslēpies kādā citā slēptuvē vai vispār aizbēdzis. Šis vēžu ieguves veids nav piemērots tiem, kuri baidās no vēžu spīļu kniebieniem. Vislielākais loms gadās diennakts tumšajā laikā, kad savas slēptuves atstājušos vēžus var ķert apspīdot ūdenstilpes gultni ar lukturīti. Senākos laikos tika uzskatīts, ka vēžus pievilina krastā iekurināts ugunskurs un ka tādā veidā tos varējis pievilināt simtiem, man gan nav nācies personīgi pārliecināties par šīs metodes (ugunskuru iekuršanas krastā) efektivitāti.

            Vēzi var satvert ar rokām, ja dziļums nav lielāks par 1,5 m. Dziļākos ūdeņos vēžu ķeršanai ar rokām jālieto papildus rīki. Visvienkāršākais palīg rīks ir garš kāts, kura galā izdara šķēlumu un to paplašina un fiksē izmantojot mazu akmentiņu vai kociņu, var izgriezt arī gatavu ragaini no, piemēram, lazdas. Ar šādu kātu vēzi nevar izvilkt no ūdens, to tik piespiež pie gultnes apvidū starp galvkrūtīm un astīti, un pēc tam paceļ ar roku. Šāda ķeršana prasa zināmas iemaņas, jo vēži tiklīdz sajūt briesmas, tā ātri vien aizbēg prom, izdarot straujas kustības ar astīti. Šur tur esmu manījis vēžus izdarot savdabīgu manevru, bēgot no vajāšanas. Tas izpaudās tā, ka vēzis nevis papeld kādu gabalu prom taisni, bet gan izdara tādu kā cilpveida kustību – papeld gabalu atpakaļ un tad beigās peldot izdara kustību sāņus uz vienu vai otru pusi.
Pie šī vēžu ķeršanas veida var arī attiecināt zemūdens ķeršanu ar niršanu. Vēžus tādā veidā var lasīt no alām vai vienkārši tos savākt no ūdenstilpes dibena (parasti naktī).

            Iepriekš apskatītajā vēžu ķeršanas veidā parasti netiek lietotas nekādas ēsmas, lai gan arī pie šī ķeršanas veida var to darīt, vēžu pievilināšanai konkrētām vietām, ja vēžus ķer naktī. Ķerot vēžus bez ēsmas, loms bieži vien visvairāk ir atkarīgs no veiksmīgu apstākļu sakritības un nav 100% garantijas, ka vēži tiks noķerti. Izmantojot ēsmas, vēžu ķeršana kļūst rezultatīvāka. Ēsma pievilina vēžus pie rīkiem un notur tos ķeršanas vietās.

            Apkārt ēsmai savākušos vēžus var ņemt ar rokām vai ķeseli. Vēl viena no interesantām metodēm ir vēžu makšķerēšana, kuras procesā vēzis ieķeras ēsmā, kura piestiprināta auklas galā vai rīkstītes pamatnē un turas aiz ēsmas, līdz to neiesmeļ ar ķeseli un neizceļ no ūdens. Atzīšu, ka pats šādu metodi neesmu lietojis, taču esmu saskāries ar šo vēžu ķeršanas metodi gan literatūrā gan vēžotāju nostāstos. Izmantojot šādu metodi vēžus ir ķēris arī mans vectēvs. No zivju makšķerēšanas vēžu makšķerēšana atšķiras ar to, ka netiek izmantots āķis un vēzis katrā brīdī var atlaist ēsmu. Pie 1-2 m garas rīkstītes piesien auklu, bet pie auklas ēsmu. Noasināto rīkstītes galu iesprauž ezera vai upes gruntī pie krasta. Ēsmu liek tajā vietā, kur ķērājs uzskata, ka pienāks vēži. Vienlaicīgi var izmantot vairākas šāda veida makšķeres. Nav vērts izvietot makšķeres tuvāk kā 5m vienu no otras un ne tuvāk kā 2,5m no piekrastes līnijas.

            Vakara un nakts laikā, atkarībā no vēžu ķeršanās intensitātes, makšķeres pārbauda vairākas (3-4) reizes stundā. Ķeršanas sektors nedrīkst būt pārāk garš, lai laicīgi varētu pārbaudīt makšķeres, kamēr vēži nav apēduši ēsmu un aizlaidušies. Ja vakara gaitā loms pakāpeniski pasliktinās, tad nepieciešams mainīt ķeršanas vietu. Makšķeres pārbaudes laikā uzmanīgi izvelk iesprausto gruntī uzasināto rīkstītes galu lēni un nesteidzīgi, lai ieķēries ēsmā vēzis neaizbēgtu, bet gan kopā ar ēsmu lai tas paceltos līdz ūdens virsmai, kur no apakšas lomu iesmeļ ar ķeseli. Makšķerēšana var būt ļoti rezultatīva. Vienā reizē dažreiz var noķert līdz pat 10 vēžiem. Šūpojošais rīkstītes gals, pie kura piesieta aukla, parāda to, ka vēzis ir uzbrucis ēsmai.

            Bieži vien ķerot ar rīkstītēm neizmantojot auklu vispār. Šādā gadījumā ēsmu piestiprina tieši pie rīkstītes apakšējās daļas. Rīkstīti iesprauž ūdenstilpes dibenā ķeršanas vietā tādā veidā, lai ēsma brīvi gulētu uz grunts.

            Visai plaši vēžu ķeršanai tiek izmantoti tā saucamie krītiņi. Tiem var būt dažādas konstrukcijas. Vienkāršākā konstrukcija ir kad metāla stieples riņķim uzver tīkla linumu, veidojot tādu kā ķeseli (bez roktura, protams J ). Riņķa diametrs parasti ir 50 cm – 100 cm, metāla stiepli riņķa pagatavošanai iesaku izmantot visai pabiezu. Četrās vai trijās krītiņa pusēs piesien līdz 1m garas auklas, kuras virs krītiņa savieno kopā – tas ir lai krītiņu aiz auklas vai ar speciālu kātu varētu ātri pacelt un izņemt vēžus. Auklu sastiprinājuma vietā labāk pielikt putuplasta vai cita materiāla pludiņu, kurš ļauj noturēt auklas nostieptā stāvoklī, nepieļauj to sapīšanos, kā arī nepieļauj krītiņa apgāšanos tā izvilkšanas brīdī, līdz ar to samazinot risku, ka kāds vēzis varētu paspēt laicīgi aizlaisties no krītiņa, jo tāpat daļa vēžu vienmēr aizbēg no ne visai sarežģītās konstrukcijas rīka. Ķerot ar šo rīku, rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no ķērāja veiklības un vēl citiem sīkumiem, ko sīkāk apskatīšu forumā.  Mazliet sarežģītāka konstrukcija ir augstāk minētā krītiņa neliela papildināšana. Priekš tam krītiņa stieplei pa riņķi, no augšpuses, pievieno ap 10 cm tīkla linuma sieniņu pa visu riņķi un beigās to savieno kopā. Sieniņa stiprinās pie krītiņa sānu aukliņām. Beigās krītiņš izskatās kā lejasdaļā nošķelts konuss. Auklas (kopā ar sieniņu) notur pludiņš. Šāda konstrukcija būtiski samazina vēžu aizbēgšanas iespējas. Ķerot ar krītiņiem tiek izmantota ēsma. Ēsma tiek stiprināta krītiņam pa vidu. Par ēsmu visbiežāk izmanto zivis, vardes, bojātu gaļu, lai gan ir vēl daudz un dažādi ēsmu veidi, tā kā vēzis ir visēdājs. Krītiņu darbības princips ir tāds, ka vēzis nevar tikt no tā laukā, ja to strauji ceļ uz augšu. Krītiņus vienu no otra nav ieteicams izvietot tuvāk par 5-10m .Detalizētāku aprakstu un pieredzi ķeršanā ar krītiņiem sniegšu forumā.

            Sarežģītākais pēc konstrukcijas, bet tajā pašā laikā efektīvākais vēžu ķeršanas rīks ir vēžu murdiņi. Vēžu murdiņi ir plaši izmantojamas universālas lamatas vēžu ķeršanai, kuru galvenais pluss salīdzinājumā ar citiem vēžu ķeršanas rīkiem, ir tāds, ka tos nevajag sistemātiski pārbaudīt, tā kā tur nokļuvušie vēži tik ātri netiek no turienes laukā. Pateicoties tam, viens ķērājs var vienlaicīgi izmantot vairākus šādus murdiņus. Šādu metodi lielākoties izmanto vēžu rūpnieciskie zvejnieki visā pasaulē. Pēc uzbūves vēžu murds ir līdzīgs zivju ķeršanas murdam tik ar vienkāršotu uzbūvi. Pēc ieeju izvietojuma vēžu murdus iedala stāvošajos – ieeja izvietota murda augšdaļā un gulošajos murdos – ieeja izvietota murda vienā vai abos galos.

            Kopējā visu stāvošo vēžu murdu īpatnība ir tāda, ka to konstrukcijas augšdaļā ir izvietota viena ieeja. Šāda tipa murdiem ir konusa vai pussfēriska forma. Murdus nolaiž uz grunts vertikālā stāvoklī, ieeja paliek vērsta uz augšu. Pēdējā laikā visizplatītākais stāvošais vēžu murds ir tā saucamais kupolveida murds, pēc izskata forma tam ir saspiesti pussfēriska, ar apaļu pamatni. Pamatnes riņķa diametrs ir aptuveni 35-45 cm, augšdaļas (ieejas) diametrs ir aptuveni 10-15 cm, augstums aptuveni 15-30 cm. Lai pagatavotu stāvošā vēžu murda karkasu, apakšējo riņķi savieno ar augšdaļas riņķi ar 4-6 stieples gabaliem. Murda augšdaļai no iekšpuses rekomendē piestiprināt tādu kā apaļu apkaklīti 10 cm diametrā, parasti no metāla vai plastmasas caurules gabala, jo šie materiāli ir slideni, kas ļauj vēzim ātrāk nokļūt murdā un lēnāk izkļūt no tā laukā. Apkaklīti var uztaisīt noņemamu un noņemot to, vēžus var viegli izbērt no murda laukā. Ēsmu stāvošajos murdos piestiprina sekojoši: caur murdu izlaiž stieplīti ar uz tās uzspraustu ēsmu. Vienu stieples galu stiprina aiz apakšējā riņķa tīkliņa vidus, otru galu aiz augšējā riņķa malas. Ēsmu var arī piekarināt uz auklas ar āķi murda iekšpusē, vai var arī novietot uz murda pamatnes tā iekšpusē. Var izmantot dažādus ēsmas stiprināšanas veidus, bet galvenais ir tas, lai vēzis nokļūtu lamatās, bet nevarētu no to ārpuses , caur tīkliņu vai augšdaļu, apēst ēsmu. Jāņem vērā arī to, ka vēzim, atrodoties jau lamatās, nevar ļaut viegli piekļūt ēsmai un to apēst. Tieši tāpēc ir daudz labāk, ja ēsma karājas piestiprināta pie auklas vai pie āķa, bet nevis guļ murda dibenā. Pie tam ēsmai jābūt piestiprinātai tādā veidā, lai vēzis to nevarētu izraut ārpus lamatām.

            Gulošie vēžu murdi – iegareni, ar vienu vai divām ieejām to galos. Uz grunts tos nolaiž un novieto horizontālā stāvoklī. Ieeja murdā ir izvietota paralēli ūdenstilpes gultnei. Šie murdi ir parasti cilindriskas, puscilindriskas, trijstūrveida vai taisnstūrveida formas. Cilineriskos murdus gatavo no tīkla linuma. Abos murda galos izvietotas ieejas. Visbiežāk ieeju izgatavo no tīkliņa. Ieejas diametrs ir aptuveni 10cm. Murda stabilizēšanai tam izstieptā veidā esot, abas ieejas tiek viena ar otru, no iekšpuses, savienotas ar šņorēm. Šņores, kuras parasti ir 3-4 gab, var iet caur murdu taisni vai šķērsām murdam. Pateicoties tam, tiek radīti papildus šķēršļi tam, lai vēži, kuri cenšas tikt laukā, to nespētu izdarīt ātri. Parastais cilindriskā murda garums ir 40-50 cm, diametrs 15-25 cm. Lietpratēji uzskata, ka vēžu murdiņi, kuri ir pagatavoti no koka līstītēm ir paši efektīvākie. Tajos vēži nāk pat dienas laikā, tā kā aptumšotajos murdiņos vēži meklē sev slēptuvi. Neskatoties uz to, tomēr šāda tipa murdiņi tiek pagatavoti no stieples un tīkliņa. Jaunākie šo murdiņu modeļi ir saliekami, jo to karkass pagatavots no spirālveida stieples un vienkārši apstiepts ar tīkliņu. Šādi murdiņi ir ļoti viegli saliekami un arī izliekami ļoti vienkārši – jāatlaiž saspiesto tērauda stieples āķīti, kas satur murdu saliktā veidā. Gulošajos murdos ēsma tiek stiprināta sekojoši: tā tiek piestiprināta virvītē murda iekšpuses vidusdaļā. Ēsma var arī karāties no metāla stieples pagatavotā āķī, kurš no murdiņa iekšpuses piestiprināts murdiņa metāla konstrukcijai.

            Izplatīts ir viedoklis, ka vēzis, nokļuvis lamatās, nevar no turienes izkļūt, tāpēc daudzi to ķērāji atliek vakarā nolaisto murdiņu pārbaudi uz rītu, uzskatot, ka pa nakti tur nokļuvušie vēži nekur neliksies. Taču patiesībā vēži ir lieli speciālisti bēgšanā no dažāda veida lamatām. Tāpēc to palikšana murdos līdz rītam pirmām kārtām ir atkarīga no murda ieejas konstrukcijas. Vēži sāk meklēt izeju no murda jau ar tumsas iestāšanās brīdi, bet rītausmai nākot, to vēlme tikt laukā no murda tikai pieaug, pat ja ēsma vēl nav līdz galam apēsta. Pēc aculiecinieku redzētā var spriest, ka vēzis ir spējīgs atmuguriski piepeldēt murda ieejai un tikt no tā laukā, tāpēc tomēr ir ieteicams murdiņus pārbaudīt nakts laikā vismaz divas reizes.

            Visa veida vēžu lamatās parasti tiek lietota ēsma. Ēsmām vēžu ķeršanas procesā ir viena no būtiskākajām nozīmēm. Vēži nenāks uz zvejas rīkiem paši par sevi, viņus tur jāpievilina. Par labāko ēsmu vēžu ķeršanai tiek uzskatīta zivs, tāpat arī vardes. Es izmantoju svaigu zivi, kurai pārgriežu vēderu, izlaižot zarnas, notīru zvīņas un ar nazi pa sāniem uztaisu vairākas rētas, lai vēži jūt asiņu smaku. Ir pat daļa vēžu ķērāju, kas izmanto par ēsmu gliemežus un gliemenes. Un tomēr pirmajā vietā ēsmu vidū ir un paliek zivs. Vēži visai labprāt ēd raudu, plaudi, plici un citas karpveidīgās zivis. Asaris un līdaka tiek uzskatīti par sliktu ēsmu, vēl sliktāka ēsma esot vēdzele. Ēsmai vienmēr jābūt svaigai , no tās jāizdalās stiprai zivs smaržai. Daži lietpratēji apgalvo, ka zivs smarža būs stiprāka, ja zivi pārgriezt pa muguru līdz mugurkaulam un izgriezt gaļu uz ārpusi.

            Lai vēžu lomi būtu labi, ir jāzina kā un kur viņus ķert. Vēžu kustības laika sākums ir atkarīgs no ūdenstilpes apgaismotības. Tumšos ūdeņos, kuri vāji laiž cauri gaismu, to ķeršanas rīkus var uzstādīt agri pievakarē, dažreiz jau 15-16-s dienā. Visbagātākais loms šādos ūdeņos ir vakarā, bet uz pusnakts pusi vēžu aktivitāte manāmi mazinās. Caurspīdīgos ūdeņos nav vērts sākt vēžu ķeršanu ātrāk par vakara un krēslas iestāšanos. Loms turpina palielināties līdz pusnaktij un pat pēc pusnakts. Pēc pašas rītausmas bieži uznāk vēl viens vēžu aktivitātes uzplaiksnījums, bet tas ir īsāks un mazāk izteikts par vēžu vakara aktivitāti. Uz vēžu kustības aktivitāti iedarbojas arī daudzi citi faktori. Mākoņainā laikā vēžu ķeršanu var sākt agrāk kā skaidrā laikā. Labākie vēžu lomi, parasti, ir siltās, tumšās naktīs, kā arī lietainā laikā. Lomi ir nabadzīgāki aukstās, miglainās naktīs un arī gaišās naktīs, kā arī pilnmēness naktīs. Vēžu ķeršanai traucē arī negaiss. Vēžu ķeršanas rīkus parasti uzstāda 1-3m dziļumā, bet ja ir augi, kurus vēži ēd un piemērota to eksistencei gultne dziļākās vietās, tad var mēģināt ķert vēžus arī dziļāk. Dzidrā ūdenī vēži uzturas dziļāk nekā duļķainā ūdenī. Vislabāk tos ķert ūdenstilpēs ar akmeņainu vai granšainu gultni, pie akmeņainām piestātnēm, tiltiem, zem saknēm, kraujiem krastiem, kas der vēžu alu rakšanai. Naktī, vēžu ķeršanas procesā, vēžus nemēra un nešķiro, tā kā tumsā tas prasa daudz laika un palēnina vēžošanas procesu. Vēžus liek traukā ar stāvām sieniņām un platu dibenu.

            Bieži vien noķertos vēžus kādu laiku pirms lietošanas nākas uzglabāt. Parasti tos glabā uzglabājamos tīkliņos vai traukos. Jāņem vērā, ka iespējamo infekcijas slimību lokalizācijas nolūkos, vēžus jātur tajā pašā ūdenstilpē, kur tie ir noķerti. Ārzemēs vēžu uzglabāšanā sevi vislabāk pierādījušas speciāli no dēļiem izgatavotas kastes, kuru sieniņās ir izurbti caurumi, vai kastes ar šaurām šķirbām. Tāpat ļoti labi vēži saglabājas kastēs no koka līstītēm vai metāliska tīkla. Vēžus šādā veidā uzglabāt jācenšas pēc iespējas īsāku laiku, tā kā tie sāks ēst viens otru, īpaši bezpalīdzīgākos vēžus. Uzglabājot vēžus ilgāk par 1-2 diennaktīm, tos nepieciešams piebarot, lai tie labāk saglabātos un mazāk savainotu viens otru. Visuniversālākā barība ir svaiga zivs. Vēžus var barot ar nātrēm, alkšņu lapām, kartupeļiem, zirņu lakstiem un citu augu valsts barību. Ir ievērots, ka vēži biežāk kaujas par zivs gaļu nekā par augu valsts izcelsmes barību. Šajās kaujās viņi zaudē spīles un gūst citas traumas. Lai no tā izvairītos, vēžus uzglabājot, tomēr, tos labāk barot ar augu valsts barību. Vēžus parasti transportē bez ūdens, plašos traukos. Īpaši praktiski ir pītie grozi, tāpat arī koka un plastmasas kastes, lai tik tajās būtu pietiekoši daudz caurumu gaisa piekļuvei.

Vēžu ilgstošai saglabāšanai dabīgajās ūdenstilpēs ir nepieciešams veikt virkni pasākumu. Šāda veida pasākumi ir:

Vēžu slimību, īpaši vēžu mēra, tālākas izplatīšanās iespēju likvidācija;

Rekomendāciju, attiecībā uz vēžu ķeršanu, ievērošana;

Vēžu pavairošana dabīgajās ūdenstilpēs;

Vēžu dzīves vides uzlabošana.

            Katra vēžu ķeršanas entuziasta pienākums ir piedalīties iespējamo vēžu epidēmiju lokalizācijā, nedodot iespēju tām plaši izplatīties, ievērojot šiem gadījumiem izstrādātās rekomendācijas. Viens no pamat pasākumiem kā lokalizēt iespējamās vēžu slimības ir nelietot dažādās ūdenstilpēs vienus un tos pašus vēžu zvejas rīkus, lai nepārnestu vēžu slimības no vienas ūdenskrātuves uz otru. Pat ja jūsu apkārtnes ūdenstilpēs nav vēžiem bīstamu infekciju, tad priekš izvairīšanās no to iespējamas izplatīšanās nākotnē, ik pa laikam ļoti ieteicams ir veikt profilaktiskos pasākumus, t.i. zvejas rīku dezinfekciju. Droši un efektīvi vēžu zvejas rīku profilaktiskās apstrādes veidi ir sekojoši:

1.      Vārīšana. Rīkus jātur verdošā ūdenī vismaz piecas minūtes. Šim dezinfekcijas veidam neder rīki, kas ir pagatavoti no mākslīgām šķiedrām, jo tie nevar izturēt verdošu ūdeni – izkūst;

2.      Apstrāde ar formalīnu. Apstrādājamos rīkus nepieciešams turēt 4-procentīgā formalīna šķīdumā ne mazāk par 20 minūtēm. Šķīdumu pagatavo no 38-procentīga formalīna, kuru atšķaida ar ūdeni (1 daļa 38-procentīgā formalīna uz 10 daļām ūdens). Veicot darbības ar formalīnu ir jābūt ļoti uzmanīgiem;

3.      Apstrāde ar spirtu. Visefektīvākais ir šķīdums, kurš sastāv no 3 daļām spirta un vienas daļas ūdens. Dezinficējot zvejas rīkus, tos jātur šķīdumā ne mazāk par 20 minūtēm;

4.      Sasaldēšana. Zvejas rīkus tur vismaz vienu diennakti -10 grādu temperatūrā. Sasaldēšanu ļoti ērti izmantot lieliem priekšmetiem, kurus grūti dezinficēt ar šķīdumiem. Rīku glabāšana ziemā neapkurinātās telpās ir ļoti efektīva metode vēžu mēra un citi slimību sporu iznīcināšanas metode;

5.      Rūpīga un intensīva kaltēšana arī ir efektīva dezinfekcijas metode. To var veikt pirtīs, 60-80 grādu temperatūrā, vismaz 1-2 stundas sīkiem priekšmetiem, lielākiem priekšmetiem vismaz 5 stundas. Ja nav vēlmes un iespējas kaltēt rīkus pirtī, tad profilaksei der arī regulāra rīku kaltēšana saulē.

            Arī intensīva vēžu ķeršana ir viens no visefektīvākajiem veidiem kā palielināt vēžu skaitu ūdenstilpē. Tā kā vēži dzimumgatavību sasniedz 7-8 cm garumā, bet minimālais atļautais izmērs to paturēšanai ir 10 cm, tad vēžu intensīva ķeršana neietekmē to daudzumu krātuvē, pie nosacījuma, ja atļauto izmēru nesasniegušie vēži tiek izlaisti. Tieši otrādi, izķerot krātuvē lielos un lēni augošos dominantos vēžus, kuri ieņem labākās dzīves vietas, paātrinās vēžu augšanas ātrums un vidējie pavairošanās tempi ūdenskrātuvē. Mātītes ar redzamiem ikriem un mazos vēzīšus jāatlaiž atpakaļ ūdenī uzreiz.

            Ūdenstilpēs, kurās vēži ir agrāk bijuši, bet laika gaitā izzuduši, bet kur ūdens kvalitāte ir pietiekoša to eksistencei, ir jāielaiž vēži atkal. Vēžu ielaišanu jāveic kompetentiem cilvēkiem vai iestādēm. Vēžu ielaišanai citās ūdenskrātuvēs der vēži ar izmēru 8-9 cm, kuri ir sasnieguši dzimumgatavību. Ielaišanu jāveic vēlākais augustā, lai vēži paspētu aklimatizēties jaunajā dzīves vidē līdz pārošanās laika sākumam un pirms ziemas iestāšanās.

            Pēdējā laikā cilvēki ielaiž savos ūdeņos (ezeros, dīķos) Latvijas faunai svešās vēžu sugas – šaurspīļu vēzi, signālvēzi un dzeloņvaigu vēzi, kuri nav tik ļoti prasīgi pret dzīvošanas apstākļiem kā vietējie platspīļu vēži, pie tam ir imūni pret vēžu mēri, no kura masveidā var iet bojā platspīļu vēzis. Var kritizēt šādus cilvēkus un pelt, taču daļēji šāda situācija tiek panākta ar mūsu pašu likumdošanu, t.i. stingriem aizliegumiem vēžu ķeršanā, kas ļoti lielā mērā sekmē paslepus citu vēžu sugu ielaišanu privātajos ūdeņos. Brīvi nav atļauts iegūt pat Latvijas faunai svešās vēžu sugas, kas citās valstīs ir ļauts visu gadu bez ierobežojumiem, lai tik ierobežotu to izplatību. Latvijā stipri vairāk kā pusē ūdenstilpju ir vēži un nav noslēpums, ka lielākoties daudz cilvēku tos tāpat ķer, neskatoties uz stingrajiem aizliegumiem. Autora (mans J ) viedoklis ir tāds, ka legalizējot vēžu ķeršanu, protams, ar zināmiem ierobežojumiem – noteikts atļautais vēžu ieguves laiks gadā, vēžu limitētais izmērs, iegūstamo vēžu skaita limits, zvejas rīku limits, cilvēki, kas ķer vēžus, daudz rūpīgāk pieskatītu ūdenstilpes, kurās vēži mīt, nekā tad, ja tie atrodas ārpus likuma un vēžus ķer paslepus. Un nepareiza ir likuma nostādne, ka makšķernieks, vēžotājs un cits dabas draugs tiek parādīti kā potenciāli likuma pārkāpēji un savu dabas bagātību negausīgi izšķērdētāji. Vienmēr bija un būs pret dabu nesaudzīgi cilvēki, taču ļoti daudz ir arī tādu, kuri rūpējas par vidi, kurā dzīvo un kurā atpūšas un netaisnīgi ir tas, ja pirmo dēļ cieš otrie. Tāpēc es personīgi ceru, ka drīzumā būs likumi, kuri ļaus Latvijas iedzīvotājiem izmantot vienu no mūsu dabas bagātībām – vēžus ar mazāk stingriem ierobežojumiem, kā tas ir šobrīd, kā arī tiks atļauts vēžotājiem aktīvi ņemt dalību svešo vēžu sugu ierobežošanā likumīgā kārtā visa gada garumā. Protams, ir jāveic plaši sabiedrības informēšanas pasākumi, bet tas ir jādara arī citās sfērās un tā nav un nevar būt atruna turpmākai likumu stingrībai vēžu jautājumos.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un vēžošanu!
Kategorija: Vēžošana | Pievienoja: eduks (19.05.2009) | Autors: Edgars
Skatījumu skaits: 14231 | Komentāri: 4 | Reitings: 4.9/25 |
Komentāru kopskaits: 4
4 eduks   (03.08.2011 01:28)
Man ir patiess prieks un gandarījums,ka tik daudzii,(4000 02.07.2011.) r apskatījuši šo manu rakstu :)! Visiem ne spīles!

3 aakkis   (18.06.2009 11:54)
Esmu ķēris vēžus ar kārti,~3m gara,galā piesien vardi vai citu ēsmu.Piesien stingri ar tievu stieplīti pie kārts sāniem,tad, sevišķi upītēs var redzēt vēžus rāpojam,lēnām piebīda tuvumā ēsmu.Vēzis uzrāpjas uz ēsmas un sāk ēst,lēnām paceļ uz augšu un griež kārti pa 180*grādiem uz riņķi.Vēzis ar muguru pret grunti un nelaižās vaļā,tad lēnām bez straujas kustības ceļ laukā.

2 sancho76   (20.05.2009 09:11)
ļoti interesanti wink

1 parcopi   (19.05.2009 21:20)
Par vēdzeļu copi un ugunskuru krastā arī klīst leģendas biggrin
Par to gadījumu, ko minēju forumā, kad Krievijā redzēju kā vēžus ķer uz makšķeri - tad laikam tā arī bija, ka āķa tām makšķerēm nemaz nebija. Bet to, ka bija pludiņš es 100% atceros. Un cope bija līdzīga karūsu copēm - pluds gāja uz sāniem smile Sīkāk diemžēl neatceros, jo toreiz biju mazs smile
P.S. Nemaz nezināju, ka vēžu slimības var tik viegli pārnēsāt un, lai tas nenotiktu, ir jādezinficē rīki....

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.81.8.73
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv