Breksis

Breksis – viena no visizplatītākajām un populārākajām zivīm. Breksis ir karpu dzimtas zivs. Breksis ir viena no iecienītākajām pludiņmakšķernieku, gruntsmakšķernieku un arī zemledus makšķernieku trofejām. Teritorija, kuru apdzīvo breksis ir ļoti plaša. Breksi var sastapt visās upēs, kuras ietek Azovas, Baltijas, Kaspijas, Baltajā un Melnajā jūrā, noteiktās vietās šajās jūrās, kā arī Eiropas ezeros.

Iedzīvojies arī citos rajonos, tai skaitā Sibīrijā un Kaukāzā. Dabā sastopami arī ceļojošie brekši un tie ir Azovas, Urālu un Kaspijas breksis. Piemēram, Amūras upē dzīvo divu veidu brekši – baltais breksis(balto brekšu dzimta) un melnais breksis(melno brekšu dzimta), kas vizuāli ir ļoti līdzīgi parastajam breksim.

Ķermenis breksim ir plats pa vertikāli un tam ir gara anālā spura. Mute breksim ir gandrīz uz leju, spuras pelēkā krāsā, ķermeņa krāsa – sudrabota ar zeltītu toni. Garumā breksis mēdz izstiepties līdz 50cm, bet svaru tas var sasniegt pat pāri 6kg. Ir zināmi gadījumi, kad daži šīs sugas eksemplāri ir sasnieguši pat 8-10kg svaru un 70cm garumu.

Nārsto breksis aprīļa beigās līdz maija beigām, atkarībā no dzīvesvietas un ūdenstilpnes. Vienā piegājienā breksis atstāj vidēji 70-390 tūkstošus ikru. Vidējā ūdens temperatūra, pie kuras breksis nārsto, sasniedz +12°С. Pārsvarā breksis nārsto uz sēkļiem ūdenszāļu aizaugušās vietās. Pēc nārsta aizpeld uz bedrēm vai noteiktām jūras daļām. Ziemā turas baros dziļās vietās. Barojas ar tārpiem, dažādām kūniņām, moluskiem, ūdenszālēm, kā arī, nesmādē barību, kas dabīgos apstākļos nav pieejama – maizi, mīklu, putraimus. Gastronomiskā vērtība breksim ir diezgan augsta, kaut arī asaku ir padaudz.

Makšķerēt breksi var visu gadu. Vasarā var no laivas, gan arī no krasta, pielietojot visdažādākās pludiņmakšķeres un gruntenes.. Breksis ir diezgan uzmanīga un bailīga zivs. Vasarā visvieglāk to noķert ir agri no rīta, jo ap plkst. 11:00 tas aizpeld uz dziļumiem un to noķert ir krietni grūtāk. Laba cope mēdz būt vietās, kur breksis mēdz uzturēties visu laiku - tas ir, pie bedru malām vai pašās bedrēs.

Kad ir pagājušas kādas divas nedēļas pēc brekša iznārstošanas, to labi var makšķerēt pludinot, izmantojot barību, kuras sastāvā ietilpst komponenti, kurus izmanto arī ēsmai. Agrā pavasarī breksi vislabāk ķert uz slieku, motili, vai mušu kāpuriem, bet vasarā labāk izmantot dažādas mīklas un tamlīdzīgu ēsmu.

Pavasarī un rudenī mēdz būt veiksmīgas brekšu copes uz vasaras makšķeri, kas ir aprīkota ar sānu sardziņu un mormišku.(Tas ir pēc ziemas makšķeres principa, tikai tiek izmantota parasta vasaras makšķere, kaut vai labs, viegls teleskops. Sardziņš stiprinās makšķerei galā un ieņem stāvokli uz sāniem. Makšķernieks iet gar krastu vai pa ūdeni un vietās, kuras viņš uzskata par perspektīvām, iemērc mormišku(parasti tas notiek ūdensaugu lodziņos, vai uzreiz aiz ūdenszālēm) un tad turot abās rokās kātu mēģina viegli tricinot mormišku cilāt uz augšu un laist lejā). Visveiksmīgākās brekšu copes ir agrs rīts, vakars un nakts, kad breksis maksimāli piepeld pie krasta.

Breksi var ķert arī uz mušiņu, imitējot pa grunti rāpojošu kūniņu. Reizēm var noķert arī uz lēnu grimstošu mušu, sevišķi tas notiek pie stāviem krastiem un ja ūdenstilpnē ir pieejamas viendienītes kūniņas.

Ezeros un ūdenskrātuvēs breksi parasti ķer no laivas, noenkurojot to vietās, kur tiek „uzklāti galdi”. Breksis barības meklējumos bieži piepeld pie šiem galdiem. Par barību var izmantot kā veikala barības, tā paštaisītās barības, tā arī parastu izmērcētu un saspaidītu maizi. No laivas var ķert kā uz pludiņmakšķeri, tā arī, uz ziemas makšķerītēm. Ja dziļums izvēlētājā vietā nav dziļš, tad lai neaizbaidītu breksi, gan barība, gan ēsma jāmet tālāk no laivas.

Pludiņa formu izvēlas atkarībā no straumes stipruma un makšķerēšanas veida: pludināšana, tāls metiens utt. Pludiņam jābūt pēc iespējas vieglam un pareizi līdzsvarotam. Auklu izvēlas elastīgu, izturīgu un izmanto tādu pavadiņu, lai tā nav redzama ūdenī(iespēju robežās). Pavadiņas un auklas krāsu parasti izvēlas atkarība no ūdenstilpnes un ūdens duļķainības pakāpes. Ja ķer uz slieku, tad āķi izvēlas drusku lielāku, nekā ,ja tiek ķerts uz maizi, kukurūzu vai mīklu.

Ēsma: Universāla ēsma skaitās sarkanā mēslu slieka, lietustārps, parastā slieka, vai mušu kāpuri. Var ķert arī uz kūniņām(piemēram mizgrauža vai spāres) un motili. Var pielietot augu valsts ēsmas – plaucētus zirņus, maizes bumbiņas, mannas vai kādu citu mīklu, konservētu kukurūzu. Var izmantot dažāda veida aromatizatorus.

Ziemā parasti brekša ķeršana saistās ar brekša stāvvietu meklēšanu.(vietas, kurās tas ir koncentrējies). Parasti laba cope mēdz būt vakarā āliņģos, kuri jau bija iebaroti iepriekš. Ziemā breksis parasti uzturas dziļumā, bet ziemas vidū un ziemas beigās breksi ieteicams meklēt uz applūdušu upju kantēm. Šajā laikā iebarošana ar mazu motili spēlē lielu lomu. Parasti tiek iebaroti vairāki āliņģi uzreiz.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ Tur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, ja esat iesācējs makšķerēšanas jautājumos, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar makšķerēšanu, vai vēžošanu!