Ar šo interviju mūsu mājaslapā parādīsies jauna sadaļa, intervijas. Pārsvarā mēģināsim intervēt ierindas makšķerniekus, kuriem būs ko pastāstīt. Tātad, mūsu pirmais intervējamais, kurš piekrita sniegt interviju mūsu mājas lapai, ir Rīgā dzīvojošs makšķernieks ar vairāk kā 50gadus lielu makšķernieka stāžu. Viņa pirmā un vienīgā mīlestība makšķerēšanā ir pludiņmakšķerēšana. Šo makšķernieku sauc Anatolijs Suhobokovs. Sevi par īstu makšķernieku gan viņš neuzskata, vairāk par atpūtas cienītāju pie ūdeņiem, kuram rokās ir makšķere.
Labdien Anatolij, kur un kā Tu sāki savas makšķernieka gaitas? Labdien, es kā jau lielais vairums makšķernieku, savas makšķernieka gaitas uzsāku bērnībā. Vietā, kurā es augu, netālu no mājām tecēja kalnu upe Pšiš, kura ietek lielākā upē Kubaņ(Krievijā). Lūk tur es arī uzsāku savas makšķernieku gaitas. Tā ir interesanta kalnu upe ar stipru straumi. Vismaz tāda bija, sen neesmu tur bijis. Upe pārsvarā nav dziļāka par jostasvietu, bet ir posmi, kuros ir dziļas bedres un tur dzīvo arī sami. Straume upē ir diezgan stipra un vietām grūti pat kājās nostāvēt tādā straumē. Upe piemērota mušiņmakšķerēšanai, pludināšanai un arī gruntsmakšķerēšanai, vietās, kur ir dziļāki un mierīgāki upes posmi.
Un ar kādu makšķeri Tu pats makšķerēji? Pats makšķerēju ar pludiņmakšķeri....kaut gan no mūsdienu viedokļa, to par makšķeri ir grūti nosaukt. Mana pirmā makšķere bija no 3m gara riekstkoka, auklas vietā bija parasts diegs un āķu jau arī nebija. Par āķiem, mēs puišeļi, izmantojām burtnīcu skavas.
Tad jau sanāk, ka makšķerēji diezgan humāni? Jā! /smaida/. Kāds tur humāni, lieta tāda, ka tas ciemats, kurā es dzīvoju, bija mazs un no makšķerlietām gandrīz neko nevarēja dabūt. Piedevām dzīvojām samērā trūcīgi. Nemaz jau tik traki ar tām skavām nebija - protams, ka lielākais vairums zivju un lielākās norāvās, bet pašu makšķerēšanas baudīšanu jau tas netraucēja.
Kādas zivis Tu tur makšķerēji? Dažādas. Visas, kuras varēja noķert. Pārsvarā uz sienāzi tika ķerti sapali un raudas. Tajā upē dzīvoja tādas zivis, kādas Latvijā neesmu pat redzējis un nebija tādu, kādas te ir praktiski visās ūdenstilpnēs. Vēl uz gruntsmakšķeri, bet tas jau vēlāk, kad man jau bija makšķere, aukla un inerces spole, tika ķerti arī sami. Pareizāk sakot samēni, jo lielākus par 5kg tur nomakšķerēt nevarēja. Uz āķa derēja gan tārpi, gan kādas putnu iekšas. Un, protams, gāju arī uz nakts copi un ķēru visu, ko varēja noķert uz grunteni. Kādu sugu konkrēti vari nosaukt, ko neesi redzējis Latvijā? Jā, tur dzīvoja tādas zivis, kā "usač" un "šimaja", kuras Latvijā neesmu redzējis, latvisko nosaukumus diemžēl nezinu.(Pirmā ir barbe, parcopi.lv). Tā "šimaja" ir līdzīga siļķei un viņu upē bija diezgan daudz. Tās kopā ar "ribec"(vimbām) nāca no Kubaņas upes iekšā pavasarī un uzturējās tur līdz vasaras vidum. Toties nebija tādu, šeit pierastu zivju, kā asaris, plicis, plaudis. Kāds izskatās asaris, es pirmo reiz uzzināju jau būdams Latvijā, jo tajā reģionā, kurā es augu un makšķerēju, asaru nebija vispār.
Kur vēl esi makšķerējis ārpus Latvijas? Esmu makšķerējis melnajā jūrā. Tur tieši no piestātnēm var ķert mazas un krāsainas zivis. Visādi čorķiki, bullīši un kas tik tur vēl nē, bet vai tās bija ēdamas, es nezinu. Ķēru un laidu vaļā, ķēru intereses pēc.
Kā vispār attiecies pret zivju atlaišanu? Pārsvarā lomus paturu. Neko neatļautu nepaturu, bet visu, ko drīkst paturēt, es pārsvarā paturu. Vienmēr? Nē. Ja gadās ļoti laba cope un ir loms ir liels, tad daļu atlaižu un atstāju tikai tik, cik zinu, ka pats izlietošu.
Ko dari ar zivīm, ko pats noķer? Izlietoju uzturā. Vāru zivju zupu un cepu zivis. Pārsvarā gan cepu. Ļoti garšo ceptas zivis, sevišķi asari.
Cik sen jau esi Latvijā? Šeit esmu jau kopš 1971.gada. Šeit arī apprecējos, te man aug divi dēli un te arī uz dzīvi paliku. Man Latvijā ļoti patīk. Te ir daudz ezeru un upju, klimats arī man šeit ļoti patīk.
Kur pārsvarā makšķerē? Par cik dzīvoju Rīgā, tad visbiežāk sanāk makšķerēt Rīgas un Pierīgas ūdeņos. Iemīļotākās makšķerēšanas vietas ir Juglas ezers, Daugava, posmā no Rīgas hesa līdz centram un ap Doles salu, Lilastes ezers, Ķīšezers. Retāk makšķerēju Babītes ezerā, Lielupē, Vecdaugavā un jūrā.
Kā Tu parasti makšķerē? Pārsvarā makšķerēju ar pludiņmakšķeri. Tā ir mana mīlestība jau no bērnu dienām. Esmu mēģinājis spiningot, ziemas makšķerēšanu, ar šīm lietām pa retam arī tagad nodarbojos, un citus makšķerēšanas veidus, bet vienmēr esmu atgriezies pie sev tik iemīļotās pludiņmakšķerēšanas. Makšķerēju no krasta un ļoti bieži no laivas. Uz kādām zivīm pārsvarā dodies ar pludiņu? Zini, es neesmu klasisks pludiņmakšķernieks, kā to pieņemts uzskatīt. Tāpēc arī intervijas sākumā Tev teicu, ka esmu vairāk atpūtas cienītājs pie ūdeņiem, nekā makšķernieks. Jo īsti makšķernieki parasti zin uz kādām zivīm viņi dodas un ko vēlās noķert. Atkarībā no tā, viņi izvēlas taktiku, jauc barības, piemeklē vietu utt. Man viss ir pavisam vienkāršāk. Es vienkārši paņemu makšķeri un dodos pie ūdenstilpnes. Man nav ne jausmas, ko es noķeršu. Es pat necenšos noķert kādu sugu konkrēti. Es vienkārši staigāju pa krastu, vai peldu ar laivu pa ūdeni, un manuprāt interesantās vietās, es mēģinu makšķerēt. Bieži vien rīkojos ar pludiņmakšķeri kā ar spiningu. Parasti spiningotāji noiet gar krastu vairākus kilometrus, vai nopeld ar laivu pa ūdeni, bet es bieži vien tā rīkojos ar pludiņmakšķeri. Makšķerēju bieži vien bez nekādas iebarošanas un nejauši izvēlētās vietās. Tā nav taktika, man vienkārši patīk makšķerēt vairākās vietās, es ilgi vienā vietā nevaru nosēdēt. Man patīk staigāt gar ūdenstilpni ar makšķeri, bet spiningošana īsti pie sirds neiet, tāpēc staigāju ar pludiņmakšķeri. Piedevām man ir pavisam parasta teleskopiskā makšķere, parasta 0.2 aukla ar pavadiņu. Spole arī nav nekādā dārgā. Un tas nav dēļ tā, ka man nepatiktu labāki makšķerēšanas rīki, vai nevarētu tos nopirkt. Tas ir tāpēc, ka tas ir kā radīts manai makšķerēšanas manierei - teleskopu ātri var savākt pamakšķerēt, tad atkal novākt, nomainīt vietu un atkal ātri savākt. Man abi dēli nopietnāk nodarbojās ar copi, esmu mēģinājis turēt rokās arī samērā dārgus spiningus un mačkātu - jā, makšķerēt ar tādiem ir patīkami, bet tas nav priekš manis. Es tādus kātus ātri vien salauztu pa krūmājiem un niedrēm brizdams. /smaida/ Man ir arī citas makšķeres, reizēm ķeru ar spiningu, reizēm ar grunteni, bet tomēr manā iecienītākā makšķere ir parastā teleskopiskā ar pludiņu.
Tu vienmēr izvēlies tādu taktiku? Nē. Citreiz eju ar pludiņu mērķtiecīgi uz karūsām un līņiem, vai brekšiem. Tad arī gatavoju barību, iebaroju un ilgi sēžu vienā vietā. Bet tas nav bieži, jo man tas īsti neiet pie sirds.
Kādas vēl zivis makšķerē ar pludiņu? Ļoti patīk laiks, kad rudens pusē, upēs iepeld asari no jūras. Tad tos ar pludiņmakšķeri un parastajām sliekām, var ļoti labi paķert.
Teici, ka jūrā arī makšķerē. Kādas zivis jūrā ķer un uz ko? Jūrā eju tikai uz asariem. Pārsvarā kopā ar jaunāko dēlu. Sākam iepeldēt jūrā ar jūlija beigām un pa reizei tur iepeldam līdz oktobrim. Jūrā asarus arī ķeru ar pludiņmakšķeri, bet priekšroku tomēr tur dodu ziemas makšķerītei. Ar to jūrā operēt ir daudz vienkāršāk. Dēls ķer arī uz spiningu, gan klasisko, gan kaut ko līdzīgu "dropšotam", bet es pārsvarā uz ziemas makšķerīti.
Kādi ir lomi? Kā kuru reiz, bet pārsvarā labi. Divatā ar dēlu dažās stundās saķeram labus asaru lomus. Lielu asaru ir maz, bet ne jau lielumā ir tas kaifs. Piedevām mazāki ir garšīgāki vēlāk tos sacepot. Nē, mazākus jau par 17cm neņemam, noteikumi tiek ievēroti vienmēr. Gadās reizēm arī jūrā pa pārsteigumiem - tā esmu noķēris uz pludiņmakšķeri zuti. Ir gadījušās raudiņas un butes uz ziemas makšķeri, kad ķeru asarus. Dēlam uz spiningu ir pāris reiz pieķēries kaut kas tāds, ko izvilkt viņš nevarēja.... Jūrā jau dzīvo visas zivis un, ja tur piešaujās makšķerēt, tad to jūrā var darīt ļoti labi.
Kuras makšķerēšanas reizes ir vislabāk palikušas atmiņā? Nuuuu.....laikam jau, ja jāizvēlas dažas, tad nostāstīšu tās, kas manā atmiņā ir jau ilgu laiku un paliks tur vēl ilgi. Tātad pirmā, kas paliks manā atmiņā ir no tiem laikiem, kad vēl tikko nesen biju sācis dzīvot Rīgā. Aizbraucu uz Lilastes ezeru pamakšķerēt. Nekas īpašs neķērās. Skatos, ka netālu no manis makšķernieks velk vienu pēc otras. Sāku skatīties, kas tad viņam ir savādāk. Pamanīju tikai to, ka viņam ir mazs dziļums. Uzliku arī sev mazu dziļumu, bet copes tāpat nebija. Vienīgais tas makšķernieks tā aizdomīgi uz mani sāka skatīties. Vēlāk viņš man piegāja klāt un mēs aprunājāmies. Izrādījās, ka copes viņam bija ne jau dēļ dziļuma, bet dēļ tā, ka viņš ķēra uz mīklu, bet es uz tārpu. Toties tas, ka biju uzlicis mazu dziļumu, bija piesaistījis viņa uzmanību un tāpēc viņš piegāja. Izrādījās, ka viņam bija slīdošais pludiņš un viņš nepavisam neķēra mazā dziļumā, a es par tādiem toreiz neko nezināju un ar parasto pludiņu, mēģinādams kopēt veiksmīgo makšķernieku, mēģināju ķert 15cm dziļumā, kur dziļums bija kādi 3m. /smejās/ Tā es iepazinos ar slīdošajiem pludiņiem, kurus gan tāpat izmantoju reti. Otra reize, kas labi palikusi atmiņā ir arī saistīta ar Lilastes ezeru, bet ziemā. Toreiz strādāju ostā un mani kolēģi pierunāja brīvdienās braukt uz Lilasti makšķerēt. A man tāda kārtīga ziemas ekipējuma nemaz nebija. Es aizbraucu parastās kurpītēs. Toreiz pāris stundu laikā tā nosalu, ka knapi līdz stacijai tiku. Brīnums, ka nesaslimu un nonosaldēju kāju pirkstus toreiz. Kas attiecās uz copi, tad tajā reizē bija pilnīga necope, jo mani kolēģi pa visu dienu arī bija tikai pāris asarīšus dabūjuši. Arī nākamā atmiņa man saistās ar Lilastes ezeru. Tas tāpēc, ka agrāk es uz to galu ļoti bieži braucu makšķerēt. Tas bija vasaras rīts. Es atradu laipiņu, iebaroju un sāku makšķerēt. Jau pēc dažām minūtēm man pieteicās līnis uz gramiem 800. Es jau nezinu, kas toreiz notika un kā zvaigznes tā sagriezās, bet es toreiz noķēru 17līņus no 500-1500gr. Tā tik bija cope! To es nekad neaizmirsīšu. Vēl atmiņā ir labi palikusi reize, kad mēs ar dēliem, kad viņi vēl bija bērni, pārgājām uz salu Dūņezerā, uzcēlām tur telti un sākām makšķerēt. A izrādījās, ka padomju laikos, tur nemaz nevarēja atrasties. Pēcpusdienā parādījās inspektors ar saviem kolēģiem un gribēja mūs no tās salas padzīt, bet kad ieraudzīja, ka esmu ar bērniem un mēs esam ar dažām makšķerēm un viņiem netraucēsim, tad atļāva palikt. Viņiem netālu bija tāda kā bāze, kur bija galdiņš, soli un būdiņa. Vēlāk mēs pat sadraudzējāmies. Tas inspektors tur pats ap salu lika tīklus, tāpēc laikam sākumā bija tik neviesmīlīgi noskaņots. Tā mēs ar dēliem uz tās salas nodzīvojām piecas dienas. Saķērām arī ļoti daudz zivju, kuras bija jāsāla, lai nesabojājās. Dzīvojām toreiz visi trīs vienā teltī, zupas un tēju vārījām ezera ūdenī. Tos laikus atceros ar ļoti siltām atmiņām. Starp citu, tagad ar jaunāko dēļu šogad bijām iepeldējuši ar laivu Dūņezerā - ezers galīgi pārvērties un arī no tās saliņas vairs makškerēt īsti nav kur. Bet nu viss mainās, tas jau nav nekas slikts. Agrāk ar dēliem bieži taisījām tādus izbraucienus uz vairākām dienām, tās visas reizes man palikušas atmiņā, bet katru atsevišķi jau nestāstīšu. Vai agrāk zivju bija vairāk? Makšķernieku noteikti bija mazāk. /smejās/ .Vēl agrāk bija mazāk maluzvejnieku, jo padomju laikos tomēr baidījās no sodiem. Tagad nelegālo tīklu un murdu ir, ka biezs. Bija, protams, arī negatīvas lietas padomju laikā...kaut vai tā pati ūdeņu indēšana. Pašu zivju neteiktu, ka ir palicis mazāk, bet noķert tās ir grūtāk. Ar ziemas makšķerēšanu arī nodarbojies? Jā, bet reti un esmu galīgs nepraša. /smaida/
Labi, liels paldies Tev par interviju. Varbūt ir kas tāds, ko gribi novēlēt citiem makšķerniekiem? Lūdzu! Nu ko es varētu novēlēt? Novēlu visiem, lai makšķerēšana sagādā vienmēr prieku un, kā saka, ne asakas!
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
