Šoreiz portāls parcopi.lv intervē Latvijā jau pazīstamo forelistu Māri Klauzi kurš ir forelists jau 27 gadus. Šajā intervijā var izlasīt kādas ir viņa domas par dažādiem jautājumiem makšķerēšanā.
Kā tu uzsāki savas forelista gaitas? Pa vasarām dzīvoju lauku mājā pie krusttēva, Vidzemes pusē. Turpat blakām tecējaneliela upīte, drīzāk strauts, mēs tur sīkie bieži dzīvojāmies. Lasījām ūdenstārpus,taisījām tiem nometnes, būvējām dambi un vēl visādas everģēlības, ko parasti bērni dara. Vienā no rosīšanās reizēm pamanīju nedaudz lielāku par sprīdi zivtiņu, kas iemuka mūsu "peldētavas" pacerē. Biju izbrīnīts, ka tik mazā urgā ir arī zivis. Prasīju krusttēvam - kas tā varētu būt par zivi? Atbilde skanēja pārliecinoši - forelīte. Opā! Ar makšķerēšanu jau biju aizrāvies, bet tajā vasarā vēl liku forelēm mieru, bet pa ziemu izstudēju visas pieejamās grāmatas, kur varēju kaut ko izlasīt par forelēm. Nākošajā vasarā jau nobruņojies ar auklas rullīti, āķiem un paša veidotu mikropludiņu, ko biju nokrāsojis sajaucot jodu ar "zeļonku", jo forele ir uzmanīga zivs un pludiņam jābūt neuzkrītošam, biju gatavs ķert foreli /smaida/. Tā es tur pavadīju pāris agrus rītus un vēlus vakarus, tupot pie mazās bedrītes un barojot odus, protams neko nenoķēru un biju bēdīgs. Krusttēvs to redzot teica, lai beidzu māžoties, jo 3km tālāk ir kārtīga foreļu upe un ka, vajag nevis ar pludiņu ķert, bet slieku pludināt. Man tādu rīku līdzi nebija, tāpēc jau vasaras beigās, kopā ar savu to dienu copes kolēģi, bijām klāt ar vienu vienīgu domu - foreles. Tā tas viss sākās!
Kāda bija tā galvenā motivācija pašā sākumā, iet un ķert foreli? Tā arī bija galvenā motivācija - noķert foreli!
Cik ilgi jau esi forelists? Aizrāvos ar to lietu, kad bija man 12. gadi. Tātad šobrīd jau 27 gadus ķeru foreles.
Kādas ir tavas spožākās atmiņas tieši par foreļcopi? Tā grūti pat izdalīt - kas tad ir spilgtākās atmiņas. Atmiņu ļoti daudz un visas tās ir spilgtas. Protams, pirmā noķertā forele, neaizmirstamās vasaras naktis pie ugunskura, apmaldīšanās, supercopes, kad uz trijiem metieniem noķer trīs foreles, pārgājiens vienatnē pa Zviedrijas kalniem. Katra šī piedzīvotā epizode ir vērtīga un no atmiņas neizdzēšama. Kādas ir tavas lielākās trofejas? Ja par forelēm runājam, tad tā ir Zviedrijā noķertā forele 69cm garumā. Svariņu līdzi nebija, bet domāju, ka svars bija starp 2,5-3kg. Pārējās zivis praktiski neķeru, tāpēc arī nav nekādu izcilo trofeju. Ir līdaka zem 6kg, vēdzele virs 2kg, lasis ap 6kg, kilogramniece alata, arī Zviedrijā.
Tu foreļcopei nopietni pievērsies jau pašā sākumā? Protams, ka nopietni, cik nopietni vien var pievērsties 12 gadīgs puišelis.
Piemājas dīķis, pludiņmakšķere....pazīstama aina? Pludiņmakšķere jā, piemājas dīķis nē. Savu pirmo zivi dzīvē izvilku Ežezerā. Tā bija vīķe. Pēc tam ar draugu ar vilcienu braucām uz Priedaini, Lielupes attekām. Vienreiz tā aizrāvāmies, ka knapi paspējām uz pēdējo autobusu, ap 24iem mūs autobusa galapunktā sagaidīja visai iespaidīga delegācija- mani vecāki un drauga vecāki. Tas bija otrajā klasē. Pēc ši incidenta drauga tēvs mūs diezgan bieži veda, vecāki saprata, ka esam makšķernieki.
Kurā Latvijas nostūrī tevi visbiežāk var sastapt pie ūdeņiem? Šobrīd, praktiski, tikai Kurzemē. Kad vēl dzīvoju Rīgā, tad gan braucu gan uz Kurzemes, gan Vidzemes upītēm. Kāda ir tava sapņu zivs kuru tu vēlētos kādreiz dzīvē noķert? Svars,garumsu.t.t.? Nav man tādas sapņu zivs, ko varētu izteikt metros un kilogramos, bet vienu no saviem sapņiem ceru piepildīt jau jūnija sākumā. Un tā ir arktiskā palija, dabiskajos apstākļos. Tā ir viena no skaistākajām lašveidīgajām zivīm, ko cenšos noķert jau 5gadus, bet vienmēr izrādās, ka esmu bijis ne īstajā laikā un neīstajā vietā. Pieredze un zināšanas par norisēm ziemeļos ar gadu aug un šī gada pirmā Zviedrijas ekspedīcija ir veltīta tieši palijām.
Foreles ķer vairāk uz spininga vai uz mušu,jo zinu tu esi arī mušiņmakšķernieks? Foreles, vismaz Latvijā, ķeru tikai ar spiningu. Pēdējos gadus mušiņmakšķeri izmantoju vienīgi Zviedrijas braucienos. Tad kad esi noskraidījies ar spiningu, tā ir patīkama atslodze lasot upi, vērojot zivju aktivitāti un pielasot atbilstošo mušu. Te steiga nav sabiedrotā. Latvijā mušiņmakšķeri izmantoju kādā foreļdīķī, kad gribas tā vienkārši nekur nelaužoties atpūsties kopā ar ģimeni. Esmu tāds pilnīgs svētdienas mušotājs.
Kad saki copēt ar MM(mušiņmakšķeri)? Pat īsti neatceros, bet 10 gadi ir jau pagājuši noteikti. Atceros, satikām pie Braslas Reini un Egilu, kad abi šie puiši arī vēl bija diezgan pazaļi mušošanā. Tagad tie ir divi no trijiem Latvijas sertificētajiem MM instruktoriem.
No sākuma bija viegli vai ilgi mācījies mušot, jo daudziem tas šķiet sarežģīts copes veids? Nezinu, nav tur nekā sarežģīta, galvenais saprast pamatprincipus un mest ar izjūtām. Protams, ja ir vēlme izkopt metiena tehniku līdz perfektumam, tad būs jāiegulda laiks un pūles, bet man to nevajag. Neesmu perfekcionists, ja gūstu prieku un baudu no tā, ko daru - tad tas ir galvenais. Protams ir bijuši brīži, kad ar savu knapo metiena tehniku netieku klāt zivij, tas dod stimulu uzlabot metiena iemaņas.
Mīļākā,rezultatīvākā muša tev pašam personīgi? Mušas nevar būt mīļāks vai mazāk mīļas. Karam ūdenim un apstākļiem ir sava muša. Man patīk copēt ar sauso mušu un te mans favorīts ir dažādu nokrāsu un lielumu "Klinkhammer", vismaz Zviedrijā zivis tās ēd. Kāds ir visamizantākais moments pie upes šajos 27 gados kopš esi forelists? Tie notikumi pie upītēm ir tik daudz, ka pilnīgi neiespējami izcelt kādu īpašu. Vissmieklīgākie jau ir saistīti ar pašu foreļošanas sākumu, kad divi Rīgas puiškāni nonāk mežā ar domu pārnakšņot, bet tas norakstāms uz pilnīgu nezināšanu. Piemēram, pirmajā nakšņošanas reizē, kad naktī ugunskurs nekuras, bet dūmo, apkārt viss čab un visādas nedzirdētas skaņas, draugs uzlīda eglē pēc sausajiem zariem un atteicās kāpt zemē /smaida/. Nākamo reizi nesām uz mežu malku. Vai arī jau krietni vēlāk, kad izdomāju nedaudz atpūsties un uzsmēķēt - upītes karsts ir stāvs, bet kādu 1m augsts un apaudzis ar papardēm. Atrodu pie krasta pieskalotu baļķēnu, apsēžos un velku dūmu, te sadzirdu, ka zālei un krūmiem švīkstot kaut kas tuvojas, nāk tieši uz mani. Vējš pūš dūmus uz otru upītes krastu un soļi tuvojas. Nu neko, man rodas interese, klausos un skatos uz augšu, uz upītes krastu. Pēc mirkļa, papardēm paveroties parādās briežu paps ar skaistiem ragiem, ieraugot mani apstājas, starp mums ir labi ja pusotrs metrs. Kādas sekundes 10-15 viens uz otru blenžam. Es domāju - labi ka apstājās, tā būtu uz galvas uzkāpis, ko šis domāja nezinu, bet visdrīzāk - pēdējo reizi kad te gāju, tāda celma te nebija. Pēc mirkļa briedis saprot, ka kaut kas nav kārtībā, pagriežas un tikpat mierīgi aizslāj atpakaļ.
Ko tu domā par cilvēkiem kas foreles vai citas zivis iegūst neatļautos veidos? Ko es domāju? Neko nedomāju, uz šiem ļautiņiem skatos ar nicinājumu un nožēlu. Atklāti sakot, šie cilvēki ir apdalīti, jo zivis viņiem ir tikai pārtikas produkts vai nauda kārtējam polšam.
Kā tev šķiet foreļu populācija upēs ar katru gadu aug vai sarūk? Tas nav viennozīmīgs jautājums, jo ir upes, kur aug, ir upes kur iet mazumā. Viss jau atkarīgs no cilvēka. Mēs jau esam tie regulētāji. Gan ar makšķerēšanas kultūru, gan saimniecisko darbību. Tā ģenerāli - teiktu, ka sarūk.
Varbūt vēl ir kaut kas ko vēlies novēlēt portāla lietotājiem? Makšķerēšana nav pārtikas ieguve, tā ir atpūta un dvēseles aicinājums, kas bieži vien reducējas arī uz paprāvu guvumu, kas mērāms kilogramos zivju. Aicinu šādos mirkļos neiekrist azartā un nepazaudēt veselo saprātu. Vienkārši copēsim saprātīgi, izvērtējot katru atsevišķo situāciju. Nu un - ne asakas vai āķus siekstā!
Paldies par interviju,ne asakas! Māri Klauzi intervēja Oskars Vaičuks(Ashuks).
(Pārējās zivis praktiski neķeru, tāpēc arī nav nekādu izcilo trofeju. Ir līdaka zem 6kg, vēdzele virs 2kg, lasis ap 6kg,) Man vispār no tā vēl nekā nav Interesanta saruna !!! Paldies !
100%" cellspacing="1
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
