Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
No 15.jūnija startē jauns konkurss sadarbībā ar restorānu Zivjukrogs - "Gardākais copes apraksts"
Konkursa nolikums.
Konkursā drīkst piedalīties jebkurš šajā vietnē reģistrēts lietotājs. Konkursa uzdevums ir tāds, ka dalībniekam jātiek pie zivju loma, zivis jānomēra un jānosver, pēc tam jāieliek šajā tēmā bildes. Bet galvenais konkursa uzdevums ir pievienot aprakstu, kā zivs noķerta. "Gardākā" copes apraksta autors tiks pie balvas no Zivjukroga - 2kg kliņģeris uz Līgo svētkiem! Kliņģeri varēs saņemt 22.jūnija rītā restorānā Zivjukrogs, Rīgā, Citadeles ielā 7 Katrs konkursa dalībnieks drīkst pieteikt 2 aprakstus. Konkurss sākās 15.jūnijā un noslēgsies 21.jūnijā plkst 21:00
Konkursa uzvarētājam balvā 2kg kliņģeris uz svētkiem no restorāna Zivjukrogs, Rīgā, Citadeles ielā 7
Ne asakas copē! Veiksmi konkursā! Lai Labi Garšo!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Es tā no sākuma padomāju, vai man vajag to lielo garšīgo kliņģeri. :)Tā kā diez vai līdz noteiktam datumam uz copi tikšu, līdz ar to lielas zuves nenoķeršu, tad labāk pastāstīšu mazu stāstiņu no bērnības. Kādreiz es biju mazs mazītiņš, bet cik atceros, manam tētim bija laiva. Pašā bērnības sākumā kocene, tjipa Zivnieka laivas izmērā, ar Rīgas motoriņu (mošk kāds tādu atceras) 2zs. Ar to arī no Makšķernieku ciemata laidām uz Ķīsi. Tētis, mamma un es. Vēlāk viss mainījās uz augšu. Es tiku pie māšeles, bet tētis pie „progresa” ar „Vihrj” 20zs motorīti. Man token bij baigie prieki. Tāda laiva, kurā var gulēt ērtāk, nekā mājās uz vecā dīvāna (tētis bij sēdekļus sapolsterējis un visādīgi notjūnējis zuzīti). Īsāk sakot, es vienmēr biju gatavs doties tēvam līdz līdz Juglai, kur nu visas laivas atradās. Piedalījos visos laipu un pacēlāju taisīšanas darbos. Nu 99 proču, kā skatītājs, bet pašam likās, ka baigi piedalos. Vispār bija tā, kā ūdens vaļā, tā es no skolas ar čimbuli, nevis uz māju, bet uz Juglas laivu stāvvietu. Vismaz ar skatu palīdzēju, jo tajā laikā man maz ko izteica –„ krāsa no kuģubūvētavas”, „indukcijas spole” utt..utjp... Kamēr tēvs ar kolēģiem krāsoja laivu, laboja motorus un sprieda par nākošās sezonas lielajiem lomiem, es paķēru savu 2 (jā, divu) posmu bambuceni un no laipiņas ar spalvas pludu mēģināju šo to izmānīt. Slieciņas varēja dabūt turpat krastmalā, jo zem jebkura dēļa gabala bij kādas 4-5 sarkanas un ļoti kustīgas. Tas laikam bija maija mēnesis, jo laivošana vēl nebij atļauta. Iekārtojos ērti uz laipiņas, iemetu pikšķeri ar sārto tārpeli uz āķa. Ā, starp citu, man nekad nebij bail pajemt tārpeli rokā un spraust uz āķa. Nu tas tā. Tātad pikšķere iekšā un gaidu kādu mailīti, raudiņu, rudulēnu, kā parasti. Tie tur pavasara pusē tusēja diezgan daudz. Un tad pēkšņi – pluds aiziet sāņus, cērtu – ir! Bet nevaru pavilkt. Man gan bija vismaz 0.3 aukla, kā jau sīkajam, bet sajūta jocīga. Nu neko, stīvēju pretī un tok izvelku zivi, kuru nepazīstu. Skrienu ar visu kātu un zivi pie tēva. Tēvam izbrīns konkrēts. Tas tak līnis! Tolaik man šķita milzonis, bet laikam ap 400-500gramiem bija. Nu vsjo, tētis ņem savu 3 posmu bambuku un ejam abi uz laipu. Nepaiet ne 10 min. man atkal! Bik mazāks. Pēc 5 minūtēm arī tēvs stīvē ārā savējo... Nu neatceros cik toreiz saķērām, bet tuvu normai bija. Vislabāk patika, ka nākošā dienā pēc darba tētis, un pēc skolas es, atbraucām – kādi 6-7 pikšķernieki ar gariem kātiem un pirmajām bezinerces spolēm bija apsēduši šo laivu dīķīti. Nevienam neviena cope nav bijusi.... bet mums vairs nevajadzēja, jo iepriekšējā vakarā mamma līnīšus tā sacepa, ka man pat tagad pēc gadiem 42-43 siekala tek....
Gardākā copes atskaite? Jāpadomā… Visas atskaites un piedzīvojumi savā ziņā ir „garšīgi”, bet nu pastāstīšu to, kā kādreiz (gadus padsmit atpakaļ) pa vasarām bija iespēja padzīvoties sava mīļākā un skaistākā ezera krastā – Kāla ezerā. Divas nedēļas vasaras brīvlaikā bija tās, kuras es gaidīju visu gadu, dažbrīd pat tas šķita slimīgi, jo tas bija vienīgais par ko es spēju domāt. Un katru gadu to tik tiešām arī izdevās sagaidīt… Tad nu es tiku aizvests pie vietējiem ģimenes draugiem, kas tur dzīvo pašā ezera krastā, es tur tiku atstāts, un lai nebūtu nevienam uz kakla, tad man bija sava telts, ko pļavā uzcēlis jutos, kā karalis pats savā pilī. Protams esot tur, bija sajūta, ka ne mirkli nedrīkst veltīgi palaist garām un no šīm divām nedēļām ir jāpaņem pilnīgs maksimums. Tāpēc principā visu laiku atrados ezerā un mans dienas režīms bija apmēram tāds – 4os no rīta laivā iekšā un līdz pusdienas laikam rokās spinings un lūkoju tikt pie līdakām, kas parasti arī bija rezultatīvi un gandrīz katru reizi pa kādai tika atvests krastā, tad pusdienas un neliela atpūta, un tad atkal ezerā ar spiningu uz vakara copīti, tad atkal krastā un tad seko šī rakstiņa galvenie varoņi – zuši. Tos nu ķēru kā kuru nakti, vai nu no krasta ar gruntenēm, vai no laivas ar pludiņiem un spīgulīšiem, tajā laikā arī drusku grēkoju ieliekot šņorīti ar 10 āķiem. Un tā nu tad es tur cīnījos – ap 23iem ieliku šņorīti un pats iekārtojos krastā pie grunteņu zvaniņiem. Tik zvaigžņotas debesis, piena ceļus, polārzvaigznes spilgtumu es neesmu redzējis nekur citur, kā tikai tur, tas viss tik ļoti man ir iespiedies atmiņā un ļoti izkrāso manu bērnību… Arī kretīni bebri no tiem laikiem man izraisa riebumu, jo iedomājaties – sēžat laiviņā, ezers kā spogulis, visapkārt viss pilnīgi kluss, tik dzirdams, kā grieze blakus pļavā griež savu ērmoto dziesmu, mēnesnīca izgaismo savu ceļu un visapkārt ir viena liela idille, un tad tas kretīns klusiņām, nemanot peld garām laivai, ierauga mani un bliež ar savu slānītāju pa ūdens virsu…tīrākās šausmas, lai neteiktu vairāk. Uz vecumu tas pat varētu būt bīstami – toč ar sirdi var aiziet! Bet nu jā, tā nu es tur dzīvojos un ķerstīju zušus, un katru nakti pie 2-5 lunkanajiem es tiku. Vispār jau ērmīgs tas pasākums, kad iecel šamo laivā un viņš izdomā paļurināties pa rokām, tad galvenais uzreiz nogriezt āķi un dabūt viņu zem laivas grīdiņas, un tas jāizdara pietiekami veikli, lai šamais nepaspēj kaut kur asti uzmest, jo tad projām ir. Iesākumā gan man bija pārliecība, ka āķis ir jāmēģina dabūt no šamā ārā…vienreiz mēģināju iebāzt viņam pirkstu mutē…VIENREIZ!!!! Un tad nu katru rītu zušus tīriju un grūdu saldētavā, un šādā režīmā, principā bezmiega stāvoklī, tur dzīvojos un baudīju tās veltis ko man daba sniedz, pie kam bez skaita un apjoma ierobežojuma – sēdi kalna galā un smelies to. Tagad rakstu un to visu atceros un liekas, ka izjūtu vēlreiz…tik sasodīti tas viss pietrūkst – bezrūpība, neatkarība un dzīves prieks. Un saprotu, ka velns, bet tā taču vairs nekad nebūs, vairs nekad es kaut ko līdzīgu neizbaudīšu, bet tajā pašā laikā jūtos lepns par to, ka vismaz man šāda iespēja ir bijusi un visu šo esmu izbaudījis. Un tad pienāca mirklis, kad tēva mašīna parādās pie apvāršņa, kas nozīmē, ka man ir atkal jāsāk gaidīt nākošais gads, mana karaliste ir jājauc nost un jāatvadās, bet pirms tam pienācis brīdis garšīgākajam procesam šajā visā izbraucienā. Jau laicīgi no saldētavas tiek izņemti zuši, kas visu laiku tika krāti tieši šim brīdim, tad seko gājiens uz dārzu, kur saplūcu dillītes, kuras smalki, smalki sakapāju, un uzjaucu kokteilīti ar sāli, pipariem, dillītēm. Joprojām atceros, cik sāpīgi tas bija, jo šādā režīmā dzīvojoties pirksti un rokas bija driskās, pārsvarā vainīgas gan bija līdakas un viņu tīrīšana, bet sāls tajās brūcēs sagādāja ļoti „patīkamas” sajūtas. Tad iekurināju kūpinātavu, un kamēr tā ieguva sev vajadzīgo karstumu, es ņēmu cirvi un gāju uz attālo gravu, kurā varēja sastapt kādu alksnīti, to gāzu zemē un vilku uz mājām, kur no viņa ieguvu pāris smukas pagalītes, zeri ar lapām arī netiek smādēti un nolikti atsevišķi. Tad paņēmu pāris klēpjus ar sausu alkšņa malku, visu smuki izkārtoju apkārt kūpinātavai, lai viss būtu pie rokas. Un tad uz restēm tiek ielocīti zuši – divos stāvos, viss pilns ar zušiem, ehhhh….vāks virsū, un tad ir laiciņš mazai atpūtai. Tad ik palaikam uz oglītēm uzmetu zaļo, svaigo alksnīti, un tuvāk beigu posmam arī zaļās lapiņas, kas iedod „garšīgāku” dūmu. Un tad atver vāku vaļā un zuši ieguvuši tik burvīgu zeltainu nokrāsu un astītes ir smuki uzpūtušās – GATAVS!!!! Un tad lepns aicināju visus pie galda, ārā zem milzīga ozola zariem, kas iedeva patīkamu ēnu un parūpējās par labāko vietu pasaulē, kur nobaudīt tikko nokūpinātu zuti. Un es smaidīdams ar taukainu muti klausījos uzslavas par to, cik fantastiski viss ir izdevies. Tauki tecēja, un es turpināju smaidīt…un smaidu arī šobrīd. Tās bija fantastiskas 2 nedēļas! Ne asakas Jums visiem!
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Ļoti foršs,garšīgs stāstiņš Zivniek! lai gan Kāla ezerā bijis esmu tikai reizi un tā pati kad salidojām arī mani šī vieta uzrunāja un palikušas tikai tās skaistākās atmiņas(ļoti interesantas bij šīs peldošās saliņas, kuras kā Tu minēji salidojuma laikā, ik pa laikam ceļo pa ezera virsmu )
Zivnieks, Esmu bijis Kālā ap Jāņiem (svinējies). Un uz gruntenēm ir pa kādam čūskulēnam dabūts. Turpat izraktā bedrītē arī svaigi silti nokūpināts. Mmmm.... ar vēsu svētku uzdzeramo super!
Super stāsts! Uzreiz nāk prātā arī salidojums pie Kāla ezera. Ezers tiešām pasakains, noteikti tur kādreiz vēl atgriezīšos!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Zivnieks, prīmā aprakstiņš! nedaudz atsita manu bērnību Alūksnes pusē, tiesa zušu bija maz - 2 gab un šnores neliku, bet copes režīms ļoti līdzīgs. Mēnesī no 30 dienām kādas 22 - 25 bija copē - pārējā laikā piespiedu mājas darbi - siens, malka, iešana uz tirgu pakaļ paikai, ogu un sēņu lasīšana.
Te būs mans garšīgais stāsts. Pavisam svaigs - diennakts no 15.06.2013. uz 16.06.2013. Pagatavotais loms gardu muti notiesāts un atzīts par garšīgu esam. Līdaka "izkusa" pusdienās Grillēti līņi ar aliņu jaukā kompānija tika notiesāti nākamjā vakarā
Apstākļu sakritības dēļ atkal tiku uz savu slepeno ezeru pasēdēt uz līņiem. Šoreiz ģimene mani dāsni aiztransportēja un atstāja divatā ar telti uz diennakti. Tas ir viens fantastisks brīdis, kad esi prom no nepārtrauktās pilsētas burzmas un vari baudīt ūdeņu valdzinājumu. Iejaucu iebarojamo un aiziet ezerā! Izvēlējos labāko vietu un sāku gatavoties copei. Barība smaržo tā, ka pašam mutē satek siekalas – rīvmaizes, cepumi, vanilīns un vēl buķete dažādu garšīgu smaržu. Nu tā, vieta iestrādāta, atliek tikai piemeklēt šī vakara kārdinošāko līņu ēdienkarti. Mēģinu visu pēc kārtas (baltie, slieka, kukurūza, naktstārps, grūba, dažādas kombinācijas), bet manā vietiņā klusums. Ne mazākās copītes. Vējš arī pūš no sirds. Vienīgais labums, ka šādā vējā odu nav. …… Te atkal nodevīga pludiņa kustība, bet vilciens izpaliek. Pakacinu ūdens pavēlnieku un pavelku ēsmu par sprīdi sev tuvāk. Skat, atkal neliela nodevīga pludiņa svārstība. Un atkal pauze. Bet pagaidi – reku sākās! Lēns un piesardzīgs vilciens uzsit adrenalīna līmeni tuvu maksimumam. Tagad tikai nesasteigt! Jā pludiņš jau palien zem ūdens un tūdaļ būs zālēs, bet piecirtiens izmaina šo laisko slīdēšanu uz dramatisku cīņu. Bremze tirkšķ un zivs manu auklu velk jau pretējā pusē esošā zāļu pudurī. Redzu, ka ir jāriskē un pievelku stingrāk bremzi. Pēdējā brīdī, jo zivs jau pie pašām zālēm. Atkal sākās skrējiens uz otru pusi. Ceļu zivi uz augšu. Virs ūdens parādās liela trekna līņa mugura, un atkal skrējiens jau citā virzienā. Bet pa vidu gadās lēpeņu puduris un … …… Nomainu taktiku – pēc pieskārieniem pavelku ēsmu par sprīdi nostāk. Uz trešo piegājienu taktika nostrādā – vēl viens līnis ap kilogramu ir manā ķeselē! Seko vairākas piesardzīgas copes ar tukšiem piecirtieniem. Un tad atkal taktika nostrādā. Kāts ripā un es netieku ar to galā. Līnis uzstājīgi veic divus apļus ap laivu un dodas savā zāļu skrējienā. Tomēr izdodas to savaldīt un iedabūt laivā. Tas ir jauks ruksītis – līņu mamma tuvu 2 kilogramiem. Veikli sakārtoju makšķeri un iemetu iestrādātajā vietā. Apzinos, ka tagad kāds laiciņš paies, kamēr parādīsies nākamā cope. Tikmēr sakārtoju laivu un atbrīvojos no siltajām rīta drēbēm, ļaujot saules stariem mani sildīt. ……. Pirmais metiens mazā actiņā starp lēpenēm un pie pašas laivas seko uznāciens. Tomēr līdaka nespēj trāpīt ēsmai. Atkārtoju iemetienus reizes sešas, bet šai plēsoņai nekādi neizdodas satvert manu mānekli. Iemetu citā pleķītī un skatos, kā vilnītis seko manam māneklim. Īsi pirms laivas seko uznāciens, cope, ūdens mutulis… Aukla atbrīvojas un izvelku gumijas zivteli bez astes. Labu apetīti, līdaciņ! …….. Svecītes seko viena pēc otras, līdz pievelku to pie laivas. Vēl mazliet cīņas, uztveramais tīkliņš un smuka divniece ir manā laivā. Āķi tai muti ir saskavojuši – katrs, no savas puses stingi iecirtušies, līdakas mutē. Tāpēc arī svecītes to nepaglāba no maniem nagiem.
Viss – dodos krastā novākt nometni un sagaidīt transportu. Krāsains bija vakars un rīts vienatnē uz ezera. Rezultātā divi līņi ap 900 gramiem un viens divreiz lielāks – gandrīz 2 kilogrami (1850 grami) un bonusā līdaka mazliet virs 2 kilogramiem. Bet kāds man būs mielasts! Līdaku sacepšu pa vienkāršo, bet līņi tiks grillēti ar dārzeņu - ķiploku pildījumu. Kurš teica, ka makšķernieki vienkārši sēž uz ezera?
Pilnu versiju skatīt sadaļā raksti "Vienatnē uz ezera."
P.S. Ja vēl kāds vēlas iegūt informāciju par slepeno ezeru, rakstiet privātu vštuli - iespējams, ka padalīšos
Iz bērnibas copes Toreiz man vēl ūsas nedīga un meitenes pārsvarā nebija cilvēki. Krusttēvs paņēma mani līdzi uz copi Adamovas ezerā (Rēzeknes pievārte). Gatavošanās notika iepriekšējās nedēļas garumā. Tika meklētas dažādas maizes, eļļas, garšvielas, āķi auklas un cits inventārs. Vakarā pirms copes notika barības sagatavošana. Manā pārziņā bija maizes mīcīšana. Izejmateriāli – rupjmaizes ķieģelītis, glāze saulespuķu eļļas (tādu īpašu atveda draugi no Ukrainas ar stāstu, ka uz šo zivis nesoties bariem). Tā nu mani pirksteļi ņēmās maizi mīcīt ar saulespuķu eļļu līdz vēlai naktij. Pats neatceros, kā pabeidzu darbu, bet krusttēvs atstāstīja, ka es esot aizmidzis ar samīcīto maizi rokās un deguns iedūries galda virsmā. Agri no rīta iebraucām ezerā. Laivā (kazankā) bijām trijatā – es un divi pieaugušie. Man tika uzticēta pieklājīgi gara bambusa makšķere ar jūtīgu spalvas pludiņu. Tā kā pūta brāzmains vējš, manas makšķeres aukla jo bieži sapinās ar krusttēva makšķeres auklu (sēdējām vienā laivas pusē). Tad nu mani deportēja uz laivas pakaļgalu, kas bija vērsts uz nekurieni, kamēr abi sāni bija pret potenciāli labām vietām. Pieaugušajiem cope neveicās, bet man uz paša samīcītas maizes copes viena pēc otras. Tā drīz vien mana – copes iesācēja zivju tašā jau bija 1/3 piepildīta ar …. nelieliem ķīsēniem. Tad uznāca baigais lietus gāziens. Te es atcerējos, ka līdzpaņemtais plašķis palika motocikla blakusvāģī. Neko darīt – sēdēju tāds pat lietū, jo copes vietu atstāt nedrīkstēja – ir taču iebarots. Lietus ieilga. Sēžu es slapjš un drebu. Jo vairāk drebu, jo retāk copē. Tikmēr lielajiem sākās riktīga cope. Karūsveidīgās zivis (neatceros, kas tās bija) viena pēc otras un visas prāvas. Krusttēvs pat pamanījās ar stilizētu un pastiprinātu ziemas makšķeri ielaist gar laivas bortu vienu dzīvo, ar domu, ka būs kāds plēsējs. Tā arī notika – pēc brīža sekoja cope un ilga cīņa, kuras laikā makšķerēšanas rīki laivā tika sabradāti un sapīti vienotā pinumā. Bet tas bija to vērts – laivā iegūlās zutis. Augumā tuvu manējam. Vēl šodien atceros to čūsku, lokoties man pie kājām, kamēr tam tika atrasta vieta atsevišķā uzglabājamajā traukā. Kamēr lielie piņķerēja savus rīkus, es turpināju copēt. Drebēšana bija mazliet pierimusies un cope arī atsākās, tikai tagad man ņēma lieli ķīši – virs 20 cm bija nudien. Patiesībā, ar zuša izvilkšanu cope beidzas, jo veči sāka ķildoties, meklējot vainīgo rīku sapīšanās lietā. Un labi vie bija, jo man esot lūpas bijušas jau pavisam tumši zilas. Atceros, ka krastā mūs sagaidīja krustmāte un krusttēvs vēl papildus dabūja brāzienu par manis saldēšanu. Es tiku pie sausām un siltām drēbēm, vietas brezenta teltī un siltas tējas ar medu un dīvainu piegaršu. Tūdaļ pēc tam arī aizmigu. Pamodos jau vēlā vakarā, kad krusttēvs bija uzvārījis pasakainu zivju zupu no manis saķertajiem ķīšiem. Iebaudījām gardo maltīti un pie ugunskura pārrunājām dienas varoņdarbus. Tad arī uzzināju, ka esmu lietojis alkoholu – krustmāte man iedevusi ļoti stipru groku. Cope neizgaist no atmiņas jau vairāk kā 35 gadus, bet visstingrāk atmiņā ir iesēdusies teicamā ķīšu zupa, kādu pēc tam vairs neesmu ēdis. Pērn biju Adamovas ezeru apraudzīt, bet saliņas, starp kurām mums bija copes vieta, es tā arī neatradu.
Paldies visiem par jaukajiem stāstiem. Tiešām ļoti interesanti bija plasīt un galvā sev to visu vizualizēt Žūrijas komisija nolēma, ka kliņģeri ir nopelnījis Zivnieks!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
)
