Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Tiek izsludināts jauns konkurss "Stāstnieku konkurss"!
Priekšvārds: Ideja par šo konkursu radās jau sen, bet priekšroka tika dota "Fotokonkursam" un "Jautrās pieccīņas konkursam", tagad beidzot pienākusi kārta šim konkursam! Šo konkursu gan vairāk piederētos nosaukt par "Rakstnieku konkursu", bet "Stāstnieku konkurss" skan labāk un arī ir vēl viens iemesls, kāpēc tāds nosaukums. Aicinājums ir rakstīt tādus makšķernieku, vai vēžotāju stāstus, kurus parasti stāsta pie ugunskuriem un ar kuriem mēdz lepoties, vai par kuriem var visi kopīgi pasmieties.
Tātad konkursa nolikums:
Konkurss visiem tiem makšķerniekiem un vēžotājiem, kuriem ir kāds "makšķernieka stāsts" vai "vēžotāja stāsts", kuru var izklāstīt rakstveidā. Konkursā piedalīties drīkst jebkurš šajā vietnē reģistrēts lietotājs. Konkursa mērķis parādīt, ar kādu savu piedzīvojumu, ka makšķerējot vai vēžojot, notiek daudz interesantas blakus lietas, kas pa tiešo ar hobiju nav saistītas. Vai varbūt arī ir pa tiešo saistītas. Galvenais ir parādīt mūsu hobiju citā dimensijā. Uzsvērt to, ka katra copes vai vēžošanas reize, var izvērsties kā liels piedzīvojums, ka mūsu hobijs nav tikai "sausa" cope vai vēžošana. Cerams, ka ideja saprotama. Konkursa sākums 2011.gada 11.janvāris, konkursa beigu termiņš ir 2011.gada 1.februāris. Pēdējais stāstu pieņemšanas datums ir 2011.gada 31.janvāris. 1.februārī stāsti tiek izlikti balsošanai un "trīs" labākie stāstnieki saņems balvas. Konkursam drīkst pievienot bildes(foruma atbildes logs ļauj vienā atbildes logā pievienot piecas bildes) un arī video, ja tāds ir.
Ja ir kādi jautājumi, tad lūdzu rakstam privāti un nekautrējamies!
Konkurss var sākties!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Pats, kā vienmēr arī piedalos, bet balsošanā, nepiedalīšos
Mans stāsts
Tas notika 2009.gada jūlija rītā un šo atgadījumu biju jau forumā aprakstījis, bet domāju, kas šis stāsts droši var piedalīties konkursā, kā paraugs. Tātad viss sākās ļoti agri no rīta, kad es un sencis sataisījāmies uz Vecdaugavu. Naktī pamodāmies, bet ārā gāza stiprs lietus, tāpēc nolēmām, ka iesim vēlāk. Aizbraucām uz copi pēc 8:00, kad lietus jau bija mitējies, piepūtām laivu un iepeldējām vietā, kurā var ķert palielus pličus un brekšus. Nolaidām enkurus, iebarojām un sākām copēt. Saule sāka forši spīdēt, noķērām jau pirmos pličus un te pēkšņi.....BŪKŠ! Atskanēja stiprs blīkšķis un redzu, ka tā laivas puse, kurā sēdēja tēvs ir pilnīgi tukša. Vai nu par stipru bijām piepūtuši, vai laivas brāķis(laivai bija tikai otrā sezona un kopta tika diezgan labi), bet laivai atsprāga šuve 10-15cm platumā. Bet mēs nepadevāmies...saritinājām nopūtušos laivas puses un abi pārsēdāmies uz vienu un turpinājām copēt. Ķērās ne pārāk, bet toties kājas, vienā pusē sēžot, notirpa labi abiem diviem. Šitā mēs sēdējām kādas stundas četras, bet lielākie cirki sākās, kad airējāmies atpakaļ uz krastu. Skats no malas laikam bija dikti labs! Viens sēž laivas priekšgalā, otrs uz soliņa un airējās ar laivas pusi. Bet krastā tikām veiksmīgi un arī šo to noķērām(kādi 8pliči 80-200gr un kādi pieci breksēni 150-200gr). Tāda toreiz cope sanāca! Tagad atskatoties uz to notikumu atpakaļ, varu 100% apgalvot, ka tas bija laivas brāķis un tā laiva man pēc remonta tāpat nobeidzās. Ta sasprāga citā vietā, kaut nemaz nebija stipri piepūsta un pats galvenais, ka atkal bijām laivā kopā ar senci Vispār jau katra cope ir kā piedzīvojums, bet ir reizes, kas ilgi saglabājās atmiņā un kuras pārcilājot, vienmēr sejā parādās smaids. Uz šitādas mēs vēl pusdienu copējām un pēc tam divatā peldējām ārā!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Nu tad viens gadījums iz manas copes dzīves, notika tas vēl padomju laikos pavasarī, es tad biju puišels kādi 12 gadi vecs, aizplēsu pie omes kura dzīvoja Mēmeles krastā, Jaunsaules pusē, un vakarpusē izdomāju aicilpot līdz upei un saķert kādu asaku kaķim. Saraku mēslu sliekas , un devos uz zināmo vietu. Vieta tur interesanta, skatoties uz augšu var redzēt sēkli kas strauji pāriet dziļumā un tur vienmēr esmu kādu asaku dabūjis kaķim. Tā es copēju, dzenāju odus un vēroju ka ik pa brīdim dziļumā uzreiz aiz sēkļa uzlec brangas zivis, es nu protams sāku pētīt uz ko ta viņas tā lec, pagrābu kaut kādus praulus, atvēzējos un metu ūdenī, tiklīdz prauli iekrita ūdenī tā sekoja leciens, nu es pavisam nervozs, jo nav ne spininga ne kā cita ar ko aizmest ēsmu līdz tai vietai. Vakara aizvilkos uz mājām, opis man apskaidroja ka tie noteikti ir sapali un ka vajag maijvaboli, kuras es nekur vakarā nevarēju atrast. No rīta opim izmangoju teleskopeni ar ņevas spoli, kuru varēja pagriezt un izmantot kā bezinerceni. Un sāku štukot ko lai uzliek uz āķa, aizvilkos uz mēslu kaudzi un tur kur tādi sausi salmi sāku rakņāties, un atradu beidzot pirmovaboli, bet tā nebija maijvabole, tāda melna 2-3x lielāka par maijvaboli, parakos vēl un finālā man bija trīs milzīgas vaboles Pucēju tālāk uz upi un ak prieks, atkal lēkā tajā vietā, nu es uzāķēju vaboli, pagriežu spoli (sistēma pavisam vienkārša-aukla kurai galā āķis) un metu, paldies Dievam tā vabole bij pietiekami smaga lai metiens izdotos un tā nokristu ne gluži tik tāli cik vajadzēja bet pietiekami tuvu. Pēc metiena , blakus vabolei ūdens novirmoja un es nepacietīgi piecirtu-nekā izvilku ārā un atkal metu, rokas dreb, satraukums nenormālākais un vabole smuki ielido kārklājā. Kādu pusstundu piņķējos, kamēr atpiņķēju to auklu. Metu atkal, a vabole jai izpluinīta un grimst nost, tas neder padomāju es. Velku ārā un lieku nākamo, metiens - cope, piecērtu un bļāviens tik stipri , ka aukla pārtrūkst, tik uz sekundi sajutu to mākanu galā Izvilku makšķeri un liku pēdējo vaboli, metu, bet vairs neņem un tā kādu stundu. Te piepeši cope, es jau gudrs, piecērt prātīgi un ar rokām regulēju spoli lai aukla nepārtrūkst, nu no sākuma bija taka miets, stāv un nekust, es jau padomāju , ka būs kaut kur aizķēries āķis, bet nekā, mākans sāk kustēties un lēnā garā velk uz augšu, nu es šo pa bikam palaižu, lab ka šamais īpaši neārdijās, tā es cīnījos kādas 10 minūtes piesaucot visus svētos lai nepārtrūkst aukla un iztur āķis, līdz dabūju to vepri ārā! Tas bija skaists sapals, kuru mājās ar bezmēnu nosvēru, rādīja virs 2 kg! Lūk šis notikums man prātā ir paturējies ļoti spilgti un nu esmu padalījies arī ar Jums. Ne asakas un paldies par uzmanību
Man to stāstu nav daudz, jo copēju reti, bet vienu es ar vienmēr stāstu un pastāstīšu tagad arī
Izgāju es vienreiz no mājas un devos, vairs pat neatceros uz kurieni, te man pretī nāk draugs ar makšķerēm. Sasveicinājāmies, papļāpājām un viņš man aicina līdz uz copi. Es sākumā lauzos un teicu, ka man tak nav līdz makšķeres un tā, bet par cik īsti ko darīt tāpat nebija, tad piekritu. Aizgājām līdz upei un te sākās problēmas - kur lai dabū kātu ar ko makšķerēt? Pēc ilgiem pūliņiem tika atrasts kaut cik piemērots(ja tā to varēja nosaukt) krūms un izgriezta "makšķere" Auklu, pludiņu un āķi man iedeva draugs. Skats jau no malas bija smieklīgs un neko tālu iemest arī nevarēja, piedevām kāts bija dikti smags
Tā nu mēs makšķerējām un kaut kādi mazi rudulīši arī man gadījās. Te pēkšņi man pludiņš strauji pazuda zem ūdens un es skrēju klāt savam koka gabalam un piecirtu no visas sirds! Sākumā pat nesapratu kas notika, bet dzirdu, ka draugs ļoti skaļi smejās! Izrādās, ka es biju tā piecirtis, ka zivs man pārlidoja pāri galvai. Tas bija asaris uz kādiem 150gr Ar to vēl piedzīvojumi nebeidzās, kamēr es kabināju vaļā asari, tikmēr viens no netālu staigājošiem zirgiem uzklupa manai čipšu paciņai un es tikai ar grūtībām to viņam atņēmu Laikam tas arī viss, tur bija tajā reizē arī vēl viens piedzīvojums, bet ta lai paliek stāstiem pie ugunskura pieaugušu cilvēku kompānijā. Galu galā forumu lasa arī bērni un makšķerēšanas popularizēšanai tās reizes vēl viens piedzīvojums neiederās Tā lūk! Cope ir dažāda, bet vienmēr feina. Tas ir vienmēr labi pavadīts laiks!
Es ar vienu stāstiņu varu pastāstīt. Sensenos laikos aiz trejdeviņām zemēm.....oi, tas nav tas Īstais sākās tā - kādu laiciņu atpakaļ, kādus gadus 6atpakaļ, es ar puiku, kurš tobrīd bija 7gadus vecs, sataisījos uz copi. Toreiz auto ar man nebija un braucām ar vilcienu, līdz laiva, telts, makšķeres, vēl drēbes un viss, kas vajadzīgs copei uz divām dienām. Braucām uz Lilastes pusi uz Umi. Un braucām ar vienu no pēdējiem vilcieniem, jo ilgi nevarējām izčakarēties no mājām. Izkāpām Lilastes stacijā, jau tāda krēsla metās, domājām fiksi jāiet uz ezeru, bet par cik nesējs es viens un mantu daudz, tad tik ātri uz priekšu nekust. Kamēr tikām līdz ezeram jau patumšs ārā. Mēģinājām pa ātro uzsliet telti un piepumpēt laivu. Telti uzsliet mums izdevās, bet ar laivu sanāca kazus... Izrādās mājās bija palicis viens ventīlis un bija līdz tikai viens Nu nekas, tajā vakarā padzērām tēju no termosa un devāmies pie miera. Modinātājs zvanīja 3:00 un bija jāiet uz rīta copi, bet kā lai izmanto laivu ar vienu piepūstu pusi? Puiku tajā toč negribēju sēdināt. Ierādīju puikam vietu, kur var copēt no krasta, atstāju barību un ēsmas(tajā laikā puikam dikti patikās makšķerērt, tagad gan pārāk neaizrauj) un pats štukoju, kā lai iepeld ūdenī. Izštukoju baigo aizbāzni no no celefāna maisiņiem un lupatas. Pusmīkstu to pusi izdevās piepūst un fiksi aizbāzt ar to paštaisīto aizbāzni. Klizma jau bija riktīgākā, bet nepaliks taču krastā. Devos iekšā ūdenī. Līdz spinings un pludiņmakšķere. Iepeldēju kādu gabaliņu un sāku makšķerēt. Tā aizrāvot, ka nepamanīju, ka pāri tai pūspiepūstajai pusei jau ūdens smeļās iekšā - rezultātā pazaudēju vizuļu kasti, saslapināju visu, kas bija laivā un pēc minūtēm četrdesmit jau jau peldēju krastā Vienīgi izmetu aiz borta pludiņu ar atsvaru, lai redzētu, kur es biju. Ipeldēju krastā, izkāru žāvēties drēbes un aizgāju paskatīties kā sokas puikam. A puika pa to laiku izvilcis jau divis līņus ap kilogramu! Devos atpakaļ uz vietu, kur izpeldēju un devos ezerā. Peldēju uz to vietu, kur bija izkritusi vizuļu kaste. Ar otro reizi, kad ieniru, to izdevās arī atrast. Īsāk es tajā dienā neko prātīgu arī nenoķēru, laivā līst vairs neriskēju, bet puika pa to laiku vēl bija ticis pie smuka ruduļa. Rīta cope beidzās un mēs mēs vienkārši pavadījām dienu sauļojoties un peldoties. Pēcpusdienā novācām telti un devāmies projām. Tā lūk man vienreiz sanāca. Tagad, vienmēr pārbaudu, vai laiva ir līdz ventīļi un ņemu līdz vēl rezervē kādu Bet jāsaka tā, lai arī cope toreiz neizdevās(man, ne puikam), toties tas bija vesels piedzīvojums un forši pavadīts laiks. Šo gadījumu vienmēr ar humoru atceros
Nav neatrisināmu problēmu, ir nepatīkami risinājumi ...
Visu vienā man neļauj pievienot (esot pārāk gari) tāpec darīšu šādi Part1 ko pastāstīt varētu būt vairāki stāsti, bet sākšu ar vienu, un tad kas zin, varbūt uzrakstīšu arī pārējos tātad....viss notikās gadus padsmit atpakaļ, kad pats vēl galīgs puika biju...tiku aizvests līdz Vecdaugavai ar telti, cirvīti, kādu desas luņķi, tārpu bundžu, un pāris spiningiem, kas nokomplektēti ar vecajām, mīļajām inerces spolītēm....tiku atstāts viens pats skaistajā krastā, apkārt viss kluss un mierīgs bet nav laika baudīt kluso dabu - pirmais kas jānodara - jāsasien grunteņu sistēmas, jāapbruņo tās ar skaistiem naktiniekiem un jānogādā zivij pa rokai kad tas nodarīts, pienāk kārta telts sasliešanai - tas laiku ilgi nepaņem, un jau esmu gandrīz gatavs sagaidīt tumsas iestāšanos...vēl tikai malka jāsagādā un guntiņa jāiekur paņēmu cirvīti un izložņāju tuvākos kokus smuku nokaltušu zaru meklējumos kad tas izdarīts var beidzot sākt izbaudīt mirkli vienatnē (vēl tagad brīnos, kā vienam pašam tādā vecumā, vienatnē nebija bail sēdēt kaut kur pie ūdeņiem un pavadīt nakti :DD) izvilku gruntenes, uzliku svaigus sulīgus naktiniekus, piekāru zvaniņus, apsēdos pie gunskuriņa un sāku gaidīt debešķīgo zvaniņu dzinsktoņu pa to laiku notrinu smuku iesmiņu un virs kvēlojošās liesmiņas uzčurkstināju pārīti ar medniekdesiņām...vis apkārt kluss, vienīgās skaņas, kas dzirdamas ir ugunskura sprakšķēšana, desiņu tauku čurkstoņa iekožoties tajās, kā arī nemierīgā grieze tuvējās pļavās iegriež savu dziesmu! Bet tad klusuma idilli pārtrauc zvaniņa skaņa - piesteidzos klāt, attaisu spoles bremzi un gaidu..zvaniņš sāk steigties manā virzienā un tas arī tas ko gaidu - straujš piecirtiens un pēc neilga brīsniņa tāds apmēram kilo breksis jau spārdās krasta zālītē....man ir smaids pa visu puikas seju, jo jau zinu, ka mana cope ir izdevusies un no rīta, būs ko tētim parādīt bet pietiks priecāties, pienākums sauc - jauni tārpi uz āķa un aidā atpakaļ! Arī otras makšķeres zvaniņš sāk aizdomīgi šupoties, bet liekas, ka tas kāds brekšu bērnelis spēlējās ar trekno sliekas gabalu...bet nekā zvaniņa šupošanās sāk kļūt agresīvāka, kamēr tas skaistā rāvienā ceļas gaisā....es piecērtu...jāteic, ka izbrīnis liels, jo gunskura radītajā gaismā parādās skaista līņa papus zeltītie sāni....ar gandrīz prieka asarām acīs iežvidzinu grunteni atpakaļ un apsēšoz pie siltās guntiņas, nomierināt adrenalīnu...jāteic, ka ar to arī cope ir pieklususi un veiksmīgajam sākumam turpinājuma nav....taisos jau doties pie miera ar cerībām pa rīta copi, bet atkal iešķindas zvaniņš, piesteidzos klāt, piecērtu, un jūtu vērā ņemamu pretestību...
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Part2 velkot tuvāk krastam zivs sāk staigāt pa labi, tad pa kreisi, bet krastā izvilkt izdodas...ārā tumš, neko neredzu, kas tur galā ir, tik jūtu ka smagums niecīgs, paveros uz ugunskura pusi un ieraugu tādu kā zaru vīkšķi āķa galā...biju pilnīgā nesaprašanā, taču kad grasījos grāpt to zaru vīkšķi nost no āķa, tas sāka kustēties....pamatīgi nobijos un piegāju tuvāk ugunskuram....izrādās, ka manu tārpu bija iekārojis vēža paps, un āķis ieķēries netālu no astes gala...tamdēļ arī tā aizdomīgā pretestība...ar klaudzošu sirdi, uzmanot pirkstu galus, no jokdara spīlēm, noāķēju to nost un ielieku maisiņā ir pavadīta skaista, pārsteigumiem bagāta cope un var doties sapņot par to kā būs no rīta....makšķeres vienmēr atstāju iemestas, jo nekas nelīdzinās tām sajūtām, kad no rīta dodies vilkt ārā makšķeri nezinot, kas pa nakti ar tām mielojies..... modinātājs vēl nav zvanījis, taču pamostos no savādām skaņām - plunkš, plunkš, trrrrrr, plunkš, plunkš, trrrrr.....ārā knapi ir sākusi svīst gaismiņa, un esmu pārbijies ne pa jokam.....kaut kas notiek ūdenī un kāds grābstās gar manām makšķerēm...ar trīsošām rokām satveru cirvīti un nekustīgs sēžu, gaidu, klausos kas nu notiks....galvā jau paspējušas izskriet vairākas domas - maniaki, zagļi...nezinu ko darīt...kāpt ārā vai nē, ziņkāre un neziņa gūst virsroku....sirds dauzās, rokas trīc, bet lēnām un klusi veru vaļā telts rāvējslēdzējus, kad pirmais attaisīts priekšā palicis vēl viens. Pieploku pie zemes un mazā šķirbiņā paveru vaļā arī to....neko nevar redzēt....paveru vairāk un izbāžu ārā galvu....ārprāc.... pie manis ciemos bija atnākuši 6 zirgi....ar smagu atelpu varēju nopūsties, ka tie ir tikai zirgi ( kaut gan prātā doma, ko pie velna te dara zirgi) izkāpu no telts, izrādās zirgi bija nākuši padzerties, un bradājot pa ūdeni, bija bradājuši pāri manām iemesto grunteņu auklām, un pastaigājoties vilk ārā auklu no spoles... kad izlīdu ārā zirgi apjauta, ka nav šeit diezko gaidīti un devās prom....par laimi arī makšķeres bija vesalas un izvelkot ārā uz katras no makšķerēm galā bija pa ļoti skaistam asarim....gaidot vecākus pavadīju vēl rīta stundas copējot, bet diemžēl, vai varbūt par laimi bez jauniem piedzīvojumiem...ar ļoti lielu azartu šo izstāstiju vecākiem, un izrādās, ka zirgi tur ir normāla parādība, jo tur pat netālu esot zirgaudzētava....par laimi šis notikums nesabojāja manu dziņu pavadīt naktis, un netikai, vienam, vai kompānijā pie ūdeņiem, tāpēc kaislīgs makšķernieks esmu vēl joprojām.... ne asakas visiem piedzīvojumu meklētājiem, Ar cieņu, Zivnieks
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Man ar kāds stāstīņš. Jau laicīgi vakarā aizbraucu pie rada ar domu nakti veltīt līņu un karūsu ķeršanu un ja paveiktos arī kādu karpu,bet rīta cēliens dažas stundas bija domāts veltīt spiningošanai. Vakarā ar aizlaižam uz ezeriņu sametam copenes un līdz rītam ne copes.Pa puskrēslu izvelku laivu no autiņu un grasos pumpēt un tur nu jutos aplauzies,ventīļu nav un radam laivas nav,štukoju ka jāveido korķveidīgi ventīļi.Paprovējam no koka viens piepumpē laivu līdz sprāgšanas robežai otrs provē iebāzt koka puļķi,pa skādi gais nāk ar joni laukā.Izdomāju jādabū vai nu vīna vai šampa korķi,rada mājās sadabūjām korķus piegriezām pēc formas lai ar nosacītu skrūvēšanas veidu varētu iebāzt.pašiem pa prieku tas ar izdevās un gaisa noplūde bija niecīga. Ielecu laivā saucu radu,tik šamējais saka ka tik neuzticamā gan iekšā nekāps. Ielaižos viens un uz trešā metiena tuvu pie krasta paņem kas mežonīgi liels un stūrē uz šūpojošo pakrasti,spole kauc jūtu ka jāvelk būs ar spēku ūdens zāles aukla griež bet zivs tik attālinās un palienot zem krasta noraujas.Pašam garīgais čupā monotoni mētājot izvelku 4 gab līdakas no 1-1.5 kg. un atkal paņem kas smuks,radam pabļauju ka salīdzinot ar pirmo lielo maziņa.Pēc neilgas cīņas ar izvilku līdaku nedaudz virs 5 kg.Laivai gaisa rezerves ar bija atlikušas tā vien lai davilktu līdz krastam.Tad ar metu copei mieru un daudzmaz apmierināts braucu mājās,bet ar sāpi sirdī ka nemaz neredzēju cik liela bija pirmā.tur tiku nobraukājis visu vasaru uz to lielo līdaku un paņēma vēlreiz kura atkal akurāt pastūrēja apakšā zem purvainās pakrastes un protams norāvās Ne asakas visiem.
Nu es ar vienu stāstu pastāstīšu. Īstenībā pa visu mūžu to copes piedzīvojumu ir bijis tik daudz, ka pat nezinu, kuru lai pastāsta. Ir krists ūdenī, zvēri koduši pirkstos, kādas 100 reizes ir piesmelti zābaki, ir lūzts ledū, ir sprāgušas laivas, ir iecirtušies āķi miesā, ar dēliem bijis daudz piedzīvojumu.......bet pastāstīšu vienu no jaunības dienām. Tātad tas notika Krievijā. Es dzīvoju netālu no kalnu upes Pšiš, kas ietek upē Kubaņ. Sataisījos es vienreiz uz upi uz nakts copi. Paņēmu līdz divas gruntenes, toreiz jau bija inerces spoles parādījušās un aukla arī bija, bet nu resna gan Kaut gan tad zivis ķērās neatkarīgi no auklas diametra un tiešām labi ķērās. Piedevām mērķzivs bija sams. Tie tur upes padziļinājumos dzīvoja. Lielu nebija, es pat nezinu cik varētu būt lielākais, bet pats virs 3kg redzējis nebiju. Bet kāpēc gan nepamieloties ar 1-3kg samu? Tātad aizgāju līdz upei, iekārtojos, iemetu gruntenes, piekarināju zvaniņus un pats ierīkoju apmetni upes malā un iekurināju ugunskuru, jo jau sāka palikt tumšs. Drīz vien sāka zvanīt zvaniņš, skrēju klāt un piecirtu, jūtu, ka galā ir gan. Bez īpašām pūlēm izvilku samu ap 1,5kg. Tālāk copes vairs nesekoja. Tā es iesnaudos un pamodos no tā, ka zvaniņš šķindina kā negudrs. Drebošām rokām skrienu klāt, pie sevis domāju, ka nu tik būs lielā zive, un piecērtu. Jā, galā kaut kas iespaidīgi pretojās, pat var just kā pa straumi mētājās šurp turp. Bet liels bija mans izbrīns, kad es savu lomu izvilku un ieraudzīju - tas bija liels kirzas zābaks! Bet velkot reāli pretojās kā zivs. Acīmredzot straume to bija nesusi garām un tas nejauši aizķērās aiz mana āķa. Miegs pārsists, sēžu atkal un garlaikojos. Copes vairāk arī nebija. Rīta pusē noķēru vienu pavisam mazu samēnu, ko atlaidu un devos mājās. It kā jau nekas tāds īpašs, bet to copes reizi atceros ļoti bieži. Galvenais, ka velkot to zābaku pie sevis jau pārcilāju vairākus variantus, kas tā par zivi varētu būt! Un nobeigumā vēl viens mazs atgadījums kā anekdotē. Bijām ar dēliem makšķerēt, pat vairs neatceros kur. Viens no otra bijām pa diezgan lielu gabalu un visi iekšā niedrēs. Vecākais dēls noķēra zivi,vairs neatceros kādu, bet palielu(ap 1kg) un skrien man rādīt. Skrien caur niedrēm un bļauj: "Pap, smotri kakuju ribu ja poimal!"* Te dzirdu, ka no niedrēm viņam viens rupjā balsī uzbļauj: "Nu i što???"* Tiešām kā anekdotē. Izrādās dēls skrēja pa citu taciņu un pie pavisam sveša makšķernieka, kurš nepavisam nebija sajūsmā, ka puišelis kaut ko ir noķēris un vēl lielās. Nu pagaidām pietiks, lai visiem atgadās tikai jautri notikumi!
*Pap, smotri kakuju ribu ja poimal! - Tēt, skaties kādu zivis es noķēru! * Nu i što??? - Nu un kas???
Man taa rakstiishana diez ko nepatiik, bet sanjeemos un uzdrukaashu. Tad nu taa... ... aizbraucu uz kaarteejo copi, mazaa vecupiitee,kas peec platiibas diezgan nieciiga, bet dziljums makten labs un veel diezgan liels savienojums ar upi, kas neepaartruukst pat sausaas, karstaas vasaraas. Tajaa reizee panjemta bija tikai pludinjmakshkere, uzlieku taadu videeju taarpu un saaku copi. Apseezhos uz savas kastes un peetu pludinju. Ilgi nebija jaagaida, kad pludu kaads saak raustiit, paiet vienu reizi zem uudens, bet uzreiz uznaak augshaa, bet veel kaads tur knibinaas, man jau kaats rokaas un gaidu iisto cirtiena briidi. Jaa, pluds zem uudens, ka ne redzeet vairs sarkano galu. Itkaa ceertu, bet nekaads piecirtiens nesanaak, saprotu,ka palikusi zhilka vien. Man taada dusma, ka ne izteikt, mans miiljaakais pluds ar galiem, laikam, kaut kur, dziljumaa aiz zaali aizkjeeries un palicis. Un kaa par nelaimi liidzi tikai viena copene. Tad nu leenaa garaa izveelos pludu ar ko copeet taalaak un sienu augshaa. Nepaiet ne ilgs laiks, ka cope var atsaakties. Taa nu seehzu taalaak. Skatos uz pludu un siltaa sauliitee jau snaudiens uznaak, kaa to peekshnji paartrauc cope. pluds saak raustiities, jau celjos kaajaas un njemu kaatu rokaas. Staavu gaidu atkal iisto briidi. Neizlaihu to no aciim, bet peekshnji blakus iemestajam pludam paraadaas virs uudens mans ieprieksheejais pluds un nu abi pazuud zem uudens. tajaa briidii sapratu,kas par lietu, bet vieniigaa doma bija, lai atlaizh valjaa un nenokozh man atkal visu uzparikti, bet iznaakums bija daudz labaaks, izvilku krastaa gan zivi (zivis), gan savu iecieniito pludinju, kas bija pazudis bez veests. Krastaa izvilku liidacinju ap kg. un raudu. Sho copi atcereeshos muuzham, veel tagad staav aciis tas skats.
Lai katram katra cope buutu iipasha un neaatkaartojama.
Zelma - īsti nesapratu kā tā līdaka bija pieķērusies un kā Tu to izvilki, kad otrreiz ieplivināji ar jaunu pludu? P.S. Laikam neesmu pārāk apķērīgs Bet piedzīvojums pa pirmo!
Nav neatrisināmu problēmu, ir nepatīkami risinājumi ...
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Stāstnieku konkursa balsošana beigusies un pati balsošanas tēma pārnesta uz foruma sadaļu arhīvs! Tagad sākas pats interesantākais - apbalvošana! Tātad uzvaru "Stāstnieku konkursā" ir izcīnījis Anatolijs! Apsveicu! Savu diplomu Anatolijs var novilkt šeit! Balvu pasniegšu privāti!
Otrās vietas šoreiz ir divas! Apsveicam ar otro vietu Zivnieku! Savu diplomu Zivnieks var novilkt šeit! Par balvas saņemšanu vienosimies! Apsveicam ar otro vietu Sancho76! Savu diplomu Sancho76 var novilkt šeit! Balvu pasniegšu privāti!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Atskanēja stiprs blīkšķis un redzu, ka tā laivas puse, kurā sēdēja tēvs ir pilnīgi tukša. Vai nu par stipru bijām piepūtuši, vai laivas brāķis(laivai bija tikai otrā sezona un kopta tika diezgan labi), bet laivai atsprāga šuve 10-15cm platumā. 
Izvilku makšķeri un liku pēdējo vaboli, metu, bet vairs neņem un tā kādu stundu. Te piepeši cope, es jau gudrs, piecērt prātīgi un ar rokām regulēju spoli lai aukla nepārtrūkst, nu no sākuma bija taka miets, stāv un nekust, es jau padomāju , ka būs kaut kur aizķēries āķis, bet nekā, mākans sāk kustēties un lēnā garā velk uz augšu, nu es šo pa bikam palaižu, lab ka šamais īpaši neārdijās, tā es cīnījos kādas 10 minūtes piesaucot visus svētos lai nepārtrūkst aukla un iztur āķis, līdz dabūju to vepri ārā! 
Lūk šis notikums man prātā ir paturējies ļoti spilgti un nu esmu padalījies arī ar Jums. Ne asakas un paldies par uzmanību 
Tālāk copes vairs nesekoja. Tā es iesnaudos un pamodos no tā, ka zvaniņš šķindina kā negudrs. Drebošām rokām skrienu klāt, pie sevis domāju, ka nu tik būs lielā zive, un piecērtu. Jā, galā kaut kas iespaidīgi pretojās, pat var just kā pa straumi mētājās šurp turp. Bet liels bija mans izbrīns, kad es savu lomu izvilku un ieraudzīju - tas bija liels kirzas zābaks! 
