Mazupīšu piedzīvojums

Vakar beidzot bija pirmais izbrauciens uz mazākām upītēm. Piedzīvojumā devāmies kopā ar Kasparu. Plānā bija iepazīties ar piecām mazajām upītēm, katrai apsekojot nelielu posmu, lai vismaz rastos priekšstats par katru no tām.
Starts  bija diezgan agri no rīta, ārā bija apmācies un pūta spēcīgs vējš. Ceļš, sarunas, cerības. Drīz vien bijām klāt pie pirmās upes. Sākumā izdomājām, ka zābakbikses vēl nevilksim un makšķeres neņemsim, bet aiziesim apskatīt kāda upe izskatās. Tas bija labs plāns, jo mūsu upe izrādījās vien neliels strautiņš, kur ar grūtībām varētu atrast kādu vietu, kur iemest mānekli. Izdomājām šo pašu upi/strautu apskatīt citā posmā. Pārbraucām. Gājām skatīties, šoreiz spiningus paņēmām līdz, bet bez zābakbiksēm. Vizuāli tas pats. Nosacītajās bedrītēs nedaudz pamētājām, nekādu dzīvības pazīmju. Gājām uz mašīnu, lai pārbrauktu uz nākamo ieplānoto upi. Pie mašīnas satikām kādu runīgu onkuli, kurš bija gatavs stāstīt un stāstīt. Nedaudz parunājām un devāmies tālāk. Otra upe jau izskatījās pēc upes. Ūdens ir, akmeņi ir, krācītes ir - viss kā vajag! Vienīgi ūdens krāsa tāda nedaudz uz kafiju velk. Pastaigājām. Kaut kas nepatika. Izdomājās pārbraukt uz citu šīs upes posmu. Pārbraucām. Te jau viss smukāk, bet ūdens krāsa tāpat dīvaina. Nostaigājām diezgan labu gabalu. Ne copes, ne zivis neredzējām. Bet posms ļoti skaists. Iespējams siltākā laikā, pie normālas ūdens krāsas, te ir pat ļoti labi!
Pārbraucām uz trešo upi. Upe skaista, bet krāsa ūdenim ar ne pārāk. Labāk kā otrajā, bet tāpat ne pārāk. Pie kam izvēlētais posms diezgan apdzīvotā apkārtnē. Nu ja jau atbraukuši bijām, tad bija jāpastaigā ar. Ne zivis, ne copes. Toties trijās vietās izvilkām improvizētas gruntenes(zakiduškas), kas bija iemestas tieši bedrēs.

Uz katras svins ar divām pavadām, uz āķiem sliekas. Nav brīnums, ka tur nekas neķeras. Tātad vietējie regulāri liek šādas uzpariktes. Devāmies prom. Pie mašīnas, krāmējot spiningus un mugursomas bagāžniekā, es pamanīju, ka man nav manu polarizējošo briļļu. Vestē nav, uz kepkas nav, somā nav. Škrobe. Bet izdomāju paiet gabaliņu atpakaļ, no kurienes nācām un pavisam netālu savas brilles atradu. Tās smuki stāvēja noliktas pie puķītēm. Atcerējos, ka biju piestājis uztaisīt puķu bildi un tajā brīdī brilles biju nolicis blakus. Tā arī gadās.

Pārbraucām uz ceturto upīti. Upe nedaudz mazāka, bet skaista. Ūdens arī dzidrs. Un jau pirmajā potenciālajā vietā man izdevās no slēpņa izmānīt foreli, bet viņa neuzsēdās uz āķa. Nākamajā metienā viņa atkal atrādījās, bet tālākie metieni foreli vēlreiz izmanīt bija nesekmīgi. Toties tas deva baigo stimulu mūsu piedzīvojumu turpināt. Ejot, upē varēja manīt zivis. Pie kam interesanti, ka tās bija pārsvarā alatas, pie kam dažādu kalibru. Vienkārši ekselenti skati bija polarizējošās brillēs. Turpinājām brist pa izvēlēto posmu, pa laikam kāda zivs arī mēģināja uzbrukt mūsu mānekļiem, bet izvilkt īsti neizdevās. Vai nu netrāpīja, vai nedaudz  pavilkās līdz un nost bija. Toties te bija dzīvība, bija copes un sajūtas bija fantastiskas, kaut nogurums jau sāka likt par sevi manīt. Pirmo zivi noķēra Kaspars. Sanāca, ka  velkot mānekli es izmānīju no slēpņa zivi, bet šī aizsita garām. Uzreiz tur meta Kaspars un viņa uzsēdās. Tā bija alata. Skaista zivs. Ātrs foto par piemiņu un lai peld tālāk.

Turpinājām iet. Pēc laiciņa es arī tiku pie zivs. Tā arī bija alata! Pie kam izbaudīju īstu adrenalīnu to velkot. Kad zivs jau bija gandrīz pievilkta, tā paskrēja zem nokrituša koka. Un tikai kāta amortizācija un normāli noregulēta spoles bremze palīdzēja man viņu izdabūt no tās koka apakšas un te jau piesteidzās Kaspars un ar uztveramo tīkliņu palīdzēja man to izvilkt. Ļoti skaista alata. Tā bija mana pirmā mēra alata.

Precīzi gan nemērījām, jo gribējās ātru foto un laist to vaļā. Foto uztaisīt bija ļoti grūti, jo zivs ļoti sprigana un slidena. Vienā rokā nekādu cerību ar tādu iepozēt. Nu i lai - no tā manas pozitīvās emocijas nepalika mazākas. Foto tika uztaisīts, zivs turpināja savas darīšanas. Pēc tam pie zivs tika atkal Kaspars. Šoreiz tā bija neliela forelīte, kas turpat ūdenī tika nofočēta un palaista.

Tad sekoja pārrunu un pārdomu brīdis. Nobrist vēl kādu posmu pa šo upi, vai braukt skatīties piekto ieplānoto upi. Par cik jau tuvojās vakars, tad izlēmām nobrist garāku posmu pa šo upi, nevis braukt skatīties vēl vienu. Vairāk pie zivīm netikām, bet vēl daži uzsitieni bija. Posms tālāk palika arī vairs ne tik interesants.

Mūsu piedzīvojumu varējām noslēgt. Bijām iepazinuši četras jaunas upītes un noguruši devāmies mašīnas virzienā. Ja uz to pusi brauksim vēl, tad uz upi nr. 4 noteikti un upes nr.2 otro posmu arī! Šādi izbraucieni man ļoti patīk. Tie vienmēr ir vesels piedzīvojums un, ja vēl izdodas tikt pie zivs - tad ekselenti! Šobrīd, rakstot vakardienas copes atskaiti, man sāp visas maliņas no lielās staigāšanas un brišanas, bet tas piederas pie lietas un esmu priecīgs.
Visiem foršus copes piedzīvojumus un ne asakas!