Vairs jau nenoslēpsi to, ka no pagājušā gada mani ir uzrunājusi tāda lieta, kā foreļošana. Tad lūk, vakar nobriedu, ka šodien braukšu viens no rīta forelēs. Sagatavoju visus pričendāļus un tad piezvanīju savam skolotājam šajā štellē - Kapracim. Tas tāpēc, ka ar katru reizi, cik pēc mūsu kopīgā brauciena esmu bijis forelēs, tik rodas jauni jautājumi un nesaprašana. Pirmajā reizē viss likās skaidrs :D Laikam jau tāpēc, ka blakus bija Kapracis, kas visu laisu pastāstīja un arī parādīja kas un kā. Man šķiet, ka 80% vietu es sabojāju jau pašā saknē ar nepareizu pieiešanu vai super puper neprecīzu metienu :) Izrunāju ar Kapraci teorētiski kas un kā un likos uz auss. No rīta modinātājs mani uzcēla ne agri, bet arī ne vēlu. Uz rīta copi nesteidzos, gribējās arī izgulēties kaut cik pēc divu diennakšu darba. Piecēlos, paēdu brokastis, iedzēru rīta kafiju un steidzu uz mašīnu. Zviedru dzinējs ierūcās dobji, kā to vien gaidīdams, kad varēs traukties atkal uz copi. Iekšā tāds patīkams satraukums. Kāda būs izvēlēta upe? Ķersies, vai nē? Domās jau uzlieku rotiņu un metu iekšā.....Stop! Kaut kā neatceros, ka mašīnā būtu ielicis makšķeri. Apstājos, paskatos - toč nav! :D Labi, ka nobraukts no mājās tik 7km. Griežu riņķī un braucu pakaļ makšķerei, jo bez tās laikam nekāda foreļošana nesanāks. Ir gadījies aizmirst tārpus, vai vizuļu kasti, bet makšķeri pirmo reizi :) Nu neko, foreļošanas piedzīvojums jau iesācies ar piedzīvojumu! Braucu atkal. Braucu garām "dzimtajam" un "iemīļotajam" Ķīšezeram. Sveiks draugs! Pagaidi līdz jūnijam, tad jau tiksimies bieži un atvaino, ka šajā sezonā pie Tevis vēl neesmu bijis, bet šoreiz mani sauc citi ūdeņi. Noskatos kā ezers bez ne mazākā vilnīša rīta saulē vizuļo un domas pamazām atkal atgriežas pie foreļošanas. Ik pa laikam foreļošanas domas nomaina dzīves un sadzīves domas, bet tomēr foreļošanas domas ņem virsroku un sadzīves domas atslēdzas jau tikai ceļā uz upi. Iedomājos, vai odu būs daudz.....Stop! Aizmirsu pretodu līdzekli! Nu i lai, atpakaļ jau negriezīšos otrreiz. Turpinu ceļu, tomēr doma par odu baru perspekstīvu man neliek mieru, tāpēc iebraucu tuvākajā vietā, kas bija vaļā un nopirku pretodu līdzekli. Vēlāk sevi par šo gājienu vairākkārt varēju pasist pa plecu :) Ik pa laikam ieskatos kartē, kur jābrauc. Johaidī! Es tak braucu ne tur :) Pagrieziens jau garām. Griežu atpakaļ, nogriežos tur, kur vajag un turpinu ceļu. Nu tā, tepat jau kaut kur blakus ir upe un izvēlētais posms. Bet visur pie upes mājas, kas kartē nebija redzamas un nav īsti kur atstāt mašīnu. Sajūta baigā, upi redzu, nagi niez sākt, bet jāatrod, kur atstāt autiņu. Pēc ilga vai neilga laikam man tas izdevās. Izkāpu no autiņa un iecēlu sevi makšķernieku kārtā! Johaidī, cik patīkama iešana jaunajos zābakos salīdzinot ar zābakbiksēm! Aizgāju no mašīnas pa straumei kādu gabalu prom no mašīnas, bet ne gar pašu upi, kaut nagi niezēja. Nogājis kādu gabalu nolēmu sākt! Sāku virzīties pret straumi uz mašīnas pusi, tikai tagad pa upi. Upe pasakaina. Man ļoti patika. Bet metienu izpilde briesmīga. Mani vizuļi ar apskaužamu regularitāti pakārās zaros, saknēs un aizķēra zemūdens čakārņus. Atkal lielu procentu perpektīvo vietu es vienkārši sabojāju ar neprecīzajiem metieniem. Es pat darīju kā man mācīja, ja māneklis uzkaras metot perpektīvā vietā, tad apgriezu to, piesēju citu, iemetu precīzi un tikai tad devos pakaļ aprieztajam māneklim. Kaut kādā momentā pamanīju, ka ap mani lidinās odu bars, kas sastāv apmēram no 100000 odu mātītēm :) Rokas ar baigi niez. Sākuma azartā tos knišļus nemaz nemanīju. Sapūtos ar līdzekli. Odi lidinās, bet ievēro distanci. Super! Staigāju, metāju. Lienu pa krūmiem, šķērsoju upi, turpinu lidināt savus mānekļus vineiedomājākās vietās. Svīstu kā lops. Labi, ka neesmu zābakbiksēs un labi, ka paņēmu pretodu līdzekli. Attiecībā uz forelēm sāk zust ticība. Un tieši tanī momentā, kad to padomāju, tad vienā perspektīvā vietā manam rotiņam no koka apakšas izskrēja pakaļ +/- mēra forele. Bet nepakampa. Ahā, tātad upes izvēlei nav ne vainas, tās te ir. Vaina ir manī pašā. Kaut to zināju jau pirms tam :D Pamainīju rotiņu pret mazu vobleri, domāju, ka izlīdīs vēlreiz. Nekā. Pamainīju vēl pāris mānekļus. Aizbiedēju, tāds bija man secinājums pēc vairākām neveikmēm izvilināt foreli vēlreiz. Nu jau biju ticis līdz vietai, kur jau netālu no upes mašīna, bet nolēmu vēl kādu gabalu iet pa straumi attālinoties no mašīnas pretējā virzienā. Vietas smukas, viss turpinās kā iepriekš. Vienu brīdi man likās, ka to vien daru, kā rauju nost mānekļus un sienu pa jaunu klāt :) Kopā trīs sanāca atdāvināt upei, jo diviem klāt nekādi netiku, bet viens apraujoties no zara ar plunkšķi iekrita ūdenī un es to vairs nevarēju atrast. Turpinu, redzētā forele ir devusi jaunus spēkus. Te krasts vienā vietā paliek tāds stāvs, kādu pusotru metru virs ūdens, bet ūdens par dzilu, lai ietu pa upi. Izrāpos krastā, eju pa krastu. Eju, eju, te pēkšņi jūtu, ka es kaut kur slīdu. Bladākš! Nepaspēju attapties, kad es ar atdalījušos krasta gabalu jau biju līdz nabai ūdenī. Troksnis tāds, ka ja foreles te bija, tad tuvakā kilometra apkaimē tās vairs nav :) Izrāpties ar nevar. Krasts stāvs, grunts mālaina, slīd. Kaut kā nebūt ar krūmu palīdzību izrāpos. Zābaki pilni, kājās iemeties žļurks. Tfu, šaize! Škrobe, bet pašam nāk arī rēka par sevi. Eju uz mašīnu. Diezgan ilgu klausījos skaņu žļurks, pirms nonācu pie mašīnas. Tur novilku zābakus, izlēju ūdeni, izgriezu bikses un zeķes un nolēmu mainīt dislokācijas vietu. Doma bija izpetīt vēl vienu upi, bet paskatoties pulkstenī es tomēr nolēmu doties uz vienu zināmu citas upes posmu, kurā jau esmu bijis. Braucu, skatos ik pa laikam kartē, kā izbraukt tuvāk un domāju - žēl, ka man nav tāda Latvijas lielā atlanta, kā manam pēdējo reižu foreļošanas kolēģim. Jo tur redzama kara māja, katrs mazākais celiņš. Manā standarta Latvijas kartē tādu privilēģiju nav. Bet kaut kā nebūt virzos pareizajā virzienā. Zvana sencis. Viņš Ķīšezerā, viņam ar neķeras. Pēc laiciņa zvana kaut kāds televīzijas reklāmas pārstāvis, kaut ko stāsta visu laiku. Es principā neklausos, vairāk skatos kur braucu. Kad viņš man pavisam apnika, vienkārši noliku klausuli. Rupji, bet man viņš apnika reāli. Pēc kāda laika jau biju pie pazīstamās upes. Tur zināju jau kur atstāt autiņu un devos pret straumi. Līmenis dikti augšā. Nezinu vai tas slikti. Laikam jau nekas labs nav, kaut vai tāpēc, ka daudzās vietās tagad jāiet pa krastu, kur varēja iet pa upi. Otrā vietā turpinās pirmās upes scenārijs, ar nedaudz uzlabojumiem. Vairs ne tik bieži metu kur nevajag, kā pirmajā upē. Priekšā perspektīva vieta. Zogos pa krastu lēnām klāt. Jau gatavojos iemest, kad no krasta ar baigo trobeli ūdenī, var teikt, ieveļās divas pīles un saceļ tādu troksni, ka vieta pagalam. Tad atkal mani pārbiedēja zalktis, kad kāpu pa krastu kādā kalnā. Turpinu. Optimisms tikt pie foreles noplok ar katru brīdi. Atkal perspektīva vietiņa. Upē liels zars un pāri tam veļas straume. Metu tā kā zem zara. IR!!!!!! Sirds salecās, nesteidzos, velku pamazām klāt. Jau gandrīz pie kājām skatos, ka mana forele ir strīpaina :) Manā necilajā forelista pieredzē, pirmo reizi tiku pie asara šāda veida upēs. A asaris uz gramiem 100, bet man viņu nevajag. Izņemu āķus no mutes un palaižu savā stihijā.
Turpinu. Rezultāta nav. Upe skaista, putni čivina, klinšainie krasti vietām vienkārši pasaka. Tomēr foreļošanā savs kaifs ir, pat neskatoties uz to, ka neķerās. Aizgājis jau esmu krietnu gabalu un izlemju mest mieru. Pie tam jāsteidz jau uz mājām, jo vakarā norunāta viena tikšanās centrā. Meklēju, kur var tikt uz šosejas, bet pirms tam man jāšķērso aizdomīga paskata laipa. Izturēs, neizturēs? Nokrakšķēja, bet izturēja manu svaru! :) Izeju uz šosejas un kātoju mašīnas virzienā. Galvā visādas domas. Vajag nopirkt zivju uztveramo, ja nu gadās kādreiz palielāka forele. Tā tomēr vieglāk un vietu daudz neaizņem un vajag vēl normālas polarizejošās brilles, kādas man bija pagājušo gadu, ko pazaudēju pie Braslas. Šitās plastmasnieces īsti man nepatīk, kas man tagad. Domāju, arī, ko darīju nepareizi. Vēl domāju, ka nākamreiz jātaisās krietni agrāk un uz visu dienu, lai var vairākus posmus iziet. Johaidī, baigais gabals atpakaļ, pat pa šoseju. Rīkle kalst, dzeramais beidzies, pats viss nosvīdis un lipīgs. Bet priecīgs, ka neesmu zabakbiksēs un priecīgs, ka apnicīgie odi ietur distanci. Eju, atceros, ka netālu no mašīnas novietošanas bija veikals. Doma par saldējumu man neliek mieru. Pielieku soli. Drīz vien jau veikals. Karlsons vienkārši pasakains! Esmu jau pie mašīnas. Noģērbjos un aizeju līdz upei noskaloties. Fantastiski! Tad pārģērbju tīras un sausas drēbes un varu sākt ceļu mājup. Braucu un domāju, ka cope tomēr ir forša jebkurā tās izpausmē un arī tagad nemaz nejūtos vīlies neskatoties un neveiksmi un visiem piedzīvojumiem. Zvana sencis. Neko prātīgu neesot noķēris un jau taisoties mājās. Prasa kā man gājis. Uzklausījis manu atbildi, viņš man jautā - bija vērts dzīties tādu gabalu, tērēt benzīnu, bradāt pa tiem krūmājiem, lai neko nedabūtu? Es nedomājot atbildu - jā, bija vērts! Un šī atbilde nāca no sirds. Mani šī foreļošanas štelle ir uzrunājusi diezgan nopietni. Bet ne jau tāpēc, ka tagad tā ir "modes lieta". Viss nāk pamazām un pakāpeniski. Spiningošana man arī ne uzreiz nāca. Sākumā bija tikai pludiņš. Paldies Kapracim, ka parādīja man šo lielisko copes veidu. Tagad, ik pa laikam, braucu un braukšu foreļot. Par zvērinātu forelistu nepalikšu 100%, jo man patīk daudzi copes veidi. Man laikam galvenais būt pie ūdeņiem copēt, neatkarīgi kā. Bet nu forelēs došos vēl un vēl, kaut aplauzīšos vēl 10reizes no vietas. Šī tomēr ir baigi labā pārmaiņa pēc sēdēšanas krastā, vai sēdēšanas laivā. Savādāki ūdeņi, savādāks process. Cits smeķis. Kāpēc es šo visu rakstu? Esmu atvērts cilvēks un labprāt dalos ne tikai ar veiksmīgajām copes reizēm. Man tas patīk. Kāpēc nepastāstīt vai neuzfilmēt visu to pozitīvo, kas bijis copē, neskatoties uz to, ka zivis neķērās. Cope jau nav zivju ieguves veids. Man sagādā prieku pats process un uz to ir uzsvars jau no šīs lapas dzimšanas. To arī popularizēju. Tāpēc to rakstu un tāpēc turpināšu dalīties arī ar tukšajām copes reizēm. Nav jau problēma rakstīt atskaites tikai par zivīgajām reizēm, vai likt video, tikai ja ir zivis. Bet bez zivīm ir daudz kas cits pozitīvs copes procesā. Nu jau novirzījos no tēmas..... Copes nobeigumā mājās notiesāju ceptu līdaku ar svaigiem dārzeņiem, kas bija noķerta nesen Vecdaugavā..... Ne asakas visiem!
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
