Copes burvība - 4 Februārī 2012 - Blogi

Šorīt piecēlos jau gandrīz pusdienlaikā. Pārkaltusī rīkle un sliktā pašsajūta liecināja, ka vakardienas pasēdēšana ar draugiem ir izdevusies godam. Neskatoties uz savām slitkajām sajūtām, es tomēr biju nobriedis aiziet uz pāris stundiņām līdz ezeram un padarboties ar bļitkām. Padzēru tēju, kaut ko nedaudz ieēdu, tad saģērbos un devos uz ezeru. Pa ceļam uz ezeru droši vien kaut ko savā nogurušajā galvā prātoju, bet gan jau, ka neko ievērības cienīgu, jo atmiņā nekas nav palicis! Tātad nonācu līdz ezeram un uzreiz aizmirsās sliktās pašsajūtas. Te nu viņš priekšā man bija - visā savā ziemas varenībā. Makšķernieku uz ezera bija diezgan maz. Zundega kaktā raļļoja trīs mašīnas pa ledu, savērpdamas aiz sevis skaistas sniega vērpatas, bet pie Mīlgrāvja kanāla, Sniķera salas galā, manīja vienu dzeltenu telti un vēl daži makšķernieki bija sasēdušies uz ezera sēkļa. Pa kādam arī manīja Jaunciema galā, bet viņi izskatījās kā mazi melni punktiņi, kas atrodās kaut kur tālu, tālu. Toties es slāju pa ezera ledu uz sev zināmu netālu vietu, kur man pagājušajā ziemā tīri labi copēja. Man uz sejas bija uzvilkta bandīta maska, par cik domāju, ka būs auksti.

Necik ilgi un es jau biju tur un izurbu pirmos piecus āliņģus. Pēc šī varenā darba paveikšanas es jau biju piekusis, tāpēc labprāt apsēdos uz kastes un sagatavoju makšķerīti. Dažas minūtes un es jau laidu bļitku pirmajā āliņģī. Virs ezera skaisti spīdēja saulīte, tāpēc es noņēmu masku un arī cimdus novilku, jo tā ērtāk ir darboties. Jāsaka, ka laiks bija tik burvīgs, ka cimdus atpakaļ es uzvilku, tikai, kad jau gāju mājās. Bet atgriezīsimies pie āliņģa. Kādu laiku es tur padarbojos, bet copes nebija. Tad pārbaudīju pārējos izurbtos āliņģus, bet rezultāta nekāda. Tad pieņēmu lēmumu doties uz citu vietu. Domāts-darīts! Ātri salasīju savas parpalas un devos uz citu vietu. Tur atkal izrurbu savus tradicionālos piecus āliņģus. Apsēdos un sāku darboties. necik ilgi un pieteicās pirmā zive. Tas bija ļoti varens un gigantisks asaris.....ja uz to skatītos kāds maziņš ūdeņu vēžveidīgais kukainis......

Šo asari iemetu atpakaļ āliņģī. Pēc kāda laika trešajā āliņģī atkal pieteicās tāds pats asaris, bet šo es izdomāju uzlikt uz karodziņmakšķeres. Domāts-darīts! Dažs minūtes un asaris jau peldēja zem ledus.....bet ar divžuburu āķi mugurā.

Es atkal urbu jaunus āliņģus, mainīju bļitkas, bet rezultāta nebija. Tiku vien pie vēl diviem miniatūriem asariem. Tad paņēmu lielāko bļitku makšķeri un sāku darboties ar šķērsenēm. Tas ne pie kāda rezultāta neveda, tāpēc uzkabināju ziemas vobleri un turpināju darboties ar to.

Pēc neilga brīža uz to sekoja ļoti skaists sitiens, bet zivs diemžēl uz āķiem neuzsēdās, tāpēc nezinu, kas bija iekārojis manu ziemas voblerīti. Karodziņš klusēja galvu nodūris.
Tā urbdams jaunus āliņģus un testējot bļitkas, es pamanīju, ka uz ezera nav neviena cilvēka. Un vispār bija iestājies kaut kāds nereāls klusums, ka pat ausīs grieza. Noliku makšķerīti blakus un sāku pētīt apkārtni. Es jutos kā pasakā. Ta bija nereāla sajūta. Apkārt neviena cilvēka, debesīs spīd saule, ezera ledus lauž saules gaismu un apkārt viss spīd un vizuļo, fonā kaut kur noķērcās vārna. Man pretī stāv stalti izslējusies Jaunciema truba, bet tai blakus redzams mēnesis. Laiks šķita, ka ir apstājies un es atrodos ārpus laika un telpas. Sajūtas bija burvīgas un neaprakstāmas. Tas bija īsts ziemas skaistums. Un ezers bija nolēmis man to dāvāt. Visticamāk tāpēc, ka es to pats arī ezeram tiku prasījis. Es gāju ar domu izvēdināt galvu un tas man izdevās par visiem 100%. Pēc šo burvīgo mirkļu baudīšanas es sajutu, ka man organisms ir atkopies un es atkal jutos labi. Es apsēdos uz kastes un turpināju copi, bet visu laiku skatījos pa malām un turpināju baidīt ziemas burvību uz ezera ledus. Ik pa laikam kaut kur nokrakšķēja ledus, izrotājot ezera ledu ar jaunu plaisu.
Jāsaka, ka cope tā arī nesākās, bet toties pozitīvo emociju lādiņu es biju saņēmis. Manas emociju baterijas atkal bija uzlādētas un es varēju raitu soli un priecīgu noskaņojumu doties mājup. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka cope sagādā ļoti daudz pozitīvu emociju un loms galīgi nav galvenais! Ne asakas visiem copmaņiem un baudiet dabu!