6. Latvijas čempionāts jūras makšķerēšanā tautas klasē!

Šogad startēt jūras festivālā mani pierunāja brālis. Parcopi.lv komanda bija trīs gadus pārstāvēta jūras festivālā savādākā sastāvā, bet šoreiz startēja brāļu sastāvs - Raimonds un Aigars!
Rīts sākās bez steigas. Piecēlos, uzstaisīju kafiju un pāris sviestmaizes un drīz vien jau krāmēju mantas mašīnā. Sākās ceļš uz Jūrkalni. Ārā riktīgākā ziema, viss piesnidzis balts, ceļi slideni. Sajūta tāda, it kā brauktu uz ziemas copi. Pilnīgi. No šīs sajūtas netiku vaļā līdz Tukumam. Ap Tukumu ziema sāka pazust. Aiz Tukuma jau vairs galīgi nebija sajūta, ka braucu uz ziemas copi, jo tur ziemas nebija. Ne sniega, ne ledus, nekā.....vienīgi sarma klāja zāli un kokus. Toties tas mani atgrieza realitātē, ka braucu es uz pavisam citu pasākumu un jau laiks sāk spiest. Nācās nedaudz stiprāk piespiest gāzes pedāli.
Jūrkalne. Copmaņi.

Bračka, kuram no Ventspils bija krietni tuvāka braukšana. Izloze. 59.sektors. Dažādas sarunas. Pasākuma svinīgā atklāšana. Pēc atklāšanas dodamies uz mašīnām un braucām uz stāvlaukumu, kas tuvāk mūsu sektoram. Pārģērbāmies, paņēmām visas mantas un devāmies uz savu sektoru. Tas bija gana sviedrējošs pasākums

Iekārtojāmies, sasējām visas sistēmas, apspriedām copes taktiku un drīz vien jau bija redzams un dzirdams starta signāls. Mums kopā bija sešas makšķeres, katram pa divām un divas rezervei.

Rezerves makšķeres arī aprīkotas kaujas gatavībā, lai nezaudētu laiku. Kad izvelk vienu un kamēr kabina nost zivis un sprauž svaigas ēsmas, tikmēr iemesta ir rezerves makšķere. Par divām makšķerēm jāsaka paldies manam draugam un manam iepriekšējo jūras festivālu komandas biedram Armandam. Tas viens fīderis ar 120gr testu vispār sevi lieliski pierādīja uz tālajiem metieniem.

Pirmās butes nebija ilgi jāgaida, bet nebija tā, ka dikti copētu. Ēsmas mums bija dažādas. Brētliņas, reņģes, garneles, tīģergarneles, nedaudz sliekas un viens nēģis. Ar laiku var teikt arī, ka bija paveicies.

Pūta krasta vējš un Jūrkalnes stāvkrasts to vēju forši nosedza. Iespējams, ka tāpēc bija švakāka cope, bet vismaz bija gana komfortabli. Līdz bija arī divi uzsmidzinamie aromatizatori. Viens ar motiļu aromātu, otrs ar ķiploku aromātu. Tos arī izmantojām uz ēsmām, bet īsti nevarēja saprast, vai tas dod kādu rezultātu. Sliktāk toč nepalika.

Bračkam kaut kā ļoti veicās ar zemmēra butītēm. Tās viņš diezgan daudz palaida atpakaļ. Un tieši šī iemesla dēļ, uz āķa sliekas vairs netika liktas. Zivis ar slikti ņēma. Uz nēģi vispār tikai viena bute. Principā strādāja tikai garnele un tīģergarnele. Bet strādāja nosacīti. Gluži par strādāšanu to nenosauksi, jo copes nebija nemaz tik daudz. Kaut gan daudzas mēs neredzējām. Ēsmas no āķiem tika nolasītas tā, ka mēs pat bieži vien neko nemanījām.

Tumsas iestāšanās atnesa mums vēl dažas butes, bet pēc tam iestājās gandrīz pilnīga necope. Nevar teikt, ka mēs nemēģinājām eksperimentēt. Bija ēsmu dažādība, bija dažādas sistēmas, mēģinājām dažādas distances, āķa izmērus un citas lietas, bet fortūna īsti nebija ar mums. Sacensību beigās mums uz abiem 4.3kg bušu. Maz, bet neko darīt. Tādas ir sacensības. Kādam vairāk, kādam mazāk tiek. Bija arī švakāki lomi par mūsējo.

Piedalījās vairāk kā 70komandas un mēs ieņēmām 52.vietu. Nav nemaz tik slikti. Kaut gan arī ne labi! Uzvarēja ar 17kg svaru. Blakus sektoros rezultāti diezgan līdzīgi. Varbūt vajadzēja ēsmas dillēs iemērcēt, vai ķiplokos, varbūt vajadzēja citu sektoru izlozēt, bet šoreiz bija tieši tā, kā tas bija. Pozitīvā tāpat bija gana. Pirmo reizi ar brāli startējām kopā kādās sacensībās, laiks bija normāls, butes arī tika, svaigais jūras gaiss pārpārēm.

Viela pārdomām arī. Es jau šogad vairs uz jūras copi netikšu, bet Raimonds iespējams vēl noķer kādu buti. Viņam tomēr jūra var teikt, pie mājām!
Tā lūk mums tur gāja. Ne asakas visiem!