Tātad ienāk vīrelis, uz gadiem 50, aptiekā, ilgi kaut ko mīņājās, vēro. Sagaidījis brīdi, kad aptiekā tā pamazāk tautas paliek, cērt pie aptiekāres un tādā svina paskata paskatā sāk savu runu:
" Man prezervatīvus dodiet."
Un ar apmierinatu skatienu, domājot par paredzamo jārēšanos, gaida savu pasūtīto preci. A vot innekā nebija! Aptiekāre pat pirkstu nepakustinājusi, vēsā balss tonī ar savu jautājumu:
" Jums kādus?"
Vecis tādā autā.
" Nu kā, kādus? Nuuuu...eeeee......nu tos no gumijas laikam, vai arī no ko tos tur taisa, es taču nezinu!"
Aptiekāre autā. Tāda pauze iestājas.
" Jums izmēru kādu?"
A večukam pašpārliecinātība no sejas izgaisa tā pavisam klusi, kā angļu stilā. Viņš nedaudz paklusēja, padomāja un turpināja:
" Ko es viņu mērījis esmu? Nu dodiet kaut ko no vidējā izmēra."
Aptiekāre:
"Jums ar ko?"
Večuks domāja, ka kaut ko nav saklausījis, pārjautāja:
" Tas ir, kā ar ko?"
Aptiekāre:
" Ar kādu garšu?"
Vīrelis atplauka nesaprotamā smaidā:
" Nu es itkā uz aptieku atnācu. Ēst tos itkā neviens netaisās."
Ar ironisku pieskaņu vīrelis pagriezās pret pārējiem pircējiem, cerējis sagaidīt viņu acīs sapratni, bet, neatradis to, turpināja:
" Dodiet bezgaršīgos."
Aptiekāre šajā jomā izrādījās diezgan sūrs kumoss, sejā neviens vaibsts nepakustējās, acis paslēptas aiz dioptrijām, uz savām mīnuss 90, ne mazāk, jo stipri līdzinajas kaut kam starp binokli un mikroskopu, kurās plūda tāds ledains aukstums, ka vīrelis jau sāka justies neērti un sāka pat burznīt savu bikšu audumu kā skolnieks, kurš tikko ievests kabineta pie direktora. Lūk, šinī brīdī domas, acīmredzot, viņam vairs nebija par gaidāmo jārēšanos nevienā acī, visticamāk tās bija apmeram šādas: Naffig man vajadzeja tos nolāpītos gondonus. Atdod man tos nolāpītos gondonus un atšujies, briļļainais sivēn. Redz, izmērs, garša viņai interesē. Man varbūt vēl izvilkt ārā un piemerīt turpat uz vietas? Pajautāt apkārtējo viedokli? Ko es vispar te atnācu? Kurš mani te lika nākt? Vairs nekad nenākšu! Bet šito gnīdu baltā halātā pašu ar gondoniem sabarot. Kādu vēl tur garšu? Tad, kad viss notiekās, neviens taču to tur nevar pagaršot. Tas fiziski vienkārši nav iespējams. Vai varbūt pēc tā izlietošanas, to var izvārīt un apēst? Ar kartupeļu garšu, joptv.
Aptiekāre ar savu nākamo jautājumu vīrieti atgrieza realitātē.
" Jums kādas formas?"
Uz vīreli taisni vai žēl bija skatīties. Ja viņu starpā nebūtu stikls, tie būtu pēdējie vārdi viņas mūžā. Viņš taisni vai sarkastiskā balsī iesmējās:
" Forma kāda? A Trīstūra forma, mļin! Jūs te galīgi sviestā esat sagājusi? Man vienalga, galvenais, lai uz vajadzīgo mantu uzvilkt var!"
Dzirdams jau, ka vīrelis bļaut sācis, tējkannai vāroties, viņš turpina savu uzvaras gājienu.
" Dodiet man tos sasodītos gondonus, lai es izjārēties varētu, nebaidoties noraut kādu draņķi, un man ir pilnīgi vienalga ar kādu garšu, formu vai izmēru, uz vajadzīgo padarīšanu gan kaut kā uzspraust varēšu!!!"
Aptiekāre vienaldzīgā garā pamirkšķināja savas dioptrijas un kārtējo reizi bliez ar nākamo jautājumu:
" Jums cik gabalus?"
Večuks jau pavisam manāmi ir sācis krist panikā:
" Mļin! Tak ej tu ar saviem gondoniem naffig vienreiz, idiote!!! Ja vēl reiz......"
.....un aizgāja vīrietis, bet apkārtējie ļaudis sāka sačukstēties.
