Nezinu. A garderobiste ar labā. Nafig dod tam mudakam ne viņa jaku. A viņam ar kāds nocēlis jaku ar pasi, maku un atslēgām. Bet nafig bija jāņem mana jaka un vēl jāpadirš pa ceļam uz mājām?
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Mana problēma ir tāda, ka man nav jakas un atslēgu
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Sākumā ap pusdienlaiku sazvanīšu to kretīnu, tad jau manīs. Mentus negribu saukt tieši tā iemesla dēļ, ka garderobisti izčakarēs. Kaut kā nesmuki pret darba kolēģi tā būtu. P.S. un vēl var pacelties jautājums, kur biju es pats un kāpēc nebiju postenī. Tā ka liekas problēmas tikai.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Dzejols par Dougou Es tup pe Dougou un makšķerei. Zvan Lian un sak, lai rakst dzejol par Dougou. Es sak, ka a grunten tup uz sam pe Dougou un ka fīders a barotou man iemesc uz līn, ka es tagad i zveineks, ne dzeineks. Tad Lian pras, kapec es runa tāda mēle? Es sak, ka nupat i atdzejois špāsig somdzeinec Heli Lāksonen, kas rakst som dialekta, bet es šo tulko valoda, ko ļouds runa ap Ainažem un Salacgrīv, un ka es vair netiek no to valod vaļa. – Nu štrunc par valod, rakst dzejol par Dougou, – sak Lian. Man tie pļerzig dzejoļ par Dougou, par dzimten rieb, es var rakstit par džerk, par šūpiņ, par džig, par mormišk, es var rakstit par cops un necops vēj, par spiedien maiņ uz ziu, es var rakstit dzejol pret tiem, kas purga up, griež otrad gultn, tais HESs, lei ķīmij ūdeni, liek tīkls, iet a diubrid, sit a elektrib vai dinamit, bende zius. Gruntens zvans nozvan. Es piecērt. Koukas i gala. Es velk. Mass samens. Tam acs pills a asaram kā tādam Porukam. Es laiž to appakaļ. Roust man fīder. Es piecērt. Koukas i gala. Es velk. Plac plouds kā atejpod vāks nāk louka. Es ņem spining un a džig kā vecam brūtem douz Dougou pa diben. Nekā. Es uzliek mūdz. Laps sitens. Piecērt. Velk. Smuk līdak. Tik smuk kā Ing Gail. Es nobučo to un palaiž vaļa. Akkal zvan telefons, Lian tik runa un runa, sak, lai es rakst dzejol par Dougou. Es sak, ka Pumpurs jou vien epos uzrakstij, ka viņč i sadisc, viņč Dougava noslīcinai Lāčplēs, ka dzeinek Dougou souc māts vārda, souc par likteņup un man tas rieb. – Pag, Lian, man roust, – es sak un met telefon krūma. Grunten roust kā trak. Es piecērt. Ne no viets. Kā miec. Koukas milziks. Es velk. Es kouse. Oukša nenāk. Isskatas pec sam. Mier, tik mier. Pīt oukl nostiept kā ģitar stīg – oukšeis mi. Koukas riktiks i gala. Es lēn velk. Jou paiet stund. Es velk. Dius stunds. Es velk. Sam sāk pagurt. Nāk jou tuvak. Es doma, kā dabut krasta to vepr. Nu jou šis i pe pašs mals. Es ņem gaf un stiep to āra. Resns kā Saeims deputac treša gada. Klousas, koukas koukur runa. Skatas, neven nou. Tad es saprot, ka samam iekša kāc las dzejol par Dougou. Es doma, ka sams i norijs kād latveš dzeinek un šis sam vēdera las sou dzejol par Dougou. Es ņem telefon no krūm un zvan Lianam. Lian neadbild.
