esmu redzējis ziemā Pēnavas līcī kā kaija murmiškmakšķeri paķer-pareizāk sakot norij murmeni, kamēr cilvis ar izvilkto zivi ņemas gabalu nostāk, un promlidojot, auklā ziemas copenīte aizlido....
Tā laika paika bija krietni dabiskāka un nekaitīgāka organismam. Un teiksim cīsiņos vai vārītājā desā vismaz bija gaļa, jo tai tur bija jābūt pēc GOST standarta Tā, ka vismaz tajā ziņā bija labāk. Vista smaržoja pēc vistas un maize pēc maizes. Vienīgi atkal bija grūtības kaut ko nopirkt, jo veikalos maz kas bija
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
parcopi, vienu brīdi jau tā bija, bet tad nāca laiki, kad pēc sviesta dabūja braukt uz Igauniju un pēc desas uz Lietuvu un par desas un vistas smaržām varēja tik kavēties patīkamās atmiņās....un tad nāca laiki, kad plaukti vispār bija kā izslaucīti... man vecais caur baigākiem galu galiem bij dabūjis smalku japāņu aukliņu copei. tādā feinā, neredzētā iepakojumā. taupīja, taupīja pulkos gadus un pa vakariem tik tīksminājās, rokās paņemdams, ka es pēc kādiem 10 gadiem paņēmu pamēģināt auklas izturību rokās. tad tā no vecuma gandrīz sabira man rokās...vecajam bij baigie sirdsdēsti, ka copē nebij izmēģinājis:)))
man ar pāris tādas auklas vēl ir jo sencim mutere sporta bodē strādāja. starp citu stroft ar starp tām ir. un viena bija uz baltas plastmasas spolītes ar sarkanu šilti, tik neatceros firmu. tā gan bija japāņu.
Pavadiņa ir kā prezervatīvs. Bez - riskanti, bet baigais kaifs!
Man mutere bija šefpavāre, tāpēc par produktu trūkumu sūdzēties nevarēju Līdz ar to arī pa blatu daudz ko citu dabūt varēja. Bet es par to, ka pati produktu kvalitāte bija daudz labāka. Tagad vieni vienīgi augu pulveri + soja + konservanti jārij Kas attiecās uz auklām, tad atceros,ak man uz alumīnija spininga, ko izmantoju kā grunteni, bija 0,5mm aukla Tagad tas liekas striķis Bet toreiz normāli un pat zivis ķērās
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Kas attiecās uz auklām, tad atceros,ak man uz alumīnija spininga, ko izmantoju kā grunteni, bija 0,5mm aukla
man uz parastās makšķeres bija 0,35 arī kaut kāda ārzemju aukla, jo brūngani dzeltenā krāsā. ar to sasmakas ezerā brekšus vilku pilnu mugursomu un pāris reizes pat karpa paņēma. vienā tādā reizē man nolauza makšķeres savienojumu. bija tāda makšķere jeb spinings, kuras resnais posms bija no alumīnija + plastikāta rokturi, bet spicīte bija stiklašķiedras, kuru iemauca trubā iekšā pēc copes. tipa saliekama divposmene ar metāla riņķiem. kā karpa paņēma un vilka tā tā savienojuma vieta, kuru iestumj alumīnija trubā neizturēja un nolūza
Pavadiņa ir kā prezervatīvs. Bez - riskanti, bet baigais kaifs!
Vēl atceros, ka tajā laikā sencis auklas mērcēja tējā, lai paliek tumšākas, jo tās bija ļoti gaišas
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
!
