Vienatnē uz ezera - Stāsti - Rakstu katalogs

Apstākļu sakritības dēļ atkal tiku uz savu slepeno ezeru pasēdēt uz līņiem. Šoreiz ģimene mani dāsni aiztransportēja un atstāja divatā ar telti uz diennakti. Tas ir viens fantastisks brīdis, kad esi prom no nepārtrauktās pilsētas burzmas un vari baudīt ūdeņu valdzinājumu.
Iejaucu iebarojamo un aiziet ezerā! Izvēlējos labāko vietu un sāku gatavoties copei. Barība smaržo tā, ka pašam mutē satek siekalas – rīvmaizes, cepumi, vanilīns un vēl buķete dažādu garšīgu smaržu. Nu tā, vieta iestrādāta, atliek tikai piemeklēt šī vakara kārdinošāko līņu ēdienkarti. Mēģinu visu pēc kārtas (baltie, slieka, kukurūza, naktstārps, grūba, dažādas kombinācijas), bet manā vietiņā klusums. Ne mazākās copītes. Vējš arī pūš no sirds. Vienīgais labums, ka šādā vējā odu nav.

Nosēžu stundu pilnīgā bezcopē un jau grasos doties krastā vakariņot, kad pludiņš nodevīgi sakustās. Laikam sīkās pamodušās un mazliet padzenā manu pludiņu pa labi un tad pa kreisi. Bet nē – seko lēnīgs brauciens tuvējā zāļu pudura virzienā. Jācērt! Un tukšā!
Pats uz sevi dusmojos, ka nenogaidīju pietiekami ilgi, kaut zāles arī bija tepat tuvumā. Katrā gadījumā bija skaidri nojaušams, ka uz barību kāda solīda zivtele ir atsaukusies. Turpinu gaidīt un mainīt ēdienus, ko dāsni servēju uz Milo „A” klases āķa. Te atkal nodevīga pludiņa kustība, bet vilciens izpaliek. Pakacinu ūdens pavēlnieku un pavelku ēsmu par sprīdi sev tuvāk. Skat, atkal neliela nodevīga pludiņa svārstība. Un atkal pauze. Bet pagaidi – reku sākās! Lēns un piesardzīgs vilciens uzsit adrenalīna līmeni tuvu maksimumam. Tagad tikai nesasteigt!
Jā pludiņš jau palien zem ūdens un tūdaļ būs zālēs, bet piecirtiens izmaina šo laisko slīdēšanu uz dramatisku cīņu. Bremze tirkšķ un zivs manu auklu velk jau pretējā pusē esošā zāļu pudurī. Redzu, ka ir jāriskē un pievelku stingrāk bremzi. Pēdējā brīdī, jo zivs jau pie pašām zālēm. Atkal sākās skrējiens uz otru pusi. Ceļu zivi uz augšu. Virs ūdens parādās liela trekna līņa mugura, un atkal skrējiens jau citā virzienā. Bet pa vidu gadās lēpeņu puduris un …
Smagums ir auklas galā, bet zāles to pasargā no manām rokām. Nav cita varianta – jāņem enkuri ārā un jābrauc pie lēpenēm ar laivu, lai varētu atbrīvot auklu un sagūstīt manu trofeju. Laivu saudzīgi pievilkšu klāt aiz makšķerauklas. Te nu sākas akrobātikas nodarbība. Vienā rokā turot makšķerkātu ar piesardzīgi nostieptu auklu, ar otru velku ārā tuvāko enkuru. Tad pārvietošanās pa laivu līdz priekšgalā esošajam enkuram un tas arī tiek izmocīts no ūdens. Tagad tik pie lēpenēm!
Bet kā? Vējš laivu pūš pretējā virzienā, un plāns par pievilkšanos ar makšķerauklas palīdzību izgāžas pilnīgi. Iespiežu makšķerkātu starp kājām un ar visiem tur pieejamajiem muskuļiem cenšos noturēt auklu nepieciešamajā spriegumā, ar rokām airējot uz misēkļa vietu. Kurš to būtu domājis, ka man ir tik daudz muskuļu grupu un, ka ar kājstarpē iežmiegtu makšķerkātu, regulējot auklas spriegojumu, var sekmīgi aizvadīt vieglo plastmasas laivu pret vēju vajadzīgajā virzienā.
Klāt esmu! Rokas līdz padusēm ūdenī un sačamdu vainīgo vietu. Viens rāviens un lēpeņu lapas aizpeld pa vējam. Rokai piespiežas kas liels un gluds. Tas ir mans kārotais līnis. Bet kāts atkal ripā un kājstarpē to noturēt vairs nevaru. Kamēr iztaisnoju muguru, mans gūstījums jau ir uzņēmis kreisera gaitu uz citu zāļu puduri. Vējš nenoenkuroto laivu pūš, kur tam ienāk prātā, aukla bīstami nospriegota, zivs izmisīgi cīnās par savu dzīvību, es cīnos par trofeju. Zivs, aukla, kāts, es, vējš, laiva, zivs, aukla, vējš, laiva, es, …. Viss vienā mučkulī, kur to pārtraukt? Te mans gūstāmais maina savu aizstāvēšanās taktiku un zibens ātrumā dodas man tieši virsū. Sajūta, ka tas taisās taranēt laivu. Tomēr tas pašaujas laivai apakšā. Kāts galīgi ripā, ap laivu to nevar pagriezt, jo esmu iepūsts zālēs un turpat ir arī mans gūstāmais. Seko pāris strauji manevri pa labi, pa kreisi, un kāts iztaisnojas, aukla plīvo vējā kā karogs, un es, ezera iemītnieka piesmiets, tukšām rokām sēžu laivā. Tomēr esmu apņēmības pilns – ja viens ņēma, ņems arī nākamais.
Pēc vietas un rīku sakopšanas, esmu atkal gatavs copei. Pa šo laiku vējš jau ir tā pieņēmies spēkā, ka manā kvadrātmetru lielajā mērķa placītī iemest ēsmu varu tikai ar 7-9 piegājieniem. Aizvien biežāk iemetienā aukla aizķeras aiz tuvumā esošajām zālēm, kur jau atstātas vairākas pavadiņas. Esmu nocīnījies līdz pagurumam. Krēsla jau pāriet vasarīgā tumsā. Vēl tikai reizi iemetīšu mazliet tuvāk zālēm un tad jau uz krastu. Iemetiens, sakārtoju auklu izvelkamajā koridorī, bet pludiņa vairs nav. Stingri noregulētā bremze sāk tirkšķēt. Nu redzu arī pludiņu – tas taisnā ceļā šķērso niedrāja saliņu, tad apstājas. Nu varu izvilkt savu sistēmu bez pavadiņas. Ir arī stiprinieki šajā vietā, tātad barība garšo! Viss šovakar pietiks!
Fiziski nogurdināts dodos pārlaist īso un drēgno nakti savā neilona mājvietā, lai jau pirms saullēkta atgrieztos iebarotajā cīņas vietā.
Vēl rīta krēslā esmu jau noenkurojies un gatavs līņu gūstīšanai. Kamēr rīta vējš vēl nav atsācies, ūdens ir mierīgs. Neredz arī nodevīgos līņu rakņāšanās burbulīšus. Tā nešķiet laba pazīme. Iemetiens iezīmētajā vietā. Pēc nelielas pauzes seko daži viegli pieskārieni un aiziet vilciens uz zālēm. Piecērtu – šis ir manējais! Nav nekāds dižais, bet tuvu kilograma būs.
Vēl pēc brīža nākamie piesitieni, bet vilcieniņi aizbrauc ar tukšiem piecirtieniem. Zivis ir tramīgas un ņem izteikti piesardzīgi.
Nomainu taktiku – pēc pieskārieniem pavelku ēsmu par sprīdi nostāk. Uz trešo piegājienu taktika nostrādā – vēl viens līnis ap kilogramu ir manā ķeselē! Seko vairākas piesardzīgas copes ar tukšiem piecirtieniem. Un tad atkal taktika nostrādā. Kāts ripā un es netieku ar to galā. Līnis uzstājīgi veic divus apļus ap laivu un dodas savā zāļu skrējienā. Tomēr izdodas to savaldīt un iedabūt laivā. Tas ir jauks ruksītis – līņu mamma tuvu 2 kilogramiem. Veikli sakārtoju makšķeri un iemetu iestrādātajā vietā. Apzinos, ka tagad kāds laiciņš paies, kamēr parādīsies nākamā cope. Tikmēr sakārtoju laivu un atbrīvojos no siltajām rīta drēbēm, ļaujot saules stariem mani sildīt.
Uzmetu acis pludiņam… Tā tur nav un aukla ir nostiepta. Tveru kātu un vācu savu gūstījumu. Viņam gan ir citas domas prātā. Izdodas to izvilkt līdz ūdens virspusei. Pie lēpeņu pudura uzvirmo viens atvariņš, tad pie meldriem otrs, tad atkal pie lēpenēm un parādās trekna un tumša līņa mugura. Saķeru uztveramo tīkliņu un velku gūstījumu uztveramajā tīkliņā. Tomēr šis vēl nav noguris un veic nākamo izrāvienu, apmulsinot mani. Tur nav zāles, bet gan brīvi lēpeņu lauki. Bremze kauc, pludiņš vilcieniņā dodas lēpeņu laukos, tad manevrs pa labi, atpakaļ, pa kreisi, uz priekšu un viens lēpeņu lapu pāris pazūd zem ūdens – līnis ir noparkojies lēpenēs.
Veicu jau ierasto enkura pacelšanas procedūru un pamazām virzos gūstījuma virzienā. Rokas līdz padusēm ūdenī, norauju lēpenes. Nu āķis ir brīvs no lēpenēm … un arī no zivs. Viss – pietiek šodienai līņu. Dodos brokastīs, lai pēc tam padraiskotos ar zaļsvārcēm. Tām taču patīk tādi saulaini un vējaini rīti.
Pirmais metiens mazā actiņā starp lēpenēm un pie pašas laivas seko uznāciens. Tomēr līdaka nespēj trāpīt ēsmai. Atkārtoju iemetienus reizes sešas, bet šai plēsoņai nekādi neizdodas satvert manu mānekli. Iemetu citā pleķītī un skatos, kā vilnītis seko manam māneklim. Īsi pirms laivas seko uznāciens, cope, ūdens mutulis… Aukla atbrīvojas un izvelku gumijas zivteli bez astes. Labu apetīti, līdaciņ!
Nākamajos pleķīšos līdzīga situācija. Atšķiras tikai uzbrūkošās zaļsvārces izmēri. Tad ezers apklust uz kādu stundu – neviena uznāciena, nevienas copes, pat putni nedzied un vardes nekurkst. Viss – cope mierā. Dodos jau krastā, kad atsākas dzīvība un gandrīz vienlaicīgi apkārt laivai esošajos pleķīšos seko lēcieni. Lielākajā iemetu savu gumijas mānekli, uzreiz uzsākot tā vadīšanu. Seko uznāciens, tvēriens un mēs esam kontaktā! Es vienā galā, un zaļsvārce otrā. Pa vidu spinings, aukla un daudz zāļu. Ir man ko noņemties un arī līdakai ir ko darīt. Šī nu ir nolēmusi sniegt man vilkšanas gandarījumu. Svecītes seko viena pēc otras, līdz pievelku to pie laivas. Vēl mazliet cīņas, uztveramais tīkliņš un smuka divniece ir manā laivā. Āķi tai muti ir saskavojuši – katrs, no savas puses stingi iecirtušies, līdakas mutē. Tāpēc arī svecītes to nepaglāba no maniem nagiem.

Viss – dodos krastā novākt nometni un sagaidīt transportu. Krāsains bija vakars un rīts vienatnē uz ezera. Rezultātā divi līņi ap 900 gramiem un viens divreiz lielāks – gandrīz 2 kilogrami (1850 grami) un bonusā līdaka mazliet virs 2 kilogramiem. Bet kāds man būs mielasts! Līdaku sacepšu pa vienkāršo, bet līņi tiks grillēti ar dārzeņu - ķiploku pildījumu.
Kurš teica, ka makšķernieki vienkārši sēž uz ezera?