Kā es ķēru nezināmo zivi jūrā un kas no tā sanāca

Dažus gadus atpakaļ savu atvaļinājumu pavadīju Saulkrastos. Bija jūlija beigas, augusta sākums un, protams, ka katru dienu gāju uz jūru peldēties. Taču jau pēc dažām dienām parādījās sajūta, ka kaut kas trūkst. Tad sapratu, ka jau vairāk kā nedēļu neesmu bijis makšķerēt un tāpēc ir sajūta, ka kaut ko neesmu izdarījis. Pašos Saulkrastos ir upīte – Ķīšupe. Pavērojot šo upi, vēlēšanās makšķerēt nepazuda, taču makšķerēt šajā upē man nelikās perspektīvi. Atkal aizgāju uz pludmali un sāku jau kalt plānus, ka vajadzētu aizbraukt uz netālu esošo Lilastes ezeru, kad ievēroju, ka jūrā atrodas vairākas laivas un laivās sēdošie aktīvi rausta teleskopiskās makšķeres un ik pa laikam kaut ko noņem no āķa. Vakarā ar tēvu sarakām tārpus, sakārtojām savas makšķeres un agri no rīta aizgājām uz jūrmalu. Kamēr es pumpēju gumijas laivu, tēvs mēģināja kaut ko noķert no krasta. Protams, ka viņam nekas neizdevās un viņam radās skepse par to, vai vispār ir vērts peldēt jūrā. Kad laiva bija piepumpēta, iepeldējām jūrā un apmēram 200 metrus no krasta nolēmām izmest enkuru. Izrādījās, ka dziļums ir aptuveni 3,5 – 4 metri. Izritinājām makšķeres, uzlikām tārpu un sākām ķert. Kamēr ritināju vaļā otru makšķeri, nepagāja pat minūte, kad mans pludiņš pazuda zem ūdens. Tas notika tik strauji un negaidīti, ka nogulēju īsto brīdi un piecirtu par vēlu. Izvelkot ārā, par to, ka bija cope, liecināja tikai maza tārpa daļiņa, kas bija palikusi uz āķa. Nu jau radās intriga. Tika uzlikts lielāks tārps un iemests tajā pašā vietā. Pagāja minūte un copes nebija. Nolēmu iemest arī otru makšķeri. Pa to laiku arī tēvs bija iemetis savu makšķeri un pēkšņi sāka bļaut, ka mana makšķere esot saliekusies un neesot pludiņa. Kamēr piecirtu, atkal nekā. Nu jau radās neizsakāma vēlme noskaidrot, kas tad ir tas noslēpumainais, kas apēda jau divus manus tārpus. Nu uzliku mazāku tārpiņu un uzmanīgi sāku sekot pludiņam. Un, kā tad – pēc 30 sekundēm pludiņš pazuda! Strauji piecirtu un jutu, ka galā ir jūtams kāds labi pazīstams spēks, kas pretēji manai vēlmei izvilkt to no ūdens cenšas palikt ūdenī. Tomēr spēku samērs nebija vienlīdzīgs un pēc maza brītiņa laivā atradās ap 250g liels asaris. Pēc brītiņa cope arī tēvam – un aptuveni 200 g liels asaris ir arī viņam. Saprotot, ka ar divām makšķerēm nez vai izdosies makšķerēt, vienu no tām salieku atpakaļ un sāku ķert. Kā parādīja turpmāko trīs stundu pieredze, tas bija pareizs lēmums – aizbraucot krastā, es biju izvilcis 112 asarus, visi 200-300g lieli, bet tēvs 69 asarus.

Vēlāk jau bieži braucām jūrā, ķērām citu reizi labāk, citu reizi sliktāk, taču uz mūžu paliks atmiņā pirmais „jūras noslēpumainais copētājs” - izvilktais jūras asaris.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ Tur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, ja esat iesācējs makšķerēšanas jautājumos, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar makšķerēšanu, vai vēžošanu!