Vakar no rīta vēl nekas neliecināja par „vakaru manā gaumē”, un iesākās kārtējā darba diena nu jau piepildītajā vasaras briedumā. Diena rit savu gaitu un pat necerēti, bet darbā notiek pavērsieni, kas liecina, ka labi gribot, es varētu nemanāmi aizslīdēt māju virzienā stipri laicīgāk, kā būtu pieklājīgi, un ziniet? Mājienus ar mietu es parasti saprotu tīri labi . Tas viss kaut kā tik ļoti mani uzkurinājis, ka nu jau gribās pēc iespējas ātrāk tikt tur, kur iespējamas tikai vienas attiecības – es un ūdens. Darbam Mārupē ir arī savi mīnusi vai zinies, īpaši jau šādos gadījumos. Šķiet, ka varētu droši pretendēt uz sava veida Ginesa rekordu pārģērbšanās ātrumā, jo liekas, ka mājās pabiju pārdesmit sekundes un jau stāvēju veikala rindā. Ārā visai sutīgs, un ir tikai viena lieta, kas to var atrisināt paķēru pārīti ar alkoholisku kvasu, bet silts, kas šādā laikapstāklī nav piedodams, tādēļ paķēru arī iepakojumu ar ledus kubiciņiem kas jau pēc mirkļa atrod savu ceļu ledus somā. Pārkrāmēju laivu un bez liekiem domu valšiem dodos ezera virzienā! It kā debesis smuki skaidras ar pāris mākoņu pilieniem, bet tiem pilieniem tak obligāti jābūt tā kā darvai medus mucā. Līst, pie kam ne tikai pilina, bet meņģē lejā tā, ka prieks. It kā debesis tak skaidras un liekas, ka nu taču tūliņ, tūliņ rimsies, un pēc mēteļa it kā vēl nesniedzos, bet nu tad kad tas miklums jau izsitās cauri līdz miesai, tad it kā jau par vēlu, bet nu plašķītī ierāpos gan, un vai Tu re, lietus arī mitējās Ja vienmēr viss būtu tik vienkārši, tad jau gan būtu pa skaisto Ak jā…laikam esmu aizrunājies, bet vēl par copi neesmu bildis ne vārda, tad nu labi – pirmais posms kā jau parasti mailītes – divi vēzieni, divi lecieni un divi smēlieni, mailītes ir gana gan vīķītes, gan raudiņas, gan asarīši, nu principā nodrošinos ar „ja ledusskapī nekā nav” cienīgu ēdienkarti. Visas šīs izdarības no malas novēro kundzīte gados, tādā džinsu kostīmā, ar pluda kātu rokās un man jautā, vo nu kā es varēju zināt, ka tieši tur tās mailes būs?? Es šai saku, ka vajag aiztaisīt acis, un tad tur, kur gaismiņas spīd, tur būs šī ar smaidu sejā nosaka, ka īsti normāls jau es neesmu, uz ko es tikai piekrītoši varēju pamāt ar galvu… Bet nu jā, priekšā mani gaida ezers ar savu neatkārtojamību, un virs viņa melnu muti nolūkojas draudīgs mitrinātājs, bet nu nebūs jau pirmā reize ezera vidū ko tādu piedzīvot. Lai nu kā, bet laižu iekšā ezerā, pa ceļam satieku copes kolēģi (zarazu), kurš cenšās ko sadžigot, bet bez vērā ņemamiem rezultātiem, tādēļ apsveicināmies un es dodos tālāk, tur kur biju nolēmis… Vējš gan ir baigais riebeklis, un derdzīgs Ziemeļaustrumnieks ir visu sācis kult teju vai baltās putās, kas manu dzīvi neatvieglo, jo TUR šogad esmu pirmo reizi, un kamēr atsvaidzinu atmiņu, kur un kā kants nogulstās, mazliet ir ko paņemties, bet tas atrisinās ātri vien un esmu ieņēmis starta pozīcijas. Šūpo jau pamatīgi, bet makšķeres ir aprīkotas un gatavas darbam tā teikt, tāpēc karogs mastā un uz priekšu! Pludiņi lēkā, auklas izpilda buru laivai cienīgus manevrus, viss smuki šūpājās, bet ne kā… Tad tā sēžot un domājoties pamanu, ka viens pluds attālinās, prieki gan bija īsi, jo tad pamanīju, ka otrs pluds tik pat ātri tuvojās un tad arī sapratu, ka krasts kaut kā aizdomīgi slīd gar vienu sānu garām…pļac… enkurs netur!!! Ko darīt, ko darīt??? Pērkonis ar te pat ar roku aizsniedzams, bet es pat uz vietas nevaru nostāvēt… šie laikam ir brīži, kad sevi pieķeru pie tā, ka skaļi ar sevi sarunājos, un laikam tā ir īstā vieta kur to darīt, jo neviens to nedzird un nevar Tevi pataisīt par jukušu. Un tā nu es tur pārspriežot svarīgākās politikas sarunas ar vienu, bet sasodīti gudru cilvēku, nolemju, ka nu i na… makšķeres ārā, motors dziesmā, braucu citur, kur zinu, ka grunts ir tāda, ka tur enkuram nosēžoties, neviena vētra viņu ārā nepacels… pāris mirkļi un esmu vietā, lietus vēl nelīst, vilnis arī šķiet, ka mazāks, tāpēc visam būs notikt tur. Bet šoreiz nolemju taktiku pamainīt un vienu pludiņu aizstāju ar vieglo gruntenīti, kurai gan esmu pamanījies nolauzt spicīti, pārvēršot to, par ne tik vieglu gruntenīti (Salmo darbnīcas apmeklējums man jau ir dienas plānā ierakstīts ) Viss ir samests, esmu atgūlies, malkoju to, kas jau ir atdzisis un ar vienu acu kaktiņu lūru uz pērkona pusi, bet man par laimi, viņš ir izdomājis pa vienu sānu nozust Kamēr vēroju mākoņus, tikmēr gruntenes kātiņš saliecās un iekaucās bremze – pļac…nepamanīju…bet nu spoli attaisu vaļā un viņš joprojām skrien, piecērtu, jopt…IR!!! Piekam labs skaistulis, spolīte dzied, es arī dziedu un satraukājos, liekās jau, ka viss ir kārtībā un tūliņ parādīsies pirmais, skaistais, atļautais, iespaidīgais mērs, bet pēkšņi viss atslābst, no vēja, acu kaktiņā ielido smilšu graudiņš un izraisa slapju acu efektu un tās ir beigas… grūta tā sajūta, vai ziniet…. Nu neko, drusku mieriņa un turpinam, turpinam ar pludiņa deju, un kad tā deja paliek tāda sinhrona, tad es šamo nostopēju – viss kārtībā, šoreiz varu rokās arī zivi paturēt bet nu zemmērs gan, bet nekas, viss lieciena, ka jābūt vēl…un bija arī… vēl pāris zemmēri baigi jau negodīgi, un kā mierinājums piesakās pāris asari, bet nu galīgi nav tas, pēc kā esmu tiecies… pazūd arī asari…vispār pazūd dzīvība…pazūd arī tas, kas atdzisis…pietiek…mainu vietu!!! Jaunā vieta parāda, ka straume mēdz būt baigā riebekle un visu dara tā, kā man nepatīk, bet tas mani un manu supergruntenīti neaptur no mēra zanderīša iecelšanas laivā piešauju šim mērdēlīti pie pakaļiņas – apaļi 48 cm derēs maziņš, klusināts kliukc, maisiņa skaņa, un turpinam…turpinājums neseko, labi, mēģinu citādu stratēģiju, un nolemju straumi izmantot par labu sev, un lēnām plūstoši laižoties tai pa spalvai ķemmēju grunti, izaicinoši gar to pavedinot vīķes jaunkundzi. Principā uzreiz seko grābiens, uzstājīgs, pārliecinošs grābiens, šis atkal ir mirklis, kad jāparunājās ar vienu sasodīti gudru cilvēku un stress jāiegrūž kaut kur pagrīdē, tādēļ klusi nogaidu un viena vilciena brīdī, dodu pretvilcienu…jopcik…IR!!! Pie kam kaut kas konkrēts, smagi pumpē, pavilkt uz savu pusi neizdodas, toties viņam izdodas pavilkt uz savu pusi mani, piekam viņam tas jau ir izdevies kādus metrus 15 noteikti, bet es īpaši neiespringstu, jo jūtos visai pārliecināts ar auklas rezervi un savu nostāju, bet atkal seko nodevīgais atslābums *** (šīs zvaigznītes dzirdēja daudzi) izvelku bumbiņu, kurai nav puse no pavadas… nu ko pie velna tur darīja līdaka??? Un tieši kāpēc viņai vajadzēja būt tik iespaidīgai, lai liktu man justies vēl riebīgāk??? Un kāpēc viņa neķerās tad, kad es tiešām gaidu līdaku??? Un vispār kāpēc es jūtos tik smagi piekāsts??? Ehhhh…. Šī noteikti bija lielākā zivs, ko šogad esmu auklas galā paturējis, bet…ar nolāpītu āķa pīrsingu viņai kādu laiku būs gods gozēties… Mailīte iet uz beigām, tāpēc nolemju papildināt krājumus, krastā vēl jo projām ir glamūrīgā kundzīte džinsu kostīmā, kuram pa virsu nu jau ir uzvilkta džinsu jaka – outfits tā neko, vai zinies apvaicājās vai es esmu nobļāvies tāpēc, ka zivtiņa aizmuka…nē zinies, man tādas lēkmes pa retam piezogās – dīvainis kā nekā Bet nu jā, tad pamuku jaunas vietas pamainīt un rezultatīvi – mazo bumbiņu iekāroja prāvs mēriņš, kurš nelabprātīgi, bet tomēr iekļuva tīkliņā, un sadzirdēja klusināto kliukc Un jā…šai jezgai pa vidu piezagās pērkonis, kurš drusku nodeva pa bungām, parasinot laivas saturu, un arī drusku mani, bet tas pat patīkami bija… vakars piezagās, pamainīju pēdējo vietu, bet tur mērķa zivi nesatiku…un vai tad vēl vajag? Nevajag…maizītes būs gardas tik un tā
Nobeigumā jēga ir tam, ka Tu esi izbaudījis mīlestību.
P.S. Atvainojos, ka nav mērierīces blakus, bet mazākais ir toč 48 cm, atvainojos arī par kvalitāti, bet bildēts naktī, ar telefonu, kurš baterijas izlādes rezultātā atteicās lietot zibspuldzi Ne asakas, Jums visiem!
Nobeigumā jēga ir tam, ka Tu esi izbaudījis mīlestību.
Filozofs!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Zivniek, bij interesanti palasīt tavu atskaiti par zanderu uzmeklējumiem! Bet bez tām **** jau arī nekur, tas dod tikai papildus dzenuli tiekties uz mērķi!
jāskatās tik kas žūrijai būs svarīgāk - teksta, vai zivs garums Bet šis bija tikai pirmais pieteikums man vēl divi ir rezervē, vienīgi ar to laiku pašvaki
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Apsveicu ar uzvaru konkursā ,nu zivniekam būs ko noņemties 
