Man sākumā likās, ka tā ir vannas istaba un motors ir vannā
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Sekojošais materiāls man ļoti patika, tas ir pārrakstīts no kādas medījumu pavārgrāmatas. Tas nav jāuztver personiski Marti vai kādam citam, liks saprast medību būtību tiem, kuri līdz šim medības ir nosodījuši.
Aizstāvības vārdi medībām Kādreiz Eiropas centrālajā daļā zaļojušas pļavas, bijusi tundra un milzīgi pirmatnējie meži. Šajos reģionos medījis senais cilvēks, lai nodrošinātu sevi un ģimeni ar iztiku. Laika gaitā cilvēks tos kultivēja, bet medības pastāv vēl joprojām. Protams, ir mainījies gan to tehniskais aprīkojums, gan pati būtība - mednieks vairs negādā savai ciltij pārtiku. Piemēram, Vācijā 340 000 mednieku gadā iegūst vidēji 28 000 t gaļas, bet salīdzinājumā ar citu pārtikas produktu patēriņu tā ir tik niecīga daļa, ka pat neattaisno pieliktās pūles. Tomēr medības ir un būs nepieciešamas! Kaut vai tādēļ, ka lielie plēsīgie dzīvnieki Eiropas lielākajā daļā (un ne tikai tur) ir izzuduši un nagaiņi varētu pārmērīgi savairoties, līdz sāktu trūkt piemērotas barības, tad sekotu sugu deģenerācija, dažādu slimību strauja izplatīšanās un visbeidzot – zvēru izmiršana. Zinošs un saprātīgs mednieks būtībā izpilda lāča, vilka un lūša darbu – atveseļo un stiprina vietējo dzīvnieku populāciju. Tas ir rakstīts arī Eiropas valstu medību likumā – rūpēties par veselīgu, sabalansētu un sugām bagātu faunu. Protams, tikpat svarīga ir lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivjsaimniecības postījumu novēršana. Tādēļ medniekiem viņu aprūpētajās teritorijās tiek noteikti atšaušanas plāni: ko un cik daudz drīkst šaut, lai saglabātos funkcionējoša ekoloģiskā sistēma. Tātad mūsdienu medību mērķis ir saglabāt un aizsargāt dabu, lai mūsu bērni par dzīvnieku varētu priecāties ne tikai zooloģiskajā dārzā, bet arī brīvā dabā. Taču tie nav vienīgie argumenti medību aizstāvībai. Mednieku vada cilvēka zemapziņā dziļi iesakņojusies dziņa, tieksme iegūt medījumu. Turklāt ne vien tiešā, bet arī pārnestajā nozīmē. Mednieks nav nekāds zaļais Džeimss Bomds ar medību licenci kabatā vai arī augstasinīgs burta un likuma kalps, un medības viņam nenozīmē tikai dzīvnieka nogalēšanu. Cilvēks mežā mēģina atbrīvoties no ikdienas rutīnas un stresa, izbauda mieru, tiecas ienirt dabā, saplūst ar to, ļaujas ziemas mēnesnīcas burvībai, katrā gadalaikā izbauda atsķirīgas meža smaržas, priecājas par puķu krāšņumu un lapu zeltu. Sentimentālāks mednieks apbrīno saules lēktu, bauda labsajūtu pēc nogurdinošām medībām kalnos, klausās žubītes dziesmu miglainajos rītos un aijājošo ūbeles dūdošanu karstā vasaras dienā. Viņš pretgaismā aplūko trīsuļojošu odu baru, seko romantiskam tauriņa lidojumam, priecājas par lietus valgmi, ieklausās strauta čaloņā un vēja čukstēšanā koka vainagā, tad ļaujas pārdomām. Kad runājam par medībām, īsti vietā būtu piesaukt spāņu filozofa Ortegas Gaseta viedos vārdus: „Mēs nemedījam, lai nonāvētu, mēs esma gatavi mirt, lai varētu medīt.”
/Arnims Baše un Renāte Kisele „Medījumi. Apstrāde un receptes”/
siekala notecēja 
