Beidzot cope no ledus!

2019./2020. gada ziemā uz ledus nesanāca tikt, jo ziema bija tik silta, ka kaut cik stabila ledus virsma izveidojās ļoti reti kur, uz īsu laiku, un tālu no Rīgas. Tieši tāpēc ilgas pēc zemledus makšķerēšanas bija ļoti lielas. Un tikko 2020.gada beigas atnesa mīnusus un ūdeņi sāka aizsalt, nemiers palika arvien lielāks. Esmu vairāk vaļējo ūdeņu cienītājs, tomēr no ledus arī patīk copēt un biju sailgojies riktīgi! Tāpēc, kā ūdeņi sāka aizsalt, tā mēs ar Valdi sākām plānot kopīgu copi no ledus. Kopējais datums tika nozīmēts un sākām domāt par vietu. Dažas dienas, pirms plānotās copes, Valdis aizskrēja uz kādu sev tuvāku ezeriņu izlūkos. Izlūkošana atnesa tādas ziņas, ka ledus ir pietiekami biezs, lai uz tā kāptu pat es un Valdim sanāca nosist iekrājušās emocijas un saķert mazos asarus. Nekā prātīga izmēra ziņā nebija, bet priekš pirmās reizes prieks ir par pašu copes procesu un arī mazajiem asariem!
Nāca tuvāk mūsu kopīgās copes datums un sāka palikt arvien siltāks. Tās bija satraucošas ziņas. Un dienu pirms ieplānotās copes visā Latvijā bija plusi un lija diezgan stiprs lietus....mēs sākām šaubīties par pasākuma izdošanos. Tomēr no sava ieplānotā neatkāpāmies un ielaidāmies tādā kā avantūrā, bet pieturējāmies pie tā, ka mēģināsim tikt uz ledus! Ieplānots bija apmeklēt nepazīstamo Asaru ezeru. Ne to, kas Garkalnes pusē, bet to - kas Līgatnes pusē. Ar tādu domu, ka tas ir meža ezeriņš un uz to pusi vienmēr ir labāks ledus. Pie tam nosaukums šķita gana interesants un arī pēc internetā atrodamajām dziļuma kartēm ezeriņš šķita gana foršs. Vienā ezera galā, dziļums aiziet pat līdz 7m.
Ieplānotajā rītā devāmies ceļā tā, lai pie ezera būtu vēl pirms gaismiņas. Netālu no ezera laukā spīdēja vaļēja peļķe. Ja jau uz lauka neaizsalusi peļķe, tad kas būs ar ezeru? Bet pie nākamās lauka peļķes varēja saprast, ka ūdens ir pa virsu ledum un ledus ir. Vajadzēja tikai saprast cik biezs un stingrs. Piebraucām pie ezera, vēl pa tumsiņu, un gājām skatīties. Pirmie soļi uz ledus tādi, ka dūša papēžos. Vismaz man noteikti. Bet pēc pārbaudes ar vergu un izborējot dažus āliņģus tapa skaidrs, ka ar ledu viss ir labākajā kārtībā. Piekrastē 10-12cm, un baigi plānāks nepaliek arī pa vidu. Zem 9-10cm nemanījām nekur. Pat dziļākajā galā.

Uzreiz devāmies uz to ezera galu, kur ir arī tas dziļums, lai varētu sākt strādāt pa kanti. Es biju nolēmis darboties tikai ar bļitkām, jo tas ir mans iemīļotākais copes veids no ledus, bet Valdis darbojās pamīšus - gan ar mormišku, gan bļitkiņu, gan šķērsenīti!

Jau no pirmajiem āliņģiem bija sajūtamas pirmās copītes. Kas tas bija par kaifu - sajust atkal copītes no ledus! Tiešām fantantiskas sajūtas. Vēl tas ūdens uz ledus, mistiskās putas, migla un skaistā saliņa.....un tas viss meža ieskauts.....likās, ka atrodamies kādā citā dimensijā. Kā pasakā. 

Asari copēja labi un uz visu. Sen tādu azartu nebiju sajutis no nelielu asaru copītes, bet laikam biju baisi noilgojies pēc zemledus copes. Pašu procesu sanāca izbaudīt pilnībā. Bez mums uz ledus bija manāmi vēl trīs makšķernieki.

Pēcpusdienā gan copes sāka pieklust un tuvāk krēslai pazuda pavisam. Mazajiem, tumšajiem Asaru ezera asarīšiem ēst vairs negribējās. Bet toties kādas emocijas sagādāja pats ezers un viņa tumšie asarīši - to pat īsti nevar uzrakstīt.

Rezumējot pirmo zemledus copes izbraukumu, pēc kārtīga pārtraukuma, varu teikt - ka tas ļoti izdevās. Tieši no noķerto emociju gammas! Visi tumšie asari palika dzīvot savā stihijā. Pēc skaita katrs ap 40 zivīm noķērām, līdz ar to var teikt, ka atvilkāmies. Šoreiz izmērs nebija svarīgs, process bija 10 reizes svarīgāks! Un tas notika un priecēja! Otro reizi es vairs tik ļoti nepriecātos par šāda izmēra asaru copi un noteikti nebūtu tik priecīgs, bet priekš pirmās reizes, kas bija pēc ilgas pauzes - tas bija super! Vienu zemledus copes sezonu sanāca izlaist, bet ja skatās pēc gada, tad tomēr sanāca pacopēt no ledus arī 2020.gadā un, ja skatās pēc gada, tad katru gadu ir būts uz ledus!

Saudzējiet sevi, domājat par drošību uz ledus un izbaudiet katru copes reizi. Jo katra cope ir kā piedzīvojums! Ne asakas!