Beidzot atkal forelēs!

Vakar beidzot sakrita apstākļi tā, ka atradu laiku aizbraukt uz kādu foreļupi. Dikti jau biju noilgojies pēc šādas copes. Šogad divreiz tikai bija sanācis aizbraukt, abas bija salīdzinoši agrā pavasarī. Tāpēc vēl jo vairāk gribējās izbaudīt pastaigu pa skaistajām upēm, un arī, ieraudzīt kādu foreli. Copēt no laivas, vai no krasta ir forši, bet šāda veida izbraucieni ar riktīgu pastaigu, dod ļoti lielu pozitīvā lādiņu.
Tātad par visu pēc kārtas. Bija plāns aizbraukt uz vienas upes zināmu posmu, to noiet un tad pārbraukt uz vienu citu upi. Sākumā pieturējos pie plāna un drīz vien jau biju pie pirmās upes. Skaisti, super! Ūdens līmenis gan diezgan stipri nokrities. Tas nekas, sāku iet sev zināmo posmu. Iekšā tāds prieks, ka beidzot atkal var baudīt mazo upīšu vilinājumu, bet copes sākumā nebija nemaz. Ieplānotais posms nebija garš, tāpēc jau sāku nedaudz uztraukties, kāpēc tāds tukšums. Tomēr paejot vēl nedaudz uzradās arī copes. Līdz ieplānotā posma beigām man bija 5 copes, no kurām 4 izdevās realizēt. Visas bija neliela izmēra foreles. Es par to nesatraucos, galvenais, ka beidzot esmu izrāvies uz šādu copi.
Pārbraucu uz otru upi. Ūdens līmenis vēl zemāks. Tomēr nolēmu, ka noiešu ieplānoto posmu arī šajā upē. Un jau no pirmajiem metieniem mani sagaidīja pārsteigums. Gandrīz katrā metienā cope. Foreļu izmērs neliels, tomēr šāda aktivitāte priecēja. Sevišķi tāpēc, ka tiešām biju ļoti noilgojies pēc šādas copes. Mocīt mazās zivis gan īsti negribējās, tāpēc jau nobrieda plāns pārbraukt uz vēl vienu upi un izzināt vienu tās posmu, bet tad notika kas tāds, ko es nekādi nebiju gaidījis. Man bija pieķērusies maza forelīte uz rotiņu, ko vilku klāt, lai atbrīvotu un tad pēkšņi no koka saknes apakšas izskrēja liela forele un arī pagrāba rotiņu. Ja man to stāstītu kāds cits, es nemūžām neticētu. Un pats brīnumainākais, ka arī lielā uzsēdās uz āķa. Pie tam izmērs tāds, ka man tā būtu lielākā forele. Domāju, ka stabili ap kilogramu. Es jau viņu biju pievilcis sev klāt un viņa man bija rokas stiepiena attālumā.....bet tad nez kāpēc izdomāju izvilkt no mugursomas uztveramo tīkliņu, lai viss būtu pa skaisto. Viss arī bija pa skaisto - kamēr stiepos pēc uztveramā tīkliņa, forele nospruka. Man pat rokas iedrebējās. Tāda liela, tumša, smuka! Es uzreiz nomainīju savu rotiņu pret lielāku vobleri un atkal mēģināju šo skaistuli piemānīt, bet nekā. Tad es pagāju nostāk un vienkārši minūtes 10-15 pasēdēju krastā. Tad kā apdullis mēģināju vēl kādas 10 minūtes nesekmīgi izprovocēt šo skaisto zivi uz atkārtotu copi. Nekā! Bet tas piedeva tādu asumu, ka visas bedrītes nu jau sāku apmētāt daudz rūpīgāk. Līdz ar to, gan sadurstīju diezgan daudz mazās foreles. Bet domāju, ka viņām nekas nekaiš, jo no ūdens ārā nevilku un atbrīvoju diezgan rūpīgi. Līdz posma beigām noķēru divas jau daudz maz normālas foreles, bet mēri vai trofeja, protams vairs netrāpījās! Noteikti uz šo upi atgriezīšos, pie augstāka ūdens līmeņa!
Pārbraucu uz trešo upi. Izvēlētā posma sākums padziļš, vēlāk gan viss pamainījās un arī tur varēja manīt, ka ūdens līmenis ir stipri par zemu. Zivju aktivitāte nebija tik liela, ka otrajā upē, tomēr arī šeit es noķēru ap 10 forelēm un viena jau bija tīri smuka. Bija vēl tukšās copes un dažas norāvās. Izvēlētais upes posmas man patika, arī tur ir doma atgriezties, kad būs labvēlīgāks ūdens līmenis upē.  Dienas beigās jau biju nobridies tā, ka knapi kājas spēju pavilkt. Bet vēl bija jāiet līdz mašīnai. Nezinu cik kilometrus biju, pa visu dienu, nostaigājis - bet daudz! Protams ir škrobe, par neizvilkto lielo, bet prieks, ka izbaudīju tādas pieķeršanos un pie kam vēl kādā veidā! A par pašu pastaigu un copi esmu apmierināts uz visiem 100%! Par cik, tik reti, sanāk tikt uz šāda veida copi, tad katra reize ir kā piedzīvojums! Piedzīvojums, kuram obligāti prasās nākamās sērijas! Ne asakas visiem!