parcopi.lv

Mans pirmais copes piedzīvojums Ālandos!

parcopi — Wed, 26 Oct 2022 07:32:05 GMT

Mans pirmais copes piedzīvojums Ālandos!

Mans copes pārinieks Gints jau sen braukā uz Ālandiem, lai izbaudītu turienes copi. Jau kādu laiku viņš centās pierunāt mani arī un beidzot arī es ļāvos pierunāties. Pie kam, pirmais brauciens, sanāca ļoti labā kompānijā. Mēs devāmies uz Ālandu salu piedzīvojumiem 10 cilvēku sastāvā. Smiekli un pozitīvas emocijas bija visas nedēļas garumā. Devāmies uz Kumlingi. Lai tur nokļūtu, pagāja 16 stundas ceļā. Ar auto un piekabēm uz Tallinu, no Tallinas uz Helsinkiem ar prāmi un tālāk atkal ar auto, diviem prāmjiem un vienu pārcēlāju. Atpakaļ tas ceļš sanāca ātrāks, jo prāmji sakrita negaidot. Kopā sanāca copēt pilnas sešas dienas.
Par pašu copi pat nav ko īsti pastāstīt. Gandrīz kā tepat, ar to atšķirību, ka akcents tika likts pārsvarā uz līdakām. Biju gaidījis aktīvāku copi. Visaktīvākā cope, mums ar Gintu, sanāca otrajā dienā, kad noķērām virs 30 zivīm uz abiem. Bet bija dienas, kad ar kasīšanu zivis ķērās. Bet, lai vai kā - pa sešām copes dienām man bija iespēja tikt pie četrām lielām līdakām (80cm+), bet iespēju realizēju tikai vienu. Un droši vien iespēju būtu vēl vairāk, ja vairāk uzticētos lielāka izmēra mānekļiem. Kas attiecās uz mānekļiem, tad tur ļoti labi strādāja džerki, dažādi vobleri ar ļoti mazu iegrimi, arī gumijas un rotiņi. Īsāk sakot viss, ko var novadīt seklumā. Jo zivis bija izteikti seklās vietās - niedru malās, zāļu paklājos un akmeņos. Vidējais līdaku izmērs bija 55-60cm. Bija arī zemmēri un bija arī smukas zivis.

Vienu dienu meklējām arī asarus. Atradām. Bet maz un izmērs nepriecēja. Bet tas nemazināja pašu atrašanas prieku. Toties Gintam izdevās tikt pie trīs skaistiem ālantiem un iespējas bija vēl.

Vienu vakaru pamēģināju arī copi ar fīderi. Neko nenoķēru. Tur jāzin vietas, kur ir vērts mēģināt. Savādāk ar barotavu tikai zāles var paravēt.
Kopumā ar pirmo pieredzi esmu ļoti apmierināts. Sešas dienas tikai ūdeņi, klintis, akmeņi, superīga kompānija un cope. Tas klusums un miers, kas tur apkārt, brīžem likās, ka laiks ir apstājies. Perfekta galvas izvēdināšana no darbiem un ikdienas rūpēm. Cits ritms, citi dabas skati, jauna pieredze un tā pati foršā cope. Tā visur ir forša!

Sīkāk par pašu copes procesu, sadzīves apstākļiem un foršo atmosfēru varēs redzēt filmiņā par šo copes piedzīvojumu Ālandos. Sekojiet parcopi.lv youtube kanālam un nepalaidīsiet to garām!
Ne asakas visiem!

Atskats uz 2021.gada maiju, jeb kā laiks skrien vēja spārniem

parcopi — Tue, 01 Jun 2021 14:26:14 GMT

Atskats uz 2021.gada maiju, jeb kā laiks skrien vēja spārniem

Es esmu no tiem cilvēkiem, kas jau novembrī sāk gaidīt pavasari. Un tad pavasaris atnāk, nepaspēj ne attapties, kad jau atkal ir novembris un var sākt gaidīt nākamo pavasari. Sevišķi sanāk gaidīt maiju, jo tad var sākt copēt no laivas, ķert līdakas un patīk tā apziņa, ka vēl visa vasara priekšā. 2021.gada maijs atkal ir aizskrējis vēja spārniem un tagad uz to var atskatīties no copes rakursa.
Šis maijs sākās ļoti netipiski, jo netiku uz 1.maija copi, kas ir tādi kā sezonas atklāšanas svētki makšķerniekiem, lai gan sezona nekad nebeidzās. Mainās tikai copes metodes un ķeramo zivju sugas. Lai vai kā, 1.maiju nekad neizlaižu, bet šoreiz slimības dēļ nācās izlaist.

Mana copes sezona, no laivas, šogad sākās Burtnieka ezerā un tas notika 7.-8.maijā. Aizbraucu uz Burtnieku 6.maija pēcpusdienā, bet laiks bija tik nejauks, tajā dienā tā arī neiebraucu ezerā. Jaukāks gan laiks nepalika arī pēc tam. Stiprs vējš, gaisa tempretarūra tikai daži grādi plusos un vēl periodiski lija. Bet copēt bija atbraukts, tāpēc bija jāpiecieš nejaukais laiks un jācopē. Pati cope sanāca tāda īsti nekāda, lai gan abas dienas tiku pie mēra līdakām, zemmēra līdakām un tukšajām copēm.

Pirmā 2021.gada mēra līdaka no Burtnieka

Bet tas nebija īsti tas, uz ko tika cerēts. Sestdienā vispār bija tik stiprs vējš, ka brauciens pāri Burtniekam, pret vilni, stabili ierindojās manos top-3 bīstamākajos braucienos pa viļņiem. Mana piepūšamā laiva bija līdz pusei piesmelta ar ūdeni, kad izbraucām krastā, pats biju slapjš un pārsalis.

Atvadoties no Burtnieka un tad arī laiks sāka uzlaboties...

Pēc Burtnieka sanāca vairākas īsā formāta copes Ķīšezerā, kurās īsti neatradu pieeju Ķīšezera mēra līdakām. Pa Ķīšezeru pacopēju arī ar Arvi, ar mainīgām sekmēm.

Biju iebraucis arī ar draugu Rolandu un noslēdzu maija copi ar īsā formāta copi ar Parcopi.lv 2019.gada komandas tiesnesi Edgaru.

2021.gada 31.maija Ķīšezera mēra līdaka

Veiksmīgākā reize Ķīšezerā man sanāca, kad biju viens, tajā reizē:
1. Viena liela līdaka atnāca līdz laivai, bet tā arī nepaņēma
2. Viens smuks mērs tika pievilkts pie laivas, bet nesanāca iecelt, jo nebija uztveramā tīkliņa
3. Trīs mēri 56-57cm tika iecelti laivā
4. Viens mērs tika atlaists
5. Laivā tika iecelti 4zemmēri, kas protams tika amnestēti
6. Bija vēl divas tukšās copes

Viens no izbraucieniem kopā ar Arvi

Vēl maijā bija viens izbrauciens ar komandas biedru Gintu uz Sauso Daugavu un Daugavu. Ielaidāmies pusdienlaikā un līdz vakaram meklējām līdakas. Gāja visādi un zem laba lietus ar tikām, bet bija interesanti, jautri un pozitīvi - kā vienmēr!
Šoreiz visas zivis komandas biedram, man bija jāsamierinās tikai ar tukšajām copēm un vienu zemmēru.

Komandas biedrs Gints ar līdaku

Labi, ka nebijām noslēguši derības, pirms copes, nāktos kapitulēt! Bet kopumā laivā iedabūjām trīs mēra līdakas 56-57cm un 29cm asari!

Lielākā škrobe, ka laika apstākļi sabojāja divus plānotus izbraucienus uz foreļupi, bet cerams, ka ar to saliksies jūnijā!

Maijs nu ir cauri, tagad var pievērsties zandartu un asaru copei, bet līdaku cope ar netiks pamesta novārtā. Redzēsim kā iegrozīsies jūnijs un visa vasara, bet nedaudz pietrūkst copes sacensību un foreļcopes piedzīvojumu!

Ne asakas visiem un tiekamies pie/uz ūdeņiem!

Beidzot cope no ledus!

parcopi — Fri, 18 Dec 2020 13:50:19 GMT

Beidzot cope no ledus!

2019./2020. gada ziemā uz ledus nesanāca tikt, jo ziema bija tik silta, ka kaut cik stabila ledus virsma izveidojās ļoti reti kur, uz īsu laiku, un tālu no Rīgas. Tieši tāpēc ilgas pēc zemledus makšķerēšanas bija ļoti lielas. Un tikko 2020.gada beigas atnesa mīnusus un ūdeņi sāka aizsalt, nemiers palika arvien lielāks. Esmu vairāk vaļējo ūdeņu cienītājs, tomēr no ledus arī patīk copēt un biju sailgojies riktīgi! Tāpēc, kā ūdeņi sāka aizsalt, tā mēs ar Valdi sākām plānot kopīgu copi no ledus. Kopējais datums tika nozīmēts un sākām domāt par vietu. Dažas dienas, pirms plānotās copes, Valdis aizskrēja uz kādu sev tuvāku ezeriņu izlūkos. Izlūkošana atnesa tādas ziņas, ka ledus ir pietiekami biezs, lai uz tā kāptu pat es un Valdim sanāca nosist iekrājušās emocijas un saķert mazos asarus. Nekā prātīga izmēra ziņā nebija, bet priekš pirmās reizes prieks ir par pašu copes procesu un arī mazajiem asariem!
Nāca tuvāk mūsu kopīgās copes datums un sāka palikt arvien siltāks. Tās bija satraucošas ziņas. Un dienu pirms ieplānotās copes visā Latvijā bija plusi un lija diezgan stiprs lietus....mēs sākām šaubīties par pasākuma izdošanos. Tomēr no sava ieplānotā neatkāpāmies un ielaidāmies tādā kā avantūrā, bet pieturējāmies pie tā, ka mēģināsim tikt uz ledus! Ieplānots bija apmeklēt nepazīstamo Asaru ezeru. Ne to, kas Garkalnes pusē, bet to - kas Līgatnes pusē. Ar tādu domu, ka tas ir meža ezeriņš un uz to pusi vienmēr ir labāks ledus. Pie tam nosaukums šķita gana interesants un arī pēc internetā atrodamajām dziļuma kartēm ezeriņš šķita gana foršs. Vienā ezera galā, dziļums aiziet pat līdz 7m.
Ieplānotajā rītā devāmies ceļā tā, lai pie ezera būtu vēl pirms gaismiņas. Netālu no ezera laukā spīdēja vaļēja peļķe. Ja jau uz lauka neaizsalusi peļķe, tad kas būs ar ezeru? Bet pie nākamās lauka peļķes varēja saprast, ka ūdens ir pa virsu ledum un ledus ir. Vajadzēja tikai saprast cik biezs un stingrs. Piebraucām pie ezera, vēl pa tumsiņu, un gājām skatīties. Pirmie soļi uz ledus tādi, ka dūša papēžos. Vismaz man noteikti. Bet pēc pārbaudes ar vergu un izborējot dažus āliņģus tapa skaidrs, ka ar ledu viss ir labākajā kārtībā. Piekrastē 10-12cm, un baigi plānāks nepaliek arī pa vidu. Zem 9-10cm nemanījām nekur. Pat dziļākajā galā.

Uzreiz devāmies uz to ezera galu, kur ir arī tas dziļums, lai varētu sākt strādāt pa kanti. Es biju nolēmis darboties tikai ar bļitkām, jo tas ir mans iemīļotākais copes veids no ledus, bet Valdis darbojās pamīšus - gan ar mormišku, gan bļitkiņu, gan šķērsenīti!

Jau no pirmajiem āliņģiem bija sajūtamas pirmās copītes. Kas tas bija par kaifu - sajust atkal copītes no ledus! Tiešām fantantiskas sajūtas. Vēl tas ūdens uz ledus, mistiskās putas, migla un skaistā saliņa.....un tas viss meža ieskauts.....likās, ka atrodamies kādā citā dimensijā. Kā pasakā.

Asari copēja labi un uz visu. Sen tādu azartu nebiju sajutis no nelielu asaru copītes, bet laikam biju baisi noilgojies pēc zemledus copes. Pašu procesu sanāca izbaudīt pilnībā. Bez mums uz ledus bija manāmi vēl trīs makšķernieki.

Pēcpusdienā gan copes sāka pieklust un tuvāk krēslai pazuda pavisam. Mazajiem, tumšajiem Asaru ezera asarīšiem ēst vairs negribējās. Bet toties kādas emocijas sagādāja pats ezers un viņa tumšie asarīši - to pat īsti nevar uzrakstīt.

Rezumējot pirmo zemledus copes izbraukumu, pēc kārtīga pārtraukuma, varu teikt - ka tas ļoti izdevās. Tieši no noķerto emociju gammas! Visi tumšie asari palika dzīvot savā stihijā. Pēc skaita katrs ap 40 zivīm noķērām, līdz ar to var teikt, ka atvilkāmies. Šoreiz izmērs nebija svarīgs, process bija 10 reizes svarīgāks! Un tas notika un priecēja! Otro reizi es vairs tik ļoti nepriecātos par šāda izmēra asaru copi un noteikti nebūtu tik priecīgs, bet priekš pirmās reizes, kas bija pēc ilgas pauzes - tas bija super! Vienu zemledus copes sezonu sanāca izlaist, bet ja skatās pēc gada, tad tomēr sanāca pacopēt no ledus arī 2020.gadā un, ja skatās pēc gada, tad katru gadu ir būts uz ledus!

Saudzējiet sevi, domājat par drošību uz ledus un izbaudiet katru copes reizi. Jo katra cope ir kā piedzīvojums! Ne asakas!

Čaikas kauss 2020

parcopi — Sun, 04 Oct 2020 08:12:23 GMT

ČAIKAS KAUSS 2020

03.10.2020. ar Gintu piedalījāmies makšķerēšanas sacensībās "Čaikas Kauss 2020", kurās pārstāvējām Sarkandaugavas garāžu kooperatīva godu. Tāpat Sarkandaugavas garāžu kooperatīvu pārstāvēja vēl viena ekipāža Arvis Ančevskis un Mārtiņš Jurušs, kuri startēja zem kodētā nosaukuma "Sarkandaugava". Sacensībās piedalījās 41 laiva un pārsvarā tās bija ekipāžas, bet daži startēja pa vienam laivā. Konkurence bija spēcīga, jo vietējiem copmaņiem tās ir vietējās copes vietas, bet pieaicinātie copmaņi bija ar lielu pieredzi un meistarību. Daudzu copmaņu uzvārdi, kuri piedalījās - komentārus neprasa. Bet tagad par mūsu startu sacensībās.

Sacensībām šoreiz speciāli negatavojāmies, lai gan nedēļas sākumā, vienu dienu, Gints pazondēja situāciju ūdeņos un piektdien jau abi skatījāmies, kas notiek tuvējās vietās no "Čaikas". Uz ierasto Ķīšezeru šoreiz negribējās braukt, jo esošā situācija ezerā nebija saprotama. No Latvijas kausa tur nebijām bijuši, izņemot Sarkandaugavas kausā un toreiz Latvijas kausa iestrādes vairs nestrādāja. Principā Gints jau bija atradis dažas interesantas vietas nedēļas sākumā un tur arī plānojām startēt Čaikas kausā, bet piektdien meklējām rezerves plānu, ko darīt, ja plāns A neizdodās. Un tikai sacensību rītā, jau braucot uz plānoto vietu, pamainījām savu lēmumu un palikām rezerves vietās. Tas bija dēļ zemā ūdens līmeņa, jo nebija pārliecība, ka tiksim klāt plānotajām vietām.
Sacensībās pārsvarā nomaucām pa vietām, par kurām man līdz piektdienai īpaša ticība nebija. Tās ir līdaku vietas, ar niedru puduriem un dažādām zemūdens augiem. Viss it kā baigi forši, bet tur apakšā ir smiltis. Spilgtas, dzeltenas smiltis. Man tādas vietas līdz šim uzticību neviesa par veiksmīgu līdaku copi. Tomēr diena pirms mačiem man pierādīja, ka es biju kļūdījies ar šādu secinājumu. Un jau piektdien ar Gintu iesaucām šīs vietas līdakas par "smilšu līdakām".
Lai, vai kā, bet smilšu līdakas ķērās. Sacensībās, jau piektajā metienā, vēl pa tumsu, noķērām pirmo līdaku.

Otrā ar iekrita ļoti ātri.

Vēlāk Gintam izdevās noķert divus asarus, ķerot līdakas, un tad jau nācās pierunāt katru zivi.

Tik raiti vairs necopēja. Tomēr kopumā, pa visu dienu - daudz līdaku copes uz abiem, Bet daudz tukšās copes, pa vidam zemmēri, arī 49+cm un protams arī neizvilktās. Tādas diemžēl arī bija. Un pirmo reizi sacensībās arī neiesmēlām vienu zivi(līdaku), kas visticamāk bija mērā. Principā dēļ tā, ka gribējām arī visu iefilmēt. Tomēr sacensībās jābūt uzmanīgākiem, jo tie ir zaudēti punkti. Pusstundu pirms sacensību beigām mums bija noķertas 5 mēra līdakas un 2 asari.

Līdaku rajonu jau bijām nopresējuši divas reizes un trešajam laidienam laika nebija, tāpēc pēdējo pusstundu veltījām asaru copei, netālu no iebrauktuves "Laivu centrā" un "Čaikā". Tālu nevarējām braukt, jo nebija vairs laika un mums sacensībās motoram ar dzesēšanu sākās problēmas, bet kaut vai kādus punktus klāt vēl gribējās dabūt. Asaru cope atnesa mums vēl divus mēra asarus, vienu zemmēra līdaķeli un vienu ļoti spēcīgu copi(visticamāk līdaka), kas diemžēl neuzsēdās. Finišējām ar 5 mēra līdakām un 4 mēra asariem(sacensību mērs no 20cm).

Labs rezultāts un cerējām beidzot tikt trijniekā kādos mačos. Neizdevās. Sacensības noslēdzām 4.vietā. Koka medālis! Bet ar savu rezultātu esam apmierināti, iespējas bija to uztaisīt arī labāku, bet tikpat labi kaut kas varēja arī neizvilkties no tā, ko izvilkām, tāpēc viss likumsakarīgi un izdarījām ko varējām. Otra ekipažā, kas pārstāvēja Sarkandaugavas garāžu kooperatīvu finišēja 10.vietā no 41 komandas.

Domāju, ka Sarkandaugavas garāžu kooperatīvu pārstāvējām godam. Arvim ar Mārtiņu ne viss salikās kā bija plānots, bet tāpat cienīgs rezultāts spēcīgā konkurencē.
Apsveicu uzvarētājus, abus Sergejus! 9mēra līdakas, tas ir ļoti labs rezultāts! Un visas atlaistas. Malači čaļi! Respect!

Paldies Kasparam Zvaigznem par šo maču organizēšanu, paldies dalībniekiem par "konkurenci", paldies sacensību atbalstītājiem.

Bija azartiski un interesanti, tomēr metāla medālim šoreiz nedaudz pietrūka. Nekas, koka arī ir labs!
Ne asakas visiem un tiekamies ūdeņos!

COPES VIDEO:

Eholotes. Jā, vai nē?

parcopi — Sat, 30 Nov 2019 05:03:54 GMT

Eholotes. Jā, vai nē?

Pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt pārmetumus makšķernieku virzienā, par to - ka tie lieto eholotes. Pārmetumi, kā ierasts, nāk no tiem makšķerniekiem, kas tās nelieto.

Kādi tad īsti ir pārmetumi un kas tiek izcelts:

Visu mūžu esmu ķēris bez tādām lietām un turpināšu ķert!
Ar eholoti jau katrs muļķis var noķert zivi!
Iebrauc ūdeņos, paskatās ekrānā un izvēlās kuru zivi noķert....
Viņi(kam ir eholote) jau nemāk nemaz bez eholotes zivi noķert un ūdeņus nolasīt!
Zūd zivs meklēšanas burvība!
Sacensībās vajadzētu aizliegt eholotes!

Uz šiem pārmetumiem ierastās atbildes:

Ļoti labi. Tāpat droši varat nelietot mobilos sakarus, digitālos fotoaparātus un viedtālruņus.
Eholote zivis neķer. Tas tāpat ir jāizdara makšķerniekam un zivis mēdz arī neķerties!
Pat ar jaunās tehnoloģijas eholotēm, kas rāda Live režīmā, to nemaz nav tik viegli izdarīt!
Vislielākie maldi šajos pārmetumos. 90% makšķernieki, nesāka uzreiz ar eholoti, līdz tam ir nonākts. Bet pirms tam ir garš makšķernieka evolūcijas ceļš un daudzi gadi pavadīti pie ūdeņiem bez šādām palīgierīcēm.
Tikai daļēji. Toties parādās padziļinātāka un pilnīgāka ūdenstilpnes apsekošanas interese.
Aha! Tieši tāpat kā motorus, elektromotorus, labus spiningus un citas lietas, kas padara makšķerēšanu komfortablāku!

Saglabājot pēc iespējas neitrālāku pozīciju(skaidrs, ka tomēr nosliecos vairāk par labu copei ar eholoti), mēģināšu vienkārši uzrakstīt savu pieredzi kad, kā un kāpēc es lietoju eholoti un kad nē? Ar savu pieredzi padalīsies vēl daži foruma lietotāji.
Tātad, kas man ir svarīgākais, ko parāda eholote? Tas viennozīmīgi ir dziļums un tā izmaiņas. Pirmā iegādātā eholote bija pavisam vienkārša un teiksim zivju esamības/neesamības rādījumiem tai tāpat nevarēja ticēt, tāpēc es to funkciju biju pat atslēdzis. Eholote tika izmantota, lai ātrāk iepazītu dziļuma izmaiņas. Principā lielā ūdenstilpnē bez eholotes, tas nemaz nav iespējams. Tur aizies gadi!
Otrs svarīgākais(jau mūsdienīgās eholotēs, kurām var ticēt) - ir redzēt, vai konkrētajā brīdī, izvēlētajā vietā zivis vispār ir, vai nav. Lai nav jācopē vietā, kurā tobrīd varbūt vispār nav zivju.
Šīs pricipā ir divas pašas galvenās lietas priekš manis. Vēl mūsdienīgām eholotēm nāk papildus plusi, kā dziļuma kartes, sānskati un vietu atlikšana, kas vēl vairāk atvieglo pārvietošanos un pašu makšķerēšanu. Bet primārais ir redzēt dziļumu un zivju esamību dotajā momentā!

Tātad eholoti es izmantoju:

Apgūstot jaunus ūdeņus
Asaru un zandartu copei, lai gan asarus zināmās vietās mēdzu ķert bez eholotes. Braucu no zināmas vietas uz zināmu un kādā no tām vietām viņi būs. Nebūs četrās, būs piektajā.
Sacensībās. Tas atvieglo izstrādāt copes taktiku un kaut kā pārgrupēties, ja kaut kas neiet kā vajag.

Kad eholoti neizmantoju:

Ļoti bieži neizmantoju eholoti zināmajos Rīgas ūdeņos. Tiek pielietota taktika braukāt pa zināmajām vietām un kāda no tām strādās. Šīs taktikas mīnuss - netiek atklāts nekas jauns zināmajos ūdeņos!
Neizmantoju eholoti līdaku copēs seklumā. Principā maz jēga no eholotes, tur tomēr vairāk strādā vizuāla ūdeņu nolasīšana, bet eholote arī tur var būt palīgs.
Neizmantoju eholoti, kad copēju mazupītē, vai lielākā upē no krasta. Metamās eholotes tur varētu noderēt, bet man neprasās. Mazupītes burvība ir tieši tajā, ka var būt tālāk no civilizācijas un būt tuvāk dabai. Tur visvairāk noder spēja saprast un nolasīt ūdeni vizuāli.
Principā pagaidām neizmantoju eholoti ziemas copē(esmu mēģinājis), bet domāju, ka šis punkts drīz tiks izsvītrots. Tomēr arī ziemā eholote ir labs palīgs un jau tā īsajās ziemas dienās, palīdz nezaudēt laiku tajās vietās, kur nekā nav. Pašlaik vairāk tiek pielietota taktika skriešanai pa zināmām vietām, vai nepazīstamos ūdeņos - piekrastes cope + visvarenā haļava!

Nu un tāds īss rezumē no manis, kas tad ir eholote. Eholote ir labs palīgs, kas palīdz makšķerniekam, bet tā jūsu vietā zivis neķers un nevajag paļauties tikai uz eholotes rādījumiem. Tāpat ir jāslēdz iekšā personīgā pieredze un spēja saprast ūdeņus, kā arī, tā jāturpina attīstīt. Bet kopā ar eholoti tas jau notiek pilnvērtīgāk un daudzas likumsakarības tiek ātrāk saprastas. Eholote negarantē lomu, pat ja uzrāda tajā brīdī lielu daudzumu zivju. Zivis vienkārši var tajā dienā nebaroties! Un zivju sugas noteikšana eholotes displejā, arī notiek tikai ar laiku un makšķernieks tāpat mēdz nokļūdīties. Vēl īsāk - eholote ir ļoti labs palīgs mūsdienīgam makšķerniekam, bet tāpat pašam jāizkopj savas zināšanas, mānekļu pasniegšanas tehnika un citas prasmes.

Aigars Garais

***

Es eholoti izmantoju tikai ziemā - no ledus, jo pārējā laikā es 100% copēju tikai upēs un upītēs. Copei no ledus izmantoju gan Deeper eholoti, gan Praktik. Kura ir labāka, ir grūti pateikt. Katrai savi plusi. Praktika galvenais pluss ir vienkāršība un baterijas ilgais turēšanas laiks. Deeper plusi un mūsdienīgāka bilde un tas, ka aplikācijā pēc tam var sīki izpētīt copes vēsturi. Abu galvenais pluss ir tas, ka tās man palīdz ātrāk saprast, vai konkrētajā vietā ir vērts uzturēties un, vai zivīm vispār ir apetīte.

Alberts Bērziņš

***

Esmu 50 un 50 velcētājs un copmanis no krasta, ar gruntenēm. Krasta copēs eholoti neizmantoju, bet velcējot grūti iedomāties kā būtu darboties bez. Sākumā izmantoju pavisam vienkāršu eholoti, kas man palīdzēja noorientēties dziļumos un izvēlēties attiecīgo mānekli, vai palielinoties/samazinoties dziļumam, to novadīt augtāk/zemāk. Nu jau vairākus gadus izmantoju eholoti ar paša zīmētām dziļuma kartēm un esmu sajūsmā, jo ir iespēja novadīt mānekli tieši pa dziļuma izmaiņu robežām. Eholote man ir ļoti labs palīgs!

Mārcis Kreilis

***

No laivas eholoti praktiski neizmantoju, jo man nav normālas laivas un biežāk copēju no krasta. Krasta copēs izmantoju metamo eholoti Deeper, kas man palīdz jaunā vietā ātri saprast grunts īpatnības un "zacepu" esamību. Laba funkcija, kas man noderēja vienos darba kolektīva copes mačos - ir dziļuma kartes zīmēšana ar šo ierīci. Mums bija paredzēti darba kolektīva copes mači, kuros varēja ķert no laivas un no krasta. Pilnīga tautas klase, jo varēja gan spiningot, gan ķert ar pludiņiem. Es iepriekšējā vakarā iebraucu ezerā ar savu piepūšamo laiviņu un pavizinājos nedaudz ar Deeperu pie laivas. Telefonā Deeper sazīmēja vienu interesantu kanti. Nolēmu mačos startēt no laivas. Uzreiz aizairējos uz atrasto kanti, tur sabaroju(ķēru ar pludiņu) un jau pēc brītiņa sāku ķert zivis, pārsvarā brekšukus. Šāda taktika un Deepera atrastā kants nezināmā ezerā, man ļāva novinnēt šos copes mačus!

Raimonds Garais

Cik izmaksā dalība Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām?

parcopi — Thu, 05 Sep 2019 09:56:39 GMT

Cik izmaksā dalība Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām?

Šogad debitējām kā dalībnieki Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām un ļoti daudziem interesē šāda pasākuma izmaksas. Ļoti daudz jautājumus par šo tēmu esmu saņēmis, tāpēc mēģināšu ieviest nelielu skaidrību par to, cik izmaksā viena sezona. Šajā blogā tīri par izmaksām - sausi cipari. Nu ko, tad sākam!

Lai startētu Latvijas čempionātā ir jāiestājās LMSF atzītā makšķernieku biedrībā.
Biedra nauda 30€ no cilvēka. 30x2=60€
Formas krekli(2gb) un cepurītes(3gb) izmaksāja 125€
Dalības maksa(kā ekipāžai) čempionātā 150€
Tātad, vēl pirms starta, izdevumi sastādīja 335€

Burtnieka posms
Dzīvošana kempingā 10€ no cilvēka par nakti. 4 naktis(ar treniņiem) un trīs cilvēki(ekipāža + tiesnesis). 30x4=120€
Licences - maijā vienas licences cena uz dienu ir 6€. Tātad trīs dienas vajadzēja trijiem cilvēkiem licences un divas dienas tikai mums diviem, jo tiesnesis vairs necopēja. Kopā uz licencēm iznāca 18x3=54€ un 2x12=24€, izdevumi uz licencēm sastādīja 78€
Laivas degviela ar treniņiem un sacensībām mums sanāca +/-50-55€
Plus degvielas izdevumi diviem auto turp un atpakaļ un piecas dienas ēšana. Ar auto degvielas izdevumiem mums palīdzēja mūsu Burtnieka posma tiesnesis Arvis un ar ēšanu ar mēs nešikojām, visu gatavojām uz vietas. Konkrētus skaitļus tagad grūti atcerēties.
Aptuvenās izmaksas par posmu, kopā ar visiem izdevumiem - vairāk par 400€

Daugavas posms
Lētākais posms. Nedzīvojām uz vietas un braukšana uz treniņiem un sacensībām no Rīgas arī nav tālu. Plus nevajadzēja pirkt licences un atkrita ēšanas jautājumi.
Laivas degviela ar treniņiem un sacensībām mums izmaksāja +/-50€ un ceļā mēs novizinājām apmērām tikpat - 50€
Uz sacensībām braucām ar diviem auto - es ar tiesnesi Armandu vienā, jo mums pa ceļam un Gints ar savu. Treniņos braucām ar Ginta auto, lai gan ar savu tāpat bija jātiek līdz Gintam.
Aptuvenās izmaksas par posmu, kopā ar visiem izdevumiem - 100€ + sīkumi(kaut kas apēsts un kaut kas izdzerts)

Alūksnes posms
Alūksnē dzīvošanas jautājumu mēģinājām atrisināt pēc iespējas lētāk un tāpēc palikām pie varianta dzīvot teltīs. Telts vieta pie ezera izmaksāja 3€ no cilvēka par nakti. Bijām četratā. Mēs ar tiesnesi un palīgs Arvis. 4 cilvēki x 4naktis, kopā par dzīvošanu iztērējām 48€
Licences Alūksnes ezerā mēs pirkām uz mēnesi, jo tas sanāk izdevīgāk, kā katru dienu pirkt. Mēneša licences cena ir 10€, mēs bijām četri, tāpēc uz licencēm iztērājām 40€
Laivas degviela, kopā ar treniņiem, mums izmaksāja +/- 55€ un palīgs Arvis uz sava rēķina ar otru laivu novizināja 15€
Uz pārtiku arī daudz neiztērējām, gatavojām uz vietas. Bez cepumiem, kuros var iegrauzties, mūsu izdevumi uz pārtiku bija zem 70€ uz visiem, pa visām dienām.
Alūksnes posmam arī tika iegādāta parastā dārza nojume, tā ka to ar var skaitīt pie izdevumiem un tie bija nepilni 18€
Ceļā novizinājām, ar divām mašīnām +/- 100€. Palīgs Arvis savam auto pusi ceļa izdevumus sedza pats, puse no mums.
Aptuvenās izmaksas par posmu, kopā ar visiem izdevumiem - 345€

Kopējās sezonas izmaksas sastādīja - 335€(čempi uzsākot) +400€(Burtnieka posms) + 100€(Daugavas poms) + 345€(Alūksnes posms), kopā sanāk 1180€
Pie šīs summas vēl varētu pierēķināt norautos mānekļus un copes inventāra iegādi, bet tāda veida izdevumi ir neatkarīgi no tā vai piedalās sacensībās, vai nē - tāpēc neko nerēķināšu.
Tātad dalība uz ekipāžu vienā sezonā izmaksā virs 1000€. Protams, kaut kur vēl varēja ietaupīt, piemēram dzīvojot pie Burtnieka teltīs. Bet tas būtu nenozīmīgs ietaupījums un mazāk ērtību.
Vai šī summa ir daudz, vai maz - to es neatbildēšu un tas ir stipri individuāli. Bet, ja tā lieta patīk, tad teikšu - ka tas ir tā vērts!
Vēl gribēju piebilst, ka mūsu laiva ar 25zs motoru nav pati "ēdelīgākā" un nekur netrenējāmies vairāk par trīs dienām, tāpēc ar jaudīgāku dzinēju un vairākām treniņu dienām summa par laivas nobraukto degvielu var pieaugt.
Ar šo blogu nevienu ne uz ko negrasos pamudināt, vienkārši atbildēju uz daudziem interesējošo jautājumu - cik tad izmaksā dalība Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām?!
Paldies visiem par uzmanību un tiekamies ūdeņos! Ne asakas visiem!

Nelielas pārdomas par makšķerēšanu

parcopi — Wed, 10 Jul 2019 19:28:33 GMT

Nelielas pārdomas par makšķerēšanu

Ā, viņš jau copē "uz dzīvo", tas nav tas!
Tā zivs nav ķerta Latvijā, tas nav tas!
Ko tad tas tur, no krasta, ar savu pludiņmakšķeri, bubina?
Tas tak ķer karpas, tie vispār nav īsti normāli!
Brekši un raudas man pilnīgi neinteresē!
Tādi un daudzi savādāki izteicieni ir dzirdēti ne vienu vien reizi. Tūlīt mēģināšu noformulēt un īsi izklāstīt savas domas makšķerēšanas sakarā, kas kādu brīdi man galvā raisās.
Cope ir ļoti dažāda un tās sajūtas, ko katrs saņem no copes ir katram dažādas. Kāds specializējas uz noteiktu makšķerēšanas veidu, kāds uz noteiktu zivju sugu, kādam interesē tikai trofejzivis, kādam īstu copes prieku sagādā tikai makšķerēšanas sacensības, bet kāds gūst prieku no tā vien, ka atrodas pie ūdeņiem. Katrs esam savādāks, bet katrs ejam pie ūdeņiem, lai gūtu no tā gandarījumu un cope mums to sniedz.
Bet tāda sajūta, ka diezgan daudzi "savu iecienītāko" copes veidu uzskata par vienīgo pareizo un pārējos uzskata par kaut kādas "zemākas kastas" makšķerniekiem. Ar ko spiningošana(vienalga no laivas, vai krasta) būtu "labāka" par copi uz dzīvo? Ar ko fīdercope būtu "labāka" par teiksim pludiņmakšķerēšanu? Tikai tāpēc, ka kādam konkrētais makšķerēšanas veids patīk labāk? Tas galīgi nav arguments! Un galīgi nav iemesls, gandrīz ar nicinājumu, izturēties pret cita veida makšķerniekiem. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet uz to pusi ir. Neviens makšķerēšanas veids nav elitārs un pārāks par citiem!
Man makšķerēšana patīk kā tāda. Es izbaudu jau pat gatavošanās procesu makšķerēšanai. Makšķerēju dažādos veidos, bet nevienu neuzskatu pārāku par citiem. Protams, ir savi iecienītākie copes veidi un zivis, kuras labprātāk ķeru. Patīk ikdienas cope, patīk sacensības, patīk brist pa upi, copēt no laivas, copēt no krasta....vienkārši man patīk cope un ūdeņi. Reizēm patīk pat vienkārši pavizināties ar laivu pa ezeru un pavērot notiekošos procesus uz ūdens, pie ūdens un zem ūdens. Bet tak galīgi nav svarīgi ar ko un kā cilvēks makšķerē - galvenais, lai no tiek gūts gandarījums. Tie, kas pavīpsnā par citu noķertiem nelieliem asariem, vai raudām.....par jūsu lomiem pavīpsnāt var samu makšķernieki. I ko?
Varbūt tas cilvēks ar noķerto nelielo zivi ir guvis daudz lielāku gandarījumu no copes tajā dienā, nekā kāds no vīpsnātājiem savās pēdējās desmit copes reizēs. Īstais rādītājs būtu copes prieks un gandarījuma gūšana no copes, bet to izmērīt nevar un, tāpēc katram, tas ir tikai pašam zināms!
Nav tāda labākā un pareizākā copes veida, vai copes disciplīnas. Ir pareizā attieksme un gandarījuma gūšana no makšķerēšanas. Piemēram mazajās upītēs es vairāk eju baudīt dabu, nevis noķert zivis. Noķerta zivs ir papildus bonuss. Es labāk pārvietojos pa skaistu upīti un nesajūtu ne copi, nekā eju pa pārpurvojušos upīti, bet toties tajā copē. Kādam svarīgs loms un rezultāts, kādam vieta sacensībās, kādam vienkārši iespēja pabūt pie ūdeņiem. Katrs esam savādāki. Tāpēc, kā teica Leopolds: "Rebjata davaiķe žiķ družno!"
Vēl atsevišķa tēma būtu par citu inventāra "nolikšanu", bet par to varbūt kaut kad citreiz, bet varbūt nekad. Vien jāņem vērā tas, ka finansiālās iespējas katram ir dažādas, pieredze dažāda un arī prasības pret inventāru dažādas!
Nobeigumā neliels lūgums tiem, kas šo izlasīja. Nevajag publiskai apskatei likt bildes, kurās skaidri redzams makšķerēšanas noteikumu pārkāpums un vēl ar to lepoties. Ar ātruma pārkāpumiem, vai citiem likuma pārkāpumiem taču neviens publiski nelepojas, bet ar makšķerēšanas noteikumu pārkāpšanu gandrīz goda lieta.....
Ne asakas visiem, cienam viens otru un gūstam gandarījumu no makšķerēšanas!

Kad beidzot iekrīt spožais

parcopi — Sun, 07 Apr 2019 19:21:01 GMT

Kad beidzot iekrīt spožais

Jā, tas beidzot ir noticis un esmu ar spiningu noķēris taimiņu! Lai to paveiktu, man bija nepieciešamas padsmit tukšās reizes(kādu četru gadu periodā) un līdz beidzot tukšā sērija tika pārtraukta. Šī visa pasākuma vaininieks bija Edgars. Kā tas notika? Par visu pēc kārtas.
Vakar vakarā sarunājām ar Edgaru, ka šodien brauksim uz upi mēģināt ķert spožos un raibos, jeb "svētās zivis". Izbraucām tādā pavēlākā rītā, bez nekādas steigas. Ceļā tika pavadīts kaut kāds laiks un mēs atbraucām uz pirmo vietu, kurā bija plānots copēt. Lieki piebilst, ka visu plānoja Edgars. Es šajā lietā esmu pārāk liels "čaiņiks". Ja ķerot mazās raibās zivis, kas dzīvo mazākās upītes, es vismaz visas savas darbības daru apzināti(mānekļu izvēle, izvēle kur mest, kā pārvietoties u.t.t.), tad pie šāda veida copes pagaidām patumša bilde. Lielā upē plus mīnus varu nolasīt tikai potenciālās līdaku vietas, i ta tas vairāk vasaras sezonā. Lieki piebilst, ka arī normāla aprīkojuma un mānekļu man šāda veida copei nav, bet toties copēt man vienmēr ir vēlme un arī apgūt jaunas lietas man tīri labi patīk. Labi, es te nedaudz novirzījos no tēmas, tas nemaz tik svarīgi! Tātad bijām ar Edgaru pie upes, kā jau ierasts pie upes bija forši un skaisti.

Pamazām pārvietojāmies pa krastu un apmētājām mūsuprāt(vairāk Edgara prāt) perspektīvās vietas. Līdz vienā no vietām Edgaram sekoja cope. Domājām jau, ka pirmā mērķa zivs tūlīt būs krastā. Zivs krastā tika izvilkta, tikai tā nebija mērķa zivs - jau pie krasta varēja pamanīt zaļu un viltīgu purnu. Nu neko, vismaz kaut kas. 1:0 Edgara labā!

Es pa to laiku norāvu pirmo vobleri. Pēc kāda brītiņa Edgaram atkal cope. Kāts patīkami pumpēja ārā zivi un šoreiz tā jau bija mērķa zivs! Edgars tika pie skaista spožā taimiņa. 2:0 Edgara labā!

Es pa to laiku norāvu vēl vienu vobleri. Vēl nedaudz pastaigājām un izlēmām pārbraukt uz citu vietu. Ja jau tā izlēmām, tad drīz vien arī pārbraucām.
Jaunā vieta man tīri vizuāli likās foršāka.

Gaisā virmoja pavasara smaržas, apkārt bija dzirdamas putnu dziesmas, saulīte spīdēja....ehhh forši tomēr pie upes!

Kad gabaliņu bijām nogājuši es norāvu kārtējo mānekli - Edgara doto šūpiņu. Nepatīkami. Pēc kāda laika man tā kā viena cope bija, bet līdz galam nevaru apgalvot, ka tā bija cope. Pēc brītiņa vēl viens norauts māneklis un vēl kaut kāda mistiska bārda uz spoles. Riktīgie bomāra gājieni, bet vēl tieši Edgaram teicu, ka pēc tādas tizlošanās esmu pelnījis vismaz kārtīgu copi redzēt. Un visai drīz tas arī notika. Velkot, krastam jau tuvojās Edgara dotais vobleris un drīz vien gatavojos to celt virs ūdens, lai neieskrien krastā un atkal nenoraujās. Te - bammm! Tāds trieciens kātā un kātu sāka riktīgi purināt. Es vispār apjucis un viss vēl tik tuvā distancē, ka tajā apjukumā vispār nesapratu ko darīt. Virs ūdens jau atrādījās smuks spožais taimis un taisīja visādus pigorus. Tiešām traka zivs! Par cik viss notika pie paša krasta un tik tuvā distancē, plus es vispār apjucis ar to zivi kāta galā, ka pieņēmu pašu neloģiskāko lēmumu un mēģināju vienkārši to izcelt krastā. Labi, ka vēl kātu nesalauzu, tas būtu visbomārīgākais gājiens pēdējo gadu laikā. Vairākas reizes taimi jau biju gadrīz izvilcis krastā, bet šis tā purinājās un rāvās atpakaļ ūdenī, ka vēl vairākas reizes to dabūju izvadīt pa jaunu. Ar augstāko spēku palīdzību man tas arī beidzot izdevās. 2:1 Edgara labā!

Rokas trīcēja, adrenalīns iekšā riktīgs. Labi, ka Edgars palīdzēja ar āķu atbrīvošanu un foto par piemiņu. Pēc tam vienkārši apsēdos un minūtes desmit pārdomāju, kas te tikko notika un pie viena nomierinājos. Beidzot tas bija noticis. Es beidzot pēc visām tukšajām reizēm biju ticis pie skaista un spoža taimiņa. Taimiņš nedaudz zem 2kg.

Bet nu tā ir viena dulla zivs! Copes turpinājumā bija tāds pacilājuma brīdis, ka likās, ka tūlīt vēl ko noķeršu - bet nekā! Bet pozitīvais, ka neko vismaz neaprāvu vairāk....bet ejot vesti gan sev noķēru ar vobleri. Jau tuvojās vakars un pie upes tas likās vispār ļoti skaists, bet sāka justies arī pagurums. Nolēmām, ka drīz jābeidz. Edgars gan dabūja izbaudīt, pirms noslēguma, vēl vienu copi un nedaudz arī zivi pavilka. Pēc sajūtām bija jābūt labai, bet diemžēl nebija lemts - norāvās. Drīz metām mieru. Sausais atlikums 2:1 Edgara labā un katrs tikām pie mērķa zivs. Visa diena pavadīta pie upes, priekš manis daudz jaunas informācijas un kaudze ar pozitīvām emocijām. Ja vēl īsāk - ļoti laba pavadīta diena. Bet copē jau savādāk nemēdz būt. Ne asakas visiem!

Par "biezo klubiņu", jeb sporta makšķerēšanu

parcopi — Mon, 14 Jan 2019 11:02:35 GMT

Par "biezo klubiņu", jeb sporta makšķerēšanu

Divas pilnas sezonas esmu piedalījies Latvijas čempionātā spiningošanā no laivas kā ekipāžas tiesnesis. Vēl esmu tiesājis divus Latvijas kausus spiningošanā no laivas un vienā kausā esmu piedalījies kā dalībnieks. Kopš piedalos sporta makšķerēšanas sacensībās, dikti bieži nākas dzirdēt tādus viedokļus, ka tur jau piedalās tikai "biezie", lai pamērītos ar "krāniņiem", ka tur bez maz vai kaut kāds slēgts izredzēto klubiņš, kurā vispār no malas nevienu nelaiž iekšā un vēl daudzus negatīvus viedokļus. Pie kam tā uzskata arī daudzi mani draugi un pārliecināt viņus par citu viedokli nav viegli. Cilvēkiem, kuri nav tajā iekšā un nav no iekšienes to visu redzējuši nez kāpēc ir "vienīgais pareizais viedoklis". Katram ir tiesības uz savu viedokli, par to šaubu nav, tāpēc es uzrakstīšu savējo. Kā cilvēks, kurš visu to sporta būšanu ir redzējis, esot tajā visā iekšā, un kā cilvēks, kurš ir komunicējis un vērojis tos "izredzētos un biezos".

Sākšu uzreiz par civēkiem. Sacensībās nepiedalās kaut kādi citplanētieši, tur piedalās cilvēki, kuriem makšķerēšana ir sirdslieta un kuriem patīk sacensības. Izteikti lielākā daļa ir patīkami cilvēki un komunikācijā pavisam vienkārši, neskatoties uz viņiem piešūto birku "biezais no slēgtā klubiņa". Tas nav nekāds "slēgtais klubiņš". Visus dalībniekus vieno tas, ka visiem cope ir hobijs. Nav nekāda starpība starp "sporta makšķernieku", vai "makšķernieku parasto" - visiem cope ir hobijs! Vienīgā atšķirība varētu būt tajā, ka lielākajā vairumā gadījumu "sporta makšķernieks" būs pavadījis vairāk laika uz ūdens, investējis vairāk naudas un laika savā hobijā un regulāri centīsies apgūt jaunas lietas makšķerēšanā un pilnveidoties. Bet tādu netrūkst arī "parasto makšķernieku" aprindās. Daudzi pilnveidojas, apgūst jaunas iemaņas, investē un iegulda savā hobijā laiku un naudu.

Tieši par naudas lietām parasti ir dzirdēti vislielākie pārmetumi un visdīvainākie viedokļi. Paņemsim par piemēru ikdienas copi. Vienmēr taču kādam būs labāks aprīkojums, "krutāks" spinings, vai dārgāka spole. Nu un? Ja cilvēks to var atļauties, tas kur problēma? Tāpēc viņš būs sliktāks cilvēks, vai sliktāks makšķernieks? Mašīnas taču arī visiem nav vienādas uz ielām. Paņemsim par piemēru kādu citu sporta makšķerēšanas disciplīnu. Piemēram fīdercopi. Arī tur taču kādam būs labākas spoles, labāki kāti un auklas, dārgāka barība, labākas copes platformas, attiecībā pret citiem sportistiem. Nav taču tā, ka visi ķer ar identisku aprīkojumu. Vienkārši spiningošana no laivām ir tāda disciplīna, kur klāt nāk tehnikas vienības. Laivas, motori un eholotes. Tāpēc šī makšķerēšanas disciplīna ir visuzkrītošākā uz to, lai piešūtu cilvēkiem "biezumu". Un tad uzreiz arī sākas runas, par to, ka visus, nez kāpēc, vajadzētu sasēdināt bez maz vienādās airu laivās un atņemt eholotes? Priekš kam? Kāpēc? Tad jau tikpat labi var apgalvot, ka visiem uz darbu jābraukā ar sabiedrisko transportu. Kāpēc izvairīties no progresa kaut kādā mākslīgā kārtā? Ja cilvēks var atļauties labāku aprīkojumu attiecībā pret citiem, tad tās būs viņa ērtības, par kurām viņš izdod savu personīgo naudu. Sacensībās nevērtē ne laivu, ne motoru, ne eholotes. Vērtē punktus pēc noķerto zivju daudzuma. Copes aprīkojums ir tikai un vienīgi savai ērtībai. Un tas ir tāpat kā ikdienā, ka viens var atļauties kaut ko vairāk, attiecībā pret citu. Tā tas vienkārši ir, mēs neesam visi vienādos apstākļos. Arī ikdienas copē makšķernieki atjauno savu copes inventāru, lai būtu pēc iespējas ērtāk un patīkamāk nodarboties ar sev tik tīkamo hobiju. Inventāru jau nepērk ar domu, ka tas ķers tagad lielākas zivis un pats. Jāķer tāpat būs pašam makšķerniekam, bet ar labāku inventāru tas būs ērtāk un patīkamāk. Citi saka, ka var noķert zivis bez maz ar slotas kātu. Protams, ka var! Var noķert līdaku arī ar bambusa kātu, inerces spoli un no karotes taisītu šūpiņu....bet vai tā būs komfortabla cope? Katrā gadījumā es tur nesaskatu nekādu mērīšanos. Gan ikdienas copē, gan sporta makšķerēšanā, gan vispār - katrs par savām ērtībām un komfortu izdod tik daudz līdzekļu, cik var atļauties. Un tieši uz to lieku uzsvaru, ka viss tiek maksāts no savām kabatām, netiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Tad kāpēc kaut kādi pārmetumi un ieteikumi visus sasēdināt vienādās laivās? Ja tā tiešām notiktu, tad vienkārši daļa dalībnieku pazustu no Latviijas čempionāta un piedalītos tikai dažādos komercmačos. Kāpēc kādam būtu jāpārsēžās žigulī, ja viņam ir mercedes? Pirkts par savu naudu. Neprasot neko no citiem. Un, ja kāds domā ka cilvēki, kuri piedalās Latvijas čempionātā, nemācētu noķert zivis no airu laivas un bez eholotes, tad viņi rūgti maldās. Šiem copmaņiem ar čuju, ņuhu un poņu - viss ir labākajā kārtībā. To lieliski parādīja Burtnieka posmā Salmo ekipāža Gustavs Plūme - Kristaps Kotāns, kuriem bija izgājusi no ierindas viņu laiva un viņi makšķerēja bez eholotes, atliktiem punktiem, bez elektromotora un var teikt bez enkura. Un domāju, ka lielākā daļa Latvijas čempionāta dalībnieku ļoti labi orientējās ūdeņos arī bez tehnikas. Sacensībās bieži vien kādai ekipāžai ir problēmas ar tehniku, bet neviens jau tāpēc krastā nebrauc. Nevajag mākslīgi bremzēt progresu. Cope no laivas paliek arvien tehniskāka, tur neko nevar padarīt. Arī ikdienas copē. Tās pašas eholotes vairs nav nekāds eksluzīvs, bet gandrīz nepieciešamība, kas palīdz copēt komfortablāk. Zivi tāpat būs jāmāk noķert pašam un arī eholoti labi nolasīt būs vien pašam jāmācās. Katru gadu Latvijas čempionātā startē ekipāžas un komandas ar "salīdzinoši pieticīgu" aprīkojumu un daudzi ir ieguvuši arī labas vietas. Kas vēlreiz apliecina, ka aprīkojums zivis neķer, bet tikai gādā par paša makšķernieka komfortu, par kuru viņš maksā pats no savas kabatas.

Īstenībā, ja uz Latvijas čempionātu spiningošanā no laivām(arī citās disciplīnās) skatās kā uz sporta pasākumu, tad dalībniekiem ir unikāla iespēja uzreiz startēt "augstākajā līgā" ar visiem labākajiem. Ir tikai vajadzīga vēlme piedalīties un jāizpilda LMSF noteiktās prasības, kuras var atrast katras disciplīnas nolikumā. Dalībniekiem nav "jāsitas pa zemākām līgām". Ja interesē makšķerēšanas sports, tad tik uz priekšu. Arī diciplīnas ir dažādas, katrs var atrast sev tīkamāko! Vēl piebildīšu, ka nolikums katrā no disciplīnām ir pietuvināts pasaules čempionāta nolikumam. Teiksim par spiningošanu no laivām - arī pasaules čempionātā nav nekādu ierobežojumu uz tehniku 2018.gada pasaules čempionātā bija izņēmums, jo pašai ūdenstilpnei bija specifiskas prasības. Kā arī tādos apstākļos nostartēja Latvijas pārstāvji, es domāju, ka visi zin.

Nobeigumā varu piebilst, ka nav svarīgi ko un cik daudz cilvēks tērē savam hobijam. Nav jāskaita citu naudiņa. Galvenais, lai cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, lai dara to ar prieku un gūst no tā pozitīvas emocijas. Šajā gadījumā mēs visi esam makšķernieki, mūs visus (gan sporta makšķerniekus, gan "parastos", gan svētdienas "makšķerniekus") vieno tas, ka mums makšķerēšana sagādā prieku. Mēs izbrīvējam savam hobijam laiku un līdzekļus un dodamies copēt ar prieku. Daudziem no mums cope ir dzīvesveids, tas ir pat vairāk kā hobijs, jo viss pārējais bieži vien tiek pakārtots tieši makšķerēšanai. Šāds ir mans viedoklis. Sporta makškernieki nav nekādi slēgtā klubiņa biedri, kas tikai mērās ar "krāniņiem". Visa pamatā tāpat ir mīlestība uz copi un šajā gadījumā arī patika sacensties.
Copējam ar prieku! Ne asakas visiem!

Nedaudz par Kokneses posmu

parcopi — Mon, 30 Jul 2018 09:52:17 GMT

Nedaudz par Kokneses posmu

Pagājušajā nedēļas nogalē norisinājās pēdējais 2018.-tā gada posms spiningošanā no laivām. Šis posms bija ļoti nozīmīgs, jo bija pēdējais un pēc šī posma tika noskaidroti veiksmīgākie spiningotāji no laivām kopvērtējumā un veiksmīgākās komandas kopvērtējumā par 2018.gadu. Laika apstākļi šovasar pie mums ir ļoti vasarīgi un tādi arī tie bija treniņu dienās un sacensību dienās. Man pašam šoreiz uz sacensību vietu sanāca aizbraukt tikai piektdien, pirms pusdienlaika un no komandas biedru informācijas bija skaidrs, ka nekāda dižā cope nebūs. Tomēr vēlme pašam pacopēt bija, jo ir samērā grūti, pēc tam, divas dienas sēdēt laivā, pašam necopēt un skatīties kā to dara citi. Šoreiz pēdējā treniņu dienā copēju kopā ar kolēģi Gintu(kurš nav sportists), nevis ar kādu no EFT komandas.

Tam bija vairāki iemesli. Mums ar Gintu jau sen bija sarunāta kopīga cope, bet visu laiku nesakrita laiki, bet šoreiz sakrita. Un otrs iemesls, ka es ierados tikai pirms pusdienlaika un negribēju tagad meklēt, pie kura varētu iesēsties laivā. Pie kam pēdējā treniņu diena ir samērā specifiska un varbūt īsti tik daudz pamakšķerēt kā pašam gribētos, man nemaz nesanāktu.
Par pašu piektdienas copi - ielaidāmies ap 12:00 dienā, saule karsēja ne pa jokam. Īsti plāna ko darīt nebija, bet sākumā mēģinājām kanšu tēmu un ķērām ar džigu un dropšotu. Likās, ka copējam baseinā, ne uzsitiena, ne pieskāriena. Tad kādu laiku vienkārši pavizinājāmies, papētījam jaunas vietas, šur tur kaut ko arī uzmetām.

Tad pārslēdzāmies un piekrastes tēmu. Cope līdz 3m dziļumam, bet pārsvarā mēģinājām meklēt asari. Ar līdaku mānekļiem mēģinājām ļoti maz un ļoti epizodiski. Jau ar pirmajām vietām bija skaidrs, ka asaris piekrastē ir, reaģē uz mazajiem mānekļiem, bet.....izmērs ir....nederīgs ne sacensībām, ne ikdienas copei.

No desmit asariem varbūt vienu virs 20cm varēja noķert. Turpinājām kaut ko meklēt, bet īsti vairs neko neatradām, kā vien mazos asarus. Vienā vietā bija arī viena līdakas cope, bet to neizdevās realizēt.

Tuvāk vakaram atkal pārslēdzāmies un kanšu tēmu. Bet tur bija atkal riktīgs klusums. Tāpēc uz vakara copi nemaz nepalikām un ap 20:00 jau izbraucām krastā. Gints aizbrauca mājās, bet es devos pie savas komandas. Vakarā, kā vienmēr bija komandas sapulce, kurā tika sastādīts pirmās dienas sacensību plāns.

Pirmā sacensību diena.

Pirmajā sacensību dienā tiku ielozēts pie Salmo komandas ekipāžas Pēteris Lideris - Inguss Pavasars. Paveicās ar izlozi, jo varēju sēdēt lielā, ērtā un ātrā laivā un pavērot darbībā spēcīgus sportistus.

Sevišķi jau bija interesanti pavērot darbībā Pēteri, kuram dažādu sacensību pieredze ir ļoti liela un arī labu rezultātu netrūkst. Kas mani sākumā uzreiz pārsteidza, ka jau no sacensību paša sākuma uzsvars tika likts uz piekrastes zonu, bet uz līdakām. Nekādu mikro tēmu, riktīgi līdaku mānekļi.

Abi sportisti darbojās ļoti profesionāli un uzreiz bija skaidrs, ka abi ir šo tēmu un vietas treniņos jau atkoduši. Ilgi arī nebija jāgaida pirmā līdaka, bet - zemmērs! 49,5cm!

Vietu maiņas atnesa vēl zemmēra līdakas un pirmo mēra asari. Pie kam asaris uz līdaku vobleri, tāpēc izmērs arī jau pieklājīgs - 30cm! Tad Pēteris ar Ingusu nomainīja taktiku un pārslēdzās džiga tēmā. Šādā veidā viņiem arī izdevās tikt pie divām līdakām, bet abas atkal zemmēri. Tomēr šādā tēmā viņi ilgi nemakšķerēja un atkal pieslēdzās iepriekšējai copes tēmai. Tas atnesa vēl vienu asari 26cm, atkal uz lielo vobleri un vēl zemmērus. Jau gāja sacensību pēdējā stunda, bet protokolā tikai divi asari. Kaut gan līdakas bija noķertas 6gb, bet neviena netika mērā. Visas bija 45-49cm. Līdz sacensību beigām jau bija palikusi mazāk kā pusstunda, kad abi sarunāja nomainīt vietu un kā saka atdod godu tai vietai, kur bija visvairāk copes tajā dienā. Un.....tikko piebraucām tur, jau pirmajā metienā kārtīga cope un laivā tika iedabūta stabila mēra līdaka. Ja nemaldos, tad bija 59cm.

Viņi bija šo līdaku godam nopelnījuši. Un tam ir jābūt ļoti patīkamam momentam, kad ko tādu izdodas izdarīt sacensību beigās, pie tam, pēc tādas sūras copes, kā ir Kokneses posmā. Drīz vien arī bija sacensību pirmās dienas beigas un braucām nodot protokolus. Pēc rezultātu apkopošanas Pēteris ar Ingusu, pēc pirmās sacensību dienas bija 7.vietā. Pirmajā vietā šosezon ļoti stabili startējošie Valters Rubenis un Roberts Valters no Lucky John. Bet man jau vairāk uztrauca kā ir EFT komandām un mūsējiem pēc pirmās dienas viss bija labi, ar iespējām otrajā dienā uzlabot rezultātus. EFT-1 Armands ar Kasparu otrie pēc pirmās dienas, EFT-2 Gints ar Ivaru ceturtie, bet EFT-1 Viktors ar Māri 10.vietā. Atlikusī dienas daļa bija atpūta, sarunas, peldes un makšķeru pārsiešanas. Vakarā atkal komandas sapulce, kurā tika izdomāta taktika sacensību otrajai dienai.

Otrā sacensību diena.

Otrajā sacensību dienā starts bija pārcelts agrāk, lai pēc iespējas izbēgtu no karstuma. Domāju, ka tas bija ļoti pareizs lēmums.

12:00 sacenības jau bija beigušas un karstums pēc tam bija tāds, kā uz pannas. Otrajā dienā es tiku ielozēts pie Lucky John ekipāžas Egīls Draudiņš - Vitālijs Karpenkovs. Atkal man bija ļoti laba iespēja pavērot ļoti spēcīgus sportistus. Abiem pirmajā dienā nebija pārāk veicies. Arī Vitālijs ar Egīlu sacensības iesāka ar piekrastes copes tēmu, bet savādākā manierē.

Pavisam cita mānekļu izvēle, mānekļu izmēru izvēle un arī nostāšanās uz copes punkta savādāka. Vitālijs sākumā diezgan daudz darbojās ar poperiem, bet diemžēl copes uz tiem nebija. Žēl, jo parasti tas ir labs skats, kad zivs uzbrūkt poperim. Sacensību otru pusi abi veltīja kanšu tēmai un parsvarā darbojās ar džigu. Nedaudz arī ar dropšotu. Viena kārtīga cope bija, zivs tika mazliet pavilkta, bet nospruka. Kopumā abiem bija vairākas zemmēra līdakas un kāds bariņš ar mazajiem asariem. Īsāk sakot arī šajā dienā abiem neveicās un protokolā tika ierakstīti vien divi mēra asari - 20cm un 25cm. Bet toties man bija iespēja pavērot mānekļu vadīšanas tehnikas nianses, kuras obligāti izmēģināšu savās ikdienas copēs. Pēc rezultātu apkopošanas toties viss bija ļoti labi salicies manai komandai. Individuāli pirmie Kokneses posmā Gints Zeiļa - Ivars Riciks(līdz ar to zelta medaļa un kauss arī man), otrie EFT-1 Armands Ērglis - Kaspars Holms, bet trešajā vietā Lucky John Valters Rubenis - Roberts Valters. EFT-1 Viktors ar Māri 9.vietā Kokneses posmā.

Arī sezonas kopvērtējumā viss salikā labi. EFT-1 vien par vienu punktu atpalika no Lucky John. Tā varēja būt viena nenoķerta zivs Burtnieka posmā, kurš nebija veiksmīgs priekš EFT. Toties atlikušajos divos posmos EFT nodemonstrēja, ka joprojām ir ļoti konkurēt spējīgs kolektīvs un komandas darbības, tieši kā komandai, ir ļoti labā līmenī.

Nu ko, būšu kā ekipāžas tiesnesis piedalījies jau divas pilnas sezonas Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām un ieguvumu, protams ka ir daudz. Daudz jaunu paziņu, daudz jaunu atziņu, daudz jaunu copes knifiņu. Šogad patika tas, kas tika iesākts jau Latvijas kausā 2017. gadā. Tas, ka katru dienu tiesnešus lozē pa jaunu. Tā ir ļoti laba iespēja vienu sacensību ietvaros pavērot divas dažādas ekipāžas darbībā un no katra kaut ko noskatīt un pamācīties. Katrā gadījumā, šī bija, ne mazāk interesanta sezona, piedaloties Latvijas čempionātā, kā pirmā sezona.

Kā būs tālāk, to redzēs. Ne asakas visiem! Gan sportistiem, gan visiem citiem makšķerniekiem/-cēm!