Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [59]
Stāsti [10]
Apraksti [8]
Ceļojumi [2]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 11
Viesi: 8
Lietotāji: 3
RicuSans, Zivnieks, martins_
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Vasarā atskatoties

Vasarā atskatoties

Nu lūk, nekas nav mūžīgs, ja nu vienīgi noputējušam laukakmenim, zemes ceļa malā, šajā sakarā ir kas iebilstams...Tā redz arī mana kārtējā, nu jau divdesmitpiektā pēc kārtas, vasara, savu ritējumu beigusi...Bet arī atstājusi tā ir ļoti daudz – atmiņas un emocijas par adrenalīna pārņemtu ķermeni par  trīcošām rokām, par sāpīgām vilšanām un prieka mirkļiem, kas ir nenovērtējamas rotas!
Kā jau katru gadu – kūstošais sniegs un pirmie pumpuri pamodina pavasari, ne tikai dabā, bet arī galvā, prātā nozvana tāds kā bioloģiskā pulksteņa modinātājs, kas no ziemas miega pamodina domas par laivu un savdabīgu pirmo randiņu – 1.maiju. Tā jau visa kā ir daudz, bet neizskraidīt tuvākos, tālākos veikalus, nesapirkt visādus varavīksnes krāsu brīnumus, liekas necieņa pret gaidāmo mīlas dēku atvērto ūdeņu ilgumā, tādēļ maks paliek tukšāks, bet sirsniņai paliek siltāk...
Kad laiva pirmo reizi, pilnā ekipējumā ieslīd ūdeņos, liekas, ka pat tā no laimes dzied un pirmajos pretī nākošos viļņos aiz priekiem palecās, un kopā ar viņu, pie stūres es, kā dvēseli no cietuma atbrīvojis...a prātā tikai viens, kā lai ātrāk rokā sajūt ko tādu, kas visu ziemu licies nesasniedzams un neizbaudīts... Maija sākums, gan šos priekus neatnes, bet neba jau katra vasara pēc pirmā randiņa ir gatava gultā mesties...šoreiz tā būs jāiekaro, kas visu procesu noteikti, ka padara vēl interesantāku, jo jāļauj vaļa fantāzijām un iztēlei.
Maijs paiet pirmo līdaku meklējumos, bet ak vai, vasariņ, vasariņ, spītīga pēc vella Tu trāpijusies esi, neatdodies nu ne pa kam, par pāris koķetīgiem skatieniem un piepaceltiem svārkiem tālāk arī netiekam...tik vien ir kā satracināts prāts par to, ko galu galā es daru nepareizi...varbūt pietrūkst nopietnības un pārliecības par turpinājumu?
Viss notiek lēni un pat ne pārliecinoši, pāris reizes, kad visas lietas notikās, nebūt neliecina par vētrainu turpinājumu, seko vien pļauka aukstā dušā, kas liek attapties, ka vecīt sper nākošo soli – 1.jūnijs klāt...datums no kura varu izmantot pārbaudītākos, uz laiku noslēptos ieročus. Randiņi ieilgst, dienas garākas, naktis īsākas, starp saulrietu un saullēktu var napaspēt pat balādi nodziedāt, kas paver iespējas...romantikas netrūkst, bet pilnai laimei vēl kas pietrūkst, dažbrīd pietrūkst drosmes, dažbrīd veiksmes, bet viss notiek un ir cerība, ka tam tā jāpaliek...
Arī bez pārsteigumiem neiztikt – kad esi gatavs vienam, attopies, ka zandartiem veltītu dziesmu pārtrauc kliedziens līdakas izskatā, kas šīm attiecībām piesper krietnu devu piparu un ne reizi vien attopos, kā zaudētājs, pēdējais....gribās kādam pajautāt, bet kāpēc tam tā jānotiek, kāpēc es nevarētu būt gatavs jebkuram pavērsienam un kāpēc man nevarētu būt jau sagatavotas atbildes uz iepriekš nezināmiem jautājumiem...vēlāk gan lietas apdomājot ir skaidrs, ka tas taču nebūtu interesanti, it nemaz nebūtu...bet lai viss būtu līdzsvarā, dažbrīd jānotiek ārī pretējam, kad pārliecinošs zaudējums negaidīti pārvēršas uzvarā, kad vari turēt rokās to ko iepriekš neparedzēji, kad mirklī, kad esi pilnīgi viens ūdeņu plašumā vari iebļauties no laimes un baudas, ko tikko esi guvis – lūk arī mirkļi, kas prātu nepametīs, bet tikai bagātinās manu turpmāko dzīvi un turpmākos soļus, ko speršu...
Vasara turpinās, protams, arī apetīte rodas ēdot, un nekad nezini kas gaidāms kad nākamreiz izslīdēsi cauri tiltam, aiz kura sākas otrā pasaule, tādēļ katru reizi, kad pavadi tur, gribās iegūt maksimāli daudz, tieši tik, lai pēc tam nebūtu jānožēlo, ka neesi ko izdarījis, ka neesi, ko izmēģinājis...ne vienmēr tas izdodas...
Skaistie vakari, kas kopā pavadīti, saulrieti, kas vairs nav saskaitāmi...varbūt tik tiešām ar to pietiek? Nē, ikviens no mums zin, ka nepietiek gan...jo tomēr svarīgs ir tas pēc kā tiecamies, un kurš gan negrib tiekties pēc pilnības? Es gribu...
Siltās naktis kļūst garākas un aukstākas, bet ūdeņi vēl vaļā, kāpēc gan nepagarināt tik ļoti savdabīgo, pavisam savādāko un neierasto vasaru? Mīlestībā taču neviens nav atzinies...varbūt rīt?
Ne asakas visiem!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: Zivnieks (08.11.2012) | Autors: Arvis
Skatījumu skaits: 1088 | Komentāri: 4 | Birkas: Cope, pārdomas, Ķīšezers, vasara | Reitings: 5.0/6 |
Komentāru kopskaits: 4
4 Iesācejs   (18.11.2012 15:25)
Uhhh!
Pa skaisto sanācis rakstiņš ja

3 marti   (08.11.2012 20:26)
Nu lūk, nekas nav mūžīgs, ja nu vienīgi noputējušam laukakmenim, zemes ceļa malā, šajā sakarā ir kas iebilstams...Tā redz arī mana kārtējā, nu jau divdesmitpiektā pēc kārtas, ...

līdz šai vietai man likās, ka tu runāsi tikai par meitenēm :D

2 J0nis   (08.11.2012 18:48)
Kā vienmēr super jauks,viegli lasāms stāstiņš !!! ja

1 Boroda   (08.11.2012 14:49)
Skaisti... ja

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.144.205.182
Vietnes draugs
Laika ziņas
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv